Vēsā Krievijas vasara
Kopš Vladimirs Putins atkal ir atgriezies prezidenta krēslā, ir pagājuši vairāki mēneši, un ir skaidri iezīmējušās tendences “nācijas līdera” valdīšanā. Nelielajam demokratizācijas atkusnim seko atkal ziema un skrūvju pievilkšana. Jāpiebilst gan, ka atkusnis bija vairāk vārdos nekā reālajā politikā. Savā 2012.gada ziņojumā "Nations in Transit" organizācija "Freedom House" Krieviju joprojām dēvē par konsolidētu autoritāru režīmu. Nesenās likumdošanas izmaiņas Krievijā norāda, ka valsts politiskā elite tuvākajā laikā negrasās doto situāciju būtiski mainīt.
Vladimira Putina jūlijā apstiprinātais likums nosaka, ka nevalstiskajām organizācijām, kuras iesaistās politiskajā darbībā, būs jāreģistrējas Tieslietu ministrijā kā “ārējiem aģentiem”, jānes šī kauna zīme un jāgatavo vairāk atskaišu nekā līdz šim. Turklāt šovasar Valsts Dome pieņēma arī likumu par “apmelošanu” jeb “neslavas celšanu”, kas var ierobežot opozicionāru aktivitātes sociālajos tīklos un medijos. Savu kārtu rudenī gaida arī ārvalstu mediju darbības ierobežošana.
Šo vasaru kā opozīcijas iebiedēšanas laiku atcerēsies ne tikai Krievijā, bet arī aiz tās robežām.
Gan tiesas prāvas gaita, gan pieņemtais lēmums "Pussy Riot" lietā būtiski pasliktināja Krievijas tēlu starptautiskās sabiedrības acīs. Skrūvju pievilkšanas sarakstu var turpināt ar Valsts Domes deputāta Genādija Gudkova apsūdzēšanu politikas apvienošanā ar uzņēmējdarbību. Līdzīgi kā Hodorkovska lietā, arī Gudkova vajāšanā parādās selektīva taisnīguma pazīmes: nez vai Gudkovs ir vienīgais, kurš Krievijā apvieno uzņēmējdarbību ar politiku?
Kā uz visu minēto reaģē sabiedrība? Liela daļa Krievijas iedzīvotāju ir gatavi varai piedot minēto un pievērt acis arī uz nesen publicēto Borisa Ņemcova un Leonīda Martiņuka ziņojumu par īpašumiem, kurus izmanto Vladimirs Putins. Ņemcovs un Martiņuks norāda uz 20 pilīm (9 no tām ir uzceltas Putina valdīšanas laikā), 43 lidmašīnām, 15 helikopteriem, 11 dārgiem pulksteņiem, kas ir Krievijas prezidenta rīcībā. Ziņojuma autori atgādina sabiedrībai, ka ASV un Vācijas valstu galvu rīcībā ir tikai pa divām rezidencēm. Kultūra spēlē savu lomu, liela daļa Krievijā nemaz īsti negaida, ka valsts vadītāji dzīvos pieticīgāk. Putina sabiedrisko attiecību cilvēks Dmitrijs Peskovs atgādināja žurnālistiem, ka tie ir valsts īpašumi, vairākos no kuriem Putins ir „spiests dzīvot”.
13. augustā veiktajā Levadas centra aptaujā par Krievijas aktuālajiem notikumiem 27% respondentu norādīja, ka protesta akciju dalībnieku, opozīcijas līderu vajāšanas un stingrāku likumu pieņemšana var tikt uzskatīta par represiju sākšanos. 56% aptaujāto tā nedomā. Levadas centra vadītājs Ļevs Gudkovs norāda, ka minētie 56% ir “Putina vairākums”, kas nevēlas dzirdēt par represijām pret opozīciju un pasargā sevi no domām par to, ka represijas var kādreiz skart viņus pašus.
Iedzīvotāju apātija savienojumā ar politiķu cinismu atgādina Brežņeva laika stagnāciju.
Tomēr, lai gan Leonīds Iļjičs vēl 1982.gadā likās nenomaināms, jau pēc desmit gadiem PSRS pārstāja pastāvēt. Diemžēl Krievijas elite skatās uz patreizējo turbulenci pilsētu izglītotajā un daudz maz pārtikušajā iedzīvotāju daļā kā uz PSRS pārbūves laika grūtībām. Toreiz Gorbačova vēlme izvēdināt šķūni noveda pie šķūņa sabrukšanas, jo pamati bija satrunējuši. Žēl, ka elite neraugās uz 19. gadsimta reformu īstenošanas apstādināšanu, kas vēlāk noveda pie 1917. gada notikumiem. Kā māca paruna: vienīgā lieta, ko mēs mācāmies no vēstures, ir tas, ka mēs no vēstures nekad nemācāmies.
Krievijā pēdējā laikā drīzāk tiek meklēta padomju pieredze industralizācijas īstenošanā un propagandas karā pret Rietumiem.
Par pēdējo pozitīvi septembra sākumā izteicās bijušais Valsts Domes Ārlietu komitejas vadītājs Konstantīns Kosačovs. Nu jau kā valsts aģentūras Rossotrudņičestvo vadītājs viņš teica, ka ir jāpārņem Padomju Savienības veiksmīgā pieredze informācijas pretstāvē aukstā kara laikā, turklāt Krievijas maigās varas projekti tikšot īstenoti "krievu pasaules” ietvarā, tātad ar ārvalstīs dzīvojošo tautiešu palīdzību.
Modernizācijai nepieciešamo reformu īstenošanas vietā, vientiesīgākā sabiedrības daļa tiek biedēta ar ļaunajiem Rietumiem, kas vēlas iznīcināt Krievijas valsti.
Viens no iekšējiem ienaidniekiem ir ļaunie birokrāti, kas arī ir sazvērējušies pret tautu, bet nedomājiet aiztikt varas pirmīdas galotni! Kad vilku bars dzīvo pārticībā un drošībā, tad tajā ir vērojams zināms demokrātiskums. Tiklīdz parādās briesmas citu vilku vai cilvēku tuvošanās dēļ, vilki pakļaujas vienam līderim un ievēro stingru hierarhiju, jo karā nav laika demokrātijai… Līdzīgi kā padomju laikā, kad cīņa pret alkoholiķiem, dīkdieņiem un Rietumu imperiālismu kalpoja par sabiedrību mobilizējošo un vienojošo faktoru, arī tagad tautai ir jāapvienojas cīņā ap “nacionālo līderi”. Tradīcjām un ieradumiem ir spēks. Humorists Mihails Zadornovs par situāciju Krievijā ir teicis, ka “mūsu demokrātija ir tikpat demokrātiska, cik mūsu komunisms bija komunistisks”.
Kas Latvijai no tā? Valsts ārpolitikā parasti Krievijas demokrātijas problēmas mēs neaizskaram, atstājot normatīvo ārpolitiku Briseles ziņā, un, iespējams, tas ir pareizi. ES normatīvā ārpolitika attiecībā uz Krieviju tāpat nekādus lielos panākumus līdz šim nav devusi. Kopš Putina otrā prezidentūras termiņa Krievija no taisnošanās par demokrātijas problēmām ir pārgājusi “normatīvajā pretuzbrukumā”, norādot, ka tai, līdzīgi Ķīnai, ir savas normas, pēc kurām tā vadās īstenojot ārpolitiku, piemēram - suverenitāte un neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Lai nu būtu, tikai cerams, ka skrūvju pievilkšana nenovedīs nākotnē pie jauna septiņpadsmitā gada, tad ciestu daudzi, arī Latvija.
Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors