Karavīri māca soļot Kalpaka skolas bērnus

Skolā aug īsti patrioti

Jaunsargiem iepazīšanās ar militāras dzīves elementiem ir ikdiena. Skolēni, kuri nedarbojas Jaunsardzē, visbiežāk ar militāro jomu nesastopas vispār, tādēļ šāds projekts skolai bija jauna pieredze. Taču, ņemot vērā skolas nosaukumu un tiešo saistību ar Latvijas armijas pirmo komandieri, skolas vadība labprāt iesaistījās jaunajā iniciatīvā. Un, kā izrādījās, to ar lielu entuziasmu un prieku uzņēma un atbalstīja arī skolēni.

Bruņoto spēku instruktori ar bērniem darbojās vairāk nekā divus mēnešus, to laikā mācot soļot, veikt pagriezienus, izpildīt komandas un, protams, dziedāt kādu no tautā iemīļotajām dziesmām, ko savulaik dziedājuši latvju karavīri. Ierindas skates laikā izskanēja gan «Div’ dūjiņas gaisā skrēja», gan «Cauri pilsētas vecajiem vārtiem» un «Es karā’i aiziedams», gan daudzas citas dziesmas. Vērojot ierindas skates dalībniekus, nevarēja nepamanīt, ka visi ir trenējušies ar sirdi un dvēseli, ieguldot pasākumā lielu centību un daudz, daudz darba. Acīmredzot tieši tāpēc žūrijai, kas vērtēja klašu sniegumu, uzvarētāja izvēle bija ļoti sarežģīta.

Katram instruktoram sava klase noteikti bijusi pati mīļākā un labākā, uzsvēra skolas direktore Alla Štolcere. Šāds pasākums skolā tiek rīkots pirmo reizi, taču ne pēdējo, viņa teica, aicinot žūriju nebūt pārāk bargai. «Mūsu skolā mācās dažādi skolnieki — protams, ne visi būs karavīri vai amatnieki, taču mēs varam būt pilnīgi droši, ka visi būs Latvijas patrioti — un šādā skolā nemaz nevar būt citādi.»

Labākie brauks uz Ādažiem

Savā ziņā ierindas skate bija piemiņas velte Oskaram Kalpakam, jo notika dienu pirms viņa bojāejas atceres dienas (pirmais Latvijas armijas komandieris krita 1919. gada 6. martā). Uzrunājot skates dalībniekus, skolas direktore uzsvēra, ka pulkveža Kalpaka vārds skolā nekad nav aizmirsts. «Viņš bija izcila personība, kam piemita arī visas cilvēciskās īpašības. Viņš prata aizraut, saukt sev līdzi, prata arī mīlēt savu ģimeni un izmācīties svešā zemē par karavīru,» teica A. Štolcere. Oskarā Kalpakā bijusi dzīva arī mākslinieka dvēsele — brīvajos brīžos viņš spēlējis vijoli, jūsmojis par dabu un zīmējis.

Pasākumā gan tas netika īpaši akcentēts, taču bija skaidrs, ka arī pašu instruktoru starpā veidojusies tāda kā sacensība, jo katrs vēlējies redzēt uzvaram tieši savu klasi, teic Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, viens no žūrijas komisijas locekļiem. Darbam ar skolēniem tika piesaistīts 21 instruktors, lai būtu pārstāvēti pilnīgi visi bruņoto spēku veidi.

Nosaucot labākos, R. Graube atzina, ka visi bērni ar savu ieguldīto darbu ir pelnījuši būt uzvarētāji. Šoreiz 4. — 6. klašu grupā uzvarētāja laurus plūca 4.a klase, arī labākā komandiere šajā vecuma grupā bija šīs klases skolniece Enija Nitiša. Savukārt 7. — 9. klašu grupā labākie bija 7.b klases skolēni, bet labākais komandieris — 8.b klases skolnieks Jānis Eglītis. Kā balvu uzvarētāji saņems iespēju apmeklēt armijas poligonu Ādažos, Kadagā, kur varēs iepazīt karavīru dzīves apstākļus, ekipējumu un bruņojumu, kā arī doties izbraucienā ar speciālo kāpurķēžu tehniku pa poligona teritoriju.

Skola ar iespaidīgu vēsturi

Skaistais skolas nams tapis ļoti īsā laikā — no 1902. līdz 1903. gadam. 1903. gada 1. septembrī pazīstamā arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā jaunā skola vēra durvis Maskavas forštates bērniem. Skola jau sākotnēji bija domāta lielākoties toreizējā strādnieku kvartālā dzīvojošo bērnu izglītošanai, stāsta A. Štolcere. Laikam ritot, skola vairākkārt mainījusi savu nosaukumu. No 1919. līdz 1940. gadam skolai bija pulkveža Oskara Kalpaka vārds, pēc tam šajā ēkā mācījās 29. vidusskolas un 13. pamatskolas skolēni. Kādu laiku padomju gados ēkā atradās mācību kombināts, kura audzēkņi apguva dažādas profesijas.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā skolas ēkā darbu sāka pašreizējā Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskola bērniem, kurai tobrīd neviens garu mūžu neparedzēja — skolā mācījās ap 200 bērnu un pusi ēkas aizņēma dažādi īrnieki. Skola tika izveidota, lai dotu iespēju bērniem apgūt ne tikai pamatizglītību, bet arī dažādu tradicionālu amatu pamatus un mākslas priekšmetus. A. Štolcere darbu skolā uzsāka 1993. gadā, un jau tobrīd viņu nodarbināja doma — kā tas iespējams, ka tik skaista un gandrīz gadsimtu jau pastāvējusi skola ir bez savas apzinātas vēstures? «Saorganizējāmies un aizgājām uz arhīvu, sākām pētīt vēstures materiālus. Tajā laikā mums vēstures skolotāja bija Iluta Moldāne, un ar viņas palīdzību mēs uzzinājām, ka skolai savulaik ir bijis pulkveža Oskara Kalpaka vārds. Tas mūs ļoti iedvesmoja.»

Tad pedagogi sākuši pētīt skolas vēsturi vēl dziļāk un pamatīgāk. «Noskaidrojām, ka skolā ir bijis arī pats pulkvedis Kalpaks. Viņš, pavisam jauns virsnieks, ieradies no mācībām Krievijā un ticis norīkots Maskavas forštatē runāt ar jaunatni, ar brīvprātīgajiem un aicināt viņus piedalīties Brīvības cīņās. Tieši no mūsu skolas vārtiem pulkvedis Kalpaks devies uz Jelgavu, pavadot Pagaidu valdību,» stāsta A. Štolcere. Šos faktus direktore uzzinājusi no ilggadējās skolas skolotājas tēlnieces Betijas Strautnieces, ko viņai savukārt savulaik izstāstījis viņas tēvocis, viens no šo notikumu lieciniekiem. Tas bijis pēdējais arguments par labu skolas vēsturiskā nosaukuma atjaunošanai — nosaukumu izdevās atjaunot 2000. gadā. «Viegli jau negāja. Daudziem bija jautājums — kāpēc Kalpaka vārds, kāpēc tas jāatjauno, kāpēc vispār tas vajadzīgs? Arī par vārdu «daiļamatu» nosaukumā bija jautājumi. Nācās pierādīt un cīnīties, un tagad kopš 2000. gada mūsu skolai ir viens no garākajiem nosaukumiem Latvijā,» ne bez lepnuma secina A. Štolcere.

 Bruņotie spēki vēlas sadarboties ar skolām

«Skolēnu darbam ir patiešām labi rezultāti. Domāju, ka žūrijai bija ļoti grūti izvēlēties, jo visi bija centušies un sniegums arī bija visai līdzīgs,» norāda R. Graube. «Oskara Kalpaka skolas bērni pirmo reizi mācījās to, kas karavīriem ir pašsaprotami — visiem visu darīt kopā. Jo karavīrs jau nekaro viens — kaut ko var sasniegt tikai komanda.»

Runājot par šo jauno iniciatīvu, R. Graube atzīst, ka to vērtē ļoti pozitīvi. Tam ir divi būtiskākie iemesli. «Mēs visi redzējām, kāds bērniem bija prieks par to, ko viņi dara. Viņi ļoti centās, uztraucās, un viņi bija ļoti, ļoti rūpīgi strādājuši pie sava snieguma — tas mani patiešām ļoti patīkami pārsteidza.» No otras puses, ne mazāks prieks par šo iniciatīvu bijis arī no bruņotajiem spēkiem piesaistītajiem instruktoriem. «Es runāju ar vairākiem instruktoriem, un visi kā viens man teica, ka bijis ļoti neparasti iet uz skolu un sajust šo pozitīvismu gan no skolas vadības, gan no pašiem bērniem, izjust arī no visiem ļoti lielu ieinteresētību,» stāsta R. Graube.

NBS komandieris saņēmis pozitīvas atsauksmes arī no pavisam neitrāla avota. «Kāda Latvijā ļoti labi zināma žurnāliste, mani intervējot, cita starpā teica, ka ideja par ierindas mācību Kalpaka skolā esot ļoti laba. Izrādās, viņas abi bērni mācās šajā skolā, skrien mājās un ar sajūsmu stāsta par to, kas notiek skolā, ka viņiem tagad ir tāda soļošana. Tā ka pilnīgi droši var teikt, ka tas ir īpašs notikums it visiem pasākumā iesaistītajiem.»

Veidojot šo projektu, tā autoru galvenais uzdevums nav bijis mācīt skolēnus kļūt par karavīriem. «Tas ir stāsts par to, kā bērnu izaudzināt par pilsoni, īstu savas Dzimtenes patriotu, kuram personības izveidē vienlīdz svarīgas ir visas tās sastāvdaļas, ko piedāvā Kalpaka skola — vai tā būtu māksla, vēsture vai arī militārā joma,» atzīst R. Graube.

Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Oskara Kalpaka Rīgas tautas daiļamatu pamatskolai ir senas un labas sadraudzības tradīcijas. Taču bruņotie spēki ir atvērti sadarbībai arī ar citām skolām un labprāt iesaistīsies dažādu projektu īstenošanā. «Ja būs kādas jaunas idejas vai projekti, protams, mēs vienmēr sniegsim atbalstu. Mēs esam atvērti sadarbībai — skolai tikai vajag formulēt šo iespējamo sadarbības veidu. Varu teikt arī karavīru vārdā, ka viņiem patīk šī sadarbība. Tas ir kaut kas jauns, ka viņi var palīdzēt sabiedrībai arī šādā veidā, un ar šo sadarbību viņi jūtas arī papildus novērtēti,» uzsver NBS komandieris.