Ar maksimālista pārliecību

Sports
Sargs.lv
Rastorgujevs
Foto: Foto: Gatis Dieziņš

Ziemas olimpiskās spēles Sočos jau sāk aizēnot citas aktualitātes, bet tie, kas piedalījās šajā milzīgajā pasākumā, tās atcerēsies vienmēr. Arī Andrejs Rastorgujevs — Militārās policijas dižkareivis. Viņam dalība olimpiskajās spēlēs nebija noslēgums šās ziemas sporta aktivitātēm, jo turpinājās treniņi un piedalīšanās Pasaules kausa posmu sacensībās, sasniedzot labus rezultātus.

Ar maksimālista pārliecību

— Olimpiskās spēles ir notikums, kas saviļņo gan to dalībniekus, gan skatītājus. Bet kāda ir sportista ikdiena šajā laikā? Kā mainās emocijas, kad līdzās slēpo tādas slavenības kā Ūle Einars Bjērndalens un visi pārējie?

— Nav jau tā, kā bija iepriekš, kad uz viņiem skatījos kā uz pasaules slavenībām. Visi ir līdzvērtīgi, visiem ir iespēja startēt, un viņi ir tādi paši sportisti kā citi. To, ka Bjērndalens ir leģenda, zina visi. Bet arī tie atlēti, kas nav 10 labāko vidū, bet 20, 30, 40 vai pat 50 labāko skaitā, tāpat ir sportisti un cīnās. Viņi ir izcīnījuši vietu, lai startētu Pasaules kausa posmos, olimpiskajās spēlēs un čempionātos. Mēs visi cits pret citu attiecamies ar cieņu.

Sacensību dienās katrs koncentrējas startam. Trenējas, strādā ar sevi, arī komanda strādā ar tevi. Tiek izrunāta taktika ar treneri, ar ārstu, arī tas, kurš kur stāvēs, kurš palīdzēs ar nūjām, kurš ar slēpēm, ja kaut kas atgadīsies. Šoreiz tiešām bija daudzi kritieni. Nav tā, ka tu esi olimpiādē, un tad nu tas ir kaut kāds wow! — tu vienkārši atbrauc darīt savu darbu, tu esi gatavs šim darbam un maksimāli sagatavojies.

— Vai nebija grūti savienot gatavošanos olimpiādei ar dienestu?

— Protams, ar dienestu viss ir jāsavieno. Šogad kārtība ir tāda, ka mani izsauc, ja ir mācības, kurās man noteikti jābūt. Lielākoties esmu komandējumos. Reāli būt diendienā dienestā nav iespējams, iznāk trenēties ārzemēs, jo mums nav tādu dabas apstākļu. Šogad, piemēram, daudz piedalījāmies kalnu nometnēs, izmantojām iespējas citās valstīs. Tāpēc gan mācības, gan sacensības ieplānoju savā grafikā, lai varu būt dienestā.

— Cik ilgi tu jau dieni?

— Tūlīt būs septiņi gadi.

— Kāds bijis tavs ceļš līdz dienestam Militārajā policijā?

— Es ļoti augstu vērtēju to, ka dienu Militārajā policijā. Iepriekš dienēju Štāba bataljonā un biju piekomandēts sporta klubam. Tad organizējām sacensības, tiesājām un darījām visu pārējo, kas saistīts ar sporta klubu. Pēc tam mani atkomandēja atpakaļ uz Štāba bataljonu. Toreiz Militārās policijas komandieris Andris Kalniņš ļoti daudz palīdzēja, lai es varētu dienēt Militārajā policijā.

— Biatlons prasa ne tikai labu fizisko sagatavotību. Kas palīdz koncentrēties šaušanai? Varbūt tu izmanto arī sporta psihologa padomus?

— Jā, es konsultējos ar sporta psihologu, pārsvarā par šaušanas lietām. Pašam ir ļoti daudz jāstrādā pie šaušanas, arī bez patronām jāšauj. Tā ir muskuļu pieradināšana pie šautenes, pie pareizā stāvokļa tēmējot. Protams, svarīgs ir arī psiholoģiskais aspekts, bet katrs strādā ar sevi. Piemēram, mans mīnuss olimpiskajās spēlēs bija tas, ka es ļoti ilgi šāvu. Taču es izrēķinu, ka varu to kompensēt ar fizisko kondīciju. Proti, ja sasniedzu 100% trāpījumu ar lēnu šaušanu, es tāpat varu tikt diezgan augstā vietā.

— Arī pārceltie starti nepalika bez sekām…

— Ar to arī sākās. Sočos es katru dienu cēlos 11.00, jo nebija jēgas agrāk celties. Starts bija 18.30, un, ceļoties agrāk varēja tikai iedzīt sevi stresā. Aizej paēst, paskrien, padari kaut ko, aizej paguli vēl kādu brīdi, pēc tam ej uz sacensībām. Ritms bija tā saplānots, ka nav solis pa kreisi vai solis pa labi, tu nevari nekur citur aiziet. Tu esi sakoncentrējies un visas dienas uz priekšu izplānojis un izdomājis, ko un kā tu darīsi. Līdzko mazliet aizkavējies, tu jau kavē...

— Vai uzskati, ka nākamajās olimpiskajās spēlēs mēs varētu tuvoties medaļu līmenim?

— Es varēju arī šajās spēlēs tuvoties, vienīgais, ka to neizdarīju šaušanas ziņā. Domājot par nākamajiem četriem gadiem, jāatzīst, ka nav jau viss tik vienkārši — gatavoties, strādāt, jo būtībā visa pamatā ir finanses. Esmu izrēķinājis, kāds budžets būtu vajadzīgs, lai visu varētu izdarīt, un tas ir ļoti liels. Ja sportistam nebūtu jādomā par to, par ko es tagad domāju, tad rezultāts noteikti būtu vēl augstāks. Enerģija neaizietu tur, kur nevajag. Jāpiebilst, ka mums nav arī menedžera.

— Un kā ir ar ekipējumu?

— Slēpes es iepriekšējos gadus iegādājos pats par savu naudu vai ar kāda palīdzību. Treneris man palīdzēja ar savu uzņēmumu. Taču Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem es esmu pateicīgs, jo esmu struktūrā, Militārajā policijā, un saņemu katru mēnesi atalgojumu. Uzskatu, ka tas ir ļoti daudz. NBS ir daudz citu uzdevumu, kam nepieciešami līdzekļi. Par to, kas vajadzīgs sportistiem, būtu jādomā valstij kopumā, kā tas bija, piemēram, šogad, kad ļoti daudz palīdzēja Olimpiskā komiteja. Es biju Latvijas olimpiskās vienības A sastāvā, un man piešķīra finansējumu par pagājušā gada nopelniem pēc Eiropas čempionāta, bija arī papildu finansējums, ko piešķīra Olimpiskā komiteja. Šogad, ceru, finansējums mums pietiks. Nezinu, kā būs ar pēdējiem Pasaules kausa posmiem, bet, lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm, finansējums pietika. Bet nākamajiem četriem gadiem mēs atkal meklējam papildu finansējumu. Piemēram, ļoti dārgi ir savi slēpju sagatavotāji. Ja gribam, lai turpmāk viņi strādā tikai ar mani, tās būs lielas izmaksas.

— Es klausos, ka tu runā kā menedžeris. Taču tev vajadzētu tikai sportot...

— Jā, mūsu līmenis ir tāds, ka es esmu arī menedžeris, jo saprotu, ka neviens manā vietā to neizdarīs. Ja man kaut kā nav, tad ar to ir jāsamierinās, taču es tāpat strādāšu, jo gribu to darīt, turklāt ar nopietnu attieksmi. Es esmu profesionālajā dienestā, tāpēc arī sportā mans pienākums ir darboties ar profesionāļa attieksmi. Es strādāju ar pilnu atdevi un nežēlojos, jo, ja tu sāc žēloties, tu kļūsti nožēlojams. Ja iesi un darīsi, tad rezultāts būs jebkurā gadījumā. Ja finanses sarūk, arī rezultāti krītas. Ja nav ne par ko jāraizējas, vari strādāt ar sevi fiziski, psiholoģiski, pie šaušanas, un labus rezultātus izdosies sasniegt krietni ātrāk.

— Baumoja, ka tu varētu mainīt valsti, no kuras startēt.

— Tas, visticamāk, ir saistīts ar pagājušo gadu, kad treneris bija minējis, ka citas komandas sportisti mainījuši karogu, piemēram, Horvātijas sportists, pagājušo spēļu bronzas medaļas ieguvējs, pārgāja uz Slovēniju. Latvijā to pasniedza tā, it kā es to taisos darīt. Ziņas parādījās visos portālos, un mēs paši bijām šokā, kā mediji var tā rakstīt. Es esmu savas valsts patriots jebkurā gadījumā. Tās bija baumas, bet sanāca tā, ka arī no citām valstīm to tā uztvēra. Daudzās valstīs pietrūkst sportistu, viens vai divi cilvēki, piemēram, biatlona stafetē. Tāpēc tās grib pieaicināt citu valstu sportistus komandas komplektēšanai.

— Kas ir tavi atbalstītāji? Vai tuvinieki jūt līdzi?

— Protams, ir patīkami, ja kāds uzraksta ko labu, uzmundrinošu. Tas ir tāds liels neredzams spēks, kas stāv par tevi. Gan mamma ar tēti, gan sieva.

— Tev pašam patīk, ka sacensībās līdzi ir kāds no ģimenes?

— Tā ir atslodze, vari morāli atkopties, parunāties, bet ne sacensību dienā. Sacensību dienā neko nevar ieplānot.

— Vai spēļu laikā iznāca satikties ar pārējiem mūsu valsts sportistiem?

— Hokejistus es neredzēju, viņi dzīvoja lejā — Adlerā. Mēs dzīvojām augšā kalnos. Tur ir skaisti. Esmu bijis daudzviet kalnos, bet tur patiešām bija skaisti. Klimats ļoti savdabīgs, katrā ziņā neko tamlīdzīgu neesmu pieredzējis.

— Ko vari teikt par organizatoru un brīvprātīgo darbu?

— Šoreiz viss bija ideāli sakārtots. Nevienu negribu apvainot, bet, kad biju Vankūverā, tur visi cilvēki smaidīja kaut kā mākslīgi, to varēja just. Sočos smaidi bija dabiski, cilvēki vienkārši bija pozitīvi, atsaucīgi. Nebija nekādu problēmu, tikai pozitīva attieksme no visiem, viesmīlība. To es saku nepārspīlējot.

— Vai noslēguma ceremonijā tu saprati, ka šīs nav tavas pēdējās olimpiskās spēles?

— Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Apzinos, ka četri gadi ir ļoti daudz. Ja neredzu, ka varu iet uz kādu mērķi, tad es uz to neiešu. Lai sāktu gatavoties sezonai, sacensībām, olimpiskajām spēlēm, ir jābūt ļoti lielai aizmugurei, arī finansiālajā ziņā. Vajag, lai tev ir komanda vai apkalpojošais personāls. Vienam cilvēkam tas ir ļoti grūti izdarāms, jo biatlons ir komandas sporta veids, arī tādā ziņā, ka ir stafetes komanda, kurā ir četri sportisti.

— Kas tev būtu vajadzīgs, lai tu varētu teikt — jā, es startēšu nākamajās olimpiskajās spēlēs?

— Lai es zinātu, ka es uz četriem gadiem esmu nodrošināts. Lai man būtu treniņu nometnes, mana servisa grupa, transports, lai nebūtu jādomā par menedžmentu. Es zinu, kas man ir vajadzīgs, būtībā visai komandai to nevar nodrošināt, tāpēc es meklēju arī citus variantus.

— «Tēvijas Sargu» lasa daudz jaunsargu. Kā tu vērtē jauniešu iesaisti biatlonā?

— Pēc manas izpratnes, jaunsargi un īpaši tie, kas trenējas biatlonā, ir vislabāk sagatavoti, lai dienētu armijā. Biatlonā iemāca gan šaušanu, gan disciplīnu, viss notiek pēc sakārtotas sistēmas. Ir arī augsta fiziskā sagatavotība. Ne jau visi jaunieši var sasniegt izcilus rezultātus sportā, bet viņu sagatavotība būtu ideāla dienestam bruņotajos spēkos. Mūsu valstī ir grūti atrast tādu darbu, kur ir labs atalgojums un nodrošinājums, bet bruņotajos spēkos ir gan viens, gan otrs. Biatlons būtībā sagatavo dienestam armijā.

— Vai tu piekrīti viedoklim, ka cilvēkam, lai būtu sportists, ir vajadzīgas īpašas rakstura iezīmes?

— Tā ir. Sportisti ir citādāki. Visi zina, ka viņi spēj izturēt lielu fizisku slodzi, bet ir arī cits intelekts. Piemēram, biatlonā ir ļoti daudz jādomā, ja tu gribi būt labāks par pārējiem. Jāatrod varianti, kā pārspēt citus, izmantojot to, kas ir tavā rīcībā.

— Tu esi ļoti nosvērts, mierīgs. Vai to tev ir iemācījis dienests vai arī tu tāds esi pēc savas dabas?

— Būtībā es neesmu mierīgs, kaut kādā brīdī esmu arī traks, emocionāls. Tas ir pozitīvi, ka spēju saņemties, izdarīt, atmest visas liekās lietas. Bet trakums un emocijas palīdz sportā. Ja jūti, ka spēka vairs nav, un tev tādā brīdī kaut ko pasaka, uzkurina, tad vari sevi piespiest izdarīt vēl vairāk, pat pāri saviem spēkiem. Protams, es cenšos lieki neuzvilkties un nestrīdēties.

— Ko tu novēli sev nākamajos četros gados?

— Cīnīties un darboties tālāk kā līdz šim. Ja sportists iet uz ļoti augstiem mērķiem, tad nekā lieka nav, viņš daudz ko atmet un upurē… Turklāt viss nav tik vienkārši, it īpaši mūsu sporta veidā. Kā teica mans treneris, mana bagātība ir manas darbaspējas, kas man ļāva kaut ko sasniegt. Protams, ir arī citi faktori, kas nākuši klāt. Tomēr es esmu tikai cilvēks, un četri gadi — tas ir ļoti daudz. Esmu jauns un varu vēl sākt darīt ko citu. Skraidīt par tām pašām divdesmitajām, trīsdesmitajām, četrdesmitajām vietām bez tā, kas ir vajadzīgs, es neredzu jēgu. Esmu maksimālists un redzu, ka tas nav maksimālais, ko es spēju sasniegt. Bet tad ir jābūt nodrošinājumam. Ne tikai tā, lai ar tevi strādā, bet ar visu komandu, un domā par biatlona attīstību un visu pārējo.

— Ja nodrošinājums būs, tu varētu?

— Protams! Es zinu, kas ir jādara, lai rezultāts būtu augstāks. Es nevienam neko nesolu, bet es zinu, kas ir jādara. Un tas ir ļoti liels pluss, jo daudzi nezina, kas viņiem vajadzīgs. Es to visu zinu un saprotu, tāpēc finansiāls atbalsts ir ļoti svarīgs un vajadzīgs.

— Tādam maksimālistam kā tev ir ļoti grūti.

— Mēs paši izvēlamies, ko mēs darām. Mēs varam arī daudz ko nedarīt. Bet, ja es saku, ka daru, tad arī daru. Man ir tāda pieeja. Esmu tā audzināts, un tā ir mana pārliecība, ka izvēlētais jādara ar maksimālu spēku un atdevi.

— Atskatoties uz šajos gados iespēto, kam tu gribētu pateikt paldies?

— Protams, mammai un tētim, vecmammai, māsai un sievai. Pirmajam trenerim Sergejam Svertckovam un tagadējam trenerim Intaram Berkulim. Alūksnes novadam. No šīs pilsētas es nāku. Alūksnē visi ļoti fano un apsveic mani. Tā arī ir bagātība un spēks, ka tev ir aizmugure, ka ar tevi kopā domās ir daudzi. Protams, pateicos Olimpiskajai komitejai, kas piešķīra līdzekļus, lai varu sagatavoties olimpiskajām spēlēm. Arī Latvijas olimpiskajai vienībai, visiem, kas mani ir atbalstījuši. Jāatceras arī mana pirmā skola —Alūksnes vidusskola — un skolotāji, jo skolas laikā mēs visi izaugam. Pateicoties šiem cilvēkiem, es esmu izaudzis tāds, kāds esmu.

Dalies ar šo ziņu