Jaunsardzei — 25. Kā caur adatas aci: kur esam un kurp dodamies

Organizācijas štatu saraksti samazināti vismaz par 50%; atlikušajiem darbiniekiem atalgojuma fondā naudas pietiek labi ja līdz kalendārā gada vidum, pārredzamā nākotnē budžeta bāzē netiek paredzēti resursi ne organizācijas normālai funkcionēšanai, ne ekipējuma uzturēšanai, ne attīstībai; nauda organizācijas svarīgākajai sadaļai (pārgājieni, ekskursijas, nometnes u.c.) samazināta septiņkārtīgi un ir ne vairāk kā vidēji 5 lati uz katru organizācijas biedru gadā... Tā nav abstraktas organizācijas pastardienas fikcija kādā no literatūras īso stāstu žanriem — tādu Jaunsardze ieraudzīja pirmo darba dienas rītu nemaz ne tik tālajā 2010. gada janvārī. Šajā rakstā neminēsim iemeslus, kā mēs līdz tam pamanījāmies nonākt, tomēr secinājumus izdarījām.

Varētu domāt, ka pēc tik dramatiska resursu samazinājuma nevienai organizācijai nav daudz cerību izdzīvot, un saskaņā ar klasisku vadības teoriju tai vajadzētu pazust no Latvijas kartes un ļaužu atmiņām. Un tomēr, par spīti nelabvēlīgiem apstākļiem, Jaunsardze ir ne tikai veiksmīgi izdzīvojusi. Šodien Jaunsardze ir sasniegusi labākos rādītājus visā savas 25 gadu pastāvēšanas vēsturē: Jaunsardzes kustība ir pārstāvēta visās 110 Latvijas pašvaldībās un 9 republikas nozīmes pilsētās; Jaunsardzes rindās jau darbojas vairāk nekā 8000 jaunsargu, un tās biedru skaits ar katru gadu turpina augt.

Kā Jaunsardzei tas izdevās? Kā pirmais jāmin Nacionālo bruņoto spēku atbalsts pašā grūtākajā brīdī. Tieši tā laika NBS komandiera ģenerālleitnanta Raimonda Graubes skaidri un nepārprotami paustais atbalsts ļāva mobilizēt šaubīgos prātus NBS rindās un īsā laikā no NBS Jaunsardzei tika nodrošināti tik ļoti trūkstošie resursi, kas daudzmaz pieņemami ļāva pārdzīvot pirmo kritisko gadu. Daudz lielāka nozīme par praktiskām lietām bija komandiera vēstījumam, ko šis atbalsts nesa līdzi — Jaunsardze gan aizsardzības nozarei, gan NBS ir svarīga un vajadzīga. Tieši šis vēstījums ļāva celt jaunsargu instruktoru morāli un nostiprināja katra darbinieka ticību, ka ir vērts ieguldīt savu darbu un pūles, lai organizācija izdzīvotu. Nenoliedzami, visu lielāko tā laika smagumu uz saviem pleciem iznesa ierindas jaunsargu instruktori. Tieši viņi bija tie, kas ikdienā saskārās ar ekipējuma un finansējuma trūkumu, lai nodrošinātu jaunsargu apmācību. Tie bija instruktori, kas nepagurstoši klauvēja pie pašvaldību vadītāju durvīm un pārliecināja, ka ir vērts šajā kustībā ieguldīt resursus. Tie bija instruktori, kas iemācījās improvizēt un paši veidot mācību materiālus, lai jaunsargiem nodrošinātu interesantas nodarbības. Es domāju, ka līdz pat šim brīdim mēs tā pa īstam neesam šiem entuziastiem mācējuši pateikt paldies par viņu pašaizliedzīgo darbu kustībai viskritiskākajos pastāvēšanas mēnešos.

Kā trešā jāmin pašvaldību politika. Līdz 2010. gadam Jaunsardzei faktiski nebija tiešas sadarbības ar pašvaldībām. Jaunsardze bija pārstāvēta aptuveni vienā trešdaļā no visām valsts administratīvajām teritorijām. Viena no pirmajām pašvaldībām, kas atsaucās Jaunsardzes palīgā saucienam un noslēdza sadarbības līgumu ar toreizējo Rekrutēšanas un Jaunsardzes centru, bija Ogres novada pašvaldība. Pašvaldību vadība ļoti atsaucīgi novērtēja filozofiju, ka visi jaunsargi ir arī kādas pašvaldības jaunieši un katrs Jaunsardzē ieguldītais lats ir ieguldījums arī konkrētās pašvaldības jauniešu (personību attīstības) iespēju paplašināšanā. Tā palēnām Jaunsardze ir kļuvusi par valsts — pašvaldību programmu, kuras ietvaros JIC sadarbībā ar pašvaldībām nodrošina vidi, kur jaunieši bez jebkādas diskriminācijas varētu piedalīties saturīgās, interesantās, drošās, attīstošās, integrāciju veicinošās bezmaksas brīvā laika aktivitātēs, tādējādi sekmējot Latvijas sabiedrības saliedētību un vienotas valstiskās identitātes veidošanu. Jaunsardzē nodarbības veicina patriotisma, pilsoniskās apziņas, biedriskuma, drošsirdības un fizisko spēju attīstību.

Jaunsardzei pirmo reizi tās pastāvēšanas vēsturē ir apstiprināts ilgtermiņa attīstības plāns. Turklāt atšķirībā no visiem iepriekšējiem hipotētiskajiem attīstības scenārijiem tā realizēšanai ir paredzēti arī ievērojami resursi.  Paredzēts, ka līdz 2024. gadam tiks nodrošināta iespēja Jaunsardzē darboties katram desmitajam Latvijas skolu jaunietim vecumā no 10 līdz 21 gadam.

Protams, Jaunsardzei vēl ir daudz darāmā. Resursi Jaunsardzes attīstībai tika piešķirti, sākot ar 2015. gadu. Tomēr trūkstošā ekipējuma daudzums kopš 2009. gada ir izveidojies tik liels, ka, lai to atkal atjaunotu, būs nepieciešami apjomīgi iepirkumi, kuru realizācija aizņems vairākus gadus. 

Skatoties uz Jaunsardzes attīstībai paredzētajiem resursiem, loģisks šķiet jautājums — kādēļ tieši Jaunsardze?

Pirmkārt, Jaunsardze interaktīvā veidā nodrošina valstisko audzināšanu. Jaunsargi apgūst Latvijas Brīvības cīņu vēsturi, novadpētniecības projektos iepazīst sava novada Brīvības cīņu varoņus, kopā ar instruktoriem izstaigā Brīvības cīņu takas un piedalās valsts svētku un atceres pasākumos. Darbojoties Jaunsardzē, jaunieši pakāpeniski izkopj savu piederības apziņu dzimtajai pusei, pilsētai, novadam un valstij. Šiem jauniešiem nav jāstāsta par Brīvības cenu un jāmeklē argumenti, kādēļ ir jābūt savas valsts patriotam.

Otrkārt, Jaunsardze veidojas par dabisku integrācijas platformu. Jaunsardzē lielākā daļa uzdevumu ir saistīti ar komandas darbu. Kopā pārvarot grūtības, jaunieši dabiski saliedējas un pārvar sociālās barjeras, kuras citā vidē ir grūti pārvarēt. Jaunsardze ir viena no nedaudzām platformām, kur dažādu etnisko grupu pārstāvjiem ir iespēja darboties kopā, turklāt tas notiek komunicējot valsts valodā.

Treškārt, Jaunsardze ir arī sociāls projekts. Jaunsardzē pilnīgi visas nodarbības ir par brīvu. Gan ekipējuma izmaksas, gan izmaksas nometnēm, pārgājieniem, ekskursijām un citiem pasākumiem pilnībā tiek segtas no aizsardzības nozares vai pašvaldību budžeta. Nav noslēpums, ka ne visi vecāki var atļauties saviem bērniem nosegt izmaksas dažādu ārpusskolas aktivitāšu apmeklēšanai. Tiem jauniešiem, kam patīk aktīvs dzīvesveids, ieroču mācība, disciplīna un piedzīvojumi, tiek piedāvātas iespējas iesaistīties Jaunsardzē.

Visbeidzot, jāmin, ka kopš obligātā dienesta beigām Latvijā ir arvien vairāk ģimeņu, kur nevienam no ģimenes locekļiem nav bijusi saskare ar militāro dienestu. Jaunsardze ir militāras ievirzes kustība, kuras viens no mērķiem ir iepazīstināt jauniešus ar dažādām militārajām profesijām un karjeras iespējām NBS. Tikai Jaunsardzē jaunieši var legāli pamēģināt, kā ir būt karavīram vai zemessargam. Tieši šī iemesla dēļ ir mainīta likumdošana, kas nodrošina, ka Jaunsardze kopš 2015. gada apmācībā atkal drīkst lietot mazkalibra šaujamieročus. Ir domāts ne tikai par šaušanas apmācību, bet arī taktisko iemaņu progresīvu pilnveidošanu un talantīgāko jaunsargu atbalstīšanu dalībai augsta līmeņa sporta sacensībās. Šobrīd Jaunsardze ir platforma, kas skolās, kopienās un pašvaldībās atgādina par karavīra profesiju un dienestu, kuru tie diendienā veic.

Jaunsardze 25. jubilejas gadā vēsturiski ir savā vislabākajā formā. Priekšā vēl daudzi izaicinājumi, kas saistīti ar krīzes gadu seku pārvarēšanu. Piemēram, Jaunsardze krīzes gados daļēji ir zaudējusi savu stratēģisko priekšrocību — kompetenci progresīvā militāro prasmju un iemaņu apmācībā. Aizsardzības ministrija šobrīd ir nodrošinājusi visus priekšnoteikumus sekmīgai Jaunsardzes attīstībai. Tuvākajos gados tikai pašas Jaunsardzes rokās ir lēmums, vai tā kļūs par spēcīgāko militārās ievirzes organizāciju Baltijā vai tikai lielāko jaunatnes kustību, kurā pēc skolas dienas beigām vienkārši labi pavadīt brīvo laiku.