Kā Ziemeļvalstis nemanāmi virza Aliansi nākotnē
Kamēr norisinās ievērojama aizsardzības tēriņu samazināšana un ilggadēja ķīvēšanās par pienākumu sadali NATO, Ziemeļvalstis (Norvēģija, Zviedrija, Somija un Dānija) pamazām ir ieguvušas reālu vadošu lomu transatlantiskās drošības attiecībās. Tās sniedz vērtīgu ieguldījumu Aliansei personāla, stratēģiskā redzējuma, operāciju un politikas jomā. Kas vēl svarīgāk – tās piedāvā modeli, kā NATO saglabāt efektīva drošības garantētāja lomu nākotnes ierobežoto resursu apstākļos.
NATO ģenerālsekretārs Anders Fo Rasmusens ir dānis, taču Dānijas ietekme sniedzas daudz tālāk par ģenerālsekretāra privāto biroju. Dānija ir NATO „visaptverošās pieejas” intelektuālā arhitekte. Tas ir jēdziens, kurš šobrīd veido NATO domāšanu, darbojoties sarežģītā vidē ar dažādiem partneriem un aktieriem, kā arī veids, kā Alianse stratēģiskajā plānošanā ietver saskaņotu politisku, ekonomisku un militāru instrumentu izmantošanu.
Ziemeļvalstis ir spējušas piemērot „ārpus kastītes” domāšanu, lai efektīvi izmantotu ierobežotos resursus un pārvarētu organizatoriskos šķēršļus.
Pavisam nesen Zviedrija, kas ir NATO partnervalsts, nodrošināja lidojuma stundas C-17 projektā, lai sniegtu loģistikas atbalstu Francijas operācijai Mali (kas faktiski ir sabiedroto koalīcija).
Arī Dānija pēdējās desmitgades laikā ir pierādījusi, ka spēj būt aktīva karotāja. Dānijai ir bijis otrais augstākais kritušo īpatsvars Afganistānā (augstāks nekā ASV) un tās kontingents ticis izvietots vienā no Afganistānas nemierīgākajām provincēm. Dokumentālā filma „Armadillo”, kurā Dānijas Sauszemes spēku karavīri redzami tuvā un ilgstošā kaujā ar Taliban spēkiem Helmandas provincē, ievieš nozīmīgas korekcijas apziņā, ka Eiropas militārpersonas ir piesardzīgas attiecībā uz ieroču lietošanu.
Pērn Lībijā Dānija un Norvēģija veica ceturto daļu gaisa uzlidojumu NATO operācijas „Unified Protector” laikā.
Tas ir ļoti labs divu mazu Eiropas valstu sniegums, kas piedalījās tikai ar 16 F-16 iznīcinātājiem. Tam vajadzētu dot vielu pārdomām lielākām Eiropas valstīm ar daudz apjomīgākiem gaisa spēkiem un piespiest tās apsvērt, kā sasniegt vairāk ierobežotu līdzekļu apstākļos.
2012. gadā ar fanfarām NATO uzsāka savu „viedās aizsardzības” iniciatīvu, meklējot veidus, lai apvienotu un dalītos ar ierobežotajiem aizsardzības resursiem, lai palielinātu efektivitāti taupības apstākļos. Taču ziemeļnieki pēc šāda principa jau gadiem ir klusi strādājuši Ziemeļvalstu aizsardzības sadarbības programmas (NORDEFCO) ietvaros.
NORDEFCO, kas ir brīva sadarbības forma starp Zviedriju, Somiju, Dāniju, Norvēģiju un Islandi militāro iepirkumu, apmācības, vingrinājumu, izglītības un operāciju jomā, tika uzsākta 2009.gadā un šobrīd gūst reālus rezultātus attiecībā uz izmaksu ietaupījumiem un militāro efektivitāti.
Iespējams, vissvarīgākais ir tas, ka NORDEFCO dod iespēju cieši sadarboties reģionālā ietvarā gan NATO valstīm, gan partnervalstīm. Šis veidojums potenciāli varētu kļūt par reālu modeli arī NATO, jo tajā tiek domāts, kā īstenot „viedo aizsardzību” reģionālajā līmenī un cieši sadarboties ar partneriem.
Ziemeļvalstis veiksmīgi darbojas arī NATO partnerības politikas ietvaros. Zviedrija un Somija ir vieni no NATO ciešākajiem partneriem, abām valstīm ieguldot nozīmīgus spēkus Afganistānā, Somijai piedaloties NATO Reaģēšanas spēkos (NRF) un Zviedrijai sūtot lidmašīnas izlūkošanas atbalstam operācijā „Unified Protector”. Šobrīd abas valstis ir apņēmušās piedalīties Islandes gaisa telpas patrulēšanā, lai gan lidojumus veic bez bruņojuma, piekāpjoties dažu sabiedroto iebildumiem par ne-NATO valstu līdzdalību 5.panta operācijā.
Bez šaubām, pastāv arī zināmi ierobežojumi. Ziemeļvalstis ir mazas un var sniegt tikai nelielu ieguldījumu operācijās. Un tās noteikti nekad nebūs spējīgas aizstāt lielāko Eiropas valstu kā Vācija, Francija, Lielbritānija un Itālija, politisko svaru un ietekmi. Turklāt Ziemeļvalstis lielākoties ir izvairījušās no sliktākajām globālās finanšu krīzes sekām, kā arī postošas politikas uzbrukuma, dodot tām priekšrocības un iespējas uzņemties vadību, ko citas mazās Eiropas valstis šobrīd nevar atļauties. Lai kā arī nebūtu, NATO ietvaros piemēram un inovācijām ir nozīmīga loma, un tas var dot iespēju dalībvalstīm reāli ietekmēt Alianses turpmāko virzību. Un NATO vadībai attiecībā uz to šobrīd ir izteikti ziemeļnieciska noskaņa.
Magnus Nordenman, Brent Scowcroft Starptautiskās drošības centra direktora vietnieks.