Ieroči kā jebkurš mehānisms mēdz salūzt. Reizēm tas notiek smagu dienesta apstākļu vai nolietošanās dēļ, reizēm iemesls ir karavīra paviršība vai nevīžība. Kas notiek ar šādu ieroci? Tas nonāk Bruņojuma remonta centra speciālistu rokās, kur izšķiras tā tālākais liktenis — salabošana un turpmāka lietošana dienestā, izjaukšana pa detaļām, kas vēl noderēs citiem ieročiem, vai arī norakstīšana.
Ieroču meistari no Ādažiem
Viena no jaunākajām vienībām
Bruņojuma remonta centrs (BRC) ir pakļauts Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Nodrošinājuma pavēlniecības komandierim un atrodas Ādažos. BRC ir viena no jaunākajām NBS vienībām, kas dibināta pērnā gada janvārī. Tiesa, tā gluži nav, ka līdz tam ieročus NBS neviens neremontēja — iepriekš ar šo lietu nodarbojās Bruņo-juma vada Ieroču nodaļa, kas skaitliski bija ļoti neliela. Tagad BRC darbojas astoņi speciālisti.
Pašreizējā BRC bāzi veido galvenokārt Zviedrijas dāvinātais aprīkojums un iekārtas. Centram top arī jaunas, modernas telpas. BRC speciālisti remontē un pārbauda NBS rīcībā esošos ieročus, veic ieroču sagatavošanu pirms misijām, testē ieročus un munīciju, kā arī apkopo un analizē informāciju par remontētajiem un testētajiem mehānismiem.
«Lielākoties ieroči, kas nonāk šeit atkārtoti, ir tik nolietoti, ka neder pat rezerves daļām,» stāsta BRC priekšnieka vietnieks, civilais darbinieks un rezerves komandkapteinis Andrejs Janovs. Ļoti bieži nākas remontēt triecienšautenes. «Reizēm šķiet, ka karavīri uzskata — ierocis viņiem ir izsniegts testēšanai, lai pārbaudītu, cik un ko tas spēj izturēt. Pēc bojājumiem spriežot, ar tiem dara visu, kas ienāk prātā. Tik vieglprātīga attieksme pārsteidz, jo kādā brīdi no karavīram uzticētā ieroča ļoti daudz kas var būt atkarīgs.»
Daudz ieroču un maz laika
Pēc Andreja Janova domām, iemesli ir divi. Pirmais — karavīriem neatliek laika pareizai ieroča apkopei. «Ko parasti dara apzinīgs, zinošs karavīrs? Savas kompetences robežās viņš izjauc ieroci un apskata, vai visas detaļas ir kārtībā. Tad iztīra, ja nepieciešams, viegli saeļļo, un tikai tad lieto. Pēc šaušanas atkal izdara visu to pašu. Taču tas prasa laiku.»
Karavīriem ir liela slodze visas dienas garumā, dažādas apmācības un gatavošanās starptautiskajām misijām visa gada garumā. Un šajā procesā rūpes par ieroci reizēm šķiet mazsvarīgākas. Turklāt ieroči tiek krietni vien «nodzenāti» vēl pirms misijas.
«Daži, gatavojoties misijai, izšauj aptuveni tādu pašu munīcijas daudzumu, kādu iztērē vidēji kaujā. Līdz ar to daļa ieroča resursa jau ir izlietota apmācības procesā, īpaši — lietojot specifisko munīciju. Tā nu gadās, ka cilvēki uz misiju brauc ar jau padilušiem ieročiem,» skaidro Andrejs Janovs.
Vēl viens iemesls, kā ievērojuši BRC speciālisti, ir tas, ka karavīru apgāde ir ļoti būtiski uzlabojusies, salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem.
«Tolaik karavīram bija viens šaujamais — P-58 vai AKM — un durklis. Tagad, dodoties starptautiskajā operācijā, karavīra rīcībā ir triecienšautene, ložmetējs, pistole, nazis, kabatas nazis, galvas lukturis, nakts novērošanas ierīce, dažāda veida optikas ieročiem, ekipējuma somas... Cilvēki acīmredzot ir pārsātinājušies, un dažreiz liekas, ka viss šis klāsts tiek uzskatīts par teju vai debesu dāvanu, par ko nav īpaši jārūpējas — ja kaut kas salūzīs, visu nomainīs vai sataisīs,» saka Andrejs Janovs.
Karavīru atrunas mēdz būt visdažādākās — skrējuši, krituši; misijās — ieroči lūzuši karstu kauju laikā.
BRC meistari gan secina, ka misijās ieroči lūst daudz mazāk, turklāt tiem nav tādu bojājumu kā salūzušajiem ieročiem dienestā Latvijā. Acīmredzot, karavīram esot kādā no «karstajiem punktiem», ieroča vērtība ir krietni vien lielāka.
Jāievēro noteikumi
Noteikumi paredz, ka ložmetējam stobrs jāmaina ik pēc 250 šāvieniem, lai ļautu tam atdzist, citādi — līdzko stobrs ir pārkarsis, tas sāk pastiprināti dilt. Tādēļ katram ierocim komplektācijā ir vairāki stobri. BRC meistars ložmetēja pārbaudes laikā laiž taustu caur stobru — tas izkrīt grabēdams un gandrīz neaizķerdamies. Tātad ir skaidrs, ka šauts līdz pēdējam.
Vēl kāds gadījums — divi karavīri neizskaidrojamu iemeslu dēļ ar triecienšautenēm šāvuši vairākus tūkstošus šāvienu, teju nepārtraukti, līdz sākušas kust plastmasas detaļas. Ieroču meistari nokasīja uzburbušo plastmasu, piekrāsoja un atdeva vienībai tos pašus ieročus atpakaļ — galu galā lietošanai tie bija derīgi. Estētiskais aspekts ir cits jautājums, bet par to lai šoreiz uztraucas paši šāvēji. «Principā tā vajadzētu darīt visos gadījumos, kad skaidri redzi — bijusi bezatbildīga attieksme. Manuprāt, salaboto ieroci vajadzētu svinīgi pasniegt vainīgajam visas ierindas priekšā,» uzskata BRC kvalificētais speciālists virsniekvietnieks Juris Nāburgs.
Bruņojuma remonta centrā atceras vēl kādu kuriozu gadījumu. Pārbaudot triecienšauteni, atklājās, ka tā šauj galīgi šķībi. Izrādījies, ka ierocis tiek lietots bez piešaudes, izmantojot tikai elektronisko tēmēkli (aimpoint). «Prasām gudriniekam, ko tu darīsi, ja operācijas laikā kalna galā beigsies baterija? Viņš atbild — tas nekas, man ir rezerves!»
Meistars gadā pārbauda ap 1000 ieroču
Bruņojuma remonta centra aprīkojums ir salīdzinoši vienkāršs, bez ultramodernām iekārtām.
«Mūsu ikdienas darba instrumenti ir dzelkšņa attāluma mērītāji, dažādi sprūdi, dinamometri slēdža nospiediena un atsperu izstiepuma mērīšanai. Modernās tehnoloģijas šajā darbā nav būtiskākais — pieredzējis ieroču meistars jau tāpat jūt, ka kaut kas ar ieroci nav kārtībā. Vidēji katram meistaram gadā nākas aptuveni 1000 ieroču izlaist caur savām rokām,» teic BRC priekšnieka vietnieks Andrejs Janovs.
Kad ierocis nonāk BRC, pati svarīgākā darbība ir ieroča defektēšana. Katrai rūpnieciski izgatavotajai detaļai ir savi obligāti parametri, un pielaides sasniedz milimetru simtdaļas.
Šaujamais pēc skata var būt ideālā kārtībā, bet tajā pašā laikā tam var būt kāda ar aci nesaskatāma problēma, ko fiksēt spēs tikai pieredzējis meistars. «Divas trīs reizes ar tādu ieroci varbūt arī varēs izšaut, taču ar metāla cauruli, nedaudz pastrādājot, arī var pāris reizes izšaut. Aktīvas karadarbības apstākļos tāds ierocis nebūs derīgs,» secina Andrejs Janovs.
Jābūt izciliem
Protams, aprīkojums Bruņojuma remonta centrā ir svarīgs, tomēr vissvarīgākais šajā darbā ir cilvēks — savas jomas speciālists. Izrādās, līdz šim tādas militāras profesijas «ieroču meistars» oficiāli nemaz nav. «Manuprāt, līdzās trim oficiālajām civilajām profesijām armijā — mediķim, psihologam un kapelānam — noteikti vajadzētu būt arī ieroču meistaram vai vismaz tehniķim,» uzskata BRC priekšnieka vietnieks.
Tā kā šādus speciālistus nekur negatavo, BRC komandu veido cilvēki, kuriem ir izpratne un pieredze darbā ar mehānismiem vai elektroniku. Protams, ir vēlamas iemaņas darbā ar ieročiem — te var lieti noderēt arī mednieka iemaņas. Dabūt gatavu ieroču speciālistu nav iespējams, tāpēc BRC veidošanas laikā tika meklēti cilvēki ar atbilstošām zināšanām. Viens no pēdējiem «ieguvumiem» ir elektroniķis, kurš agrāk strādājis VEF.
Izaugsme un pilnveidošanās notiek jau procesā — par labu ieroču meistaru var kļūt, uzkrājot pieredzi un liekot lietā zināšanas un izdomu, atzīst BRC vīri. No otras puses, varbūt tas, ka par ieroču meistaru var kļūt tikai empīriskā ceļā, nemaz nav slikti — ja šajā jomā būtu tikai apmācīti un sertificēti speciālisti, viņi strādātu salīdzinoši šaurā specializācijā, nevis būtu universāli sava aroda pratēji.
Bruņojuma remonta centra darbinieku zināšanas ir tiešām unikālas. To apliecina arī gadījums ar ieroču utilizācijas krāsni, ko pārstāvji no rietumu partnervalstīm atveduši demonstrēt. Tā maksājusi vairāk nekā pusmiljonu latu. Demonstrācijas laikā krāsns salūzusi, un BRC speciālisti to salabojuši — bez shēmām, nezinot detalizētu iekārtas uzbūvi, bet pamatojoties uz savu pieredzi un zināšanām.
«Mēs esam spiesti būt labāki un zinošāki, jo nevaram par lielu naudu atļauties nopirkt kādu specifisku lietu, kas nepieciešama, — nākas domāt un taisīt pašiem,» atzīst A. Janovs.
Statistika visu parāda
Astoņi BRC darbinieki pašreizējos apstākļos tiek galā ar saviem pienākumiem. Cilvēkam no malas tas varētu būt pārsteigums, bet darba dienas lielāko daļu aizņem darbs ar papīriem. Intensīvais darbs ar ieročiem BRC norit apmēram līdz vieniem pēcpusdienā, pēc tam — grāmatvedība, teic Andrejs Janovs.
Tomēr ir arī labā ziņa. Apzinīgi pildot savu darbu, apkopojot datus un sūtot pār-skatus, Bruņojuma remonta centrs ir uzkrājis objektīvu statistiku par Nacionālo bruņoto spēku ieroču stāvokli.
«Mums ir pietiekami skaidri zināms — kur un kādi ieroči lūst, kādi ir to bojājumi. Tagad varam dot savus ieteikumus gan NBS, gan ieroču ražotājiem, varam sniegt atbalstu plānošanas dienestam,» pauž Andrejs Janovs. Pēc viņa domām, būtu ļoti labi, ja šos datus izmantotu arī Mācību vadības pavēlniecība, jo pieredzējis virsnieks no šī materiāla varētu secināt, kas jāpilnveido plānošanas un mācību procesā.
Piemēram, būtu skaidrs, kāpēc tik bieži lūst šauteņu laides. Neviens jau neteiks, ka mācību laikā mēģinājis atlauzt durvis vai izsist loga rāmi ar laidi, kā filmās tas bieži tiek rādīts.
Statistikas dati lieti noder arī citos gadījumos. Piemēram, reizumis ieroču ražotāji mēģina lobēt savu produkciju, protams, uz citu ražotāju rēķina. Ir bijuši mēģinājumi nomelnot kādu no bruņoto spēku rīcībā esošajiem ieročiem, taču BRC statistika ir neitrāla un objektīva, tā skaidri parāda, vai apgalvojumam ir jel kāds pamats.
Laiku pa laikam Bruņojuma remonta centram nākas risināt sarežģītas problēmas un meklēt nestandarta risinājumus, taču arī parastā ieroču meistaru ikdiena prasa precizitāti, uzmanību un zināšanas. «Mēs diendienā ņemam citu pēc cita vienādus ieročus, izjaucam, tīrām, pārbaudām. Brīžiem es redzu, cilvēks strādā it kā automātiski, bet tas nemazina darba kvalitāti. Lai kā arī mēs reizēm dusmotos uz saviem «klientiem», visi labi saprotam — mēs esam, lai palīdzētu armijai un karavīriem, nevis otrādi,» rezumē Andrejs Janovs.