Pabriks: Latvieši un lietuvieši ir brāļu tautas, kuras vieno brīvība

Aizsardzības ministra Arta Pabrika uzruna 2019. gada 17. martā Īles nacionālo partizānu pēdējās kaujas 70. gadadienai veltītā piemiņas pasākumā pie Īles bunkura.

Latvijas pilsoņi un pilsones, Lietuvas pilsoņi un pilsones!

Šodien mēs šeit ne tikai pieminam tos Latvijas un Lietuvas partizānus, kuri šeit krita, bet arī svinam brīvības svētkus. Brīvības cena ir ļoti augsta. Tas nozīmē, ka dažreiz brīvības cena ir arī dzīvības cena. Tie partizāni, tie Latvijas pilsoņi, kas turpināja domāt un iestāties par brīvību šeit un krita 1949. gadā, droši vien nevarēja iedomāties, – varbūt viņi cerēja kādreiz uz to, bet diez vai viņi iedomājās, – ka tādās dienās kā šodien šeit skanēs Latvijas un Lietuvas nacionālās himnas.

Brīvība ir lieta, kuru saprot tie cilvēki, kuri ir brīvībā dzīvojuši. Brīvību mēs varam salīdzināt ar ūdeni, ar cilvēku, kurš ir izslāpis un kurš ne tikai teoretizē par ūdeni, bet arī zina, kā ir, kad nav ūdens, ko dzert. Tā ir ar cilvēkiem, kas ir dzimuši brīvībā. Šie partizāni bija dzimuši brīvā Latvijas valstī, un viņi nevarēja samierināties ar to, ka sveša vara ir atņēmusi to, kas viņiem pienākas no dzimšanas.

1949. gadā jau četrus gadus citur Eiropā valdīja šī brīvība. Cilvēki atkal strādāja, cēla mājas, mīlēja viens otru, attīstīja savas valstis. Mūsu pilsoņiem vajadzēja vai nu piemēroties okupācijas varai vai stāties pretī ar un par saviem principiem.

Mēs noteikti nevaram nosodīt tos, kuri varbūt izvēlējās nedaudz vieglāku ceļu, jo mēs paši nekad nezinām, cik daudz mums būtu spēka, ja mēs nokļūtu tik grūtā un kritiskā situācijā. To zina tikai tie, kas tādā paši ir bijuši. Līdz ar to mēs nevaram nosodīt tos, kas varbūt ne vienmēr cīnījās ar ieročiem rokās vai varbūt meklēja nedaudz vieglāku ceļu, kā saglabāt savas dzīvības (..). Mēs nevaram neko viņiem pārmest, jo kas gan mēs esam, lai citiem pārmestu.

Taču mēs noteikti varam izcelt tos, kuri neizgāja uz kompromisu, bet iestājās par šiem principiem, lai nākamajām paaudzēm, lai tiem jaunsargiem, kas šeit ir, lai tiem karavīriem, kas šeit ir, lai mums visiem, kas šeit ir, būtu skaidrs, ko nozīmē brīvība, ko nozīmē dzīvot brīvā valstī, ko nozīmē dzīvot brīvā sabiedrībā un kā nebūt izslāpušiem cauru dienu pēc brīvības.

Es gribētu teikt, ka vēl šis 1949. gads ir patiesībā tikai turpinājums tam, kas notika piecus gadus iepriekš.  Un arī tas mums ir šodien, tieši šajā datumā, 17. martā, jāpiemin. Tas ir Konstantīns Čakste ar ļoti lielu grupu Latvijas elites, kuri arī situācijā, kad nebija izvēles, izdarīja pareizu izvēli. Viņi nenostājās ne par labu nacistiem, ne par labu komunistiem, bet par labu tiem brīvības un demokrātijas ideāliem, par kuriem arī viņiem nācās samaksāt šo augsto brīvības cenu, kas bija viņu pašu dzīvība. Līdz ar to simboliski mēs varam arī šos 75 gadus, kas ir pagājuši kopš Čakstes memoranda parakstīšanas, šeit atzīmēt.

Visbeidzot es gribētu pateikt, ka šis te bunkurs, šī te vieta ir ļoti labs pierādījums tam, ka brīvība ir universāla vērtība, ka tā vieno arī mūsu brāļu tautas – latviešus un lietuviešus, jo arī šeit lietuvieši partizāni krita par tām pašām vērtībām. Un, ja kādreiz mēs dzirdam dažu labu politiķi pasakot, ka mēs jau vairs neesam brāļi, bet konkurenti, tad vienīgais, kur es redzu šo konkurenci, ir cīņā par to, kurš būs labāks un veiksmīgāks brīvības aizstāvis.

Nolieksim no vienas puses galvas šo cilvēku priekšā, pateiksim paldies viņiem, bet no otras puses – būsim priecīgi, jo beigu beigās virs šī bunkura neskan svešu valstu himnas, šeit skan Latvijas himna. Tātad tas arī pasaka, kurš beigu beigās uzvarēja. Slava un piemiņa mūsu varoņiem!