Esam nopietna, labi motivēta un profesionāla Lietuvas bruņoto spēku daļa

— Lai arī Baltijas valstis militārā jomā cieši sadarbojas, tomēr mūsu militārās sistēmas atšķiras. Kāda ir Lietuvas militārā sistēma? Kādu daļu tajā ieņem jūsu zemessargi jeb Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēki?

— Lietuvas bruņotos spēkus nosacīti veido četri stūrakmeņi: profesionālā armija, obligātā militārā dienesta karavīri, rezervisti un brīvprātīgie. Kopumā Lietuvas bruņotajos spēkos ir 14 000 karavīru.

Profesionālās armijas sastāvā ir Sauszemes, Gaisa, Jūras un Speciālo uzdevumu spēki. Obligāto militāro dienestu Lietuvā atjaunoja tikai pirms diviem gadiem (2015. gadā), un turpmākos piecus gadus paredzēts iesaukt 30 228 pilsoņus vecumā no 18 līdz 27 gadiem jeb — 3000 jaunu karavīru gadā. Savukārt rezerves vienības Lietuvā veido obligāto un profesionālo militāro dienestu beigušie.

Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēki ir Sauszemes spēku sastāvā.  Brīvprātīgo spēkos dien 500 profesionālā militārā dienesta karavīri — virsnieki un vecākie virsnieki — un ap 4700 brīvprātīgo.

Brīvprātīgie karavīri savu pienākumu pamatā pilda nedēļu nogalēs — 30—50 dienas gadā. 30 dienas gadā ir apjoms, kam piešķirts valsts finansējums. Līdzekļus par brīvprātīgajiem, kuri kādas no mācībām neapmeklē, novirzām aktīvāku biedru biežākai dalībai.

Daļa brīvprātīgo karavīru vēlas apgūt arī militāru specialitāti. Šādam nolūkam paredzēts budžets 7—15 papildu dienām izvēlēto kursu apguvei.

Daļa mūsu karavīru brīvprātīgo dienestā ir 15 —20 gadus. Viņi viennozīmīgi kļuvuši par profesionāļiem. To atzīst arī mūsu kolēģi, aicinot šos ilggadējos karavīrus par instruktoriem gan Sauszemes spēku mācību centrā, gan apmācot obligātā militārā dienesta karavīrus.

— 30 dienas gadā militārām mācībām — vai tas ir pietiekami labu kaujas spēju uzturēšanai?

— Mācību dienu skaits nav noteikts nejauši. Tas izvēlēts, balstoties realitātē un ņemot vērā trīs būtiskus faktorus: finansējumu, civilā jomā strādājoša cilvēka iespējas un zināšanu un prasmju apjomu, kas jāapgūst, lai sasniegtu atbilstošu militārās sagatavotības pakāpi.

Lielākā daļa brīvprātīgo nevarētu piedalīties mācībās, piemēram, 50 dienas gadā. Savukārt 10 mācību dienās nav iespējams apgūt pietiekami daudz, lai tam būtu vērtība un jēga.

— Kā jūs vērtējat Lietuvas brīvprātīgo spēku karavīru sagatavotību?

— Brīvprātīgo karavīri kļūst par profesionāliem karavīriem ļoti pakāpeniski — vairāku gadu gaitā, piedzīvojot daudzas mācības un uzkrājot pieredzi. Ceturtā daļa brīvprātīgo karavīru dien brīvprātīgo spēkos daudzus gadus. Vismaz 1000 ir dienestā ne mazāk kā piecus gadus. Šie cilvēki ir ļoti labi sagatavoti. Turklāt brīvprātīgo karavīru rindās ir arī armijas rezervisti — gan profesionālo, gan obligāto militāro dienestu beigušie. Šie cilvēki iestājas brīvprātīgo spēkos jau ar profesionāla karavīra pieredzi.

Ik gadu Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēki organizē mācības, lai vērtētu savu karavīru profesionālo līmeni. Mācību ietvaros analizējam karavīru cīņas spējas vada līmenī. Ik reizi vismaz puse mūsu karavīru apliecina labu sagatavotību.

Uzskatu, ka esam nopietna, labi motivēta un profesionāla Lietuvas bruņoto spēku daļa. Un tie nav tukši vārdi. Piemēram, pagājušajā vasarā vienība, ko atlasījām no brīvprātīgo spēku profesionāļiem un karavīriem, devās uz Ukrainu, lai tur apmācītu profesionālu karavīru bataljonu. Citus ukraiņu karaspēka bataljonus apmācīja Lietuvas profesionālās armijas karavīru vienības. Man bija patiess gandarījums novērot, ka brīvprātīgo vienība savu uzdevumu veica tikpat augstā līmenī kā profesionālā dienesta biedri. 

Mūsu brīvprātīgo karavīru vienības piedalījušās misijās Kosovā un Afganistānā, dienot pusi gada līdzīgi kā profesionālā dienesta karavīri. Brīvprātīgo spēku karavīri turp nedevās kā individuāli kareivji, kurus iekļāva esošās vienībās. Formējām savu vienību. Komandējošajā sastāvā bija brīvprātīgo spēku profesionālie karavīri, bet vienību veidoja brīvprātīgo karavīri. Un atkal varu apliecināt, ka pildījām dienestu tikpat augstā līmenī kā profesionālā dienesta karavīri. 

Vienīgais, ar ko atšķiramies no profesionālās armijas karavīriem — viņu rīcībā ir vairāk laba transporta un tehnikas. Spēju ziņā mēs varam veikt līdzvērtīgus uzdevumus.

— Jūs minējāt, ka ievērojama daļa brīvprātīgo karavīru dien gadiem. Kā jūs skaidrojat šādu uzticību?

— Domāju daudziem brīvprātīgo dienests kļuvis par dzīvesveidu. Karavīriem dienestā ir draugi. Cilvēki pavada savu brīvo laiku veidā, kas šķiet interesants un piepildīts. Zinu, ka daudziem vīriešiem patīk šaut, saista militārā dzīve. Ja brīvprātīgo spēku karavīrs dienestā ir četrus gadus, dienests sedz izdevumus transportlīdzekļa vadītāja apliecības iegūšanai. Karavīriem ir iespēja  doties misijās vai piedalīties mācībās ārpus Lietuvas. Turklāt par dalību mācībās brīvprātīgo karavīrs saņem tādu pašu samaksu kā profesionālā dienesta  karavīrs.

 Zinu, ka daudzi dienestā ir, arī patriotisku jūtu vadīti. Dienēšana brīvprātīgo spēkos dod iespēju saglabāt civilo profesiju, bet vienlaikus sniegt savu pienesumu valsts aizsardzībā.

— Kā pēdējo gadu ģeopolitiskie notikumi iespaidojuši cilvēku vēlmi iestāties brīvprātīgo spēkos?

— Mēs neesam piedzīvojuši izteiktu cilvēku skaita pieaugumu. Kopumā katru gadu mums pievienojas ap 1000 jaunu brīvprātīgo karavīru, bet aptuveni tikpat aiziet. Reālais pieaugums ir ap 150—200 karavīri gadā. Bet šai situācijai ir vairāki skaidrojumi. Lietuvā vēsturiski darbojas paramilitāra, valsts atbalstīta organizācija, kura nav saistīta ar Lietuvas bruņotajiem spēkiem, — Lietuvas Strēlnieku savienība (Lietuvos Šaulių sąjung). Tajā ir ap 10 000 brīvprātīgu biedru vecumā no 12 līdz 45 gadiem. 66% no šiem cilvēkiem ir jaunieši vecumā līdz 18 gadiem. [Jauno strēlnieku apmācība līdzinās tai, ko Latvijā iegūst Jaunsardzē. Savukārt pieaugušie strēlnieki apgūst pretošanās spēju iemaņas bruņota konflikta gadījumā.]

Lietuvas Strēlnieku savienībā var iestāties jebkurš brīvprātīgais — viņam nav jāatbilst noteiktām prasībām, kā tas ir, stājoties Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēkos. Strēlnieki paši pērk ekipējumu, bet viņu dalība mācībās ir dalībnieku brīva izvēle. 

Saasinoties krīzei Ukrainā, daļa Lietuvas iedzīvotāju iestājās šajā organizācijā, iespējams, šādi cerot iegūt lielāku drošību un iemaņas aizstāvēties bruņota konflikta gadījumā.

Otrs iemesls, kādēļ pēdējo gadu laikā brīvprātīgo spēku rindas būtiski nepalielinājās, ir obligātā militārā dienesta atjaunošana. Pirmos divos obligātā militārā dienesta iesaukumos nebija nepieciešamības sūtīt pavēstes — 6000 cilvēku pieteicās brīvprātīgi. Turklāt daļa mūsu [Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēku] karavīru arī pieteicās obligātajam militārajam dienestam. Pamatā tie bija jauni cilvēki, kuri vēlējās plašāku un intensīvāku mācību un praktisko spēju apgūšanu. Turklāt šiem pirmajiem obligātā militārā dienesta iesaukuma karavīriem bija veltīta liela sabiedrības uzmanība, viņus uzskatīja par varoņiem. Iespējams, daudziem karavīriem tas šķita glaimojoši.

Saskaņā ar Lietuvas likumdošanu, ja karavīrs ir trīs gadus dienējis Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēkos, to pielīdzina pabeigtam obligātajam militārajam dienestam. Tas dod karavīram tiesības iestāties profesionālā militārā dienestā. Šo iespēju parasti izmanto labākie no mūsu karavīriem. Brīvprātīgo spēkiem šo karavīru aiziešana ir zaudējums.

— Droši vien, ja raugās plašāk — Lietuvas bruņoto spēku kontekstā —, tas ir ieguvums profesionālajai armijai.

— Jā, jums taisnība, bet mums tas ir zaudējums, jo aiziet sagatavotākie un talantīgākie vada komandieri. Ja paskaita tos, kuri pēdējo piecu gadu laikā aizgājuši un kuru dienesta laiks nav bijis mazāks par pieciem gadiem, kopā veidojas ap 1000 labi kvalificētu karavīru. Daļa no viņiem dien citās armijas struktūrās, daļa aizgājuši no militārās aprites. Aprunājoties klātienē, gan šie cilvēki saka, ka noteikti atgriezīsies, ja Lietuvai draudēs briesmas.

— Jūs teicāt, ka pirmo obligātā dienesta iesaukumu karavīri baudīja lielas sabiedrības simpātijas un uzmanību. Kāda kopumā ir Lietuvas iedzīvotāju attieksme pret militāristiem?

— Man šķiet, attieksme pret karavīriem ir pozitīva. Pēc socioloģiskām aptaujām, pa laikam uzticības ziņā izkonkurējam baznīcu un policiju. Nav gluži kā Amerikā, ka cilvēki uz ielas nāktu klāt, spiestu roku un teiktu paldies par dienestu, bet cilvēki arvien vairāk apzinās, ka mūsu loma ir svarīga kopīgai drošībai. Domāju, ka karavīri vispersoniskāk jūt cieņu un atbalstu sev tuvu cilvēku lokā — ģimenē, skolā, universitātē, draugu vidū.

— Jūs minējāt, ka obligātais militārais dienests zināmā mērā konkurē ar Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēku dienestu. Varbūt Latvijas izvēlētā taktika, neatjaunot obligāto militāro dienestu, ir pareiza? Varbūt gluži labi var iztikt ar profesionālo armiju un brīvprātīgo spēkiem?

— Kad sākotnēji dzirdēju par Lietuvas apņemšanos atjaunot obligāto militāro dienestu, man likās, ka prātīgāk un ekonomiskāk būtu vairāk cilvēku piesaistīt brīvprātīgo spēkiem. Bet, vērojot obligātā militārā dienesta karavīrus, viņu apmācību un izaugsmi, es novērtēju, ka stratēģiski tas ir pārdomāts ieguldījums armijas rezerves spēku veidošanā.

Kā jebkurš sākums, arī obligātā militārā dienesta atjaunošana Lietuvā nebija vienkāršs uzdevums. Vajadzēja izstrādāt mācību programmu, atlasīt un sagatavot instruktorus, kuri spētu apmācīt vēl nepieredzējušus karavīrus, sakārtot un nodrošināt loģistiku un virkni tehnisku jautājumu.

Pirmais iesaukums palīdzēja praksē gan ieraudzīt, gan novērst problēmas. Šķiet, šobrīd sistēma jau ir pietiekami labi sakārtota un funkcionējoša. Arī obligātā militārā dienesta karavīru aptauju dati liecina, ka 89% pozitīvi vērtē gūto pieredzi, zināšanas, apstākļus un nodrošinājumu.

— Pieminot Lietuvas Strēlnieku kustību, teicāt: lai pievienotos Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēkiem, jāizpilda noteiktas prasības. Kāds ir ceļš, lai kļūtu par brīvprātīgo karavīru?

— Potenciālajam brīvprātīgajam jāvēršas ar iesniegumu Rekrutēšanas dienestā. Topošajiem karavīriem jāiztur medicīnas pārbaude un jāiesniedz izziņa no policijas par nesodāmību. Kad šīs formalitātes nokārtotas, jābeidz trīs nedēļu karavīra pamatapmācības kurss. Pēc tā brīvprātīgais dod svinīgu zvērestu kalpot Lietuvai un kļūst par pilnvērtīgu karavīru. Pirms uzsāks dienestu savā vienībā, viņš saņems pilnu ekipējumu.

— Kāds ir brīvprātīgo spēku karavīra ekipējums?

— Tieši tāds pats kā profesionālās armijas karavīram. Vienīgi līdz šim profesionālās armijas karavīriem tika izsniegti divi formas tērpi, mums — viens. Šī gada laikā visi brīvprātīgo spēku karavīri tiks nodrošināti līdzvērtīgi profesionālās armijas biedriem. Arī mūsējiem būs divas formas.

— Kur Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēku karavīram glabājas ierocis? Igaunijā, piemēram, to katrs glabā savās mājās.

— Lietuvā tā nav. Brīvprātīgo karavīra ierocis glabājas viņa vienībā.

— Kāda ir darba devēju attieksme pret darbiniekiem, kuri dien brīvprātīgo spēkos?

— Attieksme ir ļoti atšķirīga. Protams, lielākoties visas mācības notiek brīvdienās, tomēr lielākas mācības risinās četras piecas dienas, un šim nolūkam brīvprātīgie karavīri ņem apmaksātu vai bezalgas atvaļinājumu. Ir darba devēji, kuru iebildumu un attieksmes dēļ brīvprātīgie ir aizgājuši no dienesta, nespējot savienot civilo darbu un militārās mācības.

Lai veidotu lielāku darba devēju izpratni un labvēlīgu attieksmi, jau ceturto gadu organizējam Darba devēju dienu, kuras laikā aicinām uzņēmējus uz kādu no militāro mācību vietām un organizējam viņiem īpašu programmu visas dienas garumā.

— Jūsuprāt, ko dienests brīvprātīgo spēkos dod cilvēkam? Kā tas viņu maina, ietekmē?

— Manuprāt, militārais dienests vispār cilvēkus padara par labākiem cilvēkiem. Viņi mācās disciplīnu. Iegūst plašāku redzesloku. Dienesta ietvaros dodas uz citām zemēm un ierauga tās ļoti atšķirīgā skatījumā, salīdzinot ar parasto civilo ceļotāju. Paveras jaunas, no civilās dzīves atšķirīgas iespējas. Bieži papildus tiek apgūta jauna profesija — specialitāte, kuras zināšanas nereti var izmantot arī ikdienas dzīvē. Dienestā ir iespēja atklāt vai attīstīt sevī līdera spējas.

Brīvprātīgs karavīrs noteikti ir veselīgāks par vidusmēra cilvēku. Lai veiktu dažādus uzdevums, pašam jārūpējas, lai uzturētu sevi labā fiziskā formā. Ir jāskrien, jālec, daudzi kilometri jāiet kājām. Karavīrs ir spiests sevi iekšēji disciplinēt, regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm arī tāpēc, lai nezaudētu cieņu savu biedru acīs.

— Vai brīvprātīgo spēku karavīri apzinās, ka viņus gatavo līdzīgi kā jebkuru karavīru — īstiem kaujas apstākļiem? Vai arī daļa to tomēr uztver kā interesantu laika pavadīšanas veidu, īsti neapzinoties savu uzdevumu?

— Domāju, tas ir ļoti individuāli. Piemēram, ir cilvēki, kuri beidz obligāto dienestu, iestājas brīvprātīgo spēkos, dod zvērestu un pēc dažiem mēnešiem dienestu pamet. Manuprāt, tie nav īsti karavīri, jo viņi diez vai apzinās savu lomu un savu pienākumu pret valsti. Bet, piemēram, jaunie strēlnieki, kuri iestājas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēkos, savukārt ļoti labi apzinās, ko un kādēļ viņi dara. 

Vēl esmu novērojis, ka cilvēku attieksme un motivācija, uzsākot brīvprātīgo dienestu, pakāpeniski mainās. Dažkārt tāds, kuru aizrāva kāds noteikts brīvprātīgo karavīra dzīves aspekts, nevis misijas apziņa, pēc laika tik ļoti vēlas dzīvi saistīt ar armiju, ka iestājas profesionālajā dienestā. Tāpat, ja karavīrs desmit gadus dien brīvprātīgo spēkos, viņam ir labs komandieris un līdzās draugi, visticamāk, šis cilvēks ļoti labi apzinās, ka viņš ir karavīrs, un ir gatavs aizstāvēt savu zemi.

— Kādas ir Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēku spējas?

— Savus uzdevumus zina katrs vads, katra rota. Mūsu uzdevums ir cīnīties ar ienaidnieku katram savā ģeogrāfiskajā teritorijā. Īstenot teritorijas aizsardzību.

Bet  mums ir savi miera laika uzdevumi. Piemēram, plūdu, ugunsgrēku vai citu dabas  postījumu un ārkārtas situāciju gadījumā mēs sadarbojamies un palīdzam noteiktām profesionālām vienībām.

Brīvprātīgo spēku uzdevumos ietilpst arī dalība valstiskās operācijās. Piemēram, šajā rudenī brīvprātīgo spēku formēta vienība dosies misijā uz Mali.

— Kā, jūsuprāt, brīvprātīgo karavīru kustības ir sagatavotas kopīgi darboties visu trīs Baltijas valstu līmenī?

— Savstarpējās sadarbības un integrācijas process ar katru gadu kļūst labāks un pilnīgāks. Mēs pastāvīgi piedalāmies kopīgās mācībās. Pierobežu teritorijās šī sadarbība ir īpaši izteikta un regulāra.

Manuprāt, brīvprātīgo spēku spējas un sagatavotību iespējams vērtēt un salīdzināt pēc uzdevumiem, kuri mācību ietvaros tiek veikti. Ja vērtē šādi, domāju, ka visu trīs valstu brīvprātīgo karavīru vienības ir labi sagatavotas un līdzvērtīgas. Tās ir gatavas Baltijas aizsardzībai.