4.maijs – Latvijas otrā dzimšanas diena

Mūsdienu vēsture
Dr.hist. Juris Ciganovs/Latvijas Kara muzejs
Image
4.maijs
Foto: Normunds Mežiņš/Aizsardzības ministrija

Tieši pirms trīsdesmit gadiem - 1990. gada 4. maijā desmitiem tūkstoši cilvēku pulcējās Rīgas centrā pie toreizējās Augstākās padomes nama, kurā šodien atrodas Latvijas Republikas Saeima. Todien izšķīrās Latvijas liktenis- pirmo reizi pēc padomju okupācijas sākuma demokrātiskā veidā ievēlētais Latvijas parlaments lēma par mūsu valsts neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Daudzi no ārā stāvošajiem Augstākās padomes sēdi klausījās no mājām līdzi paņemtajos radio uztvērējos, deputātu balsošanas laikā skaļi skaitot līdzi par valsts neatkarību atdotajās balsīs.

1990.gada 4.maija Neatkarības deklarācija pielīdzināma valsts otrajai dzimšanas dienai – neapšaubāmi tas bija nozīmīgs brīdis mūsu valsts dzīvē. Šis notikums šodien vēl nav līdz galam izvērtēts un vēl ir daudz pētāmā par Neatkarības deklarācijas pieņemšanas apstākļiem un niansēm. Daudz ko droši vien mēs tik drīzā nākotnē arī neuzzināsim…

Šajā laikā neatkarības atjaunošanas procesi un Tautas Atmoda Latvijā rit pilnā sparā. 1988.gada rudenī dibinātā Latvijas Tautas fronte (LTF) gatavojas savām pirmajām vēlēšanām- bija paredzēts, ka 1990.gada februārī notiks toreiz vēl Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākās padomes vēlēšanas. Mūsu valsts neatkarības idejas atbalstītāji nolēma, ka šīs vēlēšanas jāizmanto, lai īstenotu savu galveno mērķi, kas bija noteikts arī LTF 2.kongresā – panākt pilnīgu Latvijas neatkarību ārpus PSRS sastāva. Labākais veids kā to panākt būtu parlamentārais ceļš uz neatkarību.

Piedāvājam hronoloģisku ieskatu vēsturiski politiskajā situācijā laikā, kad tapa 4.maija Deklarācija (1990.gada 1.puse) un ceram, ka šo notikumu analīze būs nākotnē nozīmīga nopietnas, akadēmiskas pētniecības tēma.

Tātad ritēja 1990.gads:

3.februāris – pieņemta LTF vēlēšanu platforma Augstākās Padomes (AP)  vēlēšanām. Tā nosaka, ka Latvijas Augstākai padomei jārada visi priekšnoteikumi, kas sekmētu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu un jāpieņem lēmums par Molotova – Rībentropa pakta seku likvidēšanai, kvalificējot 1940.gada LPSR pasludināšanu un iekļaušanu PSRS sastāvā par nelikumīgu.

15.februāris – LPSR Augstākās padomes Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību. Deklarācijā noteikts, ka Latvijas PSR jāpārveido par brīvu un neatkarīgu valsti humānā sociālisma valstī. Lai arī vēl nepilnīgi, taču šis dokuments ir liels solis pretī valsts neatkarības atjaunošanai. Tāpat šajā dienā pieņemts likums par grozījumiem LPSR Konstitūcijā, ar kuru par oficiāliem valsts simboliem atzīti sarkanbaltsarkanais karogs, 1921.gadā apstiprinātais valsts ģerbonis un himna „Dievs, svētī Latviju”.

21.februāris – LPSR AP deputātu kandidātu priekšvēlēšanu kampaņās sākums

28.februāris – Interfrontes lielākais mītiņš pret Latvijas neatkarību

1.marts – LPSR AP Prezidijs apstiprina komisiju pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.

11.marts – Lietuvas AP Neatkarības deklarācija

17.marts – LTF pirmsvēlēšanu manifestācija ar lozungu „Daugav`s abas malas mūžam nesadalās”. Manifestācijā piedalās vairāk nekā pusmiljons cilvēku.

18.marts – Latvijas PSR AP vēlēšanas. Šajā vēlēšanās piedalās 81,3% no balsstiesīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Vēlēšanās uzvar LTF, iegūstot 134 mandātus no 201.

19.marts – Izveidota LPSR AP delegācija sarunām ar PSRS valdību par Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atgūšanu.

24.marts – parādās Neatkarības deklarācijas pirmie projekti – “minimālais” (ierobežotas neatkarības pieprasīšana) un “maksimālais” (pilnīgas neatkarības pasludināšana) variants. Šo variantu autori ir R.Apsītis, V.Birkavs, V.Eglājs, T.Jundzis, E.Levits, R.Rikards uc.

28.marts – Neatkarības deklarācijas “minimālā” un “maksimālā” varianta pirmā izskatīšana LPSR AP LTF deputātu frakcijas sēdē, kur lielāku atbalstu gūst “maksimālais” jeb radikālākais variants. Aprīlī un maijā darbs turpinās tikai pie “maksimālā” varianta pilnveidošanas un uzlabošanas.

30.marts – Igaunijas PSR AP lēmums par Igaunijas valstisko statusu, kas nosaka parejas periodu valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanā.

6.-7.aprīlis – notiek Latvijas Komunistiskās partijas 25.kongress, kurā Kompartija sašķeļas neatkarības pretiniekos un atbalstītājos.

8.-23.aprīlis – Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa delegātu vēlēšanas. Pilsoņu kongress neatzina LPSR AP vēlēšanu rezultātus.

21.aprīlis – Vislatvijas tautas deputātu sapulce “Daugavas” stadionā Rīgā, kurā pieņemts aicinājums atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

3.maijs – LPRS AP 1.sesijas atklāšana. Par LPSR AP priekšsēdētāju ievēlēts Anatolijs Gorbunovs

4.maijs – LPSR AP Deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšana. Par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti.

Mūsu valsts neatkarības atjaunošana bija sākusies. Drīz vien LPSR Austākā padome pārdēvējās par Latvijas Republikas Augstāko padomi. Tomēr līdz pilnīgai neatkarībai ceļš bija vēl bija tāls – šeit joprojām atradās okupācijas armija un agonizējošā Padomju Savienība savas pozīcijas tik viegli neatdeva. Tomēr šis datums – 4.maijs, mūsu kalendārā paliks ierakstīts kā nozīmīga lappuse Latvijas valstiskuma vēsturē.

“Atļaušos izteikt domu, ka 4.maijs ir tas datums Latvijas vēsturē, ko varētu likt līdzās 18.novembrim. No Latvijas toreizējās sabiedrības tas prasīja ne mazāk uzdrīkstēšanos kā neatkarības deklarēšana pēc I Pasaules kara beigām. Latvijas vēstures kalendārā ir visai daudz sērās iekrāsotu atceres dienu, bet pavisam maz oficiāli svinamu uzvaru un līksmības dienu. Ja pašreizējā kalendārā pārsvarā ir “melnie” datumi, zaudējumu, nelaimju un kauna dienas, tad nākotnes kalendārā varētu būt vairāk prieka, lepnuma un gandarījuma dienu, kādas mūsu tauta ir pelnījusi. Pie šādām dienām neapšaubāmi pieder arī 4.maijs – Latvijas neatkarības atjaunošanas diena!” – savulaik rakstīja izcilais latviešu zinātnieks, akadēmiķis, profesors Jānis Stradiņš.

Dalies ar šo ziņu