Sava ceļa gājēja Karlīna Caune ― no jaunsarga līdz pasaulē atzītai supermodelei

Karlīnu uz tikšanos aicināju caur sociālajiem tīkliem, un viņa bez kavēšanās atbildēja: „Tiklīdz būšu Latvijā, noteikti!” Sarunājām tikšanos garšu ziņā latviskajā restorānā „Aronia”. Ieraugot Karlīnu, pārsteidza viņas vienkāršība, atvērtība un pozitīvisms. Viņa teica — ir prieks satikt savējos!

Mūsu saruna bija par darbu, patriotismu, Jaunsardzi, mājām, sava ceļa atrašanu un noturēšanos uz tā.

Lūdzu, pastāsti par savām gaitām 501. Jelgavas jaunsargu vienībā. Vai atceries kādu īpašu vai tev svarīgu notikumu, sasniegumu?

Es ļoti lepojos ar laiku Jaunsardzē! Tas gan bija ļoti īss — no 2009. gada septembra līdz 2010. gada janvārim — jo, uzsākot modeles gaitas, nebija vairs iespējams pievērsties Jaunsardzei. Tas bija fantastisks laiks! Man ir palikusi atmiņā lieliskā 501. Jelgavas jaunsargu vienība un mūsu instruktore Daina Kleinberga, kas mācēja ar jauniešiem strādāt, dodot viņiem sparu darboties gan Jaunsardzē, gan skolā. Viņa bieži vien varēja piezvanīt uz skolu un apjautāties, kā iet ar sekmēm. Viņa bērnam sniedza ne tikai pedagoģiskus padomus, bet katram atrada individuālu pieeju, prata pacelt viņa pašapziņu. Viņa ir dzelzs roka zīda cimdā.

Visvairāk palikušas atmiņā pirmās sacensības starp vienībām Dobelē. Kādā no grupām pietrūka vienas meitenes, un instruktore Daina pienāca klāt un prasīja, vai es esot sportiska. Atbildēju, ka šis tas ir darīts. Jau pēc nedēļas es biju pirmajās sacensībās, un kaut ko tādu es savā mūžā vēl nebiju darījusi. Es biju saņēmusi formas tērpu, un tas bija tāds lepnums! Vispirms bija jāpārvar šķēršļu josla uz laiku, pēc tam sekoja vairāki kontrolpunkti, bija jālien pāri upei, jārāpo pa zemi, lai ar peintbola bumbiņu neiešauj pa pieri.

Draugos.lv joprojām esmu 501. jaunsargu vienības domubiedru grupā un ik pa laikam paskatos, kas jauns un kur jaunsargi piedalās.

Rekrutēšanas un  Jaunsardzes departamenta 1. novada 501. Jelgavas jaunsargu vienības instruktore Daina Kleinberga par Karlīnu saka: „Karlīna Jaunsardzes dzīvē bija ļoti aktīva un dzīvespriecīga. Pārgājienos pa mežu viņa gāja kā visi — formā, zābakos un ar mugursomu plecos. Ar pilnu atdevi piedalījās gan teorētiskajās, gan praktiskajās nodarbībās. Viņa neizlaida nevienu pārgājienu. Karlīna vienībā bija kompānijas dvēsele, viņa bija ļoti komunikabla un nekad nečīkstēja. Pārgājienos un mācībās viņa piekrita doties uzdevumā ar jebkuru no jaunsargiem.”

Ja vajadzētu raksturot Jaunsardzi tikai dažos vārdos, kuri tie būtu? Kādu tu dotu neformālo devīzi Jaunsardzei?

Tie būtu trīs vārdi: piedzīvojums, disciplīna, adrenalīns. Bet devīze „Augsim Latvijai!” ir ļoti trāpīga un ļoti tuva manam uzskatam, jo tas ir tieši tas, ko mēs iegūstam Jaunsardzē — patriotismu, vēlmi pastāvēt par savu Latviju. Atceros vienu no reizēm, kad uzvilku pati savu formu un uz pleca bija Latvijas karodziņš, tā sajūta ir neaprakstāma!

Kādas īpašības tu ieguvi Jaunsardzē? Vai tās tev ir palīdzējušas?

Stingrību, māku sevi piespiest. Tādā ziņā, ka fiziski un garīgi jāprot virzīt sevi uz mērķi. Arī spēju saspringtās situācijās reaģēt. Fiziskā izturība Jaunsardzē bija nepieciešama pārgājienos, kad bija jānes mugursoma un jānoiet kilometri vai pat jāskrien, tas daudzreiz ir palīdzējis.

Kā nonāci līdz modeles karjerai? Lūdzu, pastāsti par savu darbu un lielākajiem sasniegumiem. 

Esmu dzimusi Rīgā, bet uzaugusi Jelgavā. Par modeli kļuvu, māsīcai aizsūtot bildes, viņa palīdzēja sākotnēji ar kontaktiem un padomiem, viss pārējais jau vēlāk pats sakārtojās, bet pirms tam bija jāpabeidz gan mūzikas skola, gan vidusskola. Es sapratu, ka man patīk tas, ko es daru. Es nekad nebūtu spējīga darīt darbu, kas man nepatīk, tikai lai pelnītu naudu vai kaut ko sasniegtu statusa ziņā vai kādam kaut ko pierādītu. 

Tagad sešus mēnešus es pavadu Amerikā un pārējo laiku esmu starp Latviju, Parīzi un visu pārējo pasauli. Neesmu piesieta nevienam zīmolam, daru visu, kas nāk. Vistuvākie ir tēli, kas sakrīt ar laika apstākļiem, kad ar vasaras kleitiņu nav jākāpj Alpos mīnus piecpadsmit grādos vai kažokā tuksnesī.

Es lepojos ar to, ka esmu kļuvusi par reklāmas seju tādiem modes namiem kā „Giorgio Armani”, „Tom Ford”, „Just Cavalli”, „Sportmax”, „H&M”, „Givenchy” un MAC make-up līnijām, „Paul Smith” smaržām. Bildējusies franču, vācu, itāļu un angļu žurnāliem: „Vogue”, „Harpers Bazaar”, W, „Numero”. Esmu arī modes nedēļas laikā piedalījusies „Chanel”, YSL, „Louis Vuitton”, „Donna Karan”, „Dolce Gabbana”, „Tom Ford”, „Carolina Herrerav, „Jason Wu”, „Chloe”, „Marc Jacobs”, „Stella McCartney” tērpu kolekciju skatēs.

Lielākais sasniegums man ir tas, ka esmu spējusi nepadoties, neaiziet nepareizā virzienā, jo kopumā tas ir ļoti slidens pasākums. Apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kas slavē, saka lietas, ko tu gribi dzirdēt, nesaka, ko domā, ir tāda kā pielabināšanās, slapstīšanās un izpatikšana. Tam visam klāt nāk arī, protams, ballītes, kur ir speciāli cilvēki, kuriem maksā naudu, ja uz viņu klubu atnākusi modele. Sākotnēji šie cilvēki izliekas par draugiem, bet tas nav patiesi, viņi to dara savas peļņas dēļ. Mans sasniegums ir tas, ka esmu spējusi to saskatīt un neesmu nekad bijusi viegli manipulējama. Esmu mācējusi par sevi pastāvēt un saprast, kas man ir un kas nav vajadzīgs. Atšķirt un aizmest projām to, kas man pilnīgi nav bijis vajadzīgs, un saglabāt savu es. Jāmāk iebilst pret lietām kaut vai tikai sevis dēļ un aiz morāliem iemesliem.

Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt modelei? Kādas ir tavas stiprās puses?

Ir jābūt harismātiskam cilvēkam un jāspēj runāt ar jebkuru un par jebko. Jābūt ļoti atvērtam un komunikablam, jāprot piesaistīt sev uzmanību un atstāt labu iespaidu, jo tas var nodrošināt jaunu darbu. Lielākā daļu modeļu nespēj izvērtēt, kas ir vajadzīgais un kas ne, un daudzas meitenes uztver par draudzību to, kas ir tikai biznesa projekts. Bizness ir pilns ar slideniem un glumiem cilvēkiem, tāpēc liela daļu meiteņu aiziet neceļos. Ir svarīgi, lai modelei ir sava galva uz pleciem un lai viņa spēj parūpēties par sevi, ja vajag, sadot pretī, protams, ar vārdiem.

Aģenti palīdz, bet, ja viņu nav klāt, tad pašai ir jāpastāv par sevi. Ir vajadzīgs rakstura stiprums, pacietība, spēja pasmaidīt, kad to negribas. Es esmu pragmatiska. Darba specifika ir tāda, ka nav zināms, kas būs darāms nākamajā nedēļā. Dzīve nav sakārtota, un es nezinu, ko darīšu pēc pieciem gadiem, bet lēmumus vienalga pieņemu loģiski, nevis balstoties uz izjūtām. Neļaujos iet, kā vējš nes, biežāk nostājos pret vēju. 

Man vienmēr it tik daudz enerģijas, ko vajag izlikt, un tas palīdz! 

Kas ir visgrūtākais modeles darbā, un kas ir vispatīkamākais? 

Grūtākais ir biežie un garie pārlidojumi, laika joslu maiņas, jo neatkarīgi no tām ir jāstrādā bez atlaidēm. Vislielākā darba daļa sastāv no gaidīšanas — lidmašīnas gaidīšana, gaidīšana, kad lidmašīna nosēdīsies, gaidīšana, kamēr sataisa matus vai make-up, kamēr fotogrāfs sakārto gaismas. Pacietība patiešām ļoti noder.

Man ļoti patīk iet uz darbu, satikt cilvēkus, ar kuriem jau ir izveidojies labs kontakts, strādāt un iepazīties aizvien ar jauniem cilvēkiem, ar kuriem saskan domāšana. Ļoti liels prieks ir satikt latviešu meitenes — gan Gintu Lapiņu, gan Ievu Lagūnu, turklāt tas nemaz tik bieži negadās. Mūs vieno valoda, dzimtene. Vecāku attieksme un vide, kurā uzaugām, ir līdzīga. Tas viss ļoti vieno, īpaši plašajā pasaulē, kad redzi, cik dažādas šīs lietas ir citur.

Kāda ir tava darba diena?

Tā ļoti atšķiras no tradicionālas darba dienas un ir atkarīga no tā, ar ko vai pie kā es strādāju — vai mēs fotografējam žurnālam vai katalogam. Ja fotografēšana notiek studijā, dienas sākums ir puslīdz vienāds. Darbs sākas ap astoņiem, tiek uztaisīta frizūra, uzklāts grims, un līdz pusdienas laikam notiek bildēšana. Pēc pusdienām tā atsākas. Ja fotografējam katalogam, tad ir vieglāk, jo ir uzskaitīts laiks, cik stundu darbs aizņems. Ar žurnāliem ir citādi — ir reizes, kad uz darbu aizeju astoņos, bet beidzam darbu naktī ap vieniem. Ja fotografē ārā, liela loma ir laika apstākļiem, piemēram, saules gaismai. Tad sākam darboties jau piecos no rīta, kad vēl ir tumšs. Viss tiek sataisīts — mati, make-up —, un, tiklīdz uzaust saule, sākam bildēt. 

Ko tu uzskati par savu autoritāti modes pasaulē? Vai ir izveidojušās kādas interesantas draudzības?

Modes industrijā man nav nekādas autoritātes, nav arī radusies ļoti cieša sadarbība ar konkrētu dizaineri vai modes namu, jo strādāju vēl samērā neilgu laiku. 

Es nekad neesmu bijusi apsēsta ar vienu lietu vai cilvēkiem, kas ir apkārt. Bet man dzīvē ir trīs cilvēki, aktieri, kurus, sastopot uz ielas, es, visticamāk, zaudēšu valodu un nezināšu kur likties. Tie ir īru aktieris Kilians Mērfijs, amerikāņu kinorežisors, multiplikators un rakstnieks Tims Bērtons un amerikāņu aktrise un dziedātāja Mišela Marija Feifere. No šo cilvēku filmām es iedvesmojos.

Protams, vissvarīgākie cilvēki ir mana ģimene, jo viņi ir tie, kas man vienmēr būs blakus, neatkarīgi ne no kā. Cilvēki, otrās pusītes, draugi un kolēģi diemžēl nāk un iet, un nav tās sajūtas, ka viņi būs klāt tad, kad tas patiešām būs ļoti nepieciešams. Cilvēki pārceļas, mainās, zūd komunikācija, bet ģimene man vienmēr ir devusi vislielāko atbalstu, it visā, ko esmu darījusi, arī tālumā. Viņu viedoklis, domas ir vienīgais, kas mani interesē un ko es uzklausu.  

Kā tu pavadi brīvo laiku?

Patīk sportot, dažādas fiziskās aktivitātes, īpaši āra apstākļos. Ziemā ļoti patīk kalnu slēpošana, kaut vai tikai staigāt kalnos, sajust atmosfēru. Slēpošanā patīk precizitāte un ātrums. Vēl brīvajā laikā man ir individuālie treniņi, nodarbojos ar boksu, stiprinu muskulatūru. Apmeklēju arī baleta nodarbības (mazas meitenes sapnis) un klinšu kāpšanu. Ļoti patīk lasīt grāmatas, īpaši pēckara laiku literatūru, lai arī tām raksturīgs sarkasms. Viena no mīļākajām grāmatām ir Ē. M. Remarka „Trīs draugi”, patīk arī E. Hemingveja romāni, jo tie ir daudzslāņaini. Labprāt skatos multfilmas, jo tās atsauc atmiņā tādas dzīves gudrības, ko ikdienā aizmirstam.

Kāpēc tev ir svarīgi uzsvērt savu piederību Latvijai? Daudzi jaunieši brauc prom uz neatgriešanos. Kā ir ar tevi?

Tas ir mazas valsts sindroms, ka nemēdzam lepoties ar sevi, bet, ja es savu Latviju nemīlēšu, kurš cits to darīs? Kurš cits par Latviju runās? Man liekas, ka latvieši ir noslēgtas dabas un domā — nu ko tad es… Mēs aizmirstam lepoties ar sev blakus esošajiem cilvēkiem, ar to, kas mums ir, un to visu pietiekami nenovērtējam. Man ir svarīgi to darīt, un es ceru, ja es to daru publiski, tad arī citi cilvēki sekos šim paraugam un leposies.

Par jauniešiem, kas aizbrauc. To ir ietekmējusi krīze, bet nu jau kļūst labāk un sākam atgūties. Diemžēl Latvijā nav pietiekami daudz iespēju jauniešiem atrast darbu un izglītoties augstākā līmenī, kā viņi vēlētos. Dažas lietas, kā mēs to Latvijā darām, ir pilnīgs „pīļu dīķis”, piemēram, žurnālisti liek portālos slavenību klačas, kas pārtulkotas ar google translate. Visi kaut kādā ziņā vārās savā sulā, pēc tā paša principa — nu ko tad es, mēs jau tikai te Latvijā… Trūkst dzinuļa, bet tiem, kam ir un kas vēlas darīt, kaut kādā veidā tiek nosista vēlme iet un darīt. Manuprāt, tā ir ļoti liela problēma un iemesls, kāpēc jaunieši brauc projām. 

Ko tu sauc par mājām?

Pēc būtības manas mājas ir Latvija. Vienmēr, kad braucu uz šejieni, es nesaku, ka braucu satikt vai apciemot ģimeni. Es saku, ka braucu uz mājām. Bet tai pašā laikā es saprotu, ka ikdiena atbraucot vairs nav tā pati un ka esmu ciemos. Vairs nav tā kā agrāk, kā atbraucot pirmo reizi uz mājām.

Man ir grūti nodefinēt jēdzienu „mājas” lielās braukāšanas dēļ, bet no visām pasaules vietām visstingrākā un mīļākā saite, kuru es nelaidīšu vaļā, man ir ar Latviju. Un es ticu, ka pēc gadiem, darbu beidzot, manas mājas būs Latvija.

Kad stāsti saviem ārzemju draugiem un kolēģiem par Latviju, kuras ir tās lietas, ko vienmēr izcel?

Par Latviju stāstu tikai tad, kad esmu cilvēku jau kārtīgi iepazinusi un sapratusi, ka mums ir par ko runāt un to darīt ir patīkami. Tad izstāstu gan dažādus faktus, gan citas interesantas lietas. Piemēram, uzaicinu draugus ciemos un uzlieku „Prāta vētras” DVD, pacienāju ar Braitonbīčā nopirktiem „Kāruma” sieriņiem un „Aldara” alu, kas varbūt nav mūsu labākais, bet tomēr ir labāks par āmīšu! Un vispār stāstu, ka pie mums ir visforšāk, mums ir hokejs, jūra, lauki, dziesmu un deju svētki un dead people festival (Kapu svētki — tiešā tulkojumā uz angļu valodu sanāk ļoti smieklīgi!). 

Daudzi jaunieši, tostarp jaunsargi lasīs šo interviju, tāpēc — kāds būtu tavs novēlējums viņiem, padoms, meklējot savu ceļu dzīvē?

Mans novēlējums — neļaut, ka nosit viņu vēlmi un garu iet un darīt, mēģināt kaut ko jaunu un tiekties pēc tā, kā viņi to redz. Nenolaist rokas, jo padoties un pateikt — kāda jēga? — ir ļoti viegli. Tas ir visvieglākais ceļš, it īpaši pēc tam, kad apkārtējie cilvēki tevi iestūķē atpakaļ tajā kvadrāta kastītē. Ir jāmeklē, kas pašam būtu labāks un kā ar savu darbu celt Latvijas līmeni, vienalga, kurā jomā. Jādomā, kā, sevi pilnveidojot, gūt labumu ne tikai sev, bet arī Latvijai.

Man ir ļoti paveicies, jo vecāki mani nespieda uz kaut kādām nodarbībām pēc skolas. Arī izglītības ziņā nelika izvēlēties kaut ko noteiktu, kas varbūt viņiem pašiem palicis nepiepildīts sapnis. Es biju un esmu spējīga izvēlēties pati savu ceļu. Piemēram, kad izvēlējos iet uz Jaunsardzi, vecāki neiebilda. Viņi vienmēr ir bijuši ļoti atvērti un izpalīdzīgi, un tas ir pats galvenais.

Sekojiet savam aicinājumam! Mums katram dzīvē ir sava misija, māksla ir atrast to, kas ir tieši tavs. To atrodot, arī laimes formula ir rokā!

Esmu bijusi ļoti daudzās vietās un ļoti daudz ko redzējusi. Saprotu, ka ir ārkārtīgi labi un pat svarīgi redzēt pasauli un ceļot, tomēr nav tādas otras vietas kā mājas. Jā, mums nav pasaulē lielākie kalni, okeāns ar siltu ūdeni vai kas cits. Salīdzinot dzīves līmeni, mums nav nemaz tik slikti, tā kvalitāte, ko mēs dabūjam no dzīves, ir nesalīdzināmi augstāka. Taču tas katram pašam jāsaprot. 

Ko tu plāno darīt pēc modeles karjeras?

Es vēlos studēt kriminoloģiju, tomēr ir ļoti grūti pateikt, kā izvērtīsies dzīve. Turklāt man vēl aizvien galvenā ir doma par militāro izglītību, ir palikusi tāda vēlme, sapnis.

Sarunas laiks ir pagājis nemanot, un es novēlu Karlīnai sasniegt iecerēto, piepildīt savus sapņus un, tāpat kā Sprīdītim, kurš devās pasaulē laimi meklēt, atgriezties kādreiz mājās, jo Latvijai ir vajadzīgi stipri, mērķtiecīgi, strādīgi un patriotiski cilvēki