Pabriks Lestenes Brāļu kapos aicina godāt kritušos un iestāties par taisnīgumu

Latvijā
F1CF91A36AE846D480416D61D03105B4.jpg

Pabriks Lestenes Brāļu kapos aicina godāt kritušos un iestāties par taisnīgumu

8.maijā Lestenes Brāļu kapos aizsardzības ministrs Artis Pabriks uzrunāja klātesošos, aicinot izrādīt cieņu kritušajiem nacionālajiem partizāniem un pieminēt traģiskos Otrā pasaules kara notikumus:

Šodien, 8.maijā, mēs pieminam vienlaikus vairākus nozīmīgus notikumus – šodien ir kara beigas, uzvara pār nacistisko Vāciju, ko piemin sabiedrotie, šodien ir Mātes diena, kā arī mūsu kritušo tautiešu piemiņas diena.

Otrajā pasaules karā vācu armijas rindās krita apmēram 80 000 latviešu, padomju armijas rindās - apmēram 40 000 latviešu. Tas ir liels zaudējums mūsu nācijai. Un, skatoties no vēsturiskā taisnīguma viedokļa, man šķiet netaisnīgi, ka divas lielvaras pirms 72 gadiem sāka karadarbību, nežēlīgi cīnījās viena pret otru, bet pēc tam atkal kļuva draudzīgas, un šodien mēs neredzam nekādu problēmu, lai vācu pārstāvji dotos uz padomju armijas kapiem, noliktu ziedus un pieminētu kritušos. Mēs neredzam problēmu, lai sabiedroto pārstāvji dotos uz vācu kapiem un izrādītu cieņu.

Bet mēs, latvieši, mēs, Latvija, kas nedz šo karu sāka, nedz spēja to pabeigt 1945.gadā, kas nevienam nepieteica karu kā valsts – mēs esam atstāti novārtā.

Šeit nevar atnākt un nolikt ziedus tie, kuri pie šī kara ir vainīgi. Un tā nav pilnībā taisnīga attieksme.

Šī attieksme nav taisnīga vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā nav taisnīga politiski. Ir tuvredzīgi spēt aiziet tikai uz kapiem, kuros guļ pirms simt vai divsimt gadiem kritušie, bet izrādās, ka aiziet pie tautas, kas nav vainīga pie Otrā pasaules kara un godināt tās kritušos – daudziem tā ir problēma.

Otrkārt, šī attieksme ir morāli kritizējama. Jo civilizētas nācijas no citām atšķiras ar to, ka viņas spēj godāt ne tikai savus, bet arī pretinieku kritušos. Sevišķi jau visus kritušos savā zemē, nešķirojot pēc valstiskās piederības. Katram no šiem kritušajiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir cīnījušies vācu armijā, padomju armijā, latviešu leģionā vai kur citur, bija mātes un tēvi, savas ģimenes. Un mēs, būdami civilizēta nācija, spējam sakopt gan savus, gan savu pretinieku kapus, un lai šie kapi stāv sakopti par piemēru tiem, kuri savā zemē to izdarīt nevar.

Mēs zinām daudzus nostāstus par to, kā izturējās pretinieki pret kapiem uzvarētajās valstīs – bruģēja tiem pāri lielceļus, brauca ar tankiem. Tā nav civilizēta attieksme. Tā nav attieksme, ko mēs sagaidām no saviem pilsoņiem, no savas valsts.

Tāpēc es kā savas valsts pārstāvis, braucot šodien uz Lestenes kapiem, pa ceļam pieturēju gan vācu karavīru kapos tepat Džūkstē, kur uz kapa plāksnēm rakstīti daudzi latviešu uzvārdi, gan padomju kapos, kur tāpat ir guldīti daudzi latvieši, un izrādīju kritušajiem cieņu, noliekot ziedus.

Mums ir jāgodina visi kritušie, un mums ir jāturpina cīnīties par taisnīgumu, lai šeit būtu gatavi atnākt ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu politiķi, nolikt ziedus un izrādīt savu cieņu.

Tas karavīrs, tas politiķis un tā tauta, kuri nespēj godāt savu pretinieku, nespēj cienīt arī sevi.

Gan Bībele, gan citi morālie un ētiskie raksti atgādina, ka mūsu attieksmei jābūt šādai – tev ar goddevību jāizturas pret debesīm un tev ir jāmīl sava tauta. Un, ja tu mīli savu tautu, tu nedrīksti zaimot arī citas tautas, citu tautu kritušos.

Pieminēsim mūsu leģionārus, pieminēsim tos cilvēkus, kuri nesāka karu, bet cīnījās par savas valsts brīvību.

Šodien mēs esam pulcējušies, lai pieminētu tos, kuri pēc Otrā pasaules kara beigām nenolika ieročus tikai viena iemesla dēļ – lai cīnītos par savu dzimteni.

Kopā ar latviešu partizāniem, kuri ievēroja tos principus, kas ir ierakstīti Latvijas karogā – ne tikai sārtās asinis, bet arī baltā dvēseles tīrība – kuri ievēroja šos principus, nepadevās un cīnījās plecu pie pleca ar tiem Igaunijas un Lietuvas partizāniem, kuri arī atdeva dzīvības par mūsu valsti.

Dalies ar šo ziņu