Uzsākto militāro ceļu turpinot

Par to, kādi bija šī laika pārbaudījumi, «Tēvijas Sargs» vaicāja kursu priekšniekiem seržantam Ivanam Žuržiu un seržantam Valdim Locānam.

— Kādas nodarbības bija jauniesauktajiem Kājnieku skolas kursantiem? Kādas iemaņas tika apgūtas šajā pusotrā mēnesī?

Seržants I. Žuržiu: — Pirmā līmeņa apmācība ilgst septiņas nedēļas, un viss iesākas ar reglamenta mācību. Tā palīdz radīt precīzu priekšstatu, kas ir militārais dienests, kādas ir karavīru sociālās garantijas, kā arī ierindas mācība. Tad seko pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas apmācība, papildus arī darbs ar karti un orientēšanās apvidū, lauka kaujas iemaņas, kas noslēdzas ar kaujas šaušanu.

Seržants V. Locāns: — Jā, piekritīšu kolēģim— pirmā līmeņa apmācība sniedz pašus pamatus par karavīra dienestu. Toties jau pašā sākumā visa pamatā ir karavīra disciplīna, tā ir ļoti būtiska, īpaši ņemot vērā, ka viņi ir topošie virsnieki, bet diemžēl daļai kursantu tā sagādā problēmas.

— Kas, jūsuprāt, kursantiem bija pats grūtākais šo nedēļu laikā?

Seržants I. Žuržiu: — Es pamanīju, ka viņiem ir grūtības pēc fiziskas slodzes savākt un koordinēt savus spēkus tālāku uzdevumu izpildei. Viņi arī nejutās komfortabli, kad bija jādzīvo mežā. Rotā dzīvojot, ir cits grafiks, bet mežā — pavisam cits, tad ir samazināts laiks gulēšanai, līdz ar to ir grūtāk no rītiem pamosties. Manam kursam mežā bija jāpavada četras naktis. Uzskatu, ka tas nav daudz.

— Kāpēc ne visi kursanti ir veiksmīgi tikuši galā ar pārbaudījumiem?

Seržants I. Žuržiu: — No manis vadītā kursa aizgāja tie, kas sevi nespēja saskatīt militārajā dienestā, nesajuta iederamies militārā vidē un struktūrā. Fiziskā gatavība bija, bet morālā gan izpalika, jo kadetu kandidātiem ir jābūt ne vien karavīriem, bet arī komandieriem. Nākotnē viņiem vajadzēs arī citus karavīrus vadīt un plānot savu padoto ikdienas dienestu.

Seržants V. Locāns: — Tie, kam ir problēmas ar militārās disciplīnas ievērošanu, visai ātri paši saprot, ka armija nav viņu īstā vieta. Ar kadetiem ir patīkami strādāt, jo viņiem jau ir skaidra motivācija, kāpēc viņi ir šeit.

Prieks bija satikt iepriekš intervēto NAA kadetu kandidātu Andreju Lisenko, par kuru kursa priekšnieki izteica tikai labas un pozitīvas atsauksmes. Kadetu kandidāti esot gudri, centīgi, labi un ātri apgūstot mācību vielu, problēmu neesot. Kā pats kadets jūtas, vaicāju viņam.

— Kā jums klājies šajā laikā Kājnieku skolā, par kuru septembrī teicāt, ka esat gatavi un grūtības nebiedē?

— Manuprāt, grūtības tiek radītas posmveidīgi, piemēram, apgūstam teoriju vairākas dienas, esi jau mazliet atslābis, un tad, hop!, tevi aizsūta uz mežu, kur ir gluži cita rutīna, un tev tas šķiet kā pārbaudījums, kā grūtums, kaut gan, attiecīgi sagatavojoties un noskaņojoties, viss ir kārtībā. Tas nav nekas ārkārtējs. Manam kursam sanāca četras dienas mežā, tad divas bija brīvas (varējām doties uz mājām pie radiniekiem un draugiem), un tad atkal — piecas dienas mežā. Jautājums — cik tu vari izturēt? Bet te vienkārši ir jāpārslēdzas, un viss. Man, piemēram, tās pirmās četras bija visgrūtākās dienas un naktis, bet vēlāk — es jau zināju, ko gaidīt, kas un kā būs. Biju jau apguvis, kāds ekipē-jums jāņem līdzi mežā, ko vilkt mugurā, kādu apģērbu ņemt līdzi. Kad atgriezāmies kazarmās, bija stundām ilgi jātīra ieroči. Manuprāt, piecu stunda ilga ieroču tīrīšana arī ir sava veida pārbaudījums, jo ir jāprot pārslēgties no intensīvas domāšanas un darbības, uz kaut ko mierīgu, šķietami bezjēdzīgu.

— Es arī uzskatu, ka šāds uzdevums tiek uzlikts, lai pārbaudītu mūsu spēju sevi disciplinēt, arī ievērot noteikto kārtību un noteikumus, kontrolēt savu attieksmi pret instruktoru, kas kopumā veido šo militāro disciplīnu.

— Instruktori atzina, ka dzīvošana mežā nemaz nav bijusi tik viegls pārbaudījums. Kā jutāties jūs?

— Piekrītu, ka grūtākais bija mežā pamosties un turpināt pildīt uzdevumus. Man nebija patīkami divas stundas lietus laikā tīrīt ieroci. Tas man šķita bezjēdzīgs darbs.

— Kāds ir noskaņojums šobrīd — vai izturēsiet? Vai vēlaties uzsākto militāro ceļu turpināt?

— Es gribu turpināt. Brīvās dienās, kad būšu mājās, pat iegādāšos papildu ekipējumu, kas man nepieciešams, lai dienests būtu ērtāks. Citu nodarbošanos šobrīd nemeklēšu. Joprojām vilina dienests Militārajā policijā.

Pēc sekmīgas šī kursa absolvēšanas kadetu kandidāti turpinās mācības Instruktoru skolā Cēsīs, lai pēc tam uzsāktu studijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Kursa noslēgums Kājnieku skolā plānots 13. decembrī.

«Tēvijas Sargs» neaizmirsa tikties arī ar Mācību vadības un pavēlniecības un NAA kapelānu Uģi Brūkleni, vienu no virsnieka — speciālista programmas kadetu kandidātiem.

— Ko šajā laikā esat apguvis?

— Esmu apguvis karavīra pamata apmācības kursu NAA teritorijā un auditorijās. Instruktori no Cēsīm mums visai intensīvā laika posmā sniedza karavīra iemaņas, piemēram, reglamenta mācības, ierindas soļošanas, darbības ar ieročiem, kā arī kaujas šaušanas nodarbības. Divas reizes bijām poligonā, kur apguvām taktiskās zinības. Vadības nedēļā instruktori vērtēja mūsu spējas vadīt citus, deleģēt uzdevumus padotajiem un plānot aktivitātes. Bija apmācības nodarbību vadīšanā, kad pašiem bija jāizplāno un jāvada nodarbības, jāiejūtas pasniedzēju / komandieru ādā, arī šis mūsu darbs tika izvērtēts — vai spējam būt līderi. Šis man bija ļoti intensīvs un interesants laiks. Ātrā tempā nācās iejusties militārā vidē.

— Kā vērtējat šo pusotru mēnesi?

— Es nepārprotami esmu ieguvējs, jo ar savām profesionālajām zināšanām varu noteikt un aptver to vietu un veidu, kā iekļauties militārā struktūrā. Man tuvāk saprotama ir kļuvusi tieši militārā vide, kur man turpmāk būs jāstrādā. Man ir arī forma mugurā, tā ka es jūtos šai videi piederīgs. Es uz-skatu, ka esmu ieguvējs, apgūstot šīs zinības un prasmes. Turklāt varu būt tuvāk citiem kadetiem, es neesmu «kaut kas no malas», bet esmu viņu vidū, esmu viens no savējiem. Tas man ir ļoti būtiski.

Diemžēl iepriekš satikto kadetu kandidātu vidū nav vairs Aleksandras Ozoliņas un Lienes Vilsones — viņas nav izturējušas Kājnieku skolas pārbaudījumus. Lieni mums bija izdevība sastapt, pirms viss saņemtais ekipējums tika atdots atpakaļ NBS.

Liene Vilsone: «Es esmu tikai ieguvēja no visa tā, ko piedzīvoju atlases posmā un Alūksnē. Protams, man ir vilšanās, ka tomēr nesanāca, jo man patika tas, ko darīju. Bet es daudz ko esmu ieguvusi, piemēram, esmu iemācījusies vairāk plānot savu laiku, darīt lietas ātrāk. Veselības problēmas man neļauj šobrīd turpināt apmācību Alūksnē, taču manas gūtās traumas ir ārstējamas, un man pastāv iespēja pēc gada mēģināt atkal uzsākt kursu. Šobrīd es nevaru apgalvot, vai es to turpināšu, jo no-teicošais būs mana veselība, taču iespēja pastāv, ka es atgriezīšos.»

Iespējams, Lieni un visus citus interesentus, kas mēģinājuši uzsākt savu militāro karjeru, taču apstājušies pie nepabeigta kursa Alūksnē vai Cēsīs, iedrošinās kaprāļa Andreja Mironova dzīvesstāsts:

«Es uzsāku militāro dienestu 2010. gadā, kad stājos NAA militārajās studijās. Mans mērķis bija kļūt par virsnieku speciālistu, konkrēti — juristu, jo man jau bija iegūta augstākā juridiskā izglītība. Ņemot vērā, ka studijas uzsāku laikā, kas bija pēc ekonomiskās krīzes, prioritāte tika veltīta Sauszemes spēku vajadzībām. Izgāju apmācību Kājnieku skolā Alūksnē, kas man nešķita grūta, jo mums bija lielisks kolektīvs — ļoti saliedēti mēs bijām, cits citam palīdzējām jebkurā brīdī jebkurās grūtībās. Tas, bez šaubām, palīdzēja apmācības sekmīgi pabeigt.

Tad sekoja Jaunākā instruktora kurss Cēsīs, kas bija eksperiments, — kā mēs fiziski un psiholoģiski izturētu, ja atrastos starptautiskās operācijas rajonā. Praksē tas izpaudās tā, ka divus mēnešus mums bija absolūts kazarmu režīms, kas noteica, ka nedz vakaros, nedz brīvdienās Instruktoru skolas teritoriju mēs pamest nedrīkstējām. Tā kā tie bija ziemas mēneši, tad tiešām tos pavadījām telpās. Smagākais vēl tikai sekoja — tas bija Kājnieku no-daļas komandiera kurss. Ziemas laikā nedēļu vai pat divas atradāmies meža apvidū, kur tika pārbaudītas mūsu kā komandieru un līderu dotības, taču mēs bieži vien bijām neizgulējušies un pārguruši. Šo kursu man neieskaitīja, taču es dienestu nepametu. Nonācu Ādažos — Sauszemes spēku 2. kājnieku bataljona Štāba un sakaru rotā. Tad man izteica piedāvājumu no Aizsardzības ministrijas, un es sāku darbu Militāri publisko attiecību departamentā. Gadu es dienēju ministrijā, tad gribēju atsākt savas studijas NAA uz viena gada virsnieka — speciālista apmācību, taču, kamēr tika kārtotas formalitātes, es saņēmu piedāvājumu no Sauszemes spēku štāba, kur bija nepieciešams jurists. Sauszemes spēki izvirzīja nosacījumu — ja es labi sevi parādīšu, būtībā sevi pierādīšu, tad viņi man dos iespēju mācīties NAA, kāds arī bija mans sākotnējais mērķis.

Patiesībā šis jau būs mans ceturtais dienesta gads, un tikai tagad es tuvojos mērķim. Uzskatu, ka līdz šim iegūtā pieredze man ir tikai palīdzējusi un noderējusi, veidojot manu izpratni par militāro vidi. Tagad man ir gluži cits skatījums uz militāro dienestu. Esmu bijis struktūras iekšienē, un tas man palīdz gan šābrīža studijās, gan dienestā. Manuprāt, esmu ieguvējs no tā, ka ar pirmo reizi nenokārtoju pārbaudījumus Cēsīs.

Tagad, 6. decembrī, man būs gala pārbaudījums, pēc kura sekmīgas nokārtošanas es būšu virsnieks. Šobrīd viss ir manās rokās, viss ir atkarīgs tikai no manis.»

«Tēvijas Sargs» joprojām novēl izturību un veiksmi visiem, kas uzsākuši militārās karjeras ceļu. Protams, sekosim līdzi kadetu kandidātiem viņu nākamajos pārbaudījumos.