Latviešu jūrnieks pret Somālijas pirātiem

— Kā nonācāt līdz militārajai jūras operācijai «Atalanta»?

— Arī jūrnieki savu dienestu sāk Sauszemes spēkos. Šo ceļu izgāju arī es. Kāre uz piedzīvojumiem arī man vienmēr piemitusi, tādēļ labprāt piekritu dalībai misijā — 2004. gadā biju Afganistānā. Tad man vēl nebija ģimenes, un domāju, kamēr esmu jauns, jāizmēģina visas iespējas, ko dod dzīve, tā ka «Atalanta» man nav pirmais šāda veida piedzīvojums.

Pēc tam sāku dienēt Jūras spēkos. Katru pusgadu mūsu Jūras spēki sūta šajā misijā vienu cilvēku. Šoreiz laikam es biju piemērots šim uzdevumam. Nāca piedāvājums, un, īsi apsverot, secināju, ka varētu vēl kādu piedzīvojumu izmēģināt, kamēr nav sirmums matos. Protams, bija jākārto vairāki testi, pielaides, jāpārbauda angļu valodas prasme, bet pusgada laikā visus šos jautājumus sakārtoju un biju gatavs doties jūrā.

— Kā norisinājās operācija?

— Operācija ilga no 2017. gada 18. jūlija līdz 6. decembrim. Viss sākās ar apmēram nedēļu ilgu uzturēšanos Nortvudā Lielbritānijā — tās laikā sapazināmies ar nākamajiem komandas biedriem, ieguvām nepieciešamo informāciju, nedaudz savstarpēji jau pieslīpējāmies. Zināju, ka dienēšu seržanta vai virsseržanta pakāpē un pildīšu kaujas dežūrvirsnieka palīga pienākumus.

No Lielbritānijas devos uz Vidusjūru, 18. jūlijā ierados Krētā un tad braucu ar taksi pāri visai salai, lai noķertu savu kuģi. Pēc tam — pieci mēneši kaujas režīmā, faktiski bez brīvdienām, visu laiku bijām uz ­kuģa, izņemot dažas reizes, kad kādā ostā papildinājām krājumus.

— Uz kāda kuģa dienējāt?

— Kuģis bija pavisam jauna FREMM klases Itālijas fregate «Virginio Fasan», ar aptuveni 200 cilvēku komandu. Apkalpe un virsnieki visi bija itāļi, bet misijas ietvaros uz kuģa dienēja arī serbi, portugāļi, vācieši, spāņi, beļģi un holandieši. No Baltijas valstīm Latvija bija vienīgā. Tiesa, Lietuva «Atalanta» piedalās ar savu kaujas uzdevumu — viņiem ir tuvā kontakta vienība, kas apsargā kuģus, atrodoties uz klāja. Tas viss notiek «World Food Programm» ietvaros — ir īpaši kuģi, kas pārvadā pārtiku, un tur arī liek šīs komandas, ja vien kuģi neeskortē «Atalanta» misijas kuģis.

— Kā iedzīvojāties uz kuģa?

— Zināms šoks man bija pašā sākumā, kad pēc savas pirmās aizvadītās dežūras gaidīju brīvo laiku, lai atpūstos. Taču kuģis dzīvo savu dzīvi, visur ir kņada, visās malās skaļruņi, un viens no tiem gluži vai pie galvas, virs guļvietas. Kā zināms, itālieši ir jautra tauta — daudz dzied, visur spēlē mūzika. Valda princips — ja nevari aizmigt, tā ir tava un tikai tava problēma. Ar laiku, protams, pieradu un varēju gulēt, taču sākumā miega bads bija jūtams.

Dzīves apstākļi bija labi, komanda ļoti draudzīga. Baroja mūs vienkārši izcili. Es joprojām brīnos, kā viņi visi spēj saglabāt formu — to es tiešām nevaru saprast. Makaroni un pastas ir rītā, vakarā, jūras veltes, dažādas delikateses — bez pārspīlējuma, mūs baroja kā restorānā. Tur mums, piemēram, deva tādus langustus, kādi šeit pat redzēti nav. Varēja just, ka uz kuģa ir ļoti piedomāts, lai cilvēks, tik ilgi esot prom, to justu pēc iespējas mazāk. Bet, protams, tam bija savas sekas — es arī jutu, ka sāku strauji pieņemties svarā. Risinājums bija sporta zāle un regulāra skriešana uz kuģa klāja.

— Vai sastapāties arī ar kādām pro­blēmām?

— Viena no lielākajām problēmām, vismaz sākumā, bija angļu valoda. Man pašam ne, bet itāliešu komandai gan. Angļu valodu pietiekami labā līmenī pārvaldīja tikai daži virsnieki. Savā ziņā to var saprast — uz fregates viņiem ir pilnībā sava vide, tāda kā maza Itālija. Ar laiku gan iemanījos saprasties arī ar tiem, kas angliski nerunā — gan daļu svarīgāko vārdu un frāžu itāliešu valodā apguvu, gan ar žestiem varēju izlīdzēties.

Vispār man ļoti paveicās. Kajītē dzīvojām četri cilvēki — es un trīs itālieši, kuģa pavāri jeb koki. Līdz ar to man bija vēl daži papildu bonusi, kas citiem nebija pieejami, piemēram, cepumi bija pieejami visu diennakti, kamēr citiem — tikai ēdienreizēs. Tas pats attiecās uz svaigu ūdeni, kas Āfrikā, starp citu, ir liels deficīts. Dienas norma katram cilvēkam uz kuģa ir četras 0,5 l pudeles, ūdens krājumi ir ierobežoti. Āfrikā, papildinot krājumus, vietējo ūdeni neņēmām — pārāk riskanti. Jāiztiek tikai ar fasēto.

Komunikācija ar mājām arī bija ļoti laba. Varējām izmantot satelīttelefonu un zvanīt uz mājām kaut četras reizes dienā. Internets gan bija sliktāks, bet pakāpeniski sakārtoja arī to. Izmantot gan varēja tikai militāro tīklu, privātais nestrādāja.

— Kādā reģionā norisinājās operācija, kurā piedalījāties?

— Kuģojām no Suecas kanāla uz Sarkano jūru, būtībā gar visu Āfrikas rietumu piekrasti un Saūda Arābijas piekrasti. Pats tālākais punkts, kur bijām — Madagaskara un Seišelu salas Indijas okeānā. Tas bija jau manas misijas noslēgumā. No turienes, lai nokļūtu atpakaļ līdz Eiropai ar kuģi, būtu jākuģo trīs nedēļas. Tāpēc, kad mans dienesta laiks beidzās, izkāpu Džibuti — mazā, ne visai tīrā valstī, kas pilna ar dažādām karabāzēm, — un tālāko atceļu jau veicu ar lidmašīnu.

— Kāda šajā reģionā pašlaik ir situācija ar pirātismu?

— Kopš brīža, kad sākās operācija «Atalanta», pirātu skaits pakāpeniski samazinājās. Tāpēc ar laiku samazinājās arī operācijas īstenošanā iesaistītie resursi. Piemēram, sākumā operācijā piedalījās vairāk nekā 20 kuģi, bet laikā, kad dienēju es, vairs tikai trīs, jo pirātu bija salīdzinoši maz. Vēl viens aspekts — reizēm šķiet, ka visa tā cīņa ir diezgan bezjēdzīga, jo noķertie pirāti ļoti ātri tiek atbrīvoti. Kolēģi stāstīja, ka bieži vien pavisam nesen noķertie un varas iestādēm nodotie pirāti pēc pāris mēnešiem tiek noķerti atkal.

Lai gan — situācija ar pirātismu Somālijas krastos nav nemaz tik viennozīmīga, jo reizēm tā ir cīņa par zvejošanas teritorijām. No Indijas un Pakistānas brauc lielas zvejas laivas un zvejo klanu teritorijās. Protams, vietējie par to nav priecīgi un dzen viņus prom, reizēm arī diezgan agresīvi. Savukārt tie uzreiz ziņo par pirātismu. Ir ļoti labi jāpārzina vietējās tradīcijas un sabiedrība, lai varētu izdarīt pareizus secinājumus.

— Vai paši sastapāties ar pirātiem?

— Visa dežūra bija salīdzinoši mierīga, nevienu pirātu nesatikām, bet uz pašām beigām, kad kuģis bija netālu no Seišelu salām, saņēmām izsaukumu. Kāds kravas kuģis bija divas reizes no laivas apšaudīts ar prettanku raķetēm, par laimi, nevienu reizi tam netrāpīja. Ziņojumā bija informācija par aizdomīgu laivu, tādēļ mainījām kursu un devāmies to meklēt. Uz klāja esošais helikopters lidojuma laikā varēja nosegt 200 jūdžu rādiusu, tā kā iespēja pirātus atrast bija diezgan liela. Bet viņi paši izdarīja kļūdu un atviegloja mums uzdevumu — veica otru uzbrukumu, un jau pavisam netālu no mums. Diezgan operatīvi viņus atradām, naktī sekojām un rītausmā notvērām. Laivā bija seši cilvēki, ieročus un dokumentus viņi bija izmetuši un stāstīja, ka esot parasti zvejnieki. Laivā bija apmēram tonna benzīna, vairākas ūdens mucas un vecs tīkls, kam it kā bija jāapliecina, ka vīri patiešām interesējas tikai par zivīm. Tas gan viņiem nepalīdzēja, jo laiva un paši pirāti uzbrukuma laikā bija nofotografēti.

Tālāk seko liela birokrātija — aizturētie ir jāceļ uz kuģa, tur viņiem jānodrošina atbilstošs serviss. Pēc tam ir lielas grūtības ar pirātu nodošanu atbildīgajām iestādēm krastā — parasti ir iesaistītas dažādas valstis, kurām ir atšķirīgas likumdošanas, tādēļ jāiesaista diplomāti. Mūsu gadījumā viss beidzās veiksmīgi, tikai buksēšanas laikā pirātu laiva piesmēlās ar ūdeni un nogrima.

— Kā «strādā» pirāti?

— Parasti pirāti darbojas no māteskuģa, kas maskēts kā zvejas kuģis. Tam uz klāja ir daudz degvielas un ūdens krājumi, kā arī vairākas palielas zvejas laivas ar spēcīgiem motoriem, ko tur dēvē par skifiem. Liela motora jauda nepieciešama, lai tiktu līdzi kravas kuģim, kas pilnā gaitā ir visai ātrs.

Jūlijs — oktobris Somālijas piekrastē ir musonu laiks, kad okeānā ir lieli, līdz četrus metrus augsti viļņi. Tajā laikā tālu no krasta neviens nelien, kaut kāda aktivitāte notiek tikai Adenas jūras līcī. Taču, kad musonu laiks beidzas — viss atdzīvojas.

Nav gan arī tā, ka šajā reģionā notiek tikai cīņa ar pirātismu. Tur netrūkst nelegālu preču, arī narkotiku tirdzniecības, kas ir ļoti izplatīta. Līdz ar to «Atalanta» ne tuvu nav vienīgā jūras operācija — ir arī citas, starp kurām notiek zināma sadarbība. Var teikt, ka šīs misijas veicina arī Eiropas, Āfrikas un Arābijas pussalas valstu sadarbību.

— Kas vēl īpaši palicis atmiņā no dalības operācijā?

— Ļoti īpaša tradīcija saistās ar ekvatora šķērsošanu — tas ir īsts šovs uz kuģa. Parasti ir pieņemts ekvatora šķērsošanas laikā mest ūdenī tos, kuri to dara pirmo reizi. Pēc tam visi saņem sertifikātu, kas apliecina šo vēsturisko faktu. Drošības apsvērumu dēļ, jo ūdenī ir daudz haizivju, uz mūsu kuģa iztika ar ugunsdzēsības sistēmas iedarbināšanu, taču visi tik un tā bija slapji. Ir vēl daudz citu teatralizēta pasākuma elementu.

— Kādi ir lielākie ieguvumi pašam no šīs dežūras?

— Katra diena nesa kaut ko jaunu, varēju iepazīt citu valstu tradīcijas. Misijas laikā biju daudzās eksotiskās valstīs, kuras citādi droši vien nesanāktu apmeklēt. Piemēram, Madagaskara — absolūti fantastiska zeme, ar ļoti skaistu, mežonīgu dabu. Jāsaka gan, ka tajā pasaules malā ar vides tīrību pārāk neaizraujas — viss ir diezgan pamatīgi piemēslots, kaut cik sakoptas ir tikai tūristiem domātās vietas.

Tomēr lielākais ieguvums, protams, ir unikālā pieredze, dienot uz pavisam jaunas fregates. Tā tomēr bija reāla kaujas dežūra, līdz ar to varēju apgūt visus īstos kaujas grupas procesus, operāciju vadīšanu, arī valodas prasme uzlabojās. Latvijā tādu pieredzi būtu ļoti grūti iegūt, tās būtu milzu izmaksas. Protams, arī jauni draugi ir iegūti, sakarus uzturam joprojām. Ja man nebūtu ģimenes, labprāt brauktu vēlreiz. Tomēr jāteic, ka pieci mēneši ir visai daudz. Pēc kāda laika Āfrikas jau ir gana un prasās pēc Latvijas zaļās dabas.   

Eiropas Savienības militārā jūras operācija «Atalanta»

21. gadsimta sākumā Āfrikas austrumos esošā Somālijas Federatīvā Republika pilsoņu kara, ekonomisko un politisko satricinājumu rezultātā faktiski beidza pastāvēt kā vienota valsts un sašķēlās vairākos daļēji neatkarīgos reģionos. Centrālās varas neesamība, politiskais haoss, ekonomiskais sabrukums, valdošā nabadzība radīja priekšnoteikumus jūras pirātisma uzplaukšanai, un Adenas jūras šauruma ūdeņi kļuva ļoti bīstami kuģošanai. Piekrastē bāzētie pirāti laupīšanas nolūkos uzbruka kravas kuģiem, bieži nolaupīja kuģa ekipāžas, lai vēlāk pieprasītu izpirkumu, laupīja un bojāja materiālās vērtības. 2008. gada decembrī, izpildot vairākas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Drošības padomes rezolūcijas, Eiropas Savienības (ES) valstis uzsāka militāro jūras operāciju «Atalanta»*. Operācijai ir arī cits nosaukums ­— EUNAVFOR (European Union Naval Force).

Militārās operācijas «Atalanta» galvenie uzdevumi:

— Vispasaules pārtikas programmas (World Food Programm — WFP) un Āfrikas Savienības misijas Somālijā (African Union Mission in Somali — AMISOM) kravas pārvadājošo kuģu aizsardzība pret iespējamajiem pirātu uzbrukumiem. WFP ir pasaulē lielākā humāno palīdzību sniedzošā organizācija, kura palīdz nabadzīgākajām pasaules valstīm un kuras galvenais uzdevums šajā reģionā ir pārtikas kravu piegāde pilsoņu kara haosā esošajiem Somālijas iedzīvotājiem. AMISOM ir ar ANO mandātu izveidota Āfrikas valstu reģionāla organizācija, kuras galvenais uzdevums ir sniegt humāno palīdzību Somālijas iedzīvotājiem, kā arī militāru atbalstu Somālijas federālās pagaidu valdības kontrolētajam karaspēkam;

— Āfrikas raga neitrālajos ūdeņos kuģojošo transporta kuģu aizsardzība pret pirātu uzbrukumiem, kā arī pirātisku aktu un laupīšanas uzbrukumu novēršana Somālijas piekrastē;

— zivju nozvejas kontrole pie Somālijas.

Šobrīd militārajā jūras operācijā «Atalanta» piedalās 21 Eiropas Savienības dalībvalsts. Šī ir pirmā kopējā Eiropas Savienības valstu jūras militārā operācija. Misijā ar saviem karakuģiem ir piedalījusies arī Ukraina un Kolumbija. Latvijas Republikas Saeima 2010. gada 2. septembrī pieņēma lēmumu par mūsu valsts Nacionālo bruņoto spēku karavīru līdzdalību militārajā operācijā «Atalanta». Latvija šajā pretpirātisma operācijā piedalās kopš 2011. gada, un līdz 2016. gada beigām militārajā operācijā «Atalanta» ir piedalījušies 24 NBS karavīri.

* Atalanta — mītiska sengrieķu varone, sieviete karotāja, meistarīga loka šāvēja.