«...Un tomēr šīs īsās kauju epizodes pāries no paaudzes paaudzē kā neaizmirstama svēta leģenda, kura stāstīs par to, kā pāris mēnešos vienkārši lauku zēni, skolnieki un mierīgi pilsoņi, kuri ieročus vēl nebija nēsājuši, radīja vienotu stipru bruņotu spēku, kurš reizē ar tautas apziņu auga plašumā un izveidojās par to jauno Lāčplēsi, kurš beidzot nogāza melno bruņinieku no Staburaga klints Daugavā..,» - šie 5. Cēsu kājnieku pulka komandiera pulkveža Friča Virsaiša vārdi pulka piecu gadu jubilejā 1923. gadā bija domāti Cēsu pulka Skolnieku rotas cīnītājiem.
Skolnieku rota 1919. gada kaujās
Cēsu kaujas, kas norisinājās 1919. gada vasarā, kad apvienotās igauņu un latviešu karaspēka vienības sakāva Latvijas un Igaunijas valstiskuma apdraudētājus - vācu landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļas, ir viena no spilgtākajām epizodēm mūsu valsts vēsturē. Uzvara šajās kaujās nostiprināja jaunās Latvijas valsts neatkarību. Igaunijā savukārt uzvaru Cēsu kaujās atzīmē kā lielākos nacionālos svētkus - Uzvaras dienu landesvēra karā. Cēsu kaujās aktīvi piedalījās arī Ziemeļlatvijas skolu jaunatne - Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota.
1919. gada 26. maijā Igaunijas armijas 6. kājnieku pulka daļas ieņēma Valmieru, kuru lielinieku karaspēks bija atstājis. Igaunijas karaspēka vienības sastāvā bija arī no igauņu ģimnāzistiem, brīvprātīgajiem, saformētā skolnieku rota. Tas pamudināja Valmieras un tās apkārtnes skolu jaunatni rīkoties līdzīgi - stāties savas dzimtenes aizstāvju rindās. 30. maijā, kad Valmierā ieradās Igaunijas armijas operatīvajā pakļautībā esošā Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka daļas pulka komandiera kopveža (pulkveža - leitnanta) Krišjāņa Berķa vadībā, vietējā sabiedrībā jau bija nobriedusi doma pie pulka izveidot īpašu karaspēka vienību tikai no vispārizglītojošo mācību iestāžu vecāko klašu audzēkņiem. Jūnija pirmajās dienās Valmierā pieteicās ap septiņdesmit vecāko klašu skolēnu un arī viņu vienaudžu, kuri skolas neapmeklēja, toties uz vispārējā patriotiskā noskaņu viļņa bija gatavi dot savu ieguldījumu cīņās pret vāciešiem. Kā pirmais brīvprātīgi pieteicās vietējās reālskolas audzēknis Aleksandrs Liepiņš, bet iniciators un iedvesmotājs skolnieku rotas izveidei bija vingrošanas skolotājs, vēlākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Lukstiņš.
Par valmieriešu ierosmi dibināt no brīvprātīgiem skolu vecāko klašu audzēkņiem savu vienību uzzināja arī Cēsīs, kur ap četrdesmit vietējo skolu audzēkņu apvienojās grupā un virsleitnanta Gustava Grīna vadībā uzsāka militārās apmācības, cik tas vietējos apstākļos bija iespējams. Valmieras un Cēsu skolnieku iniciatīvu aktīvi atbalstīja gan Valmieras reālskolas direktors Ludvigs Adamovičs, gan Cēsu reālskolas vadītājs Longins Ausējs.
Valmieras un Cēsu jauniešu apvienošanās notika 5. jūnijā Cēsīs, vietējās proģimnāzijas telpās.
«Mums izdeva šautenes un patronas. Kādā sētmalē atradu krievu zaldātu vecu katliņu, to rūpīgi nospodrināju un izmazgāju. Šautene bija jauna un peldēja vazelīnā. Bez lupatām tādu notīrīt — īsts pārbaudījums. Bijām gatavi karavīri, gan gluži neapmācīti. Kazarmām mums atvēlēja Cēsu proģimnāzijas telpas. [..] Nākamajā dienā ieradās rotas komandieris un nokomandēja stāties, lai ietu uz staciju sagaidīt atbraukušos Valmieras skolniekus. Šo priecīgo papildinājumu sastapām jau ceļā. Apvienojāmies un, tautasdziesmas dziedādami, pārnācām kazarmās. Kad arī valmierieši bija saņēmuši šautenes, rotas komandieris atkal deva pavēli stāties. Bataljona komandieris kapteinis Veidemanis (vēlāk krita kaujā) mūs uzrunāja, ka šaut mēs iemācīšoties, šaujot tieši mērķī, t.i., baronos. Manuprāt, tajā brīdī mēs ne visai apzinājāmies, cik patiesi tas ir, jo nebijām vēl īsteni iejutušies jaunos apstākļos. Tāpat nedomājām, ka šaus arī uz mums. Un ka tas būs vēl šajā pašā diennaktī. [..] Salīdzinājumā ar igauņu karavīriem izskatījāmies diezgan nožēlojami. Igauņu vairākums — spēku briedumā, labi apģērbti. Mūsu rindās pusaugu jaunekļi, pat 16 gadus veci zēni. Mūsējie katrs savās privātdrēbēs. Kopīga ar igauņiem mums bija sajūsma, ka beidzot kaujam savu simtgadīgo ienaidnieku. Vājākajiem uzsaucām, lai turas, jo citādi barons prasīs tēvam renti maksāt. Bija starp mums arī pārliecināti sociāldemokrāti, pat komunisti,» vēlāk savās atmiņās rakstīja Skolnieku rotas karavīrs Oskars Alks.
Skolniekus, kopskaitā 108 cilvēkus, ieskaitīja 2. Cēsu kājnieku pulka 8. rotā (tautā rotu turpināja saukt par Skolnieku rotu), par rotas komandieri iecēla virsleitnantu Gustavu Grīnu. Bija paredzēts, ka jau nākamajā dienā sāksies militārās apmācības, taču sarežģītā militāri stratēģiskā situācija diktēja savus noteikumus. Jau pirmajā naktī (no 5. uz 6. jūniju) dažus rotas karavīrus piekomandēja Igaunijas armijas bruņotajam vilcienam kā vietējās apkārtnes pazinējus. Pārējiem jau no rīta bija dota pavēle iziet uz fronti Mācītājmuižas — Meijermuižas iecirknī, jo vācieši bija sākuši uzbrukumu.
Pirmajā kaujā vairākus skolniekus ievainoja, bet valmierietis Edgars Krieviņš no ļoti smaga ievainojuma vēderā tajā pašā dienā mira.
Pēc sīvām kaujām igauņu un latviešu karaspēka daļas tomēr bija spiestas atstāt Cēsis un atkāpties Liepas (Lodes) un Raunas virzienā. Pirmajās kaujās zaudējuma rūgtumu izjuta arī skolnieki. Vāciešu uzbrukuma un atkāpšanās rezultātā no skolnieku rotas bija bez vēsts pazuduši divdesmit divi karotāji. «Kā vēlāk noskaidrojās, daudzi no dzīvi palikušajiem un neievainotajiem rotā tomēr neatgriezās. Kā «nepieciešami speciālisti rakstu darbos» tie bija atraduši sev siltākas vietas topošajā nacionālajā armijā,» par pirmās kaujas sekām atmiņās raksta O. Alks. Nesenajiem skolniekiem bija grūti spēkoties ar vairākus gadus karojošiem, kaujās rūdītiem vācu zaldātiem... Skolnieku rotas karavīri pa dažādiem ceļiem atkāpās gan uz Valmieru, kur bija norunāta sapulcēšanās vieta, gan caur Cēsīm uz Liepu, kur atradās 2. Cēsu kājnieku pulka izvietojums. 10. jūnijā karojošās puses noslēdza pamieru līdz 19. jūnijam. Šajā laikā pie Cēsīm pienāca igauņu armijas 3. divīzijas, kuras ņēma aktīvu dalību turpmākajās kaujās. Divīziju komandēja ģenerālmajors Ernsts Pēders, kura operatīvajā pakļautībā bija arī 2. Cēsu kājnieku pulks. Igauņu divīzijas štāba priekšnieks bija pulkvedis (vēlāk ģenerālis) Nikolajs Rēks.
19. jūnijā R. fon der Golcs pavēlēja sākt uzbrukumu apvienotajiem igauņu — latviešu spēkiem. Trīs dienas turpinājās sīvas cīņas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas. Galveno cīņas smagumu uz saviem pleciem iznesa igauņu karavīri un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulks, kaujās piedalījās arī 8. jeb Skolnieku rota.
22. jūnijā apvienotie igauņu — latviešu spēki deva triecienu vācu karaspēkam, atbrīvojot Cēsis, Siguldu un Inčukalnu. Vācu karaspēks bija sakauts un atkāpās. Uzvara nebūtu iespējama bez Igaunijas karaspēka līdzdalības kaujās un lielā atbalsta Ziemeļlatvijas brigādes tapšanā. Katru dienu «ziemeļniekos» iestājās jauni brīvprātīgie. Vidzemes atbrīvošanas cīņu noslēgumā Ziemeļlatvijas brigādē bija 12 000 cilvēku. Tas bija liels spēks, ko, par spīti nelabvēlīgajiem apstākļiem, dažos mēnešos brigādes vadība bija paguvusi noorganizēt un apvienot kaujas vienībās. Šāds spēks kopā ar igauņu armiju varēja pilnīgi satriekt un iznīcināt vācu karaspēku, taču sabiedroto interesēs bija izmantot to cīņai pret lieliniekiem. Sabiedroto prasību rezultātā igauņu — latviešu karaspēks apstājās Mazās Juglas upes pozīcijās.
Pēc Strazdumuižas pamiera parakstīšanas 6. jūlijā Ziemeļlatvijas brigāde iesoļoja Rīgā, kopā ar pārējām vienībām Rīgā iesoļoja arī Cēsu pulka Skolnieku rota. Daļu skolnieku karavīru norīkoja goda sardzē Daugavas krastmalā, kad 8. jūlijā tur ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Bermontiādes laikā skolnieku rota nu jau 5. Cēsu kājnieku pulka sastāvā cīnījās pie Beberbeķiem, Jumpravmuižas, Katlakalna, Ķekavas un Kaparāmura, piedalījās Jelgavas atbrīvošanā no bermontiešiem. Pēc tam rotu kopā ar 5. Cēsu kājnieku pulku pārvietoja uz lielinieku fronti Latgalē. Atbrīvošanas cīņu laikā skolnieku rota zaudēja deviņus kritušos. Pēc Atbrīvošanas cīņu beigām skolnieki tika demobilizēti izglītības turpināšanai, rota izformēta, vairāk nekā desmit rotas karavīru iestājās Kara skolā un turpināja dienestu Latvijas armijā kā virsnieki. Atceroties rotas cīņu desmit gadu piemiņu, bijušie skolnieki karavīri 1929. gada 16. janvārī dibināja Cēsu pulka bijušās brīvprātīgo skolnieku rotas biedrību, kura pastāvēja līdz savai piespiedu likvidācijai padomju okupācijas rezultātā 1940. gada vasarā.
Savukārt rotas dibināšanas 20. gadskārtā, 1939. gada 29. jūnijā, saskaņā ar Latvijas armijas komandiera pavēli tās nosaukums tika mainīts: «Lai šis rotas cīņas gars vienmēr kalpotu kā spilgts paraugs jaunākajām paaudzēm, viņas vēsturisko nosaukumu atjaunoju, pārdēvējot 5. Cēsu kājnieku pulka 1. rotu par Cēsu pulka brīvprātīgo rotu.» Pēc gada vairs nebija ne Latvijas armijas, ne Cēsu pulka...