Divas nedēļas Latvijas kontingenta misijā Afganistānā

Grūti panesamo vasaras karstumu, kad gaiss sasilst līdz pat +45 grādiem, novembrī nomainījis dzestrs lietus. Afgāņi gaida sniegotu ziemu.

Afganistānā joprojām ir nemierīgi. Ik dienu bruņotās sadursmēs kādu nogalina. Karš turpinās. Afgāņi cīnās paši ar sevi — pa laikam  finansiāla izdevīguma vārdā pārejot pretinieka pusē — te prezidenta, te tālibu, te nemiernieku. Katra puse apgalvo, ka viņu rīcību virza ideja par labāku Afganistānu, mieru un pareizo reliģisko pārliecību. Bet aiz tā slēpjas nemitīga ietekmes un varas pārdalīšana. NATO dalībvalstis kopš 2015. gada sākuma kara darbībā vairs tieši neiesaistās.

Šī ir pirmā starptautiskā operācija, kuras mērķis ir atbalstīt Afganistānas spēku struktūras, piedāvājot zināšanas un padomu, bet nesniedzot militāro palīdzību. Pašreiz Afganistānā ir ap 12 000 NATO karavīru. Afganistānas iedzīvotāju skaits lēšams 30 miljonos.

NATO karavīri atrodas piecās bāzes nometnēs — galvenā no tām ir Kabulā. Pārējās četros pretējos Afganistānas  punktos — Mazāri Šarīfā, Herātā, Kandahārā un Lagmānā. Misijas nosaukums «Resolute Support» liecina par vēlmi sniegt mērķtiecīgu atbalstu. Latvijas kontingents Afganistānā koncentrēts valsts ziemeļu daļā — divi karavīri dien Kabulā un tās apkārtnē, kamēr divdesmit vienam  — misijas vieta ir Marmalas bāze, Mazāri Šarīfas pilsētas tuvumā. Afganistānas Ziemeļu pavēlniecības 209. korpuss, ar kuru sadarbojas Marmalas bāzes karavīri, ir trīs reizes lielāks par visu Latvijas armiju.

Māca pacietību

Šī ir neparasta un ļoti sarežģīta starptautiskā operācija — to atzīst ne tikai Latvijas karavīri, bet arī viņu kolēģi zviedri un vācieši, ar kuriem izdodas tuvāk aprunāties. Gandrīz katrs, kurš pašreiz dien Afganistānā, ir pieredzējis nedēļas un mēnešus, kad kalnos šajā zemē, Irākā vai Kosovā nācies gulēt zem klajas debess. Uz viņiem ir šauts, un viņi ir šāvuši, ir sajusts, kā piezogas nāves bailes, un redzēts cilvēks ievainošanas brīdi, diennaktīm iztikts bez ūdens un ēdiena, tomēr izdevies palikt dzīvam. Tā ir īpaša pieredze, daļa dzīves, daļa no viņu esības. Lai arī cik nežēlīgos apstākļos tas būtu bijis, šādos brīžos viņi ir jutušies vajadzīgi un neaizdomājoties pildījuši pienākumu, paļaujoties cits uz citu.

2015. un arī 2016. gada starptautisko operāciju specifika — NATO karavīri neiesaistās kara darbībā. No 1200 karavīriem, kuri atrodas Marmalas bāzē, aptuveni 20% dodas ārpus bāzes teritorijas pie afgāņu spēka struktūru pārstāvjiem. Pārējie 80% karavīru gādā, lai šie NATO padomdevēji varētu droši pildīt savus pienākumus. Sargājot kopējo drošību, daļai karavīru pastāvīgi jābūt kaujas gatavībā, reizēm pat nepiedzīvojot brīdi, kad viņi patiešām kļūst vajadzīgi. Šķietami mierīga un lēna — šī misija māca pacietību. Un psiholoģiski tā ir sarežģīta pieredze karavīram, kurš ir gatavots darbībai un rezultāta sasniegšanai. Turklāt pacietību nākas izkopt ne vien tiem, kuri paliek bāzē, bet arī padomdevējiem, kuri strādā ar afgāņu dažādu spēka struktūru vadību.

Zināšanas un informācija šajā valstī ir naudai un varai līdzīga vērtība, ar kuru nedalās. Militārā sistēmā tāda pieeja ir pašapdraudoša. Padomdevēju darbs ir palīdzēt to ieraudzīt. Tomēr runāt par darbu, ja nedēļām un pat mēnešiem ilgi pirms tam  nav īstenots lēns tuvināšanās rituāls, apspriežoties par ģimeni, par vērtībām šajā dzīvē un pasaules uzskatu, ir  ne vien nepieklājīgi, bet vienkārši — neiespējami. Tāpēc padomdevēji tik labi zina, ka afgānim vienlaikus nevar būt vairāk par četrām sievām, ka niecīgajam izglītotajam nācijas slānim nav ne mazākās vēlmes karot un savus bērnus viņi labprāt sūta mācīties uz Eiropu un Ameriku.

Padomdevēji ir izsvītrojuši no savu darbību un pat nolūku klāsta vēlmi tieši runāt par acīmredzamām ačgārnībām vai pamācīt. Sadarbības pamatā ir smalks psiholoģisks jūtīgums, lieliskas komunikācijas spējas, tolerance un milzīga pacietība savus risinājumus pasniegt tā, lai tie ar laiku tiktu atzīti par piemērotiem, ko pakāpeniski ieviest ikdienā. Afganistānas spēka struktūrās vienību uzdevumi pārklājas, nav strikti sadalītas atbildības jomas un vietējie komandieri īsti nepārzina, kas notiek viņu pakļautībā. Centība un vēlme sevi pierādīt un pašapliecināties darbā afgāņiem ir svešas. Viņi dedzīgi pakļaujas autoritātei, bet neatzīst pašiniciatīvu. Padomdevēju uzdevums ir palīdzēt pilnveidot afgāņu spēka struktūru vadību tā, lai tās spētu patstāvīgi nodrošināt mieru savā zemē.

Gultā ar skorpionu

Uz Afganistānu mēs dodamies trijatā — fotogrāfs, operators un žurnāliste. Abi mani kolēģi ir karavīri, bijuši misijās un Afganistānu pazīst. Man ir vairāk aizspriedumu nekā priekšstatu, un pēc laika, jau esot tur, šķiet, ka lielākoties visi, kuri nav elpojuši Afganistānas gaisu, dzīvo atsvešinātos pieņēmumos par šo zemi.

Viena no pirmajām īstajām sajūtām, kas pārņem jau ceļā, ir bailes. Man šķiet, ka lidmašīnu notrieks. Marmalas bāzē, ieskatoties afgāņu strādnieku sejās, es atskāršu, ka tās ir tik atšķirīgas no ikdienā redzētām, ka nespēju nolasīt viņu mīmiku un domas. Tas satrauc un biedē. Pirmajā naktī, kad pamostos no dzelošas sāpes pēdā, mana pirmā doma ir — kopā ar gultas veļu man ir iedots skorpions. Pusmiegā gaidu, kad kāja sāks pampt, bet nekas nenotiek, un nogurums pēc 48 negulētām stundām ir tik liels, ka nolemju — mēs kaut kā ar skorpionu šonakt sadalīsim guļvietu. Protams, no rīta nav ne skorpiona, ne dzēluma seku. Toties pienbaltā, necaurspīdīgā gaisma tikai pastiprina nākamo sajūtu, kura rodas, ieraugot rītausmā Marmalas bāzi. Cik neglīta tā šķiet! Betons, smilšu maisi, akmeņi, konteineri, dzeloņdrātis. Vienubrīd prātā iezogas doma — ja pasaulē būtu tikai vīrieši, visticamāk, tā izskatītos šādi. Marmalas bāzē tikpat kā nav ne koku, ne krūmu. Pienbaltajā necaurredzamībā vienīgais atgādinājums par dabas klātbūtni ir pelēkbrūnās smiltis. Man tobrīd šķiet — ja šo vietu ieraudzītu mūsu karavīru sievas un mātes, viņu līdzcietība augtu augumā. Un vēl man liekas —satriecoši, ka te būs jāpavada vairāk nekā divas nedēļas. Latvijas kontingenta karavīriem — seši mēneši, un tas man izklausās gandrīz vai kā nolemtība.

Tikai nākamajās dienās, kad saule atklāj skatam kalnus — zaļus pēc nesen lijušajiem lietiem, kad daudzkārt izstaigāta bāze, atrodot savas takas un vietas, un izveidojot savu dienas ritmu, viss iepriekš neglītais un bīstamais pamazām iegūst neapstrīdamu šarmu un skaistumu. Droši vien līdzīgi ir noticis ar visiem šeit dzīvojošajiem. Cilvēkam piemīt apbrīnojama spēja pierast, pieņemt un ieraudzīt skaisto pat tur, kur skaistuma izlutinātas acis to neredz.

Trauslā drošība

Bāzē bailes nemājo, un pamazām norimst arī manējās. Tomēr te visi pazīst šīs izjūtas. Latvijas militārie policisti Marmalas bāzes tuvās apsardzes grupā, kuri pilda miesassargu funkcijas, atzīst, ka ikreiz, dodoties uzdevumā ārpus bāzes teritorijas, viņi jūt adrenalīna pieplūdumu un apzinās bīstamību. Vienudien, kad esmu kopā ar viņiem, braucot lejup no kalniem, visi trīs militārie policisti man līdzās bruņumašīnā kļūst uzmanīgi — neliels afgāņu bariņš stāv uz izdangātā kalnu ceļa, tad kāds noliek tukšu pudeli, un visi dodas prom. Tiek dota pavēle braukt lēnāk un uzmanīgi vērot braucamo daļu.

Mana iztēle uzbur ainas ar spridzekļiem, un ceļu es vēroju ne mazāk koncentrēti kā karavīri, tikai nemāku ieraudzīt to, ko spēj pamanīt viņi. Šoreiz bīstamības nav, jo, kad sasniedzam gājēju bariņu, afgāņi māj un rāda ar rokām dzeršanas kustību, tā lūdzot ūdeni. No paugura virsotnes, kurā nupat bijām uzbraukuši, pavērās skats uz viņu mājvietu — alām smiltīs. Ūdeni nemanīju, cik tālu vien sniedzās skatiens. Gandrīz nesaskatāmas tālumā ganījās pāris kazas. Visapkārt tikai akmeņi, brīvs plašums un šur tur zemē pa kādai patronu čaulītei. Kad šajā vietā Marmalas bāzes karavīriem rīko mācības, vietējie čaulītes rūpīgi salasa un nodod. Par tām varot nopelnīt. Atgriežoties no mācībām kalnos, karavīri parasti vietējiem atstāj ūdeni. Cilvēcīgi. Mēs neapstājamies un ūdeni neatstājam. Mūsu ir maz, un piesardzība šeit nekad nav lieka.

Ceļā uz afgāņu bāzi Šahīnā, kas atrodas netālu no Mazāri Šarīfas, viens no Latvijas kontingenta padomdevējiem majors Juris Višņakovs, Afganistānas drošības spēku padomdevēju grupas vecākais virsnieks, parāda vietu, kur pirms dažiem mēnešiem afgāņu apsargs nošāvis divus amerikāņu karavīrus sporta tērpos vakara skrējiena laikā.

Drošība ir trausla. Par to liecina arī nopietnība, ar kādu to sargā. NATO štāba Kabulā Drošības un atbalsta spēku Afganistānā vecākais virsnieks majors Aleksejs Puriņš salīdzina drošības pasākumus, kas bija jāievēro Kabulā pirms pieciem gadiem, kad viņš šeit bija iepriekšējā misijā, ar to, kā ir šobrīd. Jāsecina, ka bīstamības draudi auguši. Lai pārvietotos no Kabulas militārās bāzes KAIA (Kabul International Airport) uz desmit minūšu brauciena attālumā esošo NATO štābu pilsētas centrā, drošības apsvērumu dēļ lido ar helikopteru. Pašreiz, lai izbrauktu ārpus bāzes teritorijas, vajadzīgas trīs bruņumašīnas. Dienā, kad bijām ceļā atpakaļ uz Latviju, nemiernieki uzbruka Kandahāras militārajam lidlaukam, nogalinot vairākus afgāņus, bet vēl pēc pāris dienām notika uzbrukums Spānijas vēstniecībai īpaši apsargātajā teritorijā Kabulas centrā, līdzās NATO štābam, kurā dien Latvijas kontingenta virsnieks majors Aleksejs Puriņš. 21. decembrī, tālibu pašnāvniekam uzspridzinoties, Afganistānas austrumos patruļas laikā bojā gāja seši NATO karavīri, bet ievainojumus guva trīs.

Kopš 2015. gada sākuma, NATO tieši neiesaistoties sadursmju un konfliktu risināšanā un ievērojami mazinot militāro bāzu skaitu, arvien pieaudzis nemieru un uzbrukumu biežums Afganistānā. Visticamāk, tā nav sakritība. Un iespējams, ka šādi NATO spēki tiek provocēti un mudināti neatstāt Afganistānu pašu afgāņu pārziņā, bet turpināt militāri iesaistīties miera regulēšanas procesos.

«Īpaši sadarbības sākumā afgāņi gaidīja, ka vienā brīdī mēs tomēr atsūtīsim spēka vienības un palīdzēsim kā līdz šim,» saka  pulkvežleitnants Kaspars Pudāns, Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centra padomnieku grupas komandiera vietnieks. «Tikai pamazām viņi pieņēma, ka vienīgais ierocis, ar kuru šīs misijas ietvaros varam palīdzēt, ir vārds, saruna, profesionāla pieredze.»  Diviem Latvijas kontingenta padomniekiem (majoram Jurim Višņakovam un majoram Edvartam Stūrmanim), dodoties uz rudenī nemiernieku ieņemto Kundūzas pilsētu, arī šādos apstākļos nācās apliecināt, ka palīdzība tiks sniegta tikai taktisku un stratēģisku ieteikumu un priekšlikumu veidā, nevis ķeroties pie ieročiem.

Tik dažādie — mūsējie

Lai arī misijas galvenais uzdevums ir padomu došana Afganistānas drošības spēkiem, tomēr Latvija Afganistānā ir pārstāvēta arī citās nozīmīgās pozīcijās. «Mums ir gaisa atbalsta kontrolieri (joint terminal attack controller; JTAC), kuri darbojas kopā ar gruzīniem QRF (Quick reaction forces) vienībā,  militārie policisti — daļa no viņiem piedalās kārtības nodrošināšanā bāzē, daļa — CPT (Close protection team) un pilda miesassargu funkcijas. Latvijas militārie policisti strādā vietējā policijā Kabulā (EUPOL). Mūsu karavīri pilda arī nacionālā atbalsta elementa (NSE) uzdevumus Mazāri Šarīfas bāzē. Esam pārstāvēti NATO RSM (Resolute Support mission) štābā Kabulā. Ir arī mediķis — vecākā medicīnas māsa, kas strādā vietējā slimnīcā,» savas komandas sastāvu raksturo pulkvežleitnants Juris Čudo, Latvijas kontingenta Afganistānā komandieris.

Pieci Latvijas padomdevēji katru darba dienu dodas uz divām dažādām Afganistānas armijas Ziemeļu pavēlniecības 209. korpusa bāzēm. Trīs no viņiem strādā Šahīnā, kamēr divi padomdevēji darbojas  afgāņu Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centrā (OCCR). Abas afgāņu bāzes atrodas salīdzinoši netālu no Marmalas. Uz Šahīnu 15 minūtes jālido ar helikopteru, uz OCCR dodas ar bruņotām mašīnām. Šahīnā mūsu padomdevēji ir atbildīgi par ieteikumiem izlūkošanas, operāciju plānošanas un sprādzienbīstamo priekšmetu neitralizēšanas jautājumos, bet OCCR bāzē konsultē sadarbības veidošanu starp piecām afgāņu drošības spēku struktūrvienībām — armiju, policiju, robežsardzi, kārtības policiju un Nacionālo drošības dienestu. Latvijas padomdevēji atzīst, ka šī pieredze palīdz ne vien identificēt nepilnības un meklēt risinājumus afgāņu spēka vienību darbā, bet arī caur šo procesu definēt, kas būtu pilnveidojams Latvijas bruņotajos spēkos.

Vadīt, koordinēt un virzīt vienotam uzdevumam tik dažādu vienību karavīrus komandierim ir izaicinājums, atzīst pulkvežleitnants Juris Čudo: «Man vienmēr ir bijušas monolītas vienības. Te katrs karavīrs ir personība ar atšķirīgu pieredzi, savas vērtības apziņu, profesionālo specifiku. Mūsu nelielajā grupā ir suvieši (Speciālo uzdevumu vienība) un militārie policisti, arī JTAC un pat karavīrs no Gaisa spēku atbalsta bāzes. Pagāja laiks, kamēr atradu veidu, lai mūsu sadarbība būtu cieņpilna un maksimāli mērķtiecīga. Iemaņas apvienot tik dažādu vienību un pakāpju cilvēkus vienotā komandā man profesionāli ir ieguvums.» 

Mēs pārstāvam savu valsti

Latvijā ir vairākas institūcijas, kuras meklē efektīvākos risinājumus valsts tēla veidošanai. Darbošanās līdzās 21 nācijas karavīriem Marmalas bāzē un multinacionālā komandā Kabulā, kopā pildot pienākumus ikdienā, nepārprotami veido Latvijas tēlu starptautiskajās militārajās aprindās. «Un te pat ir grūti nošķirt robežu starp neformālu un formālu sadarbību, jo priekšstatu par Latviju veido ne tikai tas, cik zinoši un kvalitatīvi veicam savu darbu, bet, piemēram, mūsu angļu valodas prasme, kas nodrošina spēju sarunāties, vai tas, kā atzīmējam svētkus, uz kuriem bieži aicinām arī kolēģus — citu nāciju karavīrus,» saka Afganistānas drošības spēku padomdevēju grupas vecākais virsnieks majors Edvarts Stūrmanis. Gan formālajā, gan neformālajā līmenī Latvijas kontingentam ir izdevies iemantot cieņu un augstu novērtējumu. To atzīst gan Latvijas kontingenta komandieris, gan citu nāciju kontingentu karavīri un komandieri.

«Padomdevēju grupā man bija gods strādāt kopā ar pulkvežleitnantu Kasparu Pudānu. Misijas laikā viņš bija mans vietnieks,» saka pulkvedis Jans Ohlsans, zviedru kontingenta komandieris, Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centra padomnieku grupas vadītājs. «Novērtēju ne tikai viņa zināšanas un spēju darboties vienotam mērķim, bet arī to, ka jebkurā situācijā varēju droši paļauties. Spēju rast risinājumu sarežģītā situācijā, atbildības izjūtu un ieinteresētu attieksmi pret darbu novērtēju arī sadarbībā ar otru Latvijas kontingenta padomnieku majoru Mareku Ošiņu [Ziemeļu pavēlniecības operāciju koordinācijas centra padomnieku grupas vecāko virsnieku].» Tikpat atzinīgus vārdus par Latvijas padomdevēju darbu Šahīnas bāzē teica viņu starptautiskie kolēģi: par Latvijas JTAC — gruzīnu kontingenta komandieris majors Irakli Surguladze; bāzes hospitāļa ārsti — par Latvijas feldšeri Iritu Kronīti. Pulkvežleitnants Juris Čudo atzīst, ka šo pozitīvo vērtējumu un atgriezenisko saiti Latvijas karavīru darbam, inteliģences līmenim un spējai sadarboties viņš, ikdienā tiekoties ar dažādu nāciju kolēģiem, dzirdējis par katru no savas komandas locekļiem. «Protams, tas ir ļoti patīkami, bet atgādina atbildību, ka Latvijas kontingents šeit ne tikai ir misijā, lai pildītu uzdevumus, bet arī pārstāv savu valsti.»

Rimtā ikdiena ir tikai šķietamība

Tomēr nodarboties ar starptautisko attiecību veidošanu un diplomātiskas etiķetes ievērošanu nav ierasta karavīra ikdiena, un rimtā ikdiena Marmalas bāzē ir izaicinājums ikvienam. Runājot ar dažādu nāciju karavīriem, viņi atzīst, ka šī misija ir  pārbaudījums iekšējam kodolam, jo prasa spēju ierobežotos apstākļos meklēt risinājumus, kas ļautu pilnveidoties un sniegtu gandarījumu. Tādēļ daudzi šo laiku izmanto profesionālai izaugsmei. Tikpat būtiska nozīme šajos apstākļos ir sportam. Mediķi bāzes slimnīcā joko, ka viņus var droši dēvēt par sporta ārstiem, jo tieši šīs nodarbes rada biežākās traumas.

Un tomēr šķietamā rimtā ikdiena karavīrus nav atslābinājusi, viņi nav zaudējuši modrību. Kādu dienu kopā ar Latvijas padomdevēju braucot bruņumašīnā, tērpusies bruņuvestē un ķiverē, vērojot horvātu militāro policistu, kurš visu ceļu stāvēja lūkā ar ložmetēju, es pēkšņi atskārtu, ka viņš ir tur, lai man būtu droši. Lai mani sargātu. Tā bija savāda apziņa, ka šis karavīrs ir gatavs upurēt savu dzīvību, lai ar mani viss būtu kārtībā. Tas aizkustināja. Vēlāk runājot ar citiem karavīriem un stāstot par šīm izjūtām, viņi pauda zināmu neizpratni: «Bet tas taču ir viņa darbs! Tas ir gluži normāli!» Un tad es apjautu otru sakarību, ka katrs no šiem karavīriem pilda savu uzdevumu, sargājot otru, — lai otrs varētu droši veikt savējo. Civilajā pasaulē šis ir utopisks attiecību modelis, bet esot līdzās karavīriem, es skaidri apzinājos, ka tieši tāda ir viņu būtība. Un tobrīd mūsējos, Latvijas kontingenta karavīrus, uzlūkoju citām acīm. Aiz ārējā rimtuma, kuru pieprasa šī misija, ir iekšēja gatavība ikvienā brīdī aizstāvēt un cīnīties. Šo izjūtu vēl pastiprināja sarunas. Iesākumā to jutu no JTAC puišiem, kuri burtiski deg par savu lietu. Bet pakāpeniski ieraudzīju to katrā no mūsu kontingenta karavīriem. Pēc viņiem līdzās pavadītā laika skaidri sapratu — es ļoti lepojos ar mūsējiem.

Kādēļ mājinieki ir tik svarīgi?

«Zini, ko esmu izjutusi misijās — mēs nekad pasaulē neesam vieni. Vienmēr tur mājās ir kāds, kurš par mums domā un kuram brīžam sāp sirds,» saka štāba virsseržante Irita Kronīte, vecākā medicīnas māsa vācu militārajā slimnīcā Marmalas bāzē. Iritai šī ir astotā misija. «Uz brīdi es pati piedzīvoju situāciju, kurā novērtēju, cik būtisks ir miers un atbalsts tur tālumā —mājās. Vienā no pirmajām dienām Afganistānā mani mājinieki dusmīgi pārmeta, ka izvēle doties prom ir bijusi egoistiska un savtīga un demonstrēja, ka viņus maz interesē, kā man iet. Sapratu, ka viņi baidās par mani, bet pārmetumi sāpināja. Tajā brīdī es jutu, ka mani pamati sašūpojas. Jā, esmu izvēlējusies braukt, nevis palikt Rīgā, bet, būdama tik tālu no mājām, es nevaru neko mainīt. Tas, ka man pārmet, bet es neko nevaru ietekmēt, radīja bezspēcības sajūtu. Pēc šī gadījuma jau spēju iztēloties, cik nenovērtējami svarīga šajā ilgajā misijas laikā ir tuvo cilvēku sapratne, iejūtība un atbalsts. Tieši tādēļ mūsu karavīri ik dienas sazinās ar savējiem. Saiknes uzturēšana dod mieru, spēku un jēgpilnas dzīves apziņu. Mājās esot, to, iespējams, ir pat grūti iztēloties.»

 Pieskarties Afganistānai

Mums, mediju komandai, savā mazajā misijā izdevās redzēt vairāk nekā mūsu kontingenta karavīriem, kuru gaitas ir ļoti ierobežotas veicamo pienākumu robežās. Lielākoties gan apmeklējām dažādas militārās bāzes. Afganistānai varējām pieskarties vien no helikoptera, militārās lidmašīnas iluminatora vai bruņu mašīnas loga. Bet tas, ko redzējām, tik spēcīgi pārsteidza! Vīrieši ar turbānu galvā sēž gar ielas malu, atspieduši muguru pret mazu piparbodīšu nelīdzenajām sienām. Viņu sejas ir grumbu savagotas kā kartes vai izdangāti kalnu ceļi — katra fotogrāfijas vērta. Prātoju, vai mūsu, eiropiešu, sejas arī kādam šķiet tik neparastas un interesantas? Sievietes čadrās ar krāsainiem apakšsvārkiem un bikšu maliņām. Raibi ģērbtu bērnu bariņi, kuri skrien pakaļ  un prasa ūdeni. Savādie trīsriteņu motocikli un ēzelīši. To visu mēs redzējām pavisam maz. Tikai no maliņas. Un tomēr tas radīja sajūtas par to, cik savādāka ir viņu pasaule. Cik sena un neizzināta! Tik ļoti gribētos šo zemi lēnām izstaigāt kājām un pētīt pilsētas un ciemus. Taču tik nepārprotami ir jāapzinās, ka sava kareivīguma un bīstamības dēļ tā paliks nepieejama vēl ilgi. Redzot kalnus un ikreiz no jauna iemīloties viņu majestātiskumā, es prātoju: «Nu kamdēļ gan afgāņiem karot un nogalināt, ja viņiem ir tādi kalni!»

Toties — cik vienkārši un garšīgi afgāņi gatavo! Latvijas padomdevēji, rīkojot atvadu pasākumu Latvijas kontingentam un starptautiskajiem kolēģiem savas misijas beigās, uzaicināja afgāņu tulkus, ar kuriem kopā bija strādājuši gandrīz septiņus mēnešus, pagatavot tradicionālo afgāņu plovu ar rozīnēm, riekstiem un jēra gaļu. Pēc ikdienā bāzes vācu ēdnīcā ēstās saldētās pārtikas, dzīvais, aromātiskais ēdiens šķita viena no augstākajām iespējamām baudām, ko ķermeņa maņas spēj sagādāt.

Karavīri no «Mazās Latvijas»

Lielu vizīšu laikā Marmalas bāzes ielās pēkšņi parādās cilvēki parastās drēbēs — iespējams žurnālisti, asistenti vai diplomāti. Viņi tik ļoti atšķiras no visiem citiem lauka formās ģērbtajiem. Un es prātoju, cik daudz īsas, divu dienu vizītes ietvaros izdodas sajust un ieraudzīt to, kāda ir šejienes realitāte? Vai tāds vispār ir viņu mērķis? Visticamāk, to, kā jūtas un ko domā karavīri, aši paejot viņiem garām vai paspiežot roku, pat nevar nojaust.

Misijā karavīri ir vieni. Viņiem nav bērnu, kurus apmīļot, un sievas, kuru apskaut, nav arī suņu un kaķu. Pieskāriena lomu šeit aizstāj humors. Karavīri joko bieži, daudz un jocīgi. Joki ir savdabīgs veids, kā atbalstīt vienam otru, mazināt spriedzi un sarežģījumus savstarpējās attiecībās, kas neizbēgami rodas, dzīvojot tik ilgi un tik cieši kopā ar svešiem cilvēkiem. Un vēl — viņu savstarpējās attiecībās pastāv labestīga, bet netraucēta telpa otram. Tu vari būt līdzās, neiesaistīties ne jokos, ne sarunās un vienalga just piederību. «Šis laiks mācījis sadzīvošanas un konstruktīvas konfliktu risināšanas prasmes,» atzīst Juris Čudo.

Sanākšana kopā mūsējiem ir svarīgs rituāls, kas apvieno un stiprina, tāpat kā saziņa ar tuvajiem mājās. Ikdiena paiet nošķirti katram savās gaitās, multinacionālās vienībās, pamatā runājot angliski. Vakaros parasti katrs savā laikā atnāk līdz mūsu kontingenta bāzes vietai, kur ir omulīga apsildāma telts ar datoriem un televizoru, maza āra terasīte un valsts karogs mastā. Un, kad telefonā, atbildot uz jautājumu: «Kur tu esi?» — saka: «Latvijā», tad visiem šeit (visticamāk, arī mājiniekiem) ir skaidrs, ka runa ir par šo bāzes vietu jeb «Mazo Latviju». Te tiek rīkoti svētki un atvadu pasākumi, no šejienes var sazināties ar mājām, te reizi nedēļā notiek Latvijas kontingenta karavīru sapulces, bet piektdienās visi piedalās «Mazās Latvijas» tīrīšanā un kārtošanā.

Karavīri dzīvo daudzas dzīves

Divās nedēļās bāzes nometne ir izstaigāta krustu šķērsu. Esmu ilgi skatījusies Afganistānas debesīs. Melnās un necaurredzamās, kad, uzkāpjot vienā no daudzajiem sargposteņiem gar bāzes nometnes ārējo sienu, var lūkoties uz vāji apgaismoto zemes strēli aiz žogiem un iztēloties, ka tas ir liedags, bet tālāk ir jūra, jo saskatīt neko nav iespējams. Virs galvas ir mirdzējušas zvaigžņotas Afganistānas debesis naktīs. Piedzīvota putekļu vētra, kad vakara gaisma spuldzēs ietinas raupjā miglā, vējš arvien pieņemas spēkā, stundām ilgi dauzot un purinot visu, kas grab un atsitas. Pēc pirmajām pienbalti necaurredzamajām Afganistānas dienām līdz pat aizbraukšanai iestājās mirdzošas saules pielieta atvasara ar +20 grādiem dienvidū. Nemainīgi visu šo laiku virs bāzes nometnes mūs sargājis «mākslīgais pavadonis» — kāda ironiska autora dizainēts atombumbas formas novērošanas kamerām aprīkots dirižablis.

Laiks Afganistānā ritējis kaut kā citādi - lēni un ietilpīgi. Līdz ar to sarunas ieguva neierastu dziļumu un atklātību. Bet pāri visam manī ir palikusi apjausma, ka karavīra darbs, lai arī brīžiem ļoti skarbs, ir bezgala interesants. Karavīri nokļūst vietās un redz pasauli, kuru nekad neieraudzīs parasti cilvēki. Viņu dzīve ir kā bīstams un bieži fiziski grūts, bet bagātīgs piedzīvojums. Un katra karavīra pieredze atšķiras no jebkuras citas.

Mēs viņus satikām īsi pirms kontingenta sastāva nomaiņas. Atšķirībā no zviedriem, kuri atbrauc un aizbrauc visi kopā, mūsu karavīru maiņa notiek trīs reizes gadā. Līdz ar to bāzē vienmēr ir daļa mūsējo, kuri ar esošajiem apstākļiem ir saraduši un var palīdzēt adaptēties nākamajiem.

22. decembrī mainās Latvijas kontingenta komandieris un daļai karavīru līdz ar Juri Čudo misijas laiks beidzas. Īsi pirms tam viņi atklāti atzīst, cik noilgojušies ir pēc mājām, pēc tuviem, mīļiem cilvēkiem. Tomēr vienlaikus karavīru savstarpējā komunikācijā un attiecībās jūtams, cik cieši viņus vieno biedriskums, savstarpēja paļaušanās un kopīga, viņiem vien zināma pieredze.

Gatavojot Ziemassvētku apsveikumu mājiniekiem, Juris Čudo sapulcina savu komandu, lai kopīgi nodziedātu dziesmu, ko mani kolēģi nofilmēs un aizvedīs uz Latviju. Dažu mēģinājumu un atkārtojumu laikā karavīri spēja kļūt tik aizkustinoši patiesi, tik neapbruņoti, it kā viņu priekšā stāvētu kāds ļoti īpašs un tuvs cilvēks, kuram dziesma tiek veltīta. Lūkojoties viņos dziedam, es nodomāju: ja viņi prot cits citam līdzās būt arī šādi, tas liecina, cik stipra ir šī komanda un cik ciešas patiesībā ir saites, kuras viņus vieno.

Agrā rītā, kad Afganistānas mēness sirpītis guļ debesīs kā kausiņš, mēs atvadāmies. Piecēlušies ir gandrīz visi Latvijas kontingenta karavīri, lai pavadītu trīs pirmos, kuri dodas mājās, tāpat arī tos, kuri brauc divu nedēļu atvaļinājumā, un mūs, kas bija līdzās tikai divas nedēļas. Turpat blakus pie lidlauka vārtiem pulcējas viss mājup ceļojošais zviedru kontingents. Mēs lidosim kopā līdz Dānijai. Zviedru feldšerei, kura slimnīcā strādājusi kopā ar mūsu Iritu Kronīti, acis pilnas asarām. Novēršu skatienu, jo arī manī kaut kas smeldz. Un es pat nespēju pateikt, vai tās ir visu šo karavīru izjūtas, kas novibrē, vai manējās. Viens no Latvijas karavīriem klusu nošņācas, ka viņu asaras kaitinot. Bet viņš ir starp tiem, kuri atgriezīsies — viņam vēl trīs mēneši priekšā. Toties es jūtu, ka tiem, kuriem misija beidzas, tas ir īpaši, jo noslēdzas noteikts posms dzīvē. Neparastajā, sarežģītajā, bet bagātajā karavīra dzīvē, kurā ir daudz vairāk par vienu mūžu — ikreiz ar jauniem sākumiem un tikpat daudzām atvadām. Es nezinu, kā iekšēji notiek atvadīšanās un kā viņi domās atgriežas misijā. Man prātā ienāk divi vārdi: Mana Afganistāna. Katram tā ir sava. Bet tā paliek ikvienā, kurš šeit dienējis. Kā daļa no esības. Daļa no asinsrites.