Nesen Nacionālo bruņoto spēku vadība aicināja vispārizglītojošo mācību iestāžu audzēkņus palīdzēt izraudzīt nosaukumus iegādātajām kaujas izlūkošanas bruņumašīnām.
Kā sauca tankus un bruņumašīnas Latvijas armijā
Esam pieraduši, ka individuālos vārdos tiek saukti kuģi (tai skaitā — karakuģi), taču arī nosaukumu piešķiršana kaujas tehnikas vienībām militārajā praksē ir zināma parādība un arī mūsu valsts militārajā vēsturē bruņotās tehnikas vienībām ir doti individuāli nosaukumi.
Pirmās bruņotās kaujas tehnikas vienības Latvijas armijā parādījās Neatkarības kara laikā (1918.—1920.). 1919. gada 10. jūlijā, apvienojoties 1. latviešu atsevišķajai brigādei (jeb Dienvidlatvijas armijas grupai) un Ziemeļlatvijas brigādei, sākās vienotas Latvijas armijas organizācijas un apgādes sistēmas veidošana. Latvijas armijas pirmo bruņutanku vienību sāka veidot 1919. gada 10. jūlijā pēc Dienvidlatvijas armijas grupas (vēlākās Kurzemes kājnieku divīzijas) komandiera pulkveža Jāņa Baloža pavēles, un šo vienību nosauca par 1. bruņoto divizionu. Kā bruņojumu šajā grupā ieskaitīja vairākus pēc Cēsu kaujām (1919. gada jūnija beigās) latviešu karaspēka rīcībā trofeju veidā nonākušos bruņotos automobiļus un bruņoto vilcienu. Līdz 1919. gada oktobra sākumam bija paredzēts saformēt trīs bruņoto automobiļu nodaļas, taču izdevās izveidot tikai divas. Diviziona rīcībā bija pieci bruņotie automobiļi, un visiem bija doti individuāli nosaukumi: divi «Garford» tipa smagie bruņotie automobiļi «Lāčplēsis» un «Kurzemnieks», viens «Sheffield- Simplex» tipa bruņotais automobilis «Imanta», viens «Austin» tipa bruņotais automobilis «Zemgalietis» un «Fiat» tipa auto «Staburags». Pagaidām nav vēl noskaidrots, kādā veidā bija izvēlēti šie bruņotās tehnikas vienību nosaukumi.
Vēlākajā laikā diviziona kaujas tehnikas sastāvs palielinājās. 1919. gada beigās un 1920. gada sākumā divizions kā trofejas ieguva vairākas bruņotas automašīnas, kuras tika nodēvētas par «Viesturu», «Pērkonu» un Tālivaldi». Diviziona sastāvā bija paredzēts izveidot vairākas tanku nodaļas, un katrā tanku nodaļā bija paredzēti trīs tanki. Taču nodaļu skaits būtu atkarīgs no piegādāto tanku skaita, kurus savukārt grasījās iepirkt no mūsu rietumvalstu sabiedrotajiem. 1919. gada beigās sāka pienākt britu tanku sūtījums, kurā bija trīs smagie tanki «Mark V» un divi vidējie tanki «Medium C». Pirmajiem trīs tika doti nosaukumi: «Ģenerālis Balodis» (par godu Latvijas armijas virspavēlniekam ģenerālim Jānim Balodim), «Ģenerālis Burts» (par godu Lielbritānijas militārās misijas Baltijas valstīs vadītājam britu ģenerālim Alfrēdam Bērtam) un «Ministru prezidents Ulmanis» (par godu Pagaidu valdības ministru prezidentam Kārlim Ulmanim), bet pēdējiem diviem — «Latgalietis» un «Vidzemnieks». Šie tanki kaujās nepiedalījās, tos izmantoja apmācībām, kā arī parādēs un kaujas tehnikas demonstrācijās. Diemžēl nezinām, kas bija šo konkrēto nosaukumu ierosinātāji un kādā veidā tika pieņemti lēmumi par nosaukumu piešķiršanu Latvijas armijas tankiem. 1920. gada aprīlī sāka veidot atsevišķu Tanku divizionu, kuru 1921. gada martā apvienoja ar Bruņoto automobiļu divizionu, izveidojot Auto divizionu, un to savukārt 1922. gada 1. jūnijā pārdēvēja par Auto-tanku divizionu.
Turpmākajos gados Latvijas armijas daļās kaujas tehnikas vienību skaitliskais sastāvs pieauga — bija iepirkti gan vieglie tanki (piemēram, «Fiat 3000 Tipo», «Vickers-Armstrong» un «Carden-Loyd» vieglie tanki jeb tanketes), gan cita bruņutehnika. Individuālos nosaukumus tankiem Latvijas armijā vairs nepiešķīra, izņemot vienu gadījumu. 1926. gadā Latvijas auto klubs, uzzinot, ka Kara ministrija plāno iegādāties jaunus bruņotos automobiļus, nolēma mūsu karaspēkam uzdāvināt vienu šādu automobili, kuru ar nosaukumu «Sargs» iekļāva Auto-tanku diviziona sastāvā. Visi minētie tanki un bruņotās automašīnas ar individuālajiem nosaukumiem skaitījās Latvijas armijas kaujas sastāvā līdz 20. gs. 30. gadu beigām, taču aktīvas kaujas apmācības ar tiem vairs nenotika, jo šie bruņotās tehnikas modeļi jau bija novecojuši gan tehniski, gan morāli.