Tas, kas ir redzēts, izdarīts un piedzīvots, vadot Zemessardzes 2. Vidzemes brigādi, nelīdzinās nekam manā līdzšinējā karjerā. Tā, noslēdzot savas dienesta gaitas brigādes komandiera amatā, intervijā portālam “Sargs.lv” atzīst pulkvedis Mareks Ozoliņš. Viņš stāsta – aizvadīto trīs pilnvaru gados brigādē ieviestas ne tikai jaudīgas ugunsspējas, bet arī citi elementi, bez kā mūsdienu karadarbība nav iedomājama.
16. jūnijs oficiāli bija pulkveža M. Ozoliņa pēdējā darba diena Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandiera amatā. Pārņemot vienības karogu, viņu nomainījis pulkvedis Gunārs Kauliņš.
Kā atzīst pulkvedis M. Ozoliņš, dienests Zemessardzes2. Vidzemes brigādes komandiera amatā bijis kā piedzīvojums, kura laikā līdz ar brigādi sasniegtas jaunas attīstības virsotnes, atsevišķos spēju veidos izvirzoties priekšgalā citām Zemessardzes brigādēm.
No kurzemnieka par vidzemnieku
“Neesmu valmierietis. Esmu dzimis kurzemnieks, kurš Valmierā strādā pēdējos trīs gadus,” tā sevi īsumā raksturo pulkvedis Ozoliņš.
Nacionālajos bruņotajos spēkos viņš dien jau 28 gadus. Līdz ar dienesta gaitu sākumu no dzimtās Kurzemes nācies pārcelties uz Rīgu. Zemessardzes rindās līdz pat organizācijas reformai viņš komandēja 3. Zemessardzes novadu. Tolaik novada atbildības teritorijā ietilpa Rietumvidzeme, Rīga un tās apkārtne ar štāba vietu galvaspilsētā. Taču 2018. gadā, veicot Zemessardzes reorganizāciju un izveidojot brigādes, NBS vadība izlēma, ka brigādes štābam jāatrodas nevis Rīgā, bet savā tiešajā atbildības teritorijā Vidzemē. Kā atzīst pulkvedis, karavīra dzīve ir tur, kur atrodas vienība. “Tā nu es 2018. gada janvārī nonācu Vidzemes sirdī – Valmierā,” saka pulkvedis M. Ozoliņš.
Vaicāts, vai bija vērts pieņemt šo izaicinājumu, pulkvedis M. Ozoliņš atbild pārliecinoši.
Pulkvedis M. Ozoliņš atzīst, lai gan sevi lielīt nav pieradis, par paveikto ir lepnums.
“Ielūkojoties NBS 12 gadu attīstības plānā, ir skaidrs, kuras spējas var attīstīt visai ātri un bez liela finansiālā resursa. Ja tu kaut ko gribi izdarīt, pietiek sameklēt sev apkārt gudrus cilvēkus. Tas ir izdevies. Ja pirms četriem gadiem Vidzemes brigādē bija viena realitāte, tagad tā ir pavisam cita,” viņš nosaka.
Vienlaikus pulkvedis piebilst, pilnība brigādes attīstībā nav sasniegta, un izaugsmei aizvien ir pamats.
Jomas, kas izveidotas no nulles
Kā pierādījuši pēdējo gadu konflikti, mūsdienīgiem bruņotajiem spēkiem ir par maz tikai un vienīgi ar bruņotām vienībām, kuras ir apgādātas ar efektīvu uguns atbalstu. Aizvien lielāka loma ir dažādām jomām, kuras sākotnēji varētu nešķist tiešā veidā saistītas ar kaujas darbību, bet kara laikā spēlē izšķirošu lomu.
Kā viena no šādām jomām ir informācijas operāciju un civilmilitārās sadarbības (CIMIC) spēja. Ja agrāk attiecības ar vietējiem iedzīvotājiem un pašvaldībām veidoja komandieri un ierindas zemessargi, tad tagad to dara apmācīti profesionāļi.
Pulkvedis M. Ozoliņš skaidro, bez ciešas sadarbības ar sabiedrību un civilajām institūcijām veiksmīga Zemessardzes uzdevumu izpilde ir nepiespējama. Viens no redzamākajiem piemēriem ir komunikācija ar pašvaldībām un iedzīvotājiem mācību laikā. Bez tās zemessargi nekad nespētu pilnvērtīgi trenēties ārpus poligoniem. Tieši sekmīgas CIMIC speciālistu darbības dēļ Zemessardzes 2.Vidzemes brigādei izveidotas labas attiecības gan ar vietējiem iedzīvotājiem, gan medijiem, kas ļauj būtiski paplašināt mācību mērogus un ģeogrāfiju. Tāpat izdevies attīstīt sadarbību ar pašvaldībām un citām civilajām institūcijām, iesaistot tās kopējās mācībās un veicinot izpratni par viņu lomu kara gadījumā.
“Šo kompetenci mēs esam ieviesuši dažādos līmeņos. Vēl pirms dažiem gadiem CIMIC spēja bija panīkusi, bet tagad tā atkal ir nostiprināta. Nu mēs to realizējam gan brigādes līmeņa, gan bataljonu līmenī,” piebilda M. Ozoliņš.
Viņš arī uzsvēra, mūsdienu informatīvā kara apstākļos, Informācijas operāciju apakšvienības darbības spektrs ir krietni plašāks. “Šie cilvēki ir galvenie, kuri palīdz vajadzīgo informāciju nodot sabiedrībai pareizā veidā. [..] Pateicoties šīs vienības darbam, mēs baudām augstu sabiedrības uzticību,” viņš atzina.
Tāpat Vidzemes brigādē veiksmīgi izdevies ieviest militārās medicīnas spēju. Pulkvedis M. Ozoliņš gan piebilst – to izdarīt nav bijis viegli. Lai gan Zemessardzes 2. Vidzemes brigādē bijuši mediķi, tie pamatā bija nodarbināti ar ikdienas medicīnas pārbaudēm, tablešu izsniegšanu, vakcināciju vai atbalstu šaušanas nodarbībās. Tomēr cieša mediķu integrācija kopā ar kājniekiem kopīgu mācību ietvaros, plānojot un īstenojot, nav bijusi attīstīta.
Sākotnēji Vidzemes brigādē kvalitatīvas medicīnas spējas ieviešanai traucējis gan materiāltehnisko līdzekļu, gan personāla trūkums, gan militārās medicīnas kā atsevišķas kompetences neesamība. Tomēr, pateicoties sabiedroto atbalstam, šos šķēršļus izdevies pārvarēt. Sākotnēji tikusi apmācīta tikai viena cilvēku grupa, taču tagad tā palielināta, kas 2021. gada mācībās ļaus izmantot jau trīs pirmās palīdzības jeb ROLE1 punktus.
Pulkvedis M. Ozoliņš ar lepnumu atzīst: “Bijām vieni no pirmajiem Zemessardzē, kas ieviesa šo spēju. Tagad mums ir, ko pastāstīt gan citām Zemessardzes brigādēm, gan citiem Nacionālo bruņoto spēku veidiem. Mēs caur darīšanu un vienlaicīgu mācīšanos esam nonākuši pie tā, ka nu varam bataljonos rekrutēt mediķus.”
Tomēr kā būtiskāko papildinājumu visas brigādes spēju attīstības kontekstā pulkvedis M. Ozoliņš min netiešā uguns atbalsta spēju izveidi. Šobrīd Vidzemes brigādē Valmierā izveidota profesionālā dienesta artilērijas baterija, kura apgādāta ar M109 pašgājējhaubicēm. Tāpat bataljonos ieviesta mīnmetēju uguns atbalsta spēja, kurā apkalpju apmācību un iemaņu uzturēšanu nodrošina BDE un BN instruktori, bet noslēguma pārbaudījumus pieņem ZS 3. BDE.
Vaicāts, vai drīzumā kā viena no izvēlēm šo mācību laikā būs atbalsta sniegšana ne tikai ar mīnmetējiem, bet arī haubicēm, pulkvedis M. Ozoliņš atzīst, ka tas ir nākamais attīstības posms. Līdz šim spēja attīstīta, veicot topošo artilēristu rekrutēšanu un praktisko apmācību. Savukārt šā gada decembrī Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes artilēristi plāno doties uz Ādažu poligonu, kur aizvadīs vada līmeņa pirmos kaujas šaušanas vingrinājumus ar haubicēm.
“Kas ir svarīgi, šīs mācības iekrīt artilēristu dienā jeb svētās Barbaras dienā. Tad nu mēs tās varēsim noslēgt ar siltiem stobriem. Vārda vistiešākajā nozīmē,” piebilda pulkvedis M. Ozoliņš.
Cilvēki joprojām piesakās dienestam Zemessardzē
Vaicāts par cilvēku vēlmi pieteikties dienestam Zemessardzē, pulkvedis M. Ozoliņš atzīst – Vidzemā tā allaž ir bijusi augstā līmenī.
Vienlaikus viņš atzīst, interese par dienestu, salīdzinot ar to pieplūdumu, kāds bija vērojams pēc Krievijas īstenotās nelikumīgās Krimas pussalas okupācijas, vairs nav tik augsta, tomēr jau tad bija skaidrs, ka šī faktora ietekme sabiebrības vēlmei pievienoties zemessardzei nevar būt ilgstoša.
“Tas mums kā sistēmai liek domāt par jauniem saukļiem, ar ko uzrunāt cilvēkus. Jāmaina arī metodes – kā mēs uzrunājam cilvēkus, kur mēs to darām un kāpēc vispār uzrunājam. Tā ir noteikta procesu analīze, lai saprastu, cik efektīvi esam. Pat ja kāda daļa zemessargu aiziet, tie tāpat paliek sistēmā kā rezerves karavīri. No tā mēs visi esam ieguvēji,” viņš sacīja.
Galvenais uzdevums jaunajam komandierim – turpināt attīstību
Vaicāts par svarīgākajiem attīstības darbiem jaunajam Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandierim pulkvedim Gunāram Kauliņam, pulkvedis Ozoliņš uzsver uzsākto attīstības projektu turpināšanu.
Pulkvedis M. Ozoliņš norāda – jau drīzumā visā Latvijā gaidāma Zemessardzes mehanizācijas projekta uzsākšana, ikvienā bataljonā apgādājot vismaz vienu rotu ar riteņu platformu bruņutransportieriem. Tāpat Vidzemes brigādē strauji tiek attīstītas inženierspējas.
“Mums ir jauna enerģiska inženieru rotas komandiere. Viņa ar savu degsmi, pieredzi un profesionalitāti ir aizrāvusi zemessargus. Tur mēs plānojam strauju attīstību nākamo divu gadu garumā. Tas būs labs dzinulis, lai katrā bataljonā būtu savs vieglo inženieru vads.”
aVaicāts par drošības vidi Vidzemē, pulkvedis M.Ozoliņš atzīst – te tā ir ļoti pateicīga.
“Monitorējot situāciju, kāda ir informatīvajā vidē, un skatoties uz dažādu incidentu pārskatu, varu teikt, ka drošības vide te ir ļoti laba. Raizēm par to nav pamata. Lai gan mūsu atbildības rajons robežojas ar Austrumu kaimiņu, mūsu kreisajā flangā ir igauņi. Mēs aktīvi sadarbojamies ar Igaunijas Zemessardzi jeb “Kaitsellit”. Tāpat mēs sadarbojamies ar Igaunijas aizsardzības spēku 2. brigādi. Pateicoties viņiem, mums ir dzimušas daudzas idejas, arī viņi ņem daudzas idejas no mums. Līdzšinējā ciešā sadarbība neaprobežojas tikai ar kopīgiem startiem šaušanas sacensībās. Mēs braucam uz mācībām pie viņiem – “Orkaan” un “Sibul”, bet viņi brauc pie mums uz mācībām “Namejs”, kā arī reģionālā līmeņa apmācībām,” stāsta pulkvedis M. Ozoliņš.
Viņš atzīst – arī nākamo gadu laikā ir būtiski veicināt pārrobežu sadarbību ar Igaunijas bruņotajiem spēkiem, kas jau ir veiksmīgi izmēģināta iepriekšējos gados. “Lai arī mūsu valstu robežas ir iezīmētas gan kartē, gan atzīmētas uz zemes, reāla konflikta gadījumā mums būs jāizmanto viss apvidus neatkarīgi no valstu robežām. Kara laikā var rasties nepieciešamība pāriet šīs robežas, tāpēc mums šādam scenārijam ir jātrenējas jau miera laikā un šīs taktiskās, juridiskās nianses jāatrunā laicīgi,” saka pulkvedis M. Ozoliņš.
Pēdējie mēneši Latvijā
Pulkveža M. Ozoliņa nākamais amats būs NATO sistēmā – ASV Norfolkā izvietotajā NATO Transformācijas štābā. Lai gan darba apraksts ir saņemts, pirms došanās uz ASV vēl priekšā vairākas tikšanās gan Aizsardzības ministrijā, gan NBS Apvienotajā štābā, gan NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā.
“Saprotot, ka būšu viens nacionālais pārstāvis šajā štābā, jau laicīgi jāsaprot, kurš man varēs palīdzēt pildīt uzdevumu ASV šajā pusē. Mans uzdevums ir šajā amatā pārstāvēt mūsu valsti tā, lai no tā ieguvums būtu Latvijas drošībai,” viņš atzīst.
Vaicāts par ģimenes reakciju, pulkvedis M. Ozoliņš saka – kā jau karavīra ģimene, mājinieki gaidāmās pārmaiņas ir pieņēmuši.
“Bērniem skolas Latvijā ir pabeigtas. Viņi tagad bauda pēdējos vasaras mēnešus Latvijā. Mēģina vēl tikties ar draugiem šeit pirms ilgākas prombūtnes. Protams, ka tas viss mums pietrūks, bet tā būs jauna pieredze gan man, gan ģimenei,” atzīst pulkvedis M. Ozoliņš.