Gaisa spēku helikopteri cīnās ar uguni

NBS
Taivo Trams
Gaisa spēki
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Šī vasara noteikti cilvēku atmiņā paliks gan ar ilgstošiem karstuma periodiem, gan ar lieliem un postošiem ugunsgrēkiem. Nozīmīgu ieguldījumu šo ugunsgrēku ierobežošanā un dzēšanā sniedza arī Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku Aviācijas eskadriļas helikopteri Mi-17 un to apkalpes.

Gaisa spēku helikopteri cīnās ar uguni

Par šovasar paveikto darbu stāsta Gaisa spēku štāba Operāciju daļas virsnieks kapteinis Igors Svarinskis.

— Kā tas viss sākās?

— Viss sākās otrdienas, 17. jūlija, vakarā, kad saņēmām izsaukumu par ugunsgrēku Valdgalē. Gaisa operāciju centra operatīvais dežurants sazvanīja apkalpes komandieri un nodeva informāciju, ka steidzami nepieciešams mūsu atbalsts. Situāciju sarežģīja tas, ka gandrīz vienlaikus mēs saņēmām divus izsaukumus — otrs bija lūgums palīdzēt pazudušas sievietes meklēšanā. Izvērtējot prioritātes, tika pieņemts lēmums sākumā doties uz Limbažu apkārtni meklēt pazudušo.

Meklēšanas un glābšanas dežūrā esošais helikopters tika pacelts gaisā, es pats pildīju otrā pilota pienākumus. Aptuveni pusstundu pēc pacelšanās, kad jau bijām pie Limbažiem, saņēmām informāciju no Valsts policijas, ka sieviete ir laimīgi atradusies. Tā kā viss ugunsgrēka dzēšanai nepieciešamais ekipējums mums jau bija līdzi, pieņēmām lēmumu no Limbažiem uzreiz doties uz ugunsgrēka vietu Valdgalē.

Ierodoties Valdgalē, Stiklu ciema apkaimē, izvērtējām situāciju un nekavējoties uzsākām ugunsgrēka dzēšanas darbus. Vēl bija pietiekami gaišs, lai gan līdz tumsai vairs nebija tālu. Strādājām tik ilgi, cik vien drošības apsvērumu dēļ varējām atļauties. Naktī, atbilstoši mūsu darbu re­glamentējošajiem dokumentiem, lidot ar ārējo piekari nav atļauts, un tas arī pilnīgi objektīvi nav droši. Lai lidotu ar ārējo piekari, nepieciešamas īpašas zināšanas un prakse, jo trosē iekārtā ūdens tvertne ar savu inerci būtiski ietekmē lidaparāta uzvedību, jāpilotē daudz maigāk un mierīgāk. Tādēļ līdz ar tumsu devāmies uz Ventspili, tur pārnakšņojām un no agra rīta atsākām dzēšanas darbus.

— Ugunsgrēka dzēšanā bija iesaistīti diezgan lieli bruņoto spēku resursi.

— Otrajā dienā no Gaisa spēku resursiem tika izsaukts un dzēšanas darbos iesaistīts arī otrs helikopters Mi-17 ar apkalpi, kas uz ugunsgrēku atlidoja tieši no tehniskās apkopes Lietuvā. Vakarpusē jau varējām dzēst ar diviem helikopteriem. Vēlāk mums pievienojās arī Lietuvas Gaisa spēku helikopters Mi-8, un pārējās dienās dzēsām ugunsgrēku ar trijiem helikopteriem. Protams, tāda mēroga aktivitātei nepieciešams arī tehniskais atbalsts, tādēļ uz notikuma vietu tika izsaukti degvielas uzpildītāji un tehniskais personāls. Tuvākā piemērotā vieta bija Talsi, kur tā sauktajā vecajā lidlaukā tika ierīkots improvizēts neliels aviācijas centrs. Tur arī bāzējās visi helikopteri un degvielas uzpildes mašīna.

— Vai kaut kas līdzīgs līdz šim bija pieredzēts?

— Gaisa spēku helikopteri piedalās ugunsgrēku dzēšanā katru gadu, jo katru gadu kaut kur Latvijā izceļas ugunsgrēki — atšķiras tikai to lielums un postījumu apmērs. Jāatzīst, ka manā praksē kaut kas tāds notika pirmo reizi. Zināma pieredze lielu ugunsgrēku dzēšanā man gan bija — 2014. gadā mēs piedalījāmies ugunsgrēka dzēšanā Lietuvā, kopā ar lietuviešu kolēģiem dzēsām ugunsnelaimi Kuršu kāpā. Tas bija liela apjoma ugunsgrēks. Liels un sarežģīts ugunsgrēks bija arī pagājušajā gadā Jūrmalā, kad dega Jūrmalas atkritumu pārkraušanas un šķirošanas stacija.

— Diemžēl ugunsgrēks Valdgalē nebija vienīgais, ko šogad nācās dzēst.

— Šogad ugunsgrēku sezona, ja tā var teikt, sākās ar Ādažu poligona degšanu, kur arī mēs piedalījāmies ugunsgrēka likvidēšanā. Pēc tam nāca Valdgale, bet vienlaikus bija arī ugunsgrēks Ķemeru purvā. Neilgi pēc tam izcēlās vēl viens liels ugunsgrēks pie Ramatas Ziemeļvidzemē, netālu no Igaunijas robežas — tas bija trešais lielais ugunsgrēks, kura dzēšanā mēs piedalījāmies. Skaidrs, ka pie tāda ugunsnelaimju apjoma bija nepieciešami papildspēki. Otrajā nedēļā Valdgalē dzēšanā piedalījās arī Baltkrievijas helikopters, kas strādāja Usmas ezera rajonā. Tobrīd gandrīz vienlaikus notika trīs ugunsgrēki, vēl ceturtais izraisījās trešajā dzēšanas darbu nedēļā. Darba bija ļoti daudz…

— Lai helikopters lidotu, nepieciešams taču atbalsts arī no zemes?

— Kā jau minēju, Valdgales ugunsgrēka dzēšanā bija iesaistīti divi helikopteri ar apkalpēm, kas savā starpā mainījās. Bija piesaistīts arī tehniskais sastāvs, kas nodrošināja helikopteru apkopi, kā arī degvielas uzpildītājs ar kvalificētiem speciālistiem, kas var strādāt ar šo tehniku. Protams, 24 stundas nedēļā notika dežūras Gaisa operāciju centrā lidlaukā Lielvārdē, nodrošinot operācijas koordinēšanu ar Nacionālo bruņoto spēku komandpunktu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu un Valsts meža dienestu. Cilvēki strādāja gan Talsos, gan Lielvārdē, lai mēs varētu efektīvi palīdzēt ugunsgrēka likvidēšanā.

Lielākais cilvēku skaits, kas vienlaikus atradās Talsos, bija 10 apkalpes locekļi, tehniskais sastāvs divi līdz trīs cilvēki, kā arī līdz trīs degvielas uzpildīšanas speciālisti. Uz kopējā ugunsgrēka dzēšanā iesaistīto cilvēku fona tas ir niecīgs skaits, bet — cik daudz var izdarīt šie cilvēki, izmantojot helikopterus!

— Kādi bija lielākie izaicinājumi šajā operācijā?

— Protams, tas bija milzīgs izaicinājums — noturēt esošo kapacitāti, lai dzēstu ugunsgrēku. Slodze bija milzīga, mēs lidojām no rīta līdz vakaram ar pauzēm uzpildei, vēl neliela atpūta, un atkal — strādāt. Un tā katru dienu, turklāt tobrīd visu laiku ārā bija karstums pāri par 30 grādiem, tas nozīmē, ka kabīnē ir aptuveni 40 grādi. Mēģiniet iedomāties, kā ir strādāt tādos apstākļos vairāk par divām lidojuma stundām bez atpūtas, turklāt ar ārējo piekari, kas automātiski skaitās sarežģītais lidojuma process un prasa lielu koncentrēšanos, fiziskās spējas un morālo noturību. Bija fiziski un emocionāli ļoti nogurdinoši. Darba intensitāte, tas, ka mūsu klātbūtne tur bija nepieciešama visu laiku un ka visu laiku bija jālido, — prasīja ļoti daudz gan no cilvēkiem uz zemes, gan lidotājiem. Arī tehniķi un uzpildītāji strādāja tajā karstumā, virs helikoptera nojumi neuzcelsi — no viņiem tas noteikti prasīja ļoti daudz cilvēcisko resursu.

— Kur uzpildījāt ūdeni dzēšanai?

— Ūdeni ņēmām no visām iespējamajām tuvajām ūdenskrātuvēm. Paveicās, ka apkārtnē bija diezgan daudz dīķu un mazo ezeru. Arī Ziemeļvidzemē paveicās — tur savukārt bija divi lieli ezeri. Protams, mēs meklējām maksimāli tuvāko un dziļāko ūdenskrātuvi, lai laiks starp ūdens smelšanu un tā izmešanu būtu minimāls un nevajadzētu veltīt daudz laika pārlidojumiem. Taču arī tādā situācijā ir jātaisa nelielas pauzes, jālido nedaudz garāks ceļš starp ūdenskrātuvi un ugunsgrēku, lai ļautu atpūsties gan cilvēkiem, gan tehnikai.

— Vai operācijas laikā iezīmējās arī kādas problēmas, uzlabojami procesi?

— Ar komunikāciju bija diezgan pagrūti. Pēc šādām operācijām varam konstatēt, ka mums savstarpējā komunikācija starp dažādas pakļautības struktūrvienībām tomēr nedaudz klibo. Cik zinu, Stiklos uz vietas bija ugunsgrēka dzēšanas koordinācijas centrs. Mums informāciju deva gan Valsts meža dienests, gan Valsts ugunsdzēšanas un glābšanas dienests. Viņi ar Valsts robežsardzes atbalstu katru rītu nodrošināja izlūklidojumus, apsekojot ugunsgrēku. Diemžēl tur netika ņemts vērā fakts, ka ugunsgrēks nepārtraukti attīstās un mainās — mainoties vējam, mainās arī uguns izplatīšanās virziens un degšanas intensitāte. Viens izlūklidojums no rīta mums nedeva pilnu priekšstatu, līdz mēs paši nebijām aizlidojuši uz notikuma vietu. Gadījās, ka ieradāmies vietā, sekojot mums iedotajām koordinātām, un konstatējām, ka situācija jau ir būtiski mainījusies, lai gan kopš izlūklidojuma bija pagājusi mazāk nekā stunda.

Ar glābšanas darbu vadītājiem, ar citiem cilvēkiem uz zemes, kam bija mums noderīga informācija, komunikācija parasti notika pa mobilajiem telefoniem, kas nav pats labākais saziņas līdzeklis šādā situācijā. Vienubrīd iedevām darbu vadītājam no Valsts meža dienesta mūsu glābšanas rāciju, tad komunikācija uzlabojās un kļuva ātrāka. Mums lidojot taču nepārtraukti vajadzīgi informācijas atjauninājumi no zemes — kādi ir viņu nodomi, kā un kurā vietā viņi domā mūs izmantot. Turklāt cilvēki uz zemes situāciju redz no viena skatpunkta, bet mēs gaisā — ­pavisam no cita, tāpēc mūsu prioritātes ne vienmēr sakrita. Nākotnē, protams, vēlams meklēt risinājumu šai problēmai — jāizmanto vienādi sakaru līdzekļi un jāuzlabo savstarpējā komunikācija, īpaši, ja iesaistītie dienesti ir no dažādām ministrijām. Noderīga būtu arī savstarpējā apmācība, lai ugunsdzēsēji saprot, ko nozīmē izmantot gaisakuģi ugunsgrēka dzēšanā, un lai arī mēs saprotam vairāk no tā, kas tiek darīts uz zemes. Ja mēs skatāmies vēl tālāk — situācijās, kad ugunsgrēku dzēšanā tiek izmantoti lidaparāti, vienmēr vajadzētu būt kādam šīs jomas speciālistam koordinācijas centrā uz zemes, lai viņš varētu paust savu viedokli, kā konkrētajā brīdī labāk izmantot lidaparātu, kādi ir tā trūkumi un spēcīgās puses.

— Kādi vēl secinājumi radušies pēc darbu pabeigšanas?

— Manuprāt, šādos vērienīgos notikumos ir jābūt vienotam vadības punktam. Valdgalē mums diemžēl reizēm tika sniegta dažāda informācija no dažādiem avotiem. Saprotiet — mums tādā situācijā ir vienlaikus jādzēš ugunsgrēks un jākoordinē trīs helikopteru darbība. Jāsaprot, kur mēs varam sasniegt vislabāko efektu, tas jāizskaidro zemei, un arī jāsaņem informācija no viņiem, ko viņi grib panākt ar mūsu atbalstu. Ar to arī bija grūtības — vairāki cilvēki mēģināja mūs sazvanīt pa mobilajiem telefoniem, kad mēs bijām gaisā, bet mums ir jādzēš ugunsgrēks un jādomā par lidojuma drošību, nevis par to, ko un ar ko runāt pa mobilo. Mēģinājām izlīdzēties ar īsziņām — ik pa brīdim kāds no apkalpes locekļiem varēja tā nodot informāciju par koordinātām vai saņemt informāciju par turpmāko darbību.

— Noteikti ir arī ieguvumi no paveiktā?

— Tā ir nenovērtējami svarīga pieredze. Man nekad iepriekš tik daudz ar ārējo piekari tik īsā laika periodā nav nācies lidot. Šī pieredze noteikti ļauj mums pilnveidot mūsu lidošanas spējas, celt mūsu kvalifikāciju.

Liels paldies jāsaka lietuviešiem un baltkrieviem, kuri sniedza lielu atbalstu. Lietuvieši dzēšanas darbos piedalījās gandrīz trīs nedēļas dienu dienā kopā ar mums. Baltkrievi mūs atbalstīja vienu nedēļu, jo situācija viņu pašu valstī kļuva diezgan sarežģīta — bija ļoti daudz potenciālo ugunsgrēku. Viņiem bija arī tehniskas problēmas, kas neļāva sniegt tik lielu atbalstu, kā viņi gribēja, — tā gadās, tehnika paliek tehnika.  

Dalies ar šo ziņu