Pulkvedis Celms-Celmiņš: „Neviens nav nodots, neviens nav izdots, viņi nezina neko!”F.Celmiņš dzimis Liepājā 1896.gada 27.augustā. 1915.gadā pabeidza Liepājas Nikolaja ģimnāziju un kā brīvprātīgais pieteicās jaunformējamā 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā. Viņa centība militārajā dienesta tika ievērota un drīzumā F.Celmiņu nosūtīja uz Maskavas praporščiku skolu. Pēc lielinieku apvērsuma 1918.gada decembrī brīvprātīgi iestājās tikko nodibinātās Latvijas valsts jaunveidojamajā armijā, sākumā Apsardzības rotā liepājā, tad dienēja Neatkarības rotā un tās sastāvā cīnījās pret lieliniekiem Kurzemē, piedalījās Rīgas atbrīvošanā, cīņās pret bermontiešiem. Par drosmi 1919.gada marta izlūkgājienu Slokas apkārtnē, kur, par spīti niknai pretinieka ugunij, tika iegūtas vērtīgas ziņas par lielinieku izvietojumu, tādejādi sekmējot uzbrukumu un pretinieka sakāvi, F.Celmiņam 1926.gadā piešķīra Lāčplēša kara ordeni.

Pēc Brīvības cīņu beigām F.Celmiņš palika virsdienestā tādā veidā, īstenojot savu bērnības sapni kļūt par karavīru.

1928. gadā viņu iecēla par rotas komandieri 3. Jelgavas kājnieku pulkā, kapteinis. 1935. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu un iecelts par 11. Dobeles kājnieku pulka štāba priekšnieku. Drīzumā pārcelts dienestā uz Armijas štāba Informācijas (militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienests) daļu par Izlūkošanas nodaļas priekšnieku, bet pēc Augstākās kara skolas absolvēšanas un pulkveža dienesta pakāpes piešķiršanas 1939. gadā viņš tika iecelts Armijas štāba Informācijas daļas priekšnieka amatā.

Par armijas izlūkdienesta priekšnieku F.Celmiņš kļuva sarežģītā laikā, proti, Eiropā plosījās Pasaules kara priekšvēstneši, tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, Baltijas valstīm uzspiests bāzu līgums.

Bija skaidrs, ka Latvijas liktenis ir nonācis lielvaru dzirnakmeņos. Pārvaldot vācu, angļu un krievu valodas, F.Celmiņš guva ievērojamus panākumus izlūkošanas un pretizlūkošanas darba uzlabošanā un aģentūras pilnveidošanā kā austrumos tā rietumos. Turklāt tieši armijas izlūkdienestam izdevās iegūt informāciju par slepenajiem Molotova-Rībentropa pakta pielikumiem un ar tiem iepazīstināt Kārli Ulmani. Savukārt 1939./1940. gadu mijā Padomju-Somu kara laikā (Ziemas karš) armijas izlūkdienests slepus sadarbojās ar Somijas izlūkdienestu, kuram nodeva radioizlūkošanas laikā pārtverto informāciju par Sarkanās armijas militārajiem plāniem, kā rezultātā tika ielenktas un sakautas vairākas Sarkanās armijas vienības.

Par drosmi Brīvības cīņās, ieguldījumu valsts un armijas stiprināšanā F.Celmiņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru, Triju zvaigžņu ordeņa IV un V šķiru, Aizsargu nopelnu krustu, Igaunijas Ērgļa ordeņa III šķiru, Polijas ordeņa „Polonia restituta” IV šķiru, Somijas Baltās rozes ordeņa III šķiru.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā, atšķirībā no politiskās pārvaldes vadības, organizēja armijas izlūkdienesta dokumentācijas arhīvu iznīcināšanu, pirmkārt jau materiālus par aģentūru, tādā veidā paglābjot aģentus no padomju represijām, kā arī liedzot padomju izlūkdienestiem iegūt citu svarīgu Latvijas armijas rīcībā esošo slepeno informāciju. Minētā informācija bija ļoti svarīga padomju varas pārstāvjiem un pulkvedi F.Celmiņu vairākkārt izsauca uz PSRS vēstniecību Rīgā, kur ar viņu sarunas veda militārais atašejs, padomju militārā izlūkdienesta pieredzējis darbinieks pulkvedis Aleksandrs Zavjalovs. Viņu ļoti interesēja ziņas par Latvijas armijas izlūkdienesta aģentūru un virsniekiem ārvalstīs, īpaši PSRS. Spiediens no padomju puses ar katru dienu kļuva arvien lielāks, tika novērots F.Celmiņa dzīvoklis, veikta izsekošana. Zinot čekas darba metodes F.Celmiņš apzinājās, ka agri vai vēlu var tikt piespiests šīs ziņas atklāt, un viņš pieņēma lēmumu aiziet no dzīves. Lūk, kā šo mirkli atceras bijušais Kara ministrijas juriskonsults zv. adv. Ād.Ozoliņš, ar kuru F.Celmiņš tikās 1940.gada 22.jūlijā, sestdienas pievakarē:

„... Celmiņš ar kundzi bija atnācis ciemā pie mums. Pēc laiciņa pulkvedis uzaicināja mani iziet ārā un parunāties par „šo un to”. Kaut gan Celmiņš, kā vienmēr, bija nosvērts un kluss, viņa aicinājums manī tūdaļ radīja savādas aizdomas. Tikko bijām nosēdušies zem kādas kuplas liepas, Fricis Celmiņš lēni, mazliet klusinātā balsī, pateica: „Ādolf, man ir jāaiziet!” Es sapratu, ka ir noticis kaut kas ārkārtīgs, un satraukts gaidīju paskaidrojumus. „Zavjalovs pieprasa no manis ziņas par mūsu ziņotājiem viņā pusē (t.i. PSRS). Pirmdien man jāziņo, bet es viņam neko neziņošu. Man nav cita ceļa. Žēl tikai sievas un bērnu, ļoti žēl...”. F.Celmiņš atteicās no iespējas aizbēgt uz ārvalstīm vai paslēpties, jo apzinājās, ka tad čekas represijas var tikt vērstas pret ģimeni.

1940. gada 24. jūlijā F. Celmiņš aizgāja uz Armijas štābu atvadīties. Viņš esot bijis ļoti mierīgs, nosvērts un nevienam nav radušās nekādas aizdomas par F.Celmiņa nodomu. Atgriezies no štāba savā dzīvoklī, F.Celmiņš dažas stundas pirms kārtējās tikšanās ar Zavjalovu, nošāvās.

1940. gada 26. jūlijā viņu guldīja Brāļu kapos un liktenis bija lēmis, ka F. Celmiņš tika apbedīts kā pēdējais Latvijas brīvvalsts karavīrs – latviešu virsnieka tērpā un ar militāro godu. Pēc pāris nedēļām Latvija oficiāli tika iekļauta PSRS kā padomju republika.

Cik nozīmīgs bija šis F.Celmiņa traģiskais solis rāda tālākie notikumi, proti, pulkvedis Zavjalovs, nespēdams noticēt F.Celmiņa nāvei, pat viņa nāves dienā zvanīja uz viņa dzīvokli interesējoties vai pulkvedis mājās. Pēc pāris dienām Zavjalovu steidzami izsauca uz Maskavu, kur tas „pēkšņi” 19.oktobrī mira „no ātri progresējošas tuberkulozes (pēc citas informācijas – sirdstrieka). Savukārt F.Celmiņa ģimenei izdevās izvairīties no čekas represijām. Viņa meita Dzidra Liepiņa joprojām ir mūsu vidū, pilna enerģijas un dzīvesprieka.

F. Celmiņš bija īsts karavīrs un Latvijas patriots, kurš izpildīja savu militāro zvērestu līdz galam un glābdams savu darbinieku un aģentu dzīvības, ziedoja savējo.

2006. gadā pie bijušās Nikolaja ģimnāzijas (tagad Liepājas Universitāte) Liepājā Krišjāņa Valdemāra ielā 4 tika atklāta goda plāksnes veltīta F.Celmiņam.

Raksta autors pateicas Latvijas Kara muzejam un visiem Latvijas patriotiem, kuri veikuši pulkveža biogrāfijas izpēti, un kuru pētījumu un atmiņu materiāli ir izmantoti raksta tapšanā.