Dzīve zem lodēm

Latvijā
34380B20DF26473488F8677163D9E850.jpg

Dzīve zem lodēm

Starp ēku drupām un sašautu mašīnu sarūsējušiem skeletiem lavās bruņoti karavīri. Brīžiem dzirdami šaušanas trokšņi, un palaikam sprāgst bumbas, izraujot zemē pamatīgas bedres. Teritorijā, kur kādreiz auga mežs, nu plešas smilšaini klajumi, kurus sašvīkājušas militārās tehnikas riteņu un kāpurķēžu sliedes. Militārā darbība šeit notiek jau vairāk nekā 80 gadus, un daudzi mūsdienu karavīri droši vien pat nezina, kad un kāpēc tā sākās. Šī nešķiet piemērota vieta putniem... Bet tomēr – Ādažu poligons ir viena no labākajām pupuķu ligzdošanas vietām Latvijā – šeit ligzdo ap 20 pupuķu pāru. Turklāt pupuķis nav vienīgā suga, kas šo teritoriju dara īpašu no dabas aizsardzības viedokļa. Ne velti militārajā poligonā izveidota arī īpaši aizsargājamā dabas teritorija – aizsargājamo ainavu apvidus “Ādaži”. Bet šoreiz stāsts būs tieši par pupuķi.

Kā tas sākās

Pārliecība, ka Ādažu poligons ir pupuķiem īpaša vieta, radās, jau veicot novērojumus otrajam Latvijas ligzdojošo putnu atlantam (2000.–2004. g.): militāro treniņu radītie smilšainie klajumi šai sugai ir lieliskas barošanās vietas, bet dažādās ēkas un to drupas nodrošina piemērotas vietas ligzdošanai. Tomēr stāsts par pupuķu pētījumiem Ādažu poligonā sākās ar pavisam parastu zvanu uz LOB biroju kaut kad 2005. gadā. Zvanītājs stādījās priekšā kā Arnis Bērziņš un vēlējās noskaidrot, kur vislabāk izlikt būri pupuķim. Sāku atbildēt ar tobrīd jau ierasto: “Vislabāk būri pupuķim izlikt mazdārziņos, bet tur to visticamāk aizņems mājas strazds,” kad zvanītājs mani samulsināja ar nevainīgu piebildi, ka esot dzirdēts, ka Vācijā armijas poligonos pupuķiem izliek speciālus būrus. Tas, ka kāds “vienkāršs zvanītājs” par pupuķiem zina vairāk nekā es, mani pārsteidza nesagatavotu.

Vēlāk gan izrādījās, ka tik “vienkāršs” zvanītājs Arnis Bērziņš nemaz nav – pats reiz bijis karavīrs (arī militārais atašejs Igaunijā, Somijā un Zviedrijā), pēc militārās karjeras beigām Arnis īpašu uzmanību veltīja dabai. Īpašas simpātijas viņš juta pret smilšu krupi (kas arī, starp citu, Ādažu poligonā mīt), bet arī par pupuķi viņam bija sakrāta literatūras mapīte, kurā atradās arī raksti par minētajiem pētījumiem Vācijas bijušajos militārajos poligonos. Tā kā viena no Arņa dabas mīlestības izpausmēm bija dažādu putnu būru gatavošana, ideja par pupuķu būriem viņu bija ieinteresējusi. Patiesībā arī es ar kolēģi Edmundu Račinski jau pirms kāda laika biju apsvēris domu par pupuķu būriem Ādažu poligonā, ja nu kāds poligona sakopšanas nolūkos izdomātu aizvākt drupas, kurās pupuķi ligzdo.

 

Tā kā ideja šķita īstenošanas vērta gan man, gan Arnim, drīz tapa pirmie divi izmēģinājuma būri. Pirmais no tiem – koka “caurule” (pēc Vācijas parauga) – nebija izdevies sevišķi labi, tāpēc otrais bija vienkārši garena dēļu kaste. Man bija zināms, ka pupuķu pāris ligzdo šautuvē, tāpēc pirmo būri nolēmām izlikt sporta šautuvē. Ierodoties tajā, Arnis bez minstināšanās apbrauca nolaisto barjeru, un es joprojām atceros šautuves sarga, jauna kareivja, šausmu pilno sejas izteiksmi, kurā varēja lasīt – pēc instrukcijas būtu jāšauj, bet šaut uz cilvēku vēl nav nācies... Galu galā tomēr iztikām bez asinsizliešanas, un pirmais būris tika uzstādīts. Uzreiz gan jāsaka, ka šautuve galu galā izrādījās nepareizā, un pie šā būra vairs nekad neesmu atgriezies. Visticamāk gan, ka būris nepiedzīvoja pat nākamo vasaru, jo, aizrāvušies ar domu par to, kādu pamatakmeni liekam Latvijas pupuķu pētījumiem, bijām aizmirsuši padomāt par to, ar ko un kā būrus stiprināsim. Tad nu iestutējām būri kādā priedītē un nostiprinājām to ar pāris naglām, bet gala rezultāts īpaši pārliecinošs nešķita.

Bet ideja bija dzimusi un izpildījumu vēl varēja pieslīpēt. Nākamajā gadā piešķirtais Aizsardzības ministrijas finansējums ļāva pie lietas ķerties nopietnāk, un tika izgatavoti pirmie 15 jaunā parauga pupuķu būri, šoreiz padomājot arī par to stiprināšanu – uz diviem zemē ieraktiem stabiem.

Pupuķi būros

Mums par lielu pārsteigumu pirmais pupuķu būris tika aizņemts jau tā uzstādīšanas gadā. Sākumā tam bija tik grūti noticēt, ka manās lauka piezīmēs rakstīts tikai: “Būrī viena ola ar redzamām porām. Nekāda ligzdas materiāla,” nemaz neminot, ka ola varētu piederēt pupuķim. Protams, kad izšķīlās mazuļi, nekādu šaubu vairs nebija. Diemžēl nezināmu iemeslu dēļ viss perējums aizgāja bojā. Kolēģu aizdomas, ka vainīga varētu būt pārkaršana, mani darīja bažīgu (jo tas nozīmētu, ka pupuķu būri var kļūt par lamatām, un viss jauki sāktais pētījums ir jāpārtrauc), tāpēc turpmākajos gados veicu temperatūras mērījumus pupuķu būros. Iegūtie rezultāti ļāva man atviegloti nopūsties un secināt, ka pārkaršana nav ticams cēlonis šā perējuma mazuļu bojāejai.

Par spīti rūgtumam par mirušajiem mazuļiem zināmu gandarījumu deva atziņa, ka pupuķi atzīst mūsu būrus. Šo sajūtu nemazināja arī tas, ka nākamajā gadā gāja bojā arī būris, kurā minētais pupuķu pāris bija ligzdojis (lieta, ar ko jārēķinās, veicot šādu pētījumu aktīvā militārā poligonā). Togad pupuķi bija apmetušies citā būrī, bet turpmākajos gados aizņemto būru skaits, papildinot arī pieejamo būru skaitu, turpināja augt.

Pēdējos trijos gados (2009–2011) šajos būros ligzdoja jau 7–8 pupuķu pāri katru gadu.

Jāatzīmē, kavienlaikus ar pupuķu būriem Ādažu poligonā tika izvietoti arī būri zaļajām vārnām, un, protams, arī tos pupuķi izmanto ligzdošanai.

Atziņas par pupuķu ligzdošanu

Ņemot vērā to, ka līdz šim publicētā informācija par pupuķu ligzdošanu Latvijā (grāmatā “Latvijas lauku putni”) balstījās uz divām ligzdām, nonākt pie jaunām atziņām nebija grūti.

Sākotnēji būrus pārbaudīju maija beigās, pieņemot, ka, ja būris attiecīgajā sezonā ir aizņemts, tad vismaz olām tajā vajadzētu būt. Bet 2008. gada 12. jūlijā, ziņkārības dzīta, kolēģe Ieva Mārdega ielūkojās vienā no pupuķu būriem un atrada tajā tikko šķīlušos mazuļus un trīs vēl neizšķīlušās olas (tā kā pupuķi olas sāk perēt pirms izdēts pilns dējums, mazuļi nešķiļas vienlaikus). “Lauku putnos” publicētā diagramma liecina, ka pupuķu mazuļi ligzdās ir atrodami līdz jūlija pirmās dekādes vidum, bet šis bija pierādījums tam, ka mazuļi var atstāt ligzdu tikai jūlija beigās. Turklāt turpmākajos gados pārliecinājos, ka daļā ligzdu pupuķēni var būt atrodami vēl augusta pirmās dekādes beigās. Kopš šā atklājuma pilnas būru kontroles veicu divas reizes sezonā – maija beigās un ap 10. jūliju, un tiešām – nereti otrajā reizē aizņemti izrādās būri, kas maijā vēl bija tukši.

 

Pie otras atziņas nonācu 2009. gadā, kad maija beigu kontroles laikā (31. maijā) vienā no būriem atradu mazuļus, kas bija jau tik lieli, ka gribēja mesties ārā no ligzdas. Tātad kopumā var secināt, ka pupuķu ligzdošanas sezona ir stipri gara – pašlaik mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka pirmās olas pupuķi var sākt dēt aprīļa trešās dekādes vidū, bet pēdējie mazuļi ligzdas atstāj augusta pirmās dekādes beigās.

Trešā lieta, kas gan vairāk ir aizdomas, nevis atziņa, ir tā, ka arī Latvijā (ne tikai Dienvideiropā, kā raksta literatūrā) pupuķiem varētu būt divi perējumi gadā. Vienā gadījumā būrī, no kura sekmīgi tika izvesti mazuļi, pēc laika atkal bija iedētas olas. Nav gan zināms, vai abi perējumi bija vienam un tam pašam pupuķu pārim. Par iespējamiem otrajiem perējumiem netieši liecina arī izstieptā ligzdošanas sezona. Pašlaik gan vēl nevar droši zināt, vai šie gadījumi nav literatūrā minētie atkārtotie perējumi pēc ligzdas izpostīšanas, bet lielāku skaidrību ceru gūt turpmākajos pētījumos.

Gredzenošana

Divpadsmit gadu vecumā, iestājoties LOB, domāju, ka visi ornitologi gredzeno putnus. Izrādījās, ka gluži tā nav, un arī es pats par gredzenotāju kļuvu tikai 2009. gadā, kad nolēmu ķerties pie pupuķu gredzenošanas. Iedvesmojoties no kolēģu veiktajiem zaļo vārnu pētījumiem, uzreiz ķēros pie krāsainajiem gredzeniem.

Jāatzīmē, ka krāsaini gredzenoti ir ne tikai Ādažu poligonā, bet arī Garkalnē (zaļo vārnu būros) šķīlušies pupuķu mazuļi.

Kā jau minēju, gredzenošanā biju iesācējs, tāpēc pirmā reize, kad ķēros pie pupuķu mazuļiem, izvērtās samērā interesanta. Pirmie gredzenojamie mazuļi bija iepriekš minētais agrais perējums, kas jau maija beigās gribēja atstāt ligzdu. Tā kā pirmajā būra kontroles reizē gredzenu nebija līdzi, vajadzēja steidzami tikt pie būra vēlreiz. Visu sarežģīja tas, ka tobrīd poligonā notika militārās mācības, bet Nacionālo bruņoto spēku vides virsnieces Kristīnes Kārkliņas-Strukas vadībā tomēr izdevās ielavīties poligonā. Protams, savus pirmos pupuķu mazuļus gredzenoju ar trīcošām rokām un pavisam aizmirsu pupuķēniem raksturīgo aizsardzības mehānismu – mēslu uzšļākšanu uzbrucējiem (viņi tos var “izšaut” visnotaļ ievērojamā attālumā). Tad nu gredzenošanas operāciju beidzu ar kakainu kreklu un mācību, ka ar pupuķu mazuļiem ir tāpat kā ar ieročiem – nekad tos nevajag pavērst pret sevi! Pēc tam, mājās braucot, nevarēju izšķirties, vai labāk iet benzīntankā kakainā kreklā, vai bez krekla, bet galu galā nolēmu degvielas uzpildi atlikt.

Diemžēl ar gredzenoto pupuķu kontrolēm nav veicies tik labi kā ar zaļajām vārnām. Šajā laikā gredzenoti pupuķi redzēti tikai divreiz, turklāt nevienā no gadījumiem nav redzēta visa krāsu kombinācija (t.i., abas kājas), kas ļautu putnu precīzi identificēt.

Ne tikai pupuķi

Protams, pupuķiem domātos būrus par ligzdošanai piemērotiem atzīst ne tikai paredzētie saimnieki. Mājas strazdi, no kuriem cerējām izvairīties, izvietojot būrus poligonā, divus būrus aizņēma jau pirmajā gadā. Tomēr par nopietnu konkurentu pupuķiem tie nav kļuvuši, turklāt iedzīvotāju novērojumi citās vietās liecina, ka pupuķim nav grūti izmest mājas strazdu no noskatītas ligzdošanas vietas.

Pavisam laikā no 2006. līdz 2011. gadam būros ligzdojušas sešas putnu sugas, ieskaitot pupuķi. Visbiežāk būrus tomēr izmanto pupuķis, bet tam seko mājas strazds un lielā zīlīte. 2008. gadā vienā no būriem, diemžēl nesekmīgi, ligzdoja arī zaļā vārna.

Paldies!

Divus gadus pupuķu pētījumus Ādažu poligonā finansēja Aizsardzības ministrija, bet būriem materiālus ziedoja Juris Jukāms.

Kopumā šo gadu laikā tā vai citādi pētījumos iesaistījušies un palīdzējuši: Agnis Bušs, Laura Jukāme, Rūta Jukāme, Aigars Kalvāns, Kristīne Kārkliņa-Struka, Imants Ķerus, Andis Liepa, Ieva Mārdega, Vita Oša, Jānis Ovsjankovs, Sandra Petrovica, Andris Poišs, Sandris Rabkevičs, Edmunds Račinskis, Uldis Saulītis un Nelda Sirmā.

Vislielākā pateicība tomēr pienākas Arnim Bērziņam, bez kura nekas no aprakstītā nebūtu noticis un kura pietrūks ne tikai cilvēkiem, kam bijusi iespēja Arni pazīt, bet arī pupuķiem, smilšu krupjiem, gaurām, zīlītēm un citiem, kam Arnis sarūpēja mājas. Paldies Tev, Arni!

Raksts veltīts Arņa Bērziņa piemiņai

Raksta oriģināls publicēts žurnālā “Putni dabā”:
Ķerus V. 2012. Dzīve zem lodēm. Putni dabā 2012/1–2: 12–16.
http://putnidaba.lv

Dalies ar šo ziņu