“Plats solis pretim politiskajai stabilitātei, attīstībai, kulturālo un vēsturisko vērtību stiprināšanai, kā arī sociālā taisnīguma vairošanai.” Šādiem vārdiem masīvā propagandas kampaņā, kas bija vērsta uz visām Krievijas sabiedrības grupām, Kremlis centās “pārdot” konstitucionālo izmaiņu nepieciešamību pašas Krievijas sabiedrībai. Lai gan kaimiņvalsts opozicionāri jau iepriekš aicināja vēlētājus uz referendumu neiet, jo izmaiņas konstitūcijā draud valstī vēl vairāk nostiprināt autoritārismu, pēc oficiālajiem datiem referendumā piedalījās 65% balsstiesīgo. Neraugoties uz simtiem neatkarīgo novērotāju ziņojumiem par pārkāpumiem, konstitucionālie grozījumi stājās spēkā. Iespējams, līdz galam neizprotot izmaiņas, Krievijas iedzīvotāji atbalstījuši piekrituši jaunam pamatlikumam – tādam, kas galvenokārt kalpo tikai varas elitei.
2020.gada 3.jūlijā Krievijā ir noticis kluss valsts apvērsums,[1] kura rezultātā prezidents Vladimirs Putins paplašināja savas varas robežas, tostarp iegūstot tiesības balotēties uz vēl diviem prezidentūras termiņiem – iepriekšējās trīs prezidentūras tika “nonullētas”.[2] Lai gan daudzi varētu nepiekrist jēdziena “valsts apvērsums” lietošanai nesen notikušo konstitucionālo grozījumu sakarā, šis jēdziens vislabāk apzīmē Krievijas politiskās izmaiņas. Ar Krievijas tiesiskajā bāzē nedefinētā, tā dēvētā “Viskrievijas tautas balsojuma” starpniecību faktiski tika apturēta 1993.gada konstitūcijas darbība, to aizvietojot ar juridisku fikciju bez jebkāda konstitucionālā spēka.[3]
Var teikt, ka līdz šim piedzīvotās V.Putina prezidentūras laikā apšaubāms juridiskais spēks bijis arī 1993. gada Krievijas konstitūcijai, jo arī līdzšinējās valsts pamatlikuma normas tika plaši interpretētas atbilstoši politiskās konjunktūras vajadzībām. Taču jaunpieņemtā konstitūcija ir vērtējama kā nekas cits kā vien Žana Bodriāra aprakstītais simulakrs.[4] Līdz tam V.Putins savos publiskajos paziņojumos pieturējās pie Konstitūcijas normām, vairākkārt solot to nepārkāpt. Šā gada 3.jūlijā viņš to pārkāpa.
“Viskrievijas tautas balsojumā” pilsoņiem konstitūcijas grozījumi tika piedāvāti paketes veidā. Vēlētāju apstiprināšanai tika dota daudzveidīgs, lai neteiktu – savstarpēji nesaistīts esošā valsts pamatlikuma izmaiņu kopums. Šāds paketes balsojums bija lielisks polittehnoloģisks triks, jo ļāva gandrīz katrai V.Putinam lojālajai sociālajai grupai labojumus pasniegt no simpātiskākās puses. Konservatīvajiem slāņiem tie definēja ģimeni kā vīrieša un sievietes savienību un uzsvēra bērnu nozīmi valstī, savukārt pensionāriem tika apsolītas regulāras sociālo maksājumu indeksācijas utt. Taču kopumā šādu ideoloģisku un sociālu labojumu bija maz.
Šajā paketē par tiešām būtiskiem ir uzskatāmi tikai daži labojumi. Pie tādiem pieder Krievijas Konstitūcijas pārākums par starptautiskajiem tiesiskajiem aktiem. Proti, Krievija paziņoja, ka turpmāk ievēros tikai tās starptautiskās saistības, kuras būs pašas Krievijas interesēs. Pamatlikuma izmaiņas paredzēja nostiprināt arī valsts vadītāja juridisko neaizskaramību arī pēc prezidentūras termiņa beigām, kā arī prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Taču, iespējams, būtiskākā norma un visu šo konstitucionālo pārmaiņu galvenais iemesls ir iepriekš minētās prezidenta tiesības palikt pie varas vēl uz diviem termiņiem jeb, tulkojot no “autoritārisma valodas” – saglabāt varu neierobežoti.
Nedaudz iedziļinoties juridiskajās finesēs, interesants ir Konstitucionālās tiesas “nonullēšanas” leģitimitātes skaidrojums[5]: “[..] tautas varas konstitucionālais princips paredz tautas iespēju brīvās vēlēšanās realizēt tiesības izvēlēties to personu, kuru tā uzskata par visatbilstošāko valsts vadītāja amatam [..], [..] elektorālās konkurences apstākļos izvēle vienmēr ir vēlētāju rokās, bet personas kā valsts vadītāja statuss vēl negarantē tai uzvaru vēlēšanās, jo citi kandidāti var aprobežoties ar savu programmu publiskošanu un esošā valsts vadītāja kritiku, savukārt valsts galva ir objektīvi ierobežots nepieciešamībā uzrādīt sava iepriekšējā darbības perioda rezultātus.” Šis ir ļoti interesants apgalvojums, it sevišķi, ja lasītājiem ir priekšzināšanas par iepriekšējo Krievijas prezidenta vēlēšanu norisi. Interesantākais teikums šajā paragrāfā ir: “[..] konstitucionālais likumdevējs, pieņemot šādu lēmumu, var ņemt vērā arī konkrētus vēsturiskos faktorus, tajā skaitā draudu līmeni valstij un sabiedrībai, politiskās un ekonomiskās sistēmas stāvokli u.t.t”. Prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs sniedza vēl detalizētāku skaidrojumu: “Šajos sarežģītajos laikos milzīga nozīme ir tieši varas stabilitātei, tās pēctecībai.”[6]
Pati par sevi prezidenta pilnvaru termiņu paplašināšana mūsdienu pasaulē nav nekas unikāls. Tā ir tikai likumsakarīga autoritāras valsts attīstības stadija,[7] kuras rezultātā autoritārs valsts vadītājs cenšas nostabilizēt savas personiskās pozīcijas un garantēt sev nākotni uz iedzīvotāju un citu valsts institūciju rēķina. Interesanti, drīzāk, ir tieši piesauktie “vēsturiskie faktori”, kas raisa nepieciešamību pēc “varas stabilitātes” šajos “sarežģītajos laikos”
Termins “stabilitāte” ir viens no V.Putina prezidentūru galvenajiem jēdzieniem un, iespējams, visvairāk piesauktais sasniegums. Līdz 2014. gadam šķita, ka šis mērķis ir sasniegts, tajā skaitā ar represiju palīdzību apklusinot opozīcijas balsis. Taču 2014.gada vasarā Krievijas prezidents pieļāva, iespējams, lielāko kļūdu visas savas valdīšanas laikā.
2014. gada 17.jūlijā virs Krievijas kaujinieku okupētajiem Ukrainas austrumu reģioniem tika notriekts aviosabiedrības “Malaysia Airlines” reiss MH17, kas līdz tam nosacīti reģionālo Krievijas militāro agresiju pret Ukrainu pacēla līdz starptautiskās politikas līmenim. Pēc MH17 notriekšanas pret Krieviju tika vērstas vairāku līmeņu sankcijas, kas ievērojami ierobežoja, lai neteiktu – apturēja Krievijas tālāko ekonomisko attīstību. Taču Krievijas nepatikšanas ar to nebeidzās. Nīderlandes vadībā tika uzsākta katastrofas izmeklēšana un aizvien pieaugošs liecību klāsts norādīja, ka lidmašīnas notriekšanā bija tieši iesaistītas Krievijas regulārās armijas militārās vienības, kā arī Federālā drošības dienesta (FSB) amatpersonas. 2020.gada 10.jūlijā Nīderlandes valdība paziņoja, ka ir izlēmusi iesniegt šo lietu izskatīšanai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, tieši apsūdzot Krieviju MH17 notriekšanā.[8]
Interesantas “sakritības” dēļ nepilnu nedēļu pirms tam Krievijā tika apstiprinātas Konstitucionālās izmaiņas, kas Krievijai ļauj ignorēt tai nevēlamas starptautiskās normas un lēmumus, kā arī piešķīra prezidentam pilnu juridisko neaizskaramību.
Tāpat jānorāda, ka MH17 notriekšana noteikti nebija vienīgais Konstitucionālo labojumu iemesls.
Kādu ietekmi Krievijas konstitūcijas grozījumi varētu atstāt uz kaimiņvalstīm? Saglabājoties pašreizējai varai, Krievijas agresīvais un avantūristiskais ārpolitikas stils būs novērojams arī nākotnē. 2008.gada Krievijas iebrukums Gruzijā un 2014.gadā veiktais Krievijas iebrukums Ukrainā vēl nav izsmēlis V.Putina ambīcijas ierakstīt savu vārdu pasaules vēsturē. Tas liek domāt, ka arī nākotnē ir gaidāmas jaunas militārās avantūras, tajā skaitā ar mērķi paplašināt ne vien Krievijas ietekmi, bet arī tās teritorijas. Ja kādam vēl aizvien šķiet, ka Krievijai vairs nav vietas kurp izplesties, der atcerēties, ka līdz 2014.gadam arī Krimas okupācija šķita neiedomājama, jo sabiedrībā valdīja mīts, ka ukraiņi un krievi ir brālīgas tautas. Iespējams, tik pat brālīgas kā tagad baltkrievi.
[1] 3.jūlijā V.Putins parakstīja rīkojumu, kas noteica Konstitucionālo labojumu stāšanos spēkā: http://kremlin.ru/acts/news/63598
[2] Krievu valodā tika izmantots jēdziens „обнуление”.
[3] 1993.gada Konstitūcijā un ar to saistītajā 1998.gada federālajā likumā bija paredzēta speciāla kārtība, kādā var tikt veiktas izmaiņas valsts pamatdokumentā. 2020.gada 15.martā plaša Krievijas juristu, zinātnieku un sabiedrisko darbinieku grupa nāca klajā ar atklātu vēstuli, kurā tika norādīts, ka šī kārtība tiek pārkāpta: https://echo.msk.ru/blog/echomsk/2606224-echo/
[4] Krievijas interneta laikraksts rbc.ru 16.jūnijā ziņoja, ka jaunās, vēl neapstiprinātās konstitūcijas teksts jau atrodams grāmatveikalos. Pusmēnesi pirms „vistautas balsojuma” sākuma: https://www.rbc.ru/technology_and_media/16/06/2020/5ee794b79a79471cf17717ed
[5] Krievijas Konstitucionālās tiesas atzinums: doc.ksrf.ru/decision/KSRFDecision459904.pdf
[6] Конституционный суд подтвердил законность обнуления сроков Путина. На это ушло два дня:
https://www.bbc.com/russian/news-51912485
[7] Atbilstoši A.Baturo pētījumam „Continuismo in Comparison: Avoidance, Extension, and Removal of Presidential Term Limits”, laikā no 1945. līdz 2018.gadam prezidenta pilnvaru termiņu mēģināja paplašināt 95 valstu vadītāji.
[8] The Netherlands brings MH17 case against Russia before European Court of Human Rights: https://www.government.nl/ministries/ministry-of-foreign-affairs/news/2020/07/10/the-netherlands-brings-mh17-case-against-russia-before-european-court-of-human-rights