Karavīra darbs ir svēts darbs

Viedoklis
Džoanna Eglīte

Joksts
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Edgars Joksts-Bogdanovs, augstākais virsseržants, Nacionālo bruņoto spēku virsseržanta amatā ir tik ļoti savā vietā, ka, pat neko nezinot par viņa darba uzdevumiem, jau pēc īsas sarunas kļūst skaidrs — viņš augstu tur karavīra vērtību latiņu un rūpējas, lai dienestā cilvēki justos iedvesmoti, motivēti un apzinātos savstarpēja pleca sajūtu.

Karavīra darbs ir svēts darbs

NBS štāba virsseržanta vieta tika izveidota, lai karavīra nozīmība un vajadzības bruņoto spēku vadībai būtu tikpat sadzirdētas un vērā ņemtas kā virsnieku. Edgars Joksts-Bogdanovs ir pirmais karavīrs Latvijas vēsturē, kurš saņēmis augstākā virsseržanta dienesta pakāpi OR-9. NBS virsseržanta amatā Edgars Joksts-Bogdanovs ir tikai dažus mēnešus — pārāk īss laiks, lai runātu par tajā paveikto. Tādēļ runājam par viņu pašu. Pirmais, ko, raksturojot Edgaru Jokstu-Bogdanovu, min viņa dienesta biedri — ļoti cilvēcīgs. 25 gadus dienot Latvijas armijā un sasniedzot savas karjeras augstāko punktu, viņš nav zaudējis šo rakstura iezīmi, kas, šķiet, piemitusi viņam kopš bērnības,  augot savā lielajā un stiprajā dzimtā Latgalē.

— Kādēļ rūpes par karavīru jums ir svarīgas?

— Manā uztverē — armijā visa pamatā ir karavīrs. Rūpēties par viņu — tas ir cēls pienākums. Dienestā tu nevari būt labs visiem. Armijā ir vienvadība, un ir lēmumi, kuri jāpieņem kā ar nazi. Arī misijās tev jābūt izlēmīgam un tiešam. Tur nedrīkst pieļaut kļūdas. Bet ir situācijas, kad jautājumus var apspriest un uzklausīt dažādas domas un viedokļus. Cilvēcīgums ir būtisks individuālās pārrunās ar karavīru, palīdzot apzināties, ko viņš vēlas, kādi ir viņa karjeras mērķi. Man ir dziļa pārliecība, ja tev izdodas iegrozīt, lai cilvēks dara to, ko ir gribējis, viņš to veiks ar pilnu atdevi. Tāpēc ir svarīgi dzirdēt, ieklausīties, pamanīt un meklēt risinājumus — tas ir ieguvums ar pievienoto vērtību gan karavīram, gan bruņotajiem spēkiem.

— Jūs šīs spējas esat profesionāli attīstījis, mācoties personāla psiholoģiju un vadību. Kā veidojās interese par tāda veida studijām?

— Pēc obligātā dienesta beigšanas esmu dienējis Latvijas armijā vadošos amatos. Nereti mani padotie bija ievērojami vecāki, dienējuši padomju armijā. Man bija jārunā ar viņiem un jāpieņem lēmumi, lai gan es ne vienmēr zināju pareizo atbildi. Pamazām ļoti labi apguvu militāro valodu, bet, ja tu vadi cilvēkus, ar to nepietiek. Jutu, ka man trūkst izglītības, lai runātu ar karavīriem un arī ar savu dēlu vienkāršā, cilvēciskā valodā. Risinājumu atradu, iesākumā Biznesa vadības koledžā studējot personāla psiholoģiju un talantu attīstību, tad Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā studējot bakalaura programmā biznesa psiholoģiju. Nu man vēl gads atlicis vadības psiholoģijā un supervīzijā. Nākamgad beigšu maģistrantūru un būšu supervizors. Karjeras supervīzijas procesā tu runā ar cilvēku par viņa darbu un palīdzi pašam ieraudzīt risinājumu vai virzību. Kad apkārtējie ir čīkstējuši, man vienmēr ļoti lietderīgi licies uzdot jautājumu: «Bet ko tu pats esi darījis, lai būtu citādāk?» Supervīzijā tu būtībā uzdod to pašu jautājumu, tikai profesionālāk un daudzveidīgāk.

— Kas, jūsuprāt, ir tie cilvēki, kuri izvēlas karavīra ceļu?

— Manuprāt, jābūt aicinājumam. Ir gadījumi, kad, rādot un stāstot, tu vari kādu aizraut, un viņš atnāk pamēģināt. Tomēr man šķiet, ka katrā sabiedrībā ir neliels procents cilvēku, kuri piedzimst ar šo aicinājumu. Viņi parasti arī aug vidē, kur karavīru godā.

Latvijā ir profesionāls militārais dienests. Cilvēki tajā dien brīvprātīgi. Tā ir mērķtiecīga, apzināta izvēle. Manī tas raisa cieņu. Tādēļ mums, instruktoriem, virsniekiem un komandieriem, jādara maksimāli daudz, lai šie jaunie karavīri saņemtu visas nepieciešamās zināšanas, iemaņas un morālo atbalstu. Arī pret topošajiem karavīriem ir jāizturas ar lielu cieņu. Kad karavīrs dod svinīgo zvērestu, viņš taču apzinās, ka ir apņēmies aizsargāt šo valsti, pat ja būs jāziedo sava dzīvība.

Man šķiet būtiski, lai tie, kas vienā brīdi saprot, ka karavīra ceļš nav domāts viņiem, aiziet nevis ar attieksmi, ka bruņotajos spēkos bija slikti, bet — bija labi, taču slodzes, dzīvesveida vai vēl kādu iemeslu dēļ viņš nav varējis būt piederīgs. Un šāda attieksme veidojas tad, ja karavīrs, lai arī viņš ir tikko par tādu kļuvis, jūt cieņu pret sevi un darbu, ko veic.

Ar lielu bijību izturos pret zemessargiem. Tie ir krietni cilvēki, kas, patriotisku jūtu vadīti, ziedo savas brīvās dienas, laiku un spēku. Kamēr citi guļ uz dīvāna vai labākajā gadījumā spēlē peintbolu, zemessargi kalpo savai valstij. Tas ir svēts darbs. Karavīra darbs vispār ir svēts darbs.

— Simboliski karavīrs sabiedrībā ir vērtību nesējs. Goda cilvēks gan uzvedībā, gan attieksmē, gan stājā. Kā to ir iespējams karavīros izkopt?

— Kad Ādažu militārajā bāzē skolēniem izrādīju teritoriju un stāstīju par karavīra dienestu, vienmēr teicu: «Ja apmaldāties vai kāds jums dara pāri, uzmeklējiet karavīru, ejiet klāt — viņš vienmēr palīdzēs.» Zinu, ka tas atbilst patiesībai. Karavīram nemitīgi māca, ka no viņa viena spriedīs par visiem Latvijas bruņotajiem spēkiem. Mums nav tiesību likt sabiedrībai vilties. Turklāt karavīrs ir profesija 24/7 — gan dienestā, gan mājās, gan atvaļinājumā. Vispārcilvēciskas vērtības, visticamāk, sevī cenšas attīstīt vairākums cilvēku neatkarīgi no profesijas, bet es tomēr uzsveru, ka karavīram ir jākopj sevī vīrišķība, stāja, skats, izpalīdzība, laipnība un godpilna attieksme pret apkārtējiem.

— Pieaugušā vecumā to ir iespējams iemācīties?

— Esmu pārliecināts, ka — jā. Pat caur ikdienišķām, vienkāršām situācijām. Ja tu esi pie stūres, mācies būt laipns pret apkārtējiem. Palaid! Necenties pārmācīt kādu citu braucēju! Tā ir nemitīga pašdisciplīna. Arī mazās lietās.

Šīs prasmes izkopj arī mācības, kurās karavīrs ir pastāvīgi iesaistīts. Karavīra dzīvē liela loma ir biedriskumam, izpalīdzībai un paļāvībai vienam uz otru. To apgūst pakāpeniski. Ir, piemēram, tāda nodarbība — maskēšanās. Tavs spogulis ir tavs pārinieks. Viņš tev rāda un palīdz. Atbildību par to, cik efektīvi otram izdevies nomaskēties, prasa no pārinieka.

Arī grupā notiek savi procesi. Piemēram, pēc piecu dienu mācībām mežā katrs neapzināti ieņem savu lomu atkarībā no tā, kā var būt noderīgs citiem, lai visiem kopā būtu vieglāk. Biedri uzņemas savu atbildību, rūpējoties par visu vienību. Tā veidojas saimes princips un pasaules uztvere. Šāda domāšana un vērtības tiek aiznestas tālāk ģimenē.

— Jūs pats nākat no karavīru dzimtas?

— Manā dzimtā ir vairāki karavīri.

19 gadu vecumā iet dienēt armijā man likās goda lieta. Apzinājos, ka citādi es sevi nemaz nevarētu saukt par īstu vīru.

Mans tēvs nav gājis šo ceļu. Viņš bija mežzinis. Arī mans dēls neiet manās pēdās, lai gan no bērnības ir bijis tik tuvu militārajai pasaulei, gājis Jaunsardzē. Bet viņā ir mākslinieka gēns, viņš šogad beigs Rīgas mākslas un dizaina vidusskolu.

Kad 1992. gadā Rēzeknē pieteicos kara komisariātā, viņi uz mani skatījās lielām acīm, jo tobrīd visi no obligātā militārā dienesta izvairījās, bet es biju atnācis brīvprātīgi pieteikties. Atceros, mamma par šo apņēmību nebija priecīga. Dienēju 3. Ludzas robežsargu bataljonā. Militārā vide man likās daudz sakārtotāka par to, kas deviņdesmito gadu sākumā risinājās Latvijas sabiedrībā, un es nolēmu tajā palikt. Uzzinājuši par jaunu projektu Latvijas armijā — Baltijas bataljona izveidi, pēc obligātā dienesta beigām mēs, vairāki karavīri, devāmies uz Rīgu, lai pieteiktos. Šī bataljona sastāvā piedalījos trijās misijās. Baltijas bataljons pārtapa par Latvijas bataljonu — 1. kājnieku bataljonu. Sekoja vēl divas misijas. Dienot virzījos pa karjeras kāpnēm. Kļuvu par bataljona virsseržantu, tad par brigādes virsseržantu, un nu esmu NBS štābā.

— Dalība starptautiskajās operācijās parasti maina cilvēka pasaules redzējumu. Kādu pieredzi jūs guvāt?

— Mana pirmā misija bija 1996. gadā uz Bosniju un Hercegovinu. Pirms tās mūs apmācīja britu jūras kājnieku vienība. Braucām bez iepriekšējas pieredzes un pilnīgā neziņā par to, kas mūs sagaida. Izkāpām no lidmašīnas, un, lai kurp tālāk dotos, gaiss visur smaržoja pēc deguma un dūmiem. Zeme bija nopostīta. Es ieraudzīju, ko nozīmē nabadzība un īstas grūtības. Arī nākamās divas misijas dienēju Bosnijā un Hercegovinā.

Ar Balkānu pieredzi devos uz Irāku. Tā bija pilnīgi atšķirīga pasaule, kultūra un attiecības. Mācījos prasmi vienlaikus ļoti rūpīgi klausīties sarunu biedrā, vērot viņu un līdztekus mēģināt sarast, kas no teiktā ir patiesība, jo irākiešiem melošana ir norma. Iedziļinoties pamanīju fundamentālu atšķirību eiropieša un irākieša pasaules uztverē. Mēs domājam lineāri. Šodien mēs darīsim to, rīt, kad šis būs izdarīts, mēs darīsim nākamo. Viņi plāno pa apli. Ja gadījumā tu paskrēji kaut kam garām, nevajag satraukties, tu pēc laika atkal tur nonāksi un varēsi atrisināt.

Esmu audzis Latgales katoļu ģimenē. Irāka — Eifratas upe, Babilona ir svētas vietas Bībelē, kur cēlusies dzīvība. Biju to iztēlojies kā paradīzi ar skaistiem dārziem un auglību. Kad reāli nokļuvu Bībelē minētajās vietās, redzētais sagrieza manus priekšstatus kājām gaisā. Stāvēju pie Eifratas, un pa to peldēja uzpūties beigtas govs ķermenis. Babilonā, lai kur tu spertu kāju, viss bija salauzts, sapostīts, netīrs.

Četras iepriekšējās misijas bija kā sagatavošanās 2011. gada Afganistānas misijai, kur man ļoti noderēja iepriekš gūtā pieredze. Mūs — nelielu profesionālu un pieredzējušu starptautisku kolēģu grupu — noformēja kā afgāņu apgādes bataljona mentorus. Dzīvojām turpat aiz žoga pie afgāņu apgādes bataljona. Mūsu uzdevums bija iepazīstināt viņus ar savu pieredzi, palīdzot saskatīt tās noderīgumu viņu bruņotajos spēkos. Divus mēnešus meklēju veidu, kā vispār veidot attiecības. Iedziļinājos literatūrā un atklāju, ka ēdiens ir labs veids, ko izmantot, lai risinātu sarunu. Turpmāk uz sapulcēm klāju gal­­du ar konfektēm, cepumiem un kokakolu.

Gatavoju prezentācijas par to, kas vispār armijā ir instruktors, ko viņš dara manā valstī, un to, kā šo pieredzi varētu izmantot Afganistānas armijā. Biju pat atklājis triku, kā atgūt zaudētu uzmanību sanāksmes laikā. Vienmēr sagatavotu turēju «Prāta vētras» klipu «Welcome to my country», kur vienā no epizodēm redzamas jaunkundzes peldkostīmos. Tas vienmēr nostrādāja. Visu skatieni bija pievērsti ekrānam, un es pārgāju pie nākamā prezentācijas slaida. Tikko tika apēsts pēdējais cepums, sanāksmei pienāca dabisks noslēgums. Tomēr pēc šīs misijas mājās braucu ar padarīta darba izjūtu.

Kopumā vērtējot, misijas ir vērtīga pieredze — tās ļoti paplašina pasaules skatījumu un māca sadzīvot un pieņemt atšķirīgo no ierastā.

— Viens no Aizsardzības ministrijas Personāla attīstības departamenta Sociālo lietu nodaļas darbības virzieniem ir karavīru karjeras plānošana civilajā dzīvē pēc atvaļināšanās. Šīs nodaļas cilvēki uzsver, ka karavīram jāapzinās sava dienesta ierobežojums laikā un jādomā par dzīvi pēc dienesta no pirmajām dienām armijā. Jūs piekrītat šādai pieejai?

— Ja cilvēks izvēlējies kļūt par karavīru, pirmajos gados neviens neko tādu nedomā. Es pats sāku prātot, ko darīšu pēc dienesta laika beigām, kad bruņotajos spēkos bija nodienēti 20 gadi. Beidzot dienestu, iespējams, strādāšu kā supervizors. Tomēr es apzinos, ka atvaļināšanās karavīram var būt sarežģīts brīdis, kam viņš īsti nav gatavs. Un vai tam vispār iespējams pilnībā sagatavoties? Dažkārt vienas pārmaiņas ierosina citas. Dažkārt līdz ar atvaļināšanos cilvēkiem izjūk laulība. Pāris ir pieradis, ka būšana kopā ir reta un tie ir svētki, nevis ikdienas rutīna.

Man šķiet ļoti būtiski, lai par šīm lietām individuālā līmenī runā nodaļas komandieris, lai tiek meklēti veidi, kā karavīru atbalstīt. Tu nevari sagatavot visam, bet, iespējams, ir kādi kursi vai papildu izglītība, ko var apgūt. Arī cilvēciskai sarunai ir nozīme, lai cilvēks nejustos viens ar savu problēmu.

— Manuprāt, zaudējuma sajūta ir pretrunā karavīra profesijai. Iespējams, karavīram ar zaudējuma sajūtu ir daudz grūtāk sadzīvot nekā parastam civilam cilvēkam, kuram neviens nav mācījis, ka viņš nedrīkst zaudēt.

— Pats pēc savas pieredzes zinu, ka visu ārstē laiks. Bet šis laiks ir jāizdzīvo. Esmu apglabājis abus vecākus un apzinos, ko nozīmē zaudēt. Mēs neviens dzīvē neesam pasargāti no šādas pieredzes, neatkarīgi no profesijas.

— Man ir vērojums, ka karavīri par sievu nereti izvēlas palīdzošo profesiju pārstāves — medmāsas, bērnudārzu audzinātājas, skolotājas.

— Nepiekritīšu. Karavīru sievas ir arī biznesa sievietes. Ļoti gudras. Ja runāju par savu pieredzi, man ir svarīgi, lai mājās var runāt ar otru par visu, kas ir svarīgs. Lai varu būt atklāts. Un vēl man šķiet, ka ir ļoti svarīgi, lai mājās ir labi un mierīgi.

— Jūs pieminējāt savu dzimtu, ko varat par to pastāstīt?

— Mēs sabraucam kopā visos svētkos. Svecīšu vakarā. Ziemassvētkos. Jaungadā. Jāņos. Kapu svētkos. 18. novembrī mums vienmēr ir balts galdauts. Jaungadā šampanieti atveram tikai tad, kad jauns gads ir atnācis un nodziedāta valsts himna.

Kad biju mazs, visi manas dzimtas vīrieši spēlēja kādu mūzikas instrumentu, bet visas sievietes — dziedāja. Un tā mēs pie vecmāmiņas svinējām arī Jāņus un Ziemassvētkus. Es ilgu laiku nemaz nezināju, ka to nedrīkstēja darīt. Nesen manai vecmāmiņai, kas jau ir aizsaulē, būtu palikuši 100 gadi. Māsa tam par godu organizēja radinieku talku viņas mājā. Piedalījās un darbojās daudz cilvēku!

Kā jau latgaļiem, mums dzimtā ir svarīgi kapusvētki. Vienmēr kopā apkopjam kapus, pieminam aizgājušos, pasēžam krusttēva mājās pie galda, un tad visi pārģērbjamies un spēlējam volejbolu. Kad vietējais draudzes mācītājs apbrauc visus kapus, dažkārt viņš mums pievienojas.

— Savās dienesta gaitās esat ļoti daudz sasniedzis. Jūs minējāt, ka karavīram ir jādzīvo tā, lai ar viņu lepotos. Vai jūsu dzimta ar jums lepojas?

— Teikšu godīgi — man karjera dzīvē bijusi svarīga. Svarīgi bijuši arī apbalvojumi un dienesta pakāpes, bet milzīga nozīme ir arī vienkāršam «paldies!» un cilvēciskam tava darba novērtējumam. Tāpēc arī es vienmēr instruktoriem spiežu roku un uzsitu uz pleca. Viņi katrs dara ļoti vērtīgu darbu, un es to apzinos. Kad biju vada seržants un mēs kopā ar vienību beidzām kārtējo pārgājienu, beigās visi, ieskaitot rotas komandieri, sadevāmies rokās un skaļi pateicām: «Mēs to izdarījām!»

Augstākā virsseržanta pakāpe — tas ir visas mana darba dzīves novērtējums. Es nepiekritīšu, ka vīrietis un jo īpaši karavīrs nekad neraud, nekad nav aizkustināms. Man ir kamols kaklā ikreiz, kad es dziedu himnu, jo es to dziedu tā, it kā pēdējo reizi. Un par katru «paldies!», apbalvojumu un dienesta pakāpi esmu juties ļoti aizkustināts. Tas iekšēji ļoti ceļ, iztaisno plecus un motivē.

Kad man piešķīra pirmo dienesta pakāpi — kaprālis, es zvanīju mammai. Un teicu: «Mamm! Es esmu kaprālis!» Viņa bija priecīga un apjukusi un prasīja: «Ko tas nozīmē?» Es toreiz teicu: «Es vēl nezinu. Bet es esmu kaprālis!»

Zinu, ka mana māsa ar mani lepojas, un domāju, ka daži novadnieki arī. Viņi taču zina, ka esmu viņējais.

Dalies ar šo ziņu