Suņi militārajā dienestā

Ārpus dienesta un vaļas brīžos attiecībās ar  četrkājainajiem karavīru palīgiem ir ļoti daudz siltuma, rotaļīguma un cilvēcības.  Vietējās un starptautiska mēroga sacensībās mūsu suņi izcīna godalgotas vietas —piemēram, maija vidū tika iegūta 1. vieta XXI Valsts robežsardzes organizētajās kinologu sacensībās ar dienesta suņu piedalīšanos.

Militārās policijas Štāba un apgādes rotas Militārās meklēšanas vada suņu uzdevums ir meklēt munīciju, sprāgstvielas un ieročus. Kopā ar saviem saimniekiem — militāriem policistiem/kinologiem — tie rūpējas par augstu valsts amatpersonu drošību vietās, kuras viņi apmeklē, drošību valsts svētku pasākumos, kā arī dodas palīgā citu institūciju kolēģiem, ja, piemēram, saņemta informācija par sabiedriskā vietā novietotu spridzekli.

Palielinoties terorisma draudiem pasaulē, arī Latvijā pēc 2000. gada pakāpeniski suņi kļuva par neatņemamu sabiedroto, rūpējoties par drošību. Pašreiz Militārajā policijā ienāk jau trešā dienesta suņu paaudze, ļaujot veterāniem doties pelnītā atpūtā. Militārās policijas dienesta suņu darba mūžs sākas aptuveni divu gadu vecumā un noslēdzas, kad ir sasniegti astoņi deviņi gadi dienestā, kas sunim ir garš dienesta laiks. Šie suņi dzīvo piepildītu, interesantu dzīvi, kura atšķiras no parasta četrkājaina mīluļa ikdienas. Viņi nezviln uz dīvāna, kamēr saimnieks ir darbā, un aiz garlaicības nesagrauž apavus. Dienesta suņi iet uz darbu kopā ar saimnieku. Militārajam policistam kinologam sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšana ir atbildīgs pienākums, bet sunim — vairāk rotaļa. Suns neuztver procesa bīstamību, tomēr, lieliski jūtot saimnieku, četrkājainais meklētājs mēdz pārņemt viņa emocijas — arī satraukumu un bailes. Ar laiku, strādājot šajā profesijā, karavīri pierod pie iespējamās bīstamības un, pildot uzdevumu, ir vienlīdz mierīgi kā viņu suņi.

— Kādus suņus atlasa darbam sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšanai?

— Ja runājam par šķirni — tie ir beļģu un vācu aitu suņi. Publiskā pasākumā, kur cilvēki mēdz būt nesavaldīgi un skaļi, kolīdz gar pūli noiet militārais policists ar šādu suni, klātesošie nomierinās, savācas, tā paužot bijību. Šo psiholoģisko efektu esmu novērojis diezgan bieži. Turklāt pietiek tikai ar viena suņa klātbūtni.

Protams, ārējie suņa dotumi ir tikai daļa no viņa vērtības. Pats svarīgākais ir deguns. Tam jābūt suņa dominējošajai maņai. Attīstīt sunim izcilu ožu, ja viņš pasauli asāk uztver ar dzirdi vai redzi, nav iespējams. Dominējošā suņa maņa pilnībā atklājas aptuveni gada vecumā, tādēļ neizvēlamies jaunākus suņus. Turklāt ap šo laiku var spriest par dzīvnieka psihi, cik tā ir nosvērta un stabila. Piemēram, narkotiku meklēšanai lieliski der aktīvi, nemierīgi suņi, bet sprāgstvielām — paši līdzsvarotākie un mierīgākie. Pie atrastas sprāgstvielas nevar lēkāt un priecāties vai, aktīvi skrāpējot, norādīt atrasto.  Tur katra lieka kustība ir izšķiroša. Sprādzienbīstamu priekšmetu meklētājs nebaksta uzieto — viņš saimniekam ziņo, ka ir atradis, bet neaiztiek atradumu un mierīgi gaida.

 Pasaulē ir daudzas suņu audzētavas, kas specializējas dienesta suņu vairošanā. Protams, pēc potenciāli spējīgiem suņiem ir pieprasījums, kā arī diezgan sīva konkurence. Suns, kam ciltskokā ir sprādzienbīstamu priekšmetu meklētāji, ir vēl vērtīgāks, jo ar katru nākamo paaudzi iedzimto meklēšanas (sprāgstvielas, narkotikas u.c.) spēju potenciāls palielinās.

Pirmos munīcijas un sprāgstvielu meklēšanas suņus Militārā policija (toreiz: Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienests) iegādājās Latvijā. Pēc ārzemju kolēģu ieteikumiem esam iegādājušies suņus no Eiropas audzētavām. Šobrīd mums ir arī viens jauns suns, kurš nācis no Latvijas audzētājiem. Dienestam derīgus suņus meklējam arī Latvijas dzīvnieku patversmēs. Protams, būtu ideāli, ja mēs Latvijā varētu attīstīt savu dienesta suņu audzēšanu un pavairošanu. To, manuprāt, būtu labi organizēt Valsts robežsardzes Kinoloģijas dienestā, kur ir visvairāk dienesta suņu un darbiniekiem — liela pieredze šajā jomā. Ir vairāki dienesti (Valsts policija, Valsts robežsardze, NBS), kam šādi suņi ir nepieciešami. Pašreiz katra no šīm institūcijām dienesta suņu iegādi organizē atsevišķi. Tas ir laikietilpīgs un, iespējams, finansiāli ne pats izdevīgākais risinājums Latvijas vajadzībām.

— Kā jūs izvēlaties karavīrus, kuri strādās kopā ar suni?

— Dažkārt tiek pārprasts, ka suns dodas uzdevumā viens. Nē, suns vienmēr dodas tandēmā ar mūsu karavīru — savu saimnieku. Visu dienesta laiku suns ir piesaistīts vienam karavīram. Kad saimnieks slimo, arī sunim ir «slimības lapa». Kad karavīrs ir atvaļinājumā, arī sunim ir brīvdienas. Kopā viņi ir nedalāms tandēms.

Runājot par karavīru atlasi šim darbam — būtiska ir karavīra vēlme. Būtu nepareizi piespiedu kārtā uzdot pildīt ­kinologa pienākumus. Ir jājūt aicinājums un jāuztver tas kā hobijs, kuru, pildot dienesta pienākumus, iespējams realizēt un izkopt profesionāli. Karavīri paši izsaka vēlmi apgūt kinologa profesiju. Turklāt lielākoties visiem Militārās policijas karavīriem ir divas profesijas — pirmā saistīta ar izpratni un zināšanām par munīciju, bet otra var būt kinologs, ūdenslīdējs vai, piemēram, ķīmiķis.

Karavīriem, kuri izsaka vēlmi kļūt par kinologu, lielākoties jau ir bijuši suņi. Ir tādi, kuri kino un grāmatu iespaidā saskata šajā darbā īpašu romantiku.

Gandrīz desmit gadus biju visai strikts un atlasīju no gribētājiem tikai pieaugušus, nobriedušus cilvēkus, jo, tāpat kā sprādzienbīstamu priekšmetu meklēšanas sunim, arī karavīram ir jābūt ar ļoti stabilu psihi, vienlaikus apveltītam ar ātru un asu prātu un spēju būt precīzam. Apmācība, ko deviņu mēnešu laikā apgūst karavīrs kopā ar suni, nav ne pamatskolas, ne vidusskolas līmenis, tā ir līdzvērtīga studijām augstskolā. Tam nepieciešamas attīstītas intelektuālas spējas un vēlme pastāvīgi izglītoties un pilnveidoties.

Ņemot vērā, ka man kā komandierim nemitīgi jānodrošina vienības kaujas spējas, ilgu laiku esmu bijis rezervēts attiecībā uz sievieti kinoloģi, jo gadījumā, ja viņa dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, Militārajai policijai būtu izaicinājums, kā kompensēt kinologa prombūtni, nenodarīt pāri sunim un nodrošināt kinologa atgriešanos dienestā. Tagad arī vīrieši dodas bērnu kopšanas atvaļinājumā un dienestā ienāk jauni un atvērtāk domājoši virsnieki. Mainās arī mans skatījums. Nu jau mums ir gados jauni karavīri kinologi un ir arī kinoloģe — sieviete.

Izvēloties kinologa ceļu, karavīram jāapzinās, ka ar Valsts robežsardzes koledžā iegūto apmācību nepietiks, ar suni būs jāstrādā ikdienā, uzturot tādu līmeni, lai ik gadu viņi abi varētu nokārtot atestāciju. Tāpat jāņem vērā, ka suns kļūst par kinologa ģimenes locekli, par kuru jārūpējas. Būs spalvas, smiltis, iespējams, slimības, ikdienas pastaigas, sunim jāparedz vieta transportā.

— Vai dienestā ir tikai suņu puikas?

— Mums ir gan puikas, gan meitenes. Svarīgāks par dzimumu ir suņa deguns. Nesterilizējam un nekastrējam savus suņus. Atstājam visu, kā daba ielikusi, jo, lai arī tas nav zinātniski pierādīts, pastāv varbūtība, ka, izjaucot vienu procesu organismā, tiek iespaidoti arī citi, un tas var ietekmēt arī ožu. Protams, ja rastos veselības problēmas, tad nešaubīgi lemtu citādi, bet līdz šim nekas tāds nav noticis.

— Jūs minējāt, ka sunim un karavīram, kurš ar to kopā strādā, jāiztur ilgstoša un nopietna apmācība.

— Mūsu apmācības bāze ir Valsts robežsardzes koledža, kur kolēģiem ir ilgu gadu pieredze un iestrādes. Kad Militārās policijas karavīrs ir izlēmis kļūt par kinologu, sūtu viņu uz aptuveni mēnesi ilgiem sagatavošanas kursiem, kur viņš iegūst visaptverošas zināšanas par suni — tā anatomiju, fizioloģiju, uzturu, veselību un tās aprūpi un psiholoģiju. Pēc šī kursa karavīrs saņem suni, un viņi kopā sāk mācīties tālāk — pamatapmācību un paklausību. Suns mācās ostīt, meklēt, parādīt. Kinologs trenē prasmi nolasīt suņa dotos signālus. Suns sprāgstvielas iemācās atpazīt kā daļu no rotaļas — tās ievieto viņa mantiņā. Ir vairāki desmiti sprāgstvielu veidi, un noslēdzot apmācību, suns prot tās atšķirt.

— Bet vēlāk — jau suņa un kinologa profesionālajā dzīvē — sprāgstvielas taču atrod ļoti reti? Kā tiek uzturētas iegūtās prasmes?

— Jā, no cilvēciskā viedokļa, paldies dievam, jums taisnība — sprādzienbīstamus priekšmetus atrodam ļoti reti. Tomēr, ja suns piedalās uzdevumā un atkal un atkal neko neatrod, viņš zaudē interesi par notiekošo, kļūst nomākts.  Suņa pasaules izpratnē — neatrast sprādzienbīstamu priekšmetu, vienkārši formulējot, ir bēdīgi. Tādēļ, lai saglabātu motivāciju meklēt un arī uzturētu viņa spējas, bieži vien objektos tiek noslēpta mantiņa ar sunim pazīstamiem ķīmiskiem savienojumiem. Tas rada prieku un azartu meklēt atkal.

— Pieņemu, ka mūsdienās ir tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var veikt pārbaudes, kuras jūs uzticat suņiem. Kādēļ neizvēlaties tehnoloģijas?

— Pasaulē ir izstrādāta virkne tehnoloģisku risinājumu, arī Militārajā policijā tādi ir, bet ir divi aspekti, kādēļ priekšroka tiek dota darbam ar suņiem. Pirmkārt, šie tehnoloģiskie risinājumi ir ļoti dārgi, otrkārt, domāju, un tas ir vēl būtiskāk, elektronika mēdz pievilt, bet suņa deguns — nekad. Turklāt, ja viens suns šaubās, var iesaistīt otru un trešo, un tikai tad pārbaudīt atrasto rūpīgāk. Ja elektronika būs maldinājusi, ko tad? Cena tādai kļūdai var būt pārāk augsta.

— Kad publiskās vietās parādās jūsu suņi, cilvēki nemēģina tos glaudīt?

— Ir daļa suņu, ar kuriem braucam uz skolām, stāstām par Militāro policiju, rādām, kā suņi meklē. Šim nolūkam atlasām tādus, kuri ir sajūsmā, ja tiek mīļoti un murcīti. Bet ar suņiem ir līdzīgi kā ar cilvēkiem — ir tādi, kuriem nepatīk lieka uzmanība un sveši pieskārieni. Tādēļ ne visus savus suņus ļaujam glaudīt.

— Vai pats esat apguvis kinoloģiju?

— Man nav šādas specializācijas, bet esmu daudzu gadu garumā iedziļinājies jautājumos, kuri skar darbu ar suņiem. Man ikdienā jāorganizē procesi, kas saistīti ar suņu un kinologu novirzīšanu ­uzdevumos. Tāpat vadu četrkājaino meklētāju iegādi un aprūpes jautājumus.

Militārajā policijā nodrošinām suņiem barību un veselības aprūpi. Kad suns «atvaļinās» un paliek dzīvot kopā ar savu saimnieku, parakstām līgumu, kurā noteikts, ka šis cilvēks uzņemas visas rūpes par četrkājaino kompanjonu līdz pēdējam viņa dzīves brīdim.

Tāpat manā kompetencē ir šķetināt neskaidras situācijas, kad, piemēram, suns ir norādījis uz sprāgstvielu esamību cilvēka somā, lai gan praktiski nekas tur nav atrasts. Sprāgstvielu smarža saglabājas vēl labu laiku pēc to pārvietošanas citur. Suns, kura deguns ir tūkstošiem reižu jutīgāks nekā cilvēkam, uz to noreaģē.

Līdztekus turpinās darbs pie efektīvas suņu darba cikla sistēmas izstrādes. Šogad viena no Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetēm (nākamā leitnante) Baiba Lutere izstrādāja zinātnisku darbu par dienesta suņa darbības ciklu Militārajā policijā. Tajā ir formulēti pamatoti un konstruktīvi priekšlikumi, kā pilnveidot suņu atlasi, apmācību dažādos tās posmos, kā arī priekšlikumi ikgadējai medicīniskai pārbaudei.

Eiropas Savienības un NATO dokumentos ir noteiktas prasības dienesta suņu uzturēšanā. Arī mums — Latvijai, ir sava nacionālā koncepcija, un darba grupā pilnveidojam likumdošanu, lai dienesta suņu uzturēšanas sistēma būtu efektīvāka un pārdomātāka.

Tomēr, manuprāt, īstu izpratni un piemērotākos risinājumus iespējams iegūt, tikai diendienā strādājot un mācoties no pašu pieredzes un arī kļūdām. Savukārt viss dokumentu un zinātnisko vadlīniju kopums mums ir platforma, pamats, lai varētu augt un pilnveidoties.