Cieņa un disciplīna visam mūžam

Jaunsardze
Sargs.lv

Cieņa un disciplīna visam mūžam

Štāba virsseržants Varis Jansons un meita Agnese, kura Zemessardzē ir pirmo gadu, abi ir pārliecināti, ka militāristiem ir vairākas priekšrocības un dienests raksturam nāk tikai par labu. Varis, kā arī viņa tēvs un brālis, sāka Zemessardzē, bet Agnesei pirmā saskare ar militārām lietām bija jaunsargos. “Kopš sevi atceros,” viņa smej, bet tad precizē – no apmēram desmit gadu vecuma.

Mežā jūtas droši

Salīdzinoši nesen jaunsargos uzņem no 10 gadu vecuma, līdzdarboties var vēl kādus pāris gadus ātrāk, bet “Agneses laikos” viņas priekšrocība bija tētis – jaunsargu instruktors.

Tas man likās ļoti interesanti. Tētim tāda aizraušanās, kāpēc man nepamēģināt? Tajā dzīves brīdī man likās svarīgi līdzināties tētim,” atceras Agnese.

Viņa ir pārsteigta, kā tagad – nieka astoņu gadu laikā – ir mainījusies jauniešu attieksme. Agrāk tik bieži nebija jāsastopas ar attieksmi “ārprāts, kā tu to vari?”, “kam tev tas vajadzīgs?”, jo patriotisma apliecināšana bijusi aktuālāka. Tagad biežāk dzird šausmināmies par nakts pārgājieniem mežā. Uz to Agnese atbild – mežā nemaz nav slikti, tur ir mājīgi. “Mežā nav, no kā baidīties. Tur ir pat drošāk nekā pilsētā.”

“Kad maza bija, gulēt teltī bija pašsaprotama lieta. Ne tā, kā tagad dažiem jauniešiem – ja padsmitgadniekam teltī jāguļ, vajag nez kādas ērtības,” piebalso Varis. Viņš piekrīt, ka pamazām “pa lielam” uzvar izvēle sēdēt mājās, “klapēt taustiņus, sērfojot internetā vai karājoties draugos”.

“Ja viņš tomēr izvēlas nākt uz nodarbību, kur viņam būs fiziska slodze un disciplīna, ko viņš varbūt dzīvē nav redzējis ne mājās, ne skolā, cepuri nost, ka viņš tomēr nāk,” uzslavē instruktors. Piemēram, Sikšņu pamatskolas jaunieši šogad paši izteikuši vēlmi atjaunot jaunsargu pulciņu. Turklāt dalība Jaunsardzē ir bezmaksas, kas varētu būt svarīgi vecākiem. Laukos gan ir arī savi mīnusi – jārēķinās, ka ne visi dzīvo centrā, skolas tuvumā, tātad sava teikšana ir skolas autobusa grafikam. Varis atceras, ka Gaviezē bijuši puiši ar gana augstu motivāciju, lai paliktu uz nodarbībām un pēc tam sešus kilometrus mājupceļa mērotu kājām.

Peld pa straumi

Ar motivāciju grūtāk esot tiem, kurus nosūta skolotāji, atved vecāki, vecvecāki. Gadās, ka ideja aizrauj, bet gadās, ka ne. “Vecmāmiņa atved puišeli – apaļš, sarkaniem vaigiem kā Pīrādziņš, mūzikas skolā taurīti spēlē, un saka – viņš man tāds mīksts, vajadzētu cietāku uztaisīt. Atbrauca uz vienu pārgājienu, noraudājās līks, pēc tam pazuda, un nekāds cietums tik un tā nesanāca,” zina stāstīt Varis.

Novembra sākumā bija “Vīru spēles” Kalnciemā, kur sacentās labākās jaunsargu komandas – 40 kilometru garš maršruts “pēc kartes”, maldoties sanāk visi 50, bet 24 stundu laikā jāveic vēl arī 20 uzdevumi. “Tad tur var redzēt, kurš ir kurš,” atzīst instruktors. Agnese tēvam piekrīt un apliecina, ka tas nemaz nav viegli, tas prasa gan fiziskos, gan garīgos spēkus, toties sniedz gandarījumu.

Ja bērnībā nav piedzīvots gandarījums, kas rodas, pārvarot grūtības, vēlāk to ir grūti apgūt.

Turklāt ar katru gadu sarūk vecums, kad bērnu var “pārķert” – agrāk tie bija padsmitnieki, kurus vēl varēja pārgājienam pierunāt, tagad jāuzrunā sākumskolēni, lai izmantotu dabisko ziņkāri un gatavību darboties. “Jaunieši lielākoties jau labāk peld pa straumi. Tiklīdz vajadzētu kaut kur piepūlēties un tikt pa krauju augšā – nē, tad labāk, lai upe mani nes, kā multfilmā teica Ezītis,” pajoko Varis.

Mācās augstāko pilotāžu

“Jaunsardzē iemāca ļoti daudzas lietas, ko var pielietot dzīvē,” uzskata Agnese un kā pirmo nosauc disciplīnu. “Skolā, skatoties uz citiem, reizēm brīnos, kā viņi uzvedas – es zinu, ka tā nedrīkst darīt. Tas man ir ieaudzināts. Tāpat nesaprotu, kā var runāt pretī vecākiem un kā var neklausīt – viņi taču ir tava ģimene!”

Disciplīna nozīmē ne tikai izpildīt pavēles, bet arī prasmi mobilizēties, ievērot robežas. Izvērtēt, kas ir primārais, ja nevar paspēt visu. “Jāmāk izvirzīt mērķi un saplānot savu laiku, uzdevumus, kā rīkoties. Pēc tam dzīvē ir daudz vieglāk,” uzskata Agnese, atzīstot, ka šobrīd prasme mobilizēties un mērķtiecība noder, lai pabeigtu mācības, kaut arī sapratusi, ka komercpakalpojumu speciālists, ko viņa ceturto gadu apgūst Liepājas Valsts tehnikumā, nav viņas nākotnes profesija.

Varis par disciplīnas augstāko pilotāžu sauc pašdisciplīnu. “Disciplīnas sākums ir ierindas mācība, tur viņa dzimst – iemācies nekavējoties izpildīt pavēles, neuzdot jautājumus.

Izpildīt pavēles ir viegli, bet pēc tam dot pavēles sev un piespiest izdarīt – tas jau ir pakāpi augstāk. Ne vienmēr var sasniegt mērķi, darot to, kas patīk. Ir jādara tas, kas jādara.

Agnese norāda uz niansi, ka militāra disciplīna pieradina runāt pēc kārtas, nevis vienam caur otru. “Runājot ar kādu no saviem draugiem, paziņām, viņi bieži vien nenoklausās līdz galam. Vienīgais, ko es zinu, kas mani ar 100 procentu uzmanību uzklausīs, ir tētis. Tieši tāpat, ja viņam kaut kas ir stāstāms, es nemēģinu pa vidu iespraukties, pamācīt. Tā ir attiecību disciplīna, cieņa.”

Cauri trakiem laikiem

Varis Zemessardzē aizgājis pa tēva pēdām, kurš bijis 44. bataljona rotas komandieris. Vēlāk Zemessardzē iestājies arī brālis, kādu laiku kā feldšere dienējusi arī Vara māte.

Pirmais amats bija operatīvais dežurants un tie bija “jautrie” 90. gadi.

Skaļākais zemessargu veikums bija Karostas blokāde, kam šogad atzīmēja 20 gadadienu, bet bija arī cīņa ar kriminālajām aprindām. “Kūrmājas prospekta un Ūliha ielas krustojumā bija tāda kafejnīca “Magonīte”, kur bāzējās bandīti, reketieri. Ar tiem runa bija īsa un metodes vienkāršas, bet iedarbīgas. Vienā avīzē vēl bija rakstīts, ka pilsētā zināmas kriminālās autoritātes ar saplēstām drēbēm vilkušies pa šoseju uz Liepāju no Reiņu meža. “Magonīte” beigās nodega. Es domāju, tādi laiki un tādas metodes vairs neatgriezīsies.”

No 1999. gada Varis trīs gadus bija Studentu bataljona rotas komandieris, kad bataljonu reorganizēja, Varim piedāvāja nodarboties ar jaunsargiem. – jaunsargu instruktoru amatu. “Apmācības darbs tas pats, tikai jaunieši mazliet jaunāki. Šaubu nebija piekrist vai nepiekrist.”

Latvija sākas ģimenēs

Patriotisms veidojas pamazām, bet tas noteikti sākas ģimenē, ir pārliecināts Varis. Jaunākajai meitai Gabrielai ir četri gadi, viņa jau atpazīst Liepājas un Latvijas himnu. Tā kā Varim “galīgi nav dziedamās rīkles”, himnu palīdz mācīties lielā māsa. “Liela problēma ir tā, ka paši vecāki nezina, kas un kā būtu jādara, par ko nepieciešams runāt, lai nepalaistu garām svarīgas lietas. Vai ģimenē tas vispār ir svarīgi, vai paši vecāki to zina,” norāda Varis. Pērn viņš Lāčplēša dienā viesojies bērnudārzā. Ar lielu interesi bērni klausījušies, kā jāuzvedas himnas laikā – stāvēt taisni, lepni paceltu galvu, skatīties uz karogu. Nedrīkst košļāt košļeni, knosīties, sarunāties. Vislabāk ir dziedāt līdzi.

“Tam mazajam latvietim vispirms ģimenē jāsaprot, kas mēs esam. Lai bērns saprot, kur viņš dzīvo un kā uzvesties, lai visiem būtu labi. Reāli tā arī ir – tautai, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes,” uzskata štāba virsseržants. Pagājuši 20 gadi, bet tikai otro gadu skolās māca Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu. Joprojām uz jautājumu, kas ir Lāčplēsis, ir jaunieši, kas atbild – alus šķirne.

“Mēs esam vēstures jautājumus pārrunājuši, bet citās ģimenēs nerunā,” novērojusi Agnese. “Citiem tas neliekas arī nekas sevišķs aizbraukt prom, kur ir vieglāk, izdevīgāk. Tas ir skumji, ja patriotisms nav ģimenes tradīcija.”

Varis piebilst: “Ja ģimenē esi stāstītājs, bet skolai vienalga, nekas nesanāks. Ja skolā runā, bet mājās ne, jo ģimenes arī ir tādas, kādas ir, jāstrādā vairākos darbos un jādomā, ko ēst, vienu brīdi vairs nebūs, kam stāstīt.” 

KURSAS LAIKS JAUTĀ

Kura dziesma uztur grūtos brīžos, palīdz mobilizēties?
Agnese: “Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”. 
Varis, iesauka Majors Peins: Ejot ar mugursomu pa mežu, daudz nepadziedāsi, turklāt man nemaz nav dziedamās rīkles. Melnais humors ļoti palīdz, bet jābūt komandai, kas to saprot.

Kāda recepte gadījumiem, kad patriotisms paklūp?
Agnese: Kad liekas, ka es neko labu te neredzu un gribas projām, vienīgais, kas nāk par labu, ir parunāt ar tēti. Tad viņš man atgādina, kas šajā dzīvē un latvietim ir svarīgi.
Varis: Manā skatījumā ir divas lietas: valdība un latviešu zeme. Esmu zvērējis būt uzticīgs abām, bet valdības nāk un iet. Man ir pienākums būt lojālam, bet ar to arī viss izbeidzās. Bet mūsu nelielā latviešu zeme ir pavisam cits stāsts. Tā nevienam neko sliktu nav izdarījusi, par to ir jāstāv un jākrīt. Par zemi, kur vari būt latvietis. 


Ilze Vainovska, laikraksts "Kursas Laiks"

Dalies ar šo ziņu