Gaisa atbalsta kontrolieris - viena no jaunākajām profesijām bruņotajos spēkos

21.gadsimta militārās operācijas jebkurā pasaules malā, ja vien tur iesaistītas NATO dalībvalstu armijas, saistāmas ar vismodernāko militāro tehnoloģiju un modernas kaujas taktikas lietošanu. Ikkatrs no mums vismaz filmās ir redzējis, ka sauszemes spēkus kaujas darbībā atbalsta ne vien precīza artilērijas uguns, bet arī gaisa spēki.

Lai precīzi noteiktu ienaidnieka koordinātas un tās tieši nodotu no zemes uz gaisakuģi, ASV izveidojusi jaunu gaisa atbalsta kontroliera programmu (JTAC), kuras akreditēšana NATO valstīm ir dienaskārtībā. Ieskatam sniegsim vispārēju gaisa atbalsta un gaisa atbalsta kontrolieru darbības raksturojumu, jo ne viss ir atklājams saistībā ar šīs programmas daļējo slepenību, kas jo saprotamāka kļūst pēc Taleban paziņojumiem, ka snaiperi un gaisa atbalsta kontrolieri ir to karavīru topa augšgalā, pret kuriem ekstrēmisti draud būt sevišķi nežēlīgi.

Savā būtībā gaisa atbalsts ir sadarbība starp aviāciju un sauszemes spēkiem. Mūs-dienu gaisa atbalstu nevar pat salīdzināt, teiksim, ar Pirmā pasaules kara laiku, taču pirmsākumi šim procesam aizsākās tieši 20. gs. sākumā. Lai arī tehnoloģiski un procesuāli stipri atšķirīgi ir šie izpildījumi toreiz un šodien, gaisa atbalstam visos laikos ir un paliek dažas kopējas iezīmes:
• izlūkošana;
• dominance debesīs;
• ieroču izmantošana pret pretinieka pozīcijām;
• psiholoģiskā iespaidošana ar klātbūtnes demonstrēšanu.

Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo vienošanos starp Latviju un NATO vadību, Latvijas NBS līdz 2011. gadam jābūt gataviem patstāvīgi (24 h) atbalstīt ar savu nacionālo taktiskās gaisa kontroles speciālistu klātbūtni, ja tāda nepieciešama, jebkuru bataljona un augstāka lieluma kaujas vienību, kas piedalās NATO operācijās. 2007. gadā, kad Latvija apņēmās nodrošināt operacionālās sadarbības padomnieku operācijas Afganistānā, Sauszemes spēkiem tika dots uzdevums komplektēt un nodrošināt OMLT misijas līdz turpmākajiem rīkojumiem. Sauszemes spēki veiksmīgi izmantoja esošo sadarbību ar Mičiganas Nacionālo gvardi un saņēma piedāvājumu par sagatavošanu OMLT vajadzībām.

Pa labi: Gaisa atbalsta kontrolieriem jāspēj glābties gan no pretinieka lodēm, gan vienlaikus atbalstīt savus spēkus. Pa kreisi: pēc gaisa atbalsta kontroliera kvalifikācijas iegūšanas. Foto no E. Svenča personīgā arhīva.

Attīstot šo ideju, tika panākta vienošanās, ka ASV Mičiganas Gaisa nacionālā gvarde arī turpmāk atbalstīs NBS, līdz Latvija spēs pati attīstīt savu gaisa atbalsta kontrolieru apmācības programmu.

Kāpēc radās nepieciešamība veidot jaunu gaisa atbalsta kontrolieru sistēmu jeb vienotu standartu, stāsta Nacionālo bruņoto spēku majors Edmunds Svenčs:

— Līdz noteiktam laikam jēdziena gaisa atbalsta kontrolieris vispār nebija, vismaz ASV un Lielbritānijas armijās. Arī pārējo valstu (gan NATO, gan ārpus NATO) bruņotajos spēkos bija speciālisti, kuri, neskatoties uz to dažādo nosaukumu, pildīja vienādas funkcijas, koordinējot artilērijas, gaisakuģu un jūras artilērijas uguns atbalstu. Tādējādi izveidojās situācija, ka katra valsts attīstīja savu nacionālo apmācību programmu, pieskaņotu savam bruņojumam.

Jau kopš Līča kara (1990—1991) NATO iesaistījās operācijās, kurās vairākas valstis apvienoja savu nacionālo kaujas kapacitāti zem vienotas vadības. Radās situācijas, kad krastu sargā ASV Krasta apsardze, gaisā lido Spānijas lidmašīnas un uz zemes šauj britu artilērija. Gan Irākā, gan Afganistānā šāda parādība ir realitāte arī šobrīd. Protams, apvienot spēkus ir vienkārši, bet kontrolēt un efektīvi tos izmantot ir ļoti grūti. Bieži radās situācijas, kurās lidmašīnas uzmeta bumbu draudzīgajiem spēkiem, artilērija sašāva civilās ēkas, bet franciski runājošie «Mirage» piloti ar milzīgām grūtībām spēja saprast, piemēram, britu gaisa atbalsta kontrolieri. Neviens neko sliktu negribēja, bet neviens arī nezināja, kā izdarīt visu pareizi. Nav brīnums, ka arvien spēcīgāka kļuva ideja par vienotu standartu gaisa atbalsta kontrolieru apmācībā, līdz ar to arī ceļot profesionalitātes līmeni pašiem pilotiem un beidzot izvirzot vienādas prasības visām nācijām — vismaz NATO ietvaros.

Pirmais solis no NATO dalībvalstu puses bija STANAG 3797 standarta vienošanās publicēšana, kas izvirzīja vienotas prasības gaisa atbalsta kontrolieru sagatavošanā. Tomēr, pēc ASV instruktoru domām, uzlabojums nebija pietiekams, jo vairākums valstu tāpat turpināja attīstīt specifiski nacionālas apmācību programmas. Vācijā tika izveidota skola, kura, manuprāt, ir vistuvāk tai idejai par gaisa atbalsta kontrolieru sagatavošanu, kādu to saskata ASV.

ASV ir iniciējušas un ļoti aktīvi veic gaisa atbalsta kontrolieru programmas ieviešanu, nosakot, ka tai jābūt vienīgajai pareizai, turklāt vienotai visām NATO valstīm. Tiek pārstrādāts esošais un drīzumā tiks publicēta jauna standarta vienošanās. Ir skaidrs, ka ASV šādi izmanto savu dominējošo lomu citu NATO valstu vidū, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai ASV ir tiesīgas izsniegt kvalifikācijas apliecinājumu gaisa atbalsta kontrolieru skolas izveidei jebkurā no pasaules valstīm (pārsvarā NATO valstīs). Taču ASV nostāju var saprast divu iemeslu dēļ: 1) pārvarot Eiropas valstīm raksturīgo kūtrumu (ilgās diskusijas), ASV ātri nāk klajā ar vienotu standartu, kas jau darbojas ASV (kāpēc gan jāizdomā ritenis no jauna?); 2) arī no savas pieredzes Irākā un Afganistānā varu teikt, ka ASV un Lielbritānijas gaisakuģi ir tie, kuri dara visu «melno darbu», — pārējās dalībvalstis ir izvirzījušas pārāk daudz ierobežojumu attiecībā uz to, ko tās drīkst un ko nedrīkst darīt. Tāpēc iespēja, ka JTAC runās pa rāciju ar Francijas vai Spānijas pilotu, ir viens procents no simta... Turklāt jebkuram gaisa atbalsta kontrolierim, kas atrodas Afganistānā, ja viņš nav ieguvis ASV atzītu izglītību, ir jā-kārto papildu pārbaudījums pašā misijas rajonā un jāveltī zināms laiks iepazīstināšanas procesam (konkrēti Norvēģijas gaisa atbalsta kontrolieris).

Austrālija, Lielbritānija un Kanāda jau ir saņēmusi atzinumu, ka viņu JTAC programmas tiek kvalificētas kā identiskas ASV izglītībai. Un jāatzīst, ka šī tendence pieaug... Šobrīd rindā gaida arī Polija un Ungārija, lai varētu uzsākt JTAC programmas attīstību savā valstīt. Saņemot pirmos JTAC kvalifikācijas apliecinājumus, Latvija nostātos ļoti augstā līmenī un tās JTAC kapacitāte tiktu nešaubīgi pieņemta jebkur pasaulē.

Informācijai:
Gaisa atbalsta kontrolieris ir ASV iniciēts projekts, kurā iesaistījušās Lielbritānija, Kanāda un Austrālija. Šajās valstīs jau darbojas sertificētas JTAC skolas ar neatkarīgām nacionālajām programmām. Pieteikumi uz pievienošanos JTAC programmai ir iesniegti no Norvēģijas, Polijas, Rumānijas un Ungārijas. Domājams, ka tas ir laika jautājums, kamēr pārējās NATO valstis pievienosies šai programmai. Visas JTAC programmai pievienojušās valstis vieno galvenais «jumta dokuments» — JTAC vienošanās memorands (JTAC MOA). Balstoties uz šo dokumentu, katra valsts var izstrādāt savus nacionālos dokumentus par JTAC programmu, taču tajos nedrīkst samazināt JTAC MOA noteiktos standartus

Gaisa atbalsta kontrolieris ir augsti kvalificēta militārpersona, kas kaujā no priekšējām līnijām koordinē un tieši vada iznīcinātāju tuvo gaisa atbalstu un cita veida gaisa atbalsta operācijās.

Tuvais gaisa atbalsts ietver gan lidmašīnu, gan helikopteru gaisa operācijas pret ienaidnieka objektiem tuvā distancē no pašu karaspēka vienībām.

Dāvis Stalts, Tēvijas Sargs.