Kas ir 8. un 9. maijs?

Otrais pasaules karš
Dr.hist. Juris Ciganovs/Latvijas Kara muzejs
Keitels
Foto: Foto: akg-images/Scanpix

8.un 9.maijs. Ko svin šajos datumos? Kāpēc it kā vienam notikumam ir divas svinamās dienas? Kāpēc atsevišķas sabiedrības grupas Latvijā tik jūtīgi reaģē uz šo datumu vēsturisko nozīmi? Kāpēc kara beigu datums vai, pareizāk sakot, datumi, būtībā šķeļ mūsu sabiedrību?
 

Padomju laikos dzīvojošie Latvijas iedzīvotāji vēl atceras vērienīgās padomju karaspēka parādes Daugavmalā, Rīgā, kad 9.maijā tika svinēta Uzvaras diena pār nacistisko režīmu Vācijā. Tagad kā nacisma sagrāves diena tiek atzīmēts 8.maijs. Šķiet, ir nepieciešams neliels ieskats mūsu ne tik senajā vēsturē.

Uzvaras dienas svinības, vai tās notiek 8.maijā, vai dienu vēlāk, ir atceres diena hitleriskās Vācijas kapitulācijas aktam un 2.pasaules kara beigām Eiropā.

Citur 2.pasaules karš vēl turpinājās, Japāna padevās tikai 1945.gada septembrī.

1945.gada pavasarī jau bija pavisam skaidrs, ka Sabiedroto valstu (Lielbritānijas, ASV, Francijas un PSRS) uzvara pār hitlerisko Vāciju ir tikai laika jautājums.

Protams, ka tas bija skaidrs arī pašas Vācijas vadībai. Tikai Vācijas vadonis Hitlers un daži viņa tuvākās apkārtnes "fīreri” turējās pie pārliecības, ka karu nepieciešams turpināt. 30.aprīlī padomju Sarkanās armijas aplenktajā Berlīnē, savā bunkurā, Ādolfs Hitlers izdarīja pašnāvību.

Jau nākamajā dienā, 1.maijā, plkst 3.50 Vācijas Vērmahta Sauszemes spēku komandieris ģenerālis Hanss Krebss personīgi nogādāja padomju 8.gvardes triecienarmijas štābā lūgumu sākt pamiera sarunas.

Tomēr Padomju Savienības vadonis Josifs Staļins, informēts par šo faktu, noteica pamiera sarunas nerīkot, pieprasot Vācijas bezierunu kapitulāciju. Vācijas armijas vadībai bija uzstādīts ultimāts: ja līdz plkst.10 no rīta nebūs piekrišanas bezierunu kapitulācijai, padomju puse sāks izšķirošo triecienu. Ģenerālis Krebss, atnesot šo vēsti uz vācu armijas štābu, izdarīja pašnāvību.

Vācu armijas vadība pagaidām izlēma nekapitulēt, un tās pašas dienas pēcpusdienā Sarkanās armijas vienības sāka šturmēt Berlīnes centrālos rajonus. 2.maija naktī plkst.1.50. vācu armijas vadība izsūtīja radiogrammu uzbrūkošā padomju karaspēka komandierim: „Nosūtām parlamentāriešus uz Bismarkštāses tiltu. Izbeidzam karadarbību”. Berlīnes garnizons nolika ieročus un līdz pēcpusdienai gūstā bija padevušies vairāk kā 134 000 atlikušo Berlīnes aizstāvju. Vācijas vadība, kuru tagad vadīja lieladmirālis Karls Dēnics un kuras mītnes vieta bija Flensburga, nolēma parakstīt kapitulāciju.

7.maijā plkst. 02.42 pēc Viduseiropas laika Reimsas pilsētā ģenerālis Alfrēds Jodls kā Vācijas valdības un armijas pārstāvis parakstīja Vācijas kapitulācijas aktu Sabiedroto valstu priekšā. No Sabiedroto valstu puses Vācijas armijas kapitulāciju pieņēma ASV armijas ģenerālis Bedels Smits un PSRS bruņoto spēku ģenerālmajors Ivans Susloparovs (padomju militārās misijas vadītājs Parīzē un Staļina pārstāvis Sabiedroto valstu apvienotājā štābā). Keitels, ieraudzījis, ka Vācijas kapitulācijas akta parakstīšanā piedalās arī Francijas armijas pārstāvji, pavīpsnāja un ar ironiju teica: „Ko, vai tad arī francūžiem mēs esam zaudējuši?”. „Jā, feldmaršala kungs, francūžiem arī!”, viņam atbildēja.

Vācijas armijas kapitulācija stājās spēkā 8.maijā, stundu pirms pusnakts. Jau dienā daudzās Eiropas pilsētās, atzīmējot karadarbības beigas, tika sarīkotas plašas svinības.

Visā Eiropā karš bija beidzies un 8.maiju turpmāk sāka atzīmēt kā Uzvaras dienu pār hitlerisko režīmu Vācijā. Tikai ne Padomju Savienībā....

Pirms kapitulācijas akta parakstīšanas Susloparovs nosūtīja uz Maskavu šī dokumenta saturu un gaidīja instrukcijas, taču līdz kapitulācijas parakstīšanas brīdim tādas netika saņemtas un padomju ģenerālis personīgi uzņēmās iniciatīvu parakstīt šo vēsturisko dokumentu. Kā zināms, Padomju Savienībā personīgā iniciatīva bez ziņas no „augšas” bija nosodāma rīcība.

Padomju vadonim Staļinam likās, ka Vācijai bija jākapitulē tieši PSRS priekšā un tieši viņam, nevis Sabiedrotajiem ir jāsaņem vislielākie nopelni šajā uzvarā. Tāpēc Suslopārovs tika nolamāts un, izpildot Staļina rīkojumu, tika sarīkota vēl viena Vācijas armijas kapitulācija. Šoreiz tas notika 9.maijā pusstundu pēc pusnakts: Berlīne piepilsētā Karlshorstā kapitulāciju no vācu puses parakstīja ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels, no padomju puses kapitulāciju pieņēma maršals Georgijs Žukovs.

Tā kā šī, jau otrā, kapitulācija Padomju Savienības priekšā tika parakstīta 9.maijā, attiecīgi Padomju Savienība to pieņēma kā kara beigu datumu un kā tāda šī diena vienā sestajā daļā pasaules visus pēckara gadus tika atzīmētas.

Arī šodienas Krievijā un vairākās postpadomju zemēs svin 9.maiju kā Uzvaras dienu, atšķirībā no pārējās pasaules, kur to atzīmē dienu agrāk.

Oficiāli 2.pasaules karš beidzās 1945.gada 2.septembrī, kad uz ASV jūras spēku karakuģa "Missuri” klāja Sabiedroto lielvalstu pārstāvji pieņēma Japānas armijas bezierunu kapitulāciju.

Pēc 1945.gada 9.maija galīgs miers Eiropā vēl neiestājās. Prāgu padomju karaspēks ieņēma tikai 12.maijā, bet Flensburgā esošo lieladmirāļa Dēnica vadīto Vācijas valdību Sabiedrotie arestēja tikai 23.maijā. Baltijas valstīs, Polijā, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā turpinājās nacionālo partizānu cīņa pret padomju režīmu.

Padomju Savienībā 9.maiju par svinamu svētku dienu pasludināja jau 1945.gadā, tomēr jau trīs gadus vēlāk šos svētkus atcēla un uz gadu desmitiem 9.maijs Padomju Savienībā bija parasta darba diena. Padomju diktatoram Staļinam nebija vajadzīgas ne grandiozas karaspēka parādes par godu uzvarai, ne slavas dziesmas padomju armijas karavadoņiem.

Tālaika oficiālā ideoloģija vēstīja, ka uzvaru karā ir guvis tieši viņš – ģeniālais "tautu tēvs” un "dižais karavadonis”, ģenerālisimuss Josifs Visarionovičs Staļins. Visi pārējie maršali un ģenerāļi, par mazākiem karavadoņiem nemaz nerunājot, vienkārši bija lieki.

Bez tam Staļins ar aizdomām skatījās uz bijušajiem frontiniekiem. Viņam likās, ka armija bija kļuvusi neatkarīgākā un rēgojās jauna dekabristu kustība. Bijušie kara varoņi bieži vien nokļuva zem totalitārās varas represiju riteņiem. Arī kara invalīdi pēc uzvaras nebija vēlami – kara invalīdi bija pārpludinājuši lielāko padomju pilsētu ielas, kur nodarbojas ar ubagošanu, jo šī iedzīvotāju kategorija nesaņēma gandrīz nekādu sociālo palīdzību. Vienu brīdi šie cilvēki no pilsētu ielām pazuda, viņus aizveda kur tālāk, lai nemaitā skatu.

Mūsdienu Krievijā nelabprāt atceras, ka gadu desmitiem ne vara, ne sabiedrība kara veterānu nopelnus, kā arī viņus pašus vienkārši neievēroja...

”Pirmkārt, viņu bija ļoti daudz. Pat Padomju Savienības varoņi dzīvoja nabadzībā. Kaujas Slavas ordeņa kavalieriem ne tikai nebija nekādu privilēģiju. Viņiem pārmeta to prasīšanu. 50.gados it kā „pēc darbaļaužu lūguma” atcēla pat piemaksas par apbalvojumiem”, nesen atzina Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas amatpersona, ģenerālmajors Aleksandrs Kiriļins. Arī pēc "tautu tēva” nāves nākamais padomju valsts vadītājs Ņikita Hruščovs, cenšoties likvidēt Staļina personības kultu, Uzvaras dienas svinības neatjaunoja, jo nevēlējās, lai šo dienu kādi asociētu ar Staļina ieguldījumu karā. 

9.maijs padomju valstī par svētku dienu atkal tika pasludināts tikai 1965.gadā un tas notika ar jaunā PSRS kompartijas ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva ziņu. Valsts, kura nebija parūpējusies, lai savāktu mežos un purvos milzīgos daudzumos atrodamās karavīru mirstīgās atliekas un kurā kara veterāni līdz tam nebija ne plika graša vērti, pēkšņi visos līmeņos sāka sludināt, ka 9.maijs ir "katram padomju cilvēkam svēts datums”.

Aizsākās jauna mīta radīšana padomju ikdienā. Grāmatas, vērienīgas padomju karavīru idealizējošas kinofilmas, grandiozas karaspēka parādes, ordeņotu veterānu publiski stāsti par varonību kaujās – tas raksturoja padomju propagandu par uzvaru 2.pasaules karā. Neviena slikta vārda par padomju armiju, neviena negatīva vārda par padomju karavīru – Eiropas atbrīvotāju no nacisma jūga, tā tas bija līdz pat padomju impērijas galam.

Tikai piecdesmit gadus pēc kara mēs uzzinājām patiesību – par milzīgajiem, bezjēdzīgajiem zaudējumiem karā, par to, ka karš nav tikai melns un balts, ka karš, tās ir nāve, asinis un bēdas. Arī par to, ka padomju uzvara pār nacistisko Vāciju trim Baltijas valstīm neatnesa gaidīto brīvību, bet kļuva par jaunas okupācijas sākumu.
 

Dalies ar šo ziņu