Pētnieki: Putins Krimā izvērš jaunā stila karu
Saukt Putina iebrukumu Krimā par „19.gadsimta karadarbību” nozīmē nepareizi novērtēt šo notikumu. Putins ir nevis „pārrēķinājies”, bet gan no jauna definējis 21.gadsimta karadarbību.
Pirms Putins iebruka Gruzijā 2008.gadā, viņš vairākus mēnešus pavadīja, iedarbinot tradicionālo kara mašinēriju - piemēram, viņš atjaunoja dzelzceļu un lielceļus, lai pa tiem varētu pārvietoties tanki un tūkstošiem karavīru. Viņš sūtīja uz Gruziju kaujas lidmašīnas. Viņš izmantoja propagandu un nepatiesus faktus, lai nevienam nebūtu skaidrs, kas tad īsti šo karu uzsāka.
Tagad Putins vairs nepieļauj, lai tradicionālās karadarbības noteikumi viņu ierobežo. Viņa domāšanas veidu ietekmējušas gadiem ilgušas cīņas ar separātistiem un teroristiem.
Krimā Putins debitēja ar „pop-up” karu – slepenu un strauju karadarbību, kas, visticamāk, nākotnē tiks pielietota arvien biežāk.
Pirmkārt, Putina uzdevumos darbojas slepena armija, kas parādījās no nekurienes. Karavīri, kuru valsts piederību nevarēja noteikt, bija ģērbušies kā cilvēki, kas gatavi ielu cīņām. Šie ir bruņoti vīri, ko šķietami neierobežo ne likumi, ne noteikumi. Tie ir Putina radīti karavīru un teroristu hibrīdi – sejas slēpj maskas, nav zināms, kas viņiem dod pavēles un kāda ir komandvadības ķēde, bet ir zināms, kuras valsts intereses viņu pārstāv. Tā kā šai grupai nav skaidri saskatāma vadītāja, starptautiskajai sabiedrībai ir sarežģītāk reaģēt – nav ģenerāļa, ar kuru runāt par padošanos, vardarbības apturēšanu. Šķiet, ka šos cilvēkus var apturēt tikai katru individuāli.
Šie neregulārie spēki ir psiholoģisks drauds arī vietējiem iedzīvotājiem un Ukrainas nācijai, kas nesaprot, kur vēl šāda slepena armija varētu pēkšņi aktivizēties.
Otrkārt, šajā karā ļoti nozīmīgs ir kiberkomponents. Saukt to par propagandu nozīmē pietiekami nenovērtēt šī informatīvā kara viltīgo dabu. Kibertaktika tika veiksmīgi pielietota, lai traucētu komunikāciju valdībā un lēmumu pieņēmēju vidū, nemaz nerunājot par krievu mediju sniegto informāciju par jauno karu pret fašismu.
Putins ir atradis ļoti labu veidu, kā destabilizēt situāciju Ukrainā - viņš izmanto etnisko un lingvistisko konfliktu, ko pēc tam pavairo un tiražē plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos. Tas ir stāsts par apspiestajiem, baiļu māktajiem Ukrainas krieviem, kas padarīti par upuriem.
Šajā karā realitātei nav nekādas nozīmes.
ITAR-TASS pagājušajā nedēļā nopublicēja ziņu, ko pārpublicēja „Forbes” un vēl citi plašsaziņas līdzekļi, ka 675 000 ukraiņu pēdējo nedēļu laikā meklējuši patvērumu Krievijā. Jāatceras, ka arī 2008.gadā Maskava paziņoja, ka Dienvidosetijā nogalināti 2000 civiliedzīvotāji, pirms Krievija ieveda tur savu karaspēku. Vēlāk „Human Rights Watch” novērotāji atzina, ka tikuši nogalināti tikai 44 civiliedzīvotāji. Tomēr Rietumi no savām kļūdām nemācās un ņem vērā Putina kārtējos paziņojumus, it kā tie būtu debates vērti fakti. Šīs realitātes izkropļošanas rezultātā Rietumi ļoti lēni reaģē uz Putina rīcību un mazina to valstu apņēmību, kas sākumā stingri iestājušās pret Krievijas agresiju.
Treškārt, Putins izmanto finanšu tirgu kā polemikas ieroci. Pārvaldot finanšu tirgu, kas ir mērāms desmitos miljardu, viņš ļoti labi saprot finanšu spēka ietekmi. Krievijas bagātība ir ļāvusi tai dibināt partnerattiecības, kas balstītas uz finansiāla izdevīguma principu, un Putins paļaujas uz šīm saistībām.
Putins jau iepriekš ir izmantojis šādu taktiku. 2007.gadā, pāris dienu pēc strīda ar Krieviju, Igaunijas finanšu tirgu iedragāja spēcīgs kiberuzbrukums. Pagājušajā nedēļā, Kritums reģistrēts Krievijas biržā, kur Maskavas fondu tirgus indekss MICEX sarucis par 10,79%, Putins sasauca preses konferenci, lai nomierinātu investorus. Manipulējot ar tirgiem, Putins palielina savu personīgo bagātību un papildina tos finansu tīklus visā pasaulē, kas pēc paša domām padara viņu neaizskaramu.
Šī taktika rada haosu, ko Putins pats kontrolē, status quo, kas ļauj viņam ietekmēt Ukrainā notiekošo.
Putins iebruka Krimā, jo tas bija veids, kā ar zemām likmēm pārbaudīt viņa jaunās karadarbības efektivitāti.
Krimā atrodas Krievijas militārā bāze un liela daļa iedzīvotāju ir Krievijai labvēlīgi noskaņoti, turklāt arī ģeogrāfiski tā ir izolēta no Ukrainas. Putins varēja paredzēt, ka viņa invāzijai Krimā globālo konfliktu novārdzinātie Rietumi nedos fizisku prettriecienu.
Gadiem ilgi Putins bija paļāvies uz padomju laiku stila politiku, bet pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka viņš vairs nevēlas karot pēc tradicionālās karadarbības principiem. Kamēr Rietumi domā, kā labāk atbildēt uz Putina agresiju Krimā, viņš, visticamāk, jau plāno nākamo soli, noskaidrojot, kuri starptautiskie noteikumi spēj ierobežot viņa rīcību un kā šo taktiku varētu izmantot citur pasaulē.
Ir laiks atteikties no novecojušās pārliecības, ka kontinentālie kari ir pagātne. Tas, pēc kādiem noteikumiem spēlē Putins, nozīmē, ka mums jāsaprot noteikošais un nekavējoties jāreaģē.
Mollija Makjū un Gregorijs A.Manjatis, The Washington Post