Aizsardzības ministrs izsaka pateicību Aminatai par sniegtajiem koncertiem Afganistānā

Par godu Latvijas simtgadei dziedātāja Aminata viesojās pie Latvijas kontingenta karavīriem Afganistānā, sniedzot divus koncertus, 17. un 18. novembrī, Marmalas bāzē Mazarišarīfā. Dziedātāja koncerttūrei tika izvēlēta, veicot Afganistānā dienošo Latvijas karavīru aptauju. Intervijā māksliniece stāsta par jauniegūto pieredzi un negaidītajām emocijām viesošanās laikā. 

Kā juties, kad saņēmi piedāvājumu koncertēt Afganistānā?

Kad pirmo reizi izdzirdēju par iespēju braukt uz Afganistānu, manī bija divējādas sajūtas – no vienas puses, biju nobijusies, jo tomēr devāmies uz valsti, kur notiek karadarbība un nezināju, kas mūs sagaida. No otras puses, es jutos ļoti pagodināta, ka varu aizvest mūsu karavīriem svētku sajūtu un izdarīt ko labu. Tas, ka karavīri izvēlējās mūs, tiešām ir pagodinājums.

Kā biji iedomājusies, kā tur būs?

Biju iedomājusies pavisam citu vidi, ka tur būs tikai smiltis un tuksnesis, ka tā nebūs radīta cilvēku ērtībām, bet tur viss bija. Mums bija jaukas istabiņas, mēs bijām paēduši, mums bija nodrošināts viss nepieciešamais. Mums bija telpa, kurā stāvēja visi mūsu instrumenti un kurā varējām brīvi mēģināt – jutāmies kā savā studijā, tiešām mājīgi un gaidīti. Karavīri bija ļoti atsaucīgi, jutām atgriezenisko saiti. Ka ne tikai mēs aizbraucam pie viņiem koncertēt, bet, ka arī viņi vēlas mums ko dot pretī, darot visu, lai mēs justos pēc iespējas ērtāk un parādot daļu no karavīru ikdienas Afganistānā.

Un vai izdevās izbaudīt daļu no viņu ikdienas?

Mums iedeva uzvilkt karavīra ekipējumu, kas sver 50 kilogramus - tas ir gandrīz mans svars. Var teikt, ka praktiski uzvilku sev virsū sevi. Iedomājos, ka viņi vēl skrien pilnā ekipējumā, arī meitenes. Kā meitenes to var izturēt? Viņas dara visu to pašu, ko vīrieši, viņām nav nekādas atlaides. Apbrīnojami.

Kāds iespaids tev radās par dienestu un karavīriem?

Pirmkārt – tas viss ir ļoti nopietni, ar daudz noteikumiem. Radās iespaids, ka karavīri ir cilvēki, kuriem nav bail no riska. Viņu baiļu līmenis ir citāds kā parastam cilvēkam. Klausoties stāstus par viņu darbu, par viņu ikdienu tur, ka viņi to stāsta kā normu. Nespēju sevi iedomāties tādā darbā un to, kā pie tādas ikdienas var pierast.

Protams, runājot ar karavīriem, arī viņi izteica apbrīnu par to, ko daru es, ka spēju uzstāties lielas auditorijas priekšā. Bet, manuprāt, tās ir divas nesalīdzināmas lietas. Viņiem tas ir pavisam citādāk, viņiem ir jābūt citādai domāšanai.

Viens no taviem galvenajiem mērķiem bija aizvest svētku sajūtu mūsu karavīriem. Vai tas izdevās?

Es ļoti ceru, ka mums izdevās. Tāpēc savā repertuārā iekļāvu arī latviešu dziesmas, jo gribēju viņiem pēc iespējas vairāk radīt svētku sajūtu. Mums bija divi koncerti, pirmais bija 17. novembrī, kas bija paraudzēts tikai Latvijas karavīriem, bet otrs - 18. novembrī, un to varēja apmeklēt arī sabiedroto karavīri. Bija viena lieta, kas ļoti paspilgtināja emocijas abos koncertos – vienu dienu mēģinājumā izpildīju dziesmu “Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” un to dzirdēja sieviete, kura arī ir karavīrs. Viņa minēja, ka tā ir viņas mīļākā dziesma – izmēģinājām, un viss beidzās ar to, ka viņa šo dziesmu izpildīja abos koncertos. Viņai tiešām izdevās ļoti skaisti, un redzēju karavīru sejās aizkustinājumu, ka viņu, tā teikt, biedre izpilda šo dziesmu. Manī tas radīja lielu prieku. Tā tiešām bija neaprakstāma sajūta, domāju, ka mums izdevās radīt svētku sajūtu. Un ne tikai mums viņiem, bet arī viņiem mums. Arī pēc otrā koncerta Latvijas sabiedrotie izrādīja interesi, vēlējās fotografēties un aprunāties. Bija sanākuši daudz cilvēku un viņiem patika.

Kādas emocijas pārņēma pašu uzstājoties?

Ja godīgi, pirmajā koncertā es uztraucos vairāk nekā otrajā, jo tur bija intīmāka atmosfēra un koncerts bija paredzēts tikai Latvijas karavīriem. Cilvēki atradās daudz tuvāk un, kad sāku dziedāt latviešu dziesmas, tiešām sāku vairāk uztraukties. Es vēlējos visu izdarīt pēc iespējas labāk un jutos atbildīga par svētku sajūtas radīšanu. Es vēlējos, lai viņiem patiktu un lai karavīrus koncerts aizkustina. Uzstājoties redzēju, ka bija daži, kuriem nobira asariņa. Viena maza, skarba asariņa, tas bija patīkami un emocionāli. Protams, arī lielajā koncertā 18. novembrī bija svinīga sajūta. Patīkami, ka atnāca latvieši, nostājās pirmajās rindās un aplaudēja. Ļoti jauki rīkojās arī kāda meitene-karavīrs, kura man aizdeva savu formas tērpu koncertiem, lai uzstājoties es izskatītos kā karavīrs, kā viens no viņiem. Man tiešām ļoti patika.

Kādas būtu tavas galvenās atziņas pēc piedzīvotā?

Pirmkārt, mani pārsteidza tas, kā karavīri izturas pret bīstamām situācijām, pret savu profesiju kā tādu. Otrkārt – viņi tiešām ir sirsnīgi, es pat teiktu – romantiski, neskatoties uz tēlu, kādu nes karavīrs. Bet pats galvenais, es tur jutos tiešām gaidīta. Absolūti!

Karavīri, manuprāt, ļoti centās, lai mēs visi justos gaidīti un ērti. Mēs ar viņiem daudz runājāmies, dalījāmies savos dzīvesstāstos. Bija liela pieredzes apmaiņa. Mēs visi arī sekojām līdzi Latvijas simtgades svinībām televīzijā– skatījāmies gan parādi, gan prezidenta runu. Šķiet, viņiem ļoti pietrūkst dzimtene. Tas tiešām bija gods!

Kopā ar Aminatu koncertos Afganistānā piedalījās arī mūziķi Kaspars Ansons, Toms Mikāls, Aigars Lībergs un Krišjānis Geidāns.

Latvijas viesmākslinieku tūre Afganistānā organizēta par godu Latvijas simtgadei, lai morāli atbalstītu un valsts svētkos sveiktu starptautiskajā operācijā dienošos karavīrus. NATO apmācības operācija “Resolute Support” Afganistānā, kurā šobrīd piedalās 40 Latvijas kontingenta karavīri, darbību sāka 2015. gada 1. janvārī.

Latvijas karavīri “Resolute Support” operācijā izvietoti Marmalas bāzē Mazarišarīfā, Kabulā un Bagramā, kur ieņem padomdevēju un dažāda līmeņa štābu virsnieku un instruktoru amatus, apmācot un sniedzot atbalstu Afganistānas armijai.