Libērija — gluži kā Latvija pirms divdesmit gadiem
Latvijas karavīru dalība misijās ārvalstīs iegūst arvien plašāku areālu. Kopš aizvadītā gada šo valstu klāstu ir papildinājusi arī Libērija Rietumāfrikā, kur jau divās mācību misi-jās bijuši trīs Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, un viens no tiem ir štāba virsseržants Ģirts Aleksis.
No mediķiem uz armiju
Štāba virsseržants Ģirts Aleksis ir piedalījies abās misijās. Armijā viņš ir jau 19 gadus, lai gan uzreiz pēc Brocēnu vidusskolas beigšanas diez vai kāds to varēja prognozēt. «Pēc vidusskolas iestājos Medicīnas akadēmijā, tad aizgāju obligātajā militārajā dienestā uz pusotru gadu, dienēju toreizējā Sužu Izlūkdesanta bataljonā, pēc tam pārgāju uz štābu. Un man iepatikās.» Vis-vairāk viņu bruņotajos spēkos interesējusi operāciju plānošana, sapratne par to, kāda nozīme var būt katram pieņemtajam lēmumam. Dienējis arī 1. kājnieku bataljona štābā un darbojies kā instruktors, jau kopš 2000. gada izmantojot visas bruņoto spēku piedāvātās iespējas mācīties un pilnveidoties. Taču ar to vien Ģirtam nav pieticis — līdztekus militārajām zināšanām viņš studējis arī sabiedriskās attiecības. «Tas palīdz runāt un strādāt ar cilvēkiem, būt sabiedrībā. Maizīti jau vairs nepelnām tikai skrienot,» viņš piebilst. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, perspektīvā viņš domā arī par pedagoģijas prasmju apgūšanu.
Septiņus gadus veca armija
Interese par starptautiskajām misijām Ģirtam Aleksim bijusi jau sen. Savulaik bijis divās misijās bijušajā Dienvidslāvijā, un, kad meklēti kandidāti misijai Libērijā, viņš sapratis, ka atbilst prasībām un pieteicies. «Būtiskākie kritēriji bija laba angļu valodas prasme un pasniedzēja iemaņas un pieredze — un tas man ir.»
Štāba virsseržants Ģirts Aleksis Libērijā bijis jau divas reizes, abas — pa nedēļai. Pirmo reizi, pagājušā gada maijā, ar viņu kopā brauca Instruktoru skolas galvenais virsseržants Armands Loginovs, otro — Instruktoru skolas vecākais instruktors Mārtiņš Kupčs. Galvenais uzdevums šo nedēļu laikā — mācīt Libērijas armijas vecākos instruktorus, nododot viņiem iespējami daudz zināšanu.
«Libērijas armijai ir tikai septiņus gadus ilga vēsture. Visi tajā dienošie ir iesaukti vienā laikā, jo bruņotos spēkus sāka veidot pilnīgi no nulles, lai jaunajai armijai līdzi ne-nāk pagātnes grēki. Līdz ar to šie cilvēki dienestu uzsāka pilnīgi bez jebkādas pieredzes.» Daļa iepriekšējās armijas pilsoņu karu laikā bija pamanījušies pamatīgi «sasmērēties», gan atbalstot kādu no dumpinieku grupējumiem, gan terorizējot mierīgos iedzīvotājus, tāpēc lēmums veidot armiju no jauna bija loģisks un pamatots. Pašlaik jaunā Libērijas armija ir sasniegusi pirmo briedumu, uzkrājusi zināšanas, ko tās instruktori var nodot tālāk kareivjiem. «Būtībā situācija armijā, tāpat kā visā valstī, ir diezgan līdzīga Latvijas situācijai deviņdesmito gadu vidū.»
Ciešas saites ar ASV
Libērijai ir ciešas saites ar Amerikas Savienotajām Valstīm, arī armijas līmenī — galu galā šo valsti savulaik dibināja brīvlaistie Ziemeļamerikas vergi. Valsts konstitūcija gandrīz pilnībā kopē ASV konstitūciju, arī bruņoto spēku attīstība bāzējas ASV militārajā doktrīnā. Valstij ir divpusēja vienošanās ar ASV par atbalstu armijas veidošanā un apmācībā, tādēļ tajā pastāvīgi atrodas arī amerikāņu militārie konsultanti. Libērijā nav savu instruktoru un virsnieku skolu, līdz ar to rodas problēma — kā veidot institucionālo atmiņu un nodot apgūtās zināšanas tālāk. Mācību process pamatā notiek vienībās, apgūstot praktiskās iemaņas.
Arī Latvijas instruktori strādāja Libērijas Kājnieku mācību centrā, kas izvietots bijušajā raidkompānijas «Amerikas balss» ēku kompleksā. Libērijas armija ir salīdzinoši neliela — ap 2000 karavīru jeb viena kājnieku brigāde. Ja tā ir kvalitatīva armija un kontingents ir labi apmācīts, ar to vajadzētu pietikt. Vēl valstij ir arī nelieli krasta apsardzes un robežsardzes spēki. Lai-kā, kad Ģirts tur bija pēdējoreiz, daļa kājnieku bija misijā pie valsts robežas ar Kotdivuāru, lai palīdzētu robežsargiem. «Tas ir ļoti nemierīgs rajons, no Kotdivuāras puses valstī mēģina ievest kontrabandu lielā apjomā. Tādēļ armijai nākas daļēji pildīt arī robežsardzes funkcijas.»
Pašiem sava galva uz pleciem
Libērijai un Latvijai ir vairākas kopīgas iezīmes. Šajā Rietumāfrikas valstī dzīvo ap 2 miljoni iedzīvotāju (pirms nemieru sākšanās valsts iedzīvotāju skaits gan pārsniedza 3,5 miljonus, taču kara laikā liela daļa libēriešu valsti pameta, vēl daļa gāja bojā; miljoniem cilvēku genocīds gan tur nav bijis). Arī valsts teritorija ir aptuveni tikai par trešdaļu lielāka nekā Latvijas platība. Šo iemeslu dēļ libēriešiem ir īpaši interesanti salīdzināt abas valstis un to attīstības ceļus un pieredzes. «Viņus interesē, kā mēs Latvijā esam veidojuši savu militāro sistēmu, mācoties no ASV, britiem, Skandināvijas valstīm, taču neko nekopējot burtiski, bet paņemot to, kas noder mūsu apstākļos. Līdzīga pieeja ir arī pašiem libēriešiem — viņiem neko nevar uzspiest. Mēs izstāstām, kā ir pie mums, un viņi tad diezgan kritiski izvērtē un skatās, kas ir piemērots pašiem. Ja kaut kas tiks uzspiests, libērieši vairs nejutīsies atbildīgi par savu darāmo.» Līdzīgi rīkojas arī ASV padomnieku grupas speciālisti — viņi piedalās apmācību procesā un ikdienas darbā, stāstot, kā tā vai cita lieta tiktu darīta ASV, savukārt īstā risinājuma izvēle paliek libēriešu ziņā.
Situācija Libērijā jau kopš 2003. gada ir visumā mierīga. Taču valstī joprojām ir ļoti daudz pamestu un neapdzīvotu māju, kuru saimnieki kara un nemieru laikā devušies bēgļu gaitās. Šīs mājas tā arī stāv tukšas — neviens jauns iemītnieks tās neiekāro, jo tajās dzīvojušie īstie saimnieki kādreiz varbūt atgriezīsies. Naktīs gan policija joprojām patrulē galvaspilsētas Monrovijas ielās un izveido kontrolpunktus, taču tas pārsvarā tiek darīts kārtības uzturēšanai. Policisti pārbauda vietējos, vai tie nav alkohola reibumā, vienlaikus kārtības sargu klātbūtne nepieciešama, lai arī naktī kontrolētu un nomierinātu satiksmi, jo Libērijā autobraukšanas kultūra līdzinās Turcijas vai Ēģiptes tradīcijām, stāsta Ģirts Aleksis.
Libērija — vislabākā valsts pasaulē!
Libērieši nepavisam neesot kautrīgi un pieticīgi. «Laikam jau tas ir raksturīgi visai Āfrikai. Mēs kā ziemeļnieki esam ļoti pieticīgi, sevi nekad nepaslavēsim. Libērijā ir pavisam citādi — tur dominē dažādi pārspīlējumi. Piemēram, stāv maziņš konteiners, bet virsū rakstīts «Starptautiskais biznesa centrs». Ja reklāma — tad tajā noteikti būs uzsvērts: «Ar mums tu būsi labākais, tu būsi uzvarētājs!»» Arī vietējās izcelsmes blogos internetā tiek rakstīts — viss ir lieliski, fotogrāfijās viss ir izskaistināts. Īstenībā gan tā neesot. Faktu piepušķošana notiek arī valdības līmenī. Pirms izbraukšanas Ģirts lasījis — pirmā armijas misija no Kotdivuāras ir veiksmīgi atgriezusies. Prasījuši amerikāņiem — izrādās, visi vēl ir uz robežas, bet valdība jau noziņojusi, ka misija sekmīgi beigusies. Tajā pašā laikā libērieši esot lieli gudrinieki un savā būtībā ļoti darbīgi. Bezdarba procents valstī ir augsts, taču teju katrs mēģina kaut ko darīt, rušināties, veidot mazus biznesiņus.
Libērijā joprojām nav izveidots vienots elektrotīkls, līdz ar to runāt par vērienīgu rūpniecību ir pāragri. Tomēr valstij ir ievērojami resursi, ko izmantot attīstībai. Piemēram, Libērijas valdībai ir līgums ar riepu ražotāju «Firestone», kam tiek piegādāts libēriešu audzētais kaučuks. «Tur ir patiešām milzīgas gumijkoku plantācijas. Pa ceļam uz nodarbībām katru dienu gar tām nācās braukt. Man bija liels pārsteigums, ka kaučuks īstenībā ir balts!» Libērijai ir arī ievērojamas dzelzsrūdas atradnes, ko izstrādā ārvalstu kompānijas, daļu no peļņas atdodot valstij. Interesanti, ka Libērijā atrodamas arī lielas rīsa plantācijas, ko izveidojuši Ķīnas uzņēmēji, kas izaudzētos rīsus eksportē uz savu dzimteni. Samērā nesen valsts teritoriālajos ūdeņos atrasta nafta un izveidotas naftas platformas. Pēc miera iestāšanās Libērijā ir atcelts dimantu eksporta embargo. Tas viss kopumā nodrošina valstij sekmīgas attīstības priekšnoteikumus.
Latviskā kūlas dedzināšana un Sarkanā luktura rajons katru dienu
Libērijā ir tikai divi gadalaiki — vienā ir karsts un sauss, otrā — karsts un slapjš. Valsts atrodas tā sauktajā zaļajā Āfrikā, un zāle tur aug ļoti strauji. Bez modernas tehnikas ar to galā tikt nav iespējams, tādēļ libērieši izmantojot arī Latvijā labi zināmas un pārbaudītas metodes — dedzina kūlu. «Laikam viņiem ir arī latviešu gēni,» smej Ģirts. Gadu gaitā šī metode ir labi izstrādāta un dedzināšanas process tiekot perfekti kontrolēts. Lietus sezona Libērijā sākas aprīlī — maijā. «Tad laiks visumā ir līdzīgs ļoti siltai Latvijas vasarai. Pa dienu saule, naktī gāž lietus — ar katru dienu arvien vairāk. Tomēr temperatūra nepārsniedz 30—40 grādu robežas, un tas ir iz-turami, nav jau tuksneša klimats. Bieži no okeāna uzpūš arī spirgtāks vējiņš.» Toties sausajā gadalaikā Libērijā tikpat kā neesot kukaiņu.
Lai gan brīvā laika bijis maz, šo to no Libērijas virsseržantam Ģirtam Aleksim izdevies apskatīt. Pabūts «Mamba Point» — augstākajā klintī okeāna krastā līdzās Monrovijai. No tās var redzēt «pasaules otru lielāko» ostu, vismaz tajā reģistrēto kuģu ziņā, kas patiesībā ir pavisam maziņa un tukša. Turpat netālu ir arī vietējā Vestpointa — mazs zemes pleķītis starp upes ieteku un okeānu, kur skārda būdās dzīvo ap 80 000 cilvēku — gandrīz bez jebkādām komunikācijām. Vestpointa esot nedroša vieta — ne tikai baltajiem, bet visiem, kas nav savējie. Ģirts Aleksis bijis arī Sarkanā luktura rajonā, turklāt katru dienu. «Red Light district ir vietējais tirgus, kam katru dienu braucām cauri ceļā uz nodarbībām. Ļoti kolorīta vieta, taču nosaukums mums varētu būt maldinošs — tas radies tāpēc, ka tur savulaik bijis pirmais luksofors pilsētā,» stāsta Ģirts. Savukārt viens no amerikāņu instruktoriem, kurš divreiz dienējis Afganistānā kopā ar latviešiem un mēdzis teikt: «Ar jums es operācijās jūtos drošāk!» — aizvedis viņu uz Mērkaķu salām. Pagājušā gadsimta 50.—70. gados kāda farmācijas firma tur savedusi šimpanzes eksperimentiem. Kad sākušies nemieri, firma Libēriju pametusi, bet šimpanzes izvestas uz salām upes iztekā. Tā kā šimpanzes nav vietējie dzīvnieki, uz šīm salām izveidojies savdabīgs primātu anklāvs, ko mēdz apmeklēt tūristi un arī vietējie. Izkāpt krastā gan ir liegts — dzīvnieki var uzbrukt un pat saplosīt «iebrucējus».
Tūrisms gan Libērijā pagaidām ir mazattīstīts. Monrovijā ir tikai piecas Eiropas līmeņa viesnīcas ar atbilstošām ērtībām un arī cenām — par numuru te jāmaksā aptuveni 160 ASV do-lāri diennaktī, kas vietējiem ir kosmiska summa.
Misijas ļauj saprast savas stiprās puses
Rezumējot abās Libērijas misijās paveikto un pieredzēto, štāba virsseržants Ģirts Aleksis atzīst — arī Latvijai tas bijis interesants eksperiments, kas ļāvis saprast, cik paši pa šiem gadiem esam iemācījušies un ko patstāvīgi spējam nodot citiem. «Manuprāt, no projektiem — viendienīšiem — nav lielas jēgas. Lielāks guvums ir tikai no ilgtermiņa projektiem, vismaz pāris gadu garumā, lai paši var izvērtēt rezultātu.» Ja Latvija turpinās savu palīdzības misiju Libērijā, viņš labprāt tajā piedalītos arī turpmāk. «Pirmo reizi bija vairāk tāda kā taustīšanās tumsā, lai saprastu, ko viņi vēlas mācīties un kā mēs to vislabāk varam pasniegt. Otrajā reizē jau skatījāmies dziļāk, ko un kā mācīt tālāk, kā veiksmīgāk izmantot instruktorus Libērijas armijā.» Protams, ilgāka sadarbība — tas vispirms ir finanšu jautājums, nepieciešams arī izstrādāt daudz plašāku tēmu loku. Jebkurā gadījumā — sadarbība ar Libēriju vēl ir tikai pašā sākumā.
Ģirts Aleksis savas militārās karjeras laikā ir pārliecinājies — Latvijas instruktoru apmācības programma ir ļoti laba, tā ļāvusi uzkrāt lielisku pieredzi. Bruņoto spēku instruktori strādā kā mentori Afganistānā, apmāca arī instruktorus Moldovas armijā. «Tas ir viens no kvalitātes rādītājiem — tu ne tikai pats zini, ko un kā darīt, bet arī vari nodot savas zināšanas tālāk. Jo būtiskākajās lietās visas armijas funkcionē līdzīgi. Var atšķirties doktrīnas, bet izpildes fāze faktiski ne-atšķiras.» Būdams Libērijā, štāba virsseržants ir pārliecinājies — Latvija ir uz pareizā ceļa. «Būtiskākais ir ieguldījums izglītībā. Armijai nav jābūt lielai, taču ir jāgulda izglītībā — tas karavīru dara daudz vērtīgāku.» Šķiet, pie šī secinājuma pamazām nonāk arī Libērijas bruņotie spēki.
Taivo Trams, „Tēvijas Sargs”