Militārpersonām, civiliedzīvotājiem, politiķiem, sabiedrībai un industrijai jāsadarbojas ciešāk

Viedoklis
Līga Lakuča
Ramms
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Egons Ramss (Egon Ramms)

Vācijas armijas atvaļinātais ģenerālis

Atvaļinātais ģenerālis Ramss: militārpersonām, civiliedzīvotājiem, politiķiem, sabiedrībai un industrijas pārstāvjiem šobrīd ir jāsadarbojas daudz ciešāk

Vingrinājumi «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle» Latvijā tiek rīkoti kopš 2011. gada. Šo mācību laikā Latvija attīsta uzņemošās valsts atbalsta spējas un uzlabo prasmes sadarboties ar citām NATO dalībvalstīm un stratēģiskajiem reģionālajiem partneriem.

«Tēvijas Sargs» aicināja uz sarunu Vācijas armijas atvaļināto ģenerāli, vingrinājumu vecāko mentoru Egonu Ramsu (Egon Ramms).

— Pēc manā rīcībā esošās informācijas, jūs vecākā mentora amatā Rīgā strādājat jau kopš 2011. gada.

— Pirmoreiz šeit ierados jau 2006. gadā, kad biju Ščecinā izvietotā NATO Daudznacionālā Ziemeļaustrumu korpusa komandieris. Atgriezos 2008. un 2009. gadā, pildot savus dienesta pienākumus un atbildot par šī reģiona drošību jau kā Brunsumā izvietoto Apvienoto spēku pavēlniecības komandieris. 2008. gadā bija ļoti interesanti apmeklēt visas trīs Baltijas valstis, jo toreiz bija pagājušas tikai sešas nedēļas, kopš bija beidzies Gruzijas karš. 2010. gadā pēc NATO padomes pasūtījuma Apvienoto spēku pavēlniecības štābs izstrādāja Baltijas valstu pirmo aizsardzības plānu. Savukārt 2010. gadā es šeit ierados, lai veiktu apvidus izpēti. Līdz ar to var teikt, ka mana sasaiste ar Baltijas valstīm sākās 2006. gadā.

2010. gada septembrī tiku atvaļināts no dienesta armijā un man tika piedāvāts vecākā mentora darbs. 2011. gadā es šeit ierados, lai pārņemtu darba pieredzi un lietas no sava priekšgājēja, bet 2012. gadā kļuvu par vecāko mentoru. Kopš 2012. gada esmu šeit bijis katru gadu. Man ļoti patīk būt Latvijā, man ir īpašas attiecības ar Rīgu un Latvijas cilvēkiem.

— Kā vērtējat šo gadu laikā notikušās izmaiņas?

— Šo gadu laikā daudzas lietas ir paveiktas pilsētas infrastruktūras rekonstrukcijā, lai Rīga atgūtu savu kādreizējo pievilcību gan saistībā ar vēsturisko ēku atjaunošanu Vecrīgā, gan ar jauno un skaisto «jauniešu stila» rajonu izbūvi. Atliek tikai mudināt Rīgu un Latviju turpināt šādu programmu īstenošanu, jo Rīgu apmeklē daudz tūristu, un tā ir tūristiem pievilcīga pilsēta.

— Kāds ir jūsu vērtējums saistībā ar vingrinājumiem «Steadfast Pyramid» un «Steadfast Pinnacle»?

— 2011. gadā mācībās tika izmantots Cerāzijas (Cerasia) scenārijs — tas bija mākslīgi radīts apgabals Āfrikā. Toreiz mēs koncentrējāmies uz krīzes reaģēšanas operācijām, trenējot gatavību iesaistīties miera atbalsta operācijās visā pasaulē. Un viens no NATO spēku Eiropā virspavēlnieka vietniekiem (DSACEUR), tagad jau atvaļinātais britu ģenerālis Ričards Širefs (Richard Shirreff), 2013. gadā nolēma, ka būtu labi šo mācību scenāriju, atbalstot NATO 5. pantu, mainīt uz kolektīvās aizsardzības scenāriju attiecībā uz operāciju plānošanu. Tas nozīmē, ka mēs negrasāmies karot, bet veikt visu nepieciešamo saistībā ar plāniem, kas ir jāizstrādā, jāsagatavo utt. 2013. gadā mēs nebijām pilnīgi gatavi, lai mācības varētu notikt pilnībā pēc jaunā scenārija. Pirmo reizi to izspēlējām kā NATO 5. panta — kolektīvās aizsardzības scenāriju, vadoties pēc Ukrainas pieredzes ar Krimas pussalas aneksiju un situāciju Austrumukrainā. Tātad 2014. gada septembrī mēs patiešām bijām apmācības un izglītības priekšgalā, jo, izmantojot tikai atklāti pieejamus avotus, tika izveidots jauns un labs mācību scenārijs, kas toreiz bija diezgan pietuvināts reālajai situācijai.

— Kā jūs vērtējat drošības situāciju Baltijas reģionā? Prasību par 2% no IKP atvēlēšanu aizsardzībai? Kāpēc, jūsuprāt, Vācijai līdz šim nav izdevies šo prasību izpildīt?

— NATO, izmantojot zemes sakaru ceļus, spēj pārvietoties un izvērsties gandrīz visā NATO teritorijā, bet Baltijas valstis atrodas ļoti īpašā situācijā, jo šis reģions zināmā mērā ir kā Eiropas ziemeļaustrumu daļas papildinājums, kas sniedzas tālu uz austrumiem, kur Baltijas valstīm ir tiešā robeža ar Krieviju un Baltkrieviju. No šī viedokļa raugoties, šī ir viskritiskākā vieta, runājot par jebkādu aizsardzības pasākumu organizēšanu šajā reģionā. Sākumā ir jāveic īpaši sagatavošanās darbi un plāni, lai varētu, pirmkārt, garantēt jūsu valstu iedzīvotājiem NATO klātbūtni un pārliecināties, ka viņi jūtas aizsargāti ar NATO klātbūtni. Par aizsardzības pasākumu attīstību un tiem jautājumiem, kas jāsasniedz saistībā ar budžeta līdzekļu izlietojumu aizsardzības jomā, es vēlos uzsvērt, ka lēmums par aizsardzības budžeta palielināšanu tika pieņemts 2002. gadā. Tajā laikā Baltijas valstis vēl nebija NATO dalībvalstis. 2002. gada NATO Prāgas samita laikā valstu un valdību vadītāji vienojās, ka alianses dalībvalstu aizsardzības budžets ir jāpalielina līdz 2% no IKP, lai alianses karaspēks varētu sekmīgi piedalīties dažādās starptautiskajās operācijās — kolektīvās aizsardzības vai pasaules mēroga operācijas. Šī pozīcija tika vairākkārt uzsvērta arī nākamajos NATO samitos. Ļoti spēcīgi tieši NATO Velsas samita laikā 2014. gadā, proti, alianses dalībvalstu aizsardzības budžetam līdz 2024. gadam ir jāsasniedz 2% no IKP, no kura noteikta daļa, t. i. 20%, būtu jāparedz ieguldīt militārās tehnikas un ekipējuma iegādē un citās dalībvalstu bruņotajiem spēkiem nepieciešamajās jomās. 2004. gada marta beigās, kad Baltijas valstis tika uzņemtas NATO, tās zināmā mērā pievienojās šim lēmumam par alianses dalībvalstu aizsardzības budžeta palielināšanu līdz 2% no IKP. Es uzskatu, ja NATO atkal vēlas kļūt par veiksmīgu aizsardzības aliansi, tad tās dalībvalstīm ir jāveic šīs investīcijas. Protams, daži cilvēki iebilst šim uzstādījumam, sakot, ja kāda (mazāka) NATO dalībvalsts aizsardzībai atvēl 2% no sava mazā IKP, tas nav salīdzināms ar tiem līdzekļiem, ko mēs ieguldītu aizsardzībā, atvēlot 2% no mūsu augstā IKP, jo šī summa būtu daudz lielāka. Manuprāt, tā ir nevajadzīga diskusija, jo nav citas iespējas izmērīt kādas valsts aizsardzības izdevumus salīdzinājumā ar citām valstīm. Ja paskatāmies, kādas bija Vācijas aizsardzības spējas aukstā kara beigās — toreiz Vācijai bija 48 brigādes, no kurām 12 bija labi apmācītas rezervistu brigādes. Kāda situācija ir šodien? Vai mēs vispār spējam nodrošināt valsts aizsardzību un vēl papildus spējam nodot mūsu rīcībā esošos resursus, kas ir nepieciešami NATO kopējai aizsardzībai? Jāsecina, ka mums ir dažas nepilnības, kas būtu novēršamas. Šī iemesla dēļ es uzskatu — lai 2024. gadā sasniegtu šo svarīgo mērķi — 2% no IKP, visām NATO dalībvalstīm būtu cītīgi jāstrādā. Protams, ir daži citi piemēri kā Amerikas Savienotās Valstis, kas aizsardzībai atvēl daudz vairāk — piecus un vairāk procentu, bet mums ir jāpatur prātā, ka Amerikas Savienotajām Valstīm ir savas intereses gan Eiropā un aliansē, gan arī Klusā okeāna teritorijā. Ir skaidrs, ja viņi vēlas aptvert šo plašo teritoriju, tad viņiem ir jāspēj aizsardzībai atvēlēt vairāk līdzekļu, ne tikai 2% no IKP.

— Vai, raugoties no NATO viedokļa, aizsardzībai šajā reģionā tiek atvēlēti vajadzīgie līdzekļi?

— Tā kā esmu vācietis un zinu, ka pašlaik Vācijas valdība aizsardzībai vēl neatvēl 2% no IKP, man ir jābūt nedaudz piesardzīgam ar atbildi. No otras puses, šajā Eiropas ziemeļaustrumu daļā, ja es salīdzinu Latviju, Lietuvu un Igauniju, jāteic, ka starp šīm valstīm arī pastāv atšķirības. Tāpēc mans ieteikums jūsu valdībai, lai gan šādus ieteikumus man nav ļauts sniegt, tomēr — tieciet skaidrībā par to, kas, jūsuprāt, ir nepieciešams jūsu valsts aizsardzībai. Es to saku tāpēc, ka tā ir jūsu valsts, jums ir aktīvi jāpiedalās un jābūt šeit ieplānoto kolektīvās aizsardzības pasākumu priekšgalā, jums ir jāspēj segt tos izdevumus, kas ir nepieciešami šo pasākumu īstenošanai atbilstošā veidā. Es neesmu Vācijas politiķis, bet, vērojot Vācijas kancleres darbību, esmu dziļi pārliecināts, ka viņas mērķis ir panākt, lai Vācija līdz 2024. gadam aizsardzības vajadzībām spētu sasniegt 2% no IKP. Manā valstī notiek dažādas diskusijas par šo jautājumu, turklāt mūsu koalīcijas valdībā abām lielākajām partijām ir atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā, tomēr esmu pārliecināts, ka kanclere Merkele spēs sasniegt šo mērķi 2024.—2025. gadā. Kā jau es iepriekš teicu, salīdzinot tās aizsardzības spējas un iespējas, kas Vācijai bija aukstā kara beigās, mums ir jāiegulda vairāk līdzekļu mūsu bruņotajos spēkos, lai mēs iegūtu līdzīgas spējas, bet zemākā līmenī.

— Pastāv viedoklis, ka situācija pēc aukstā kara bija atšķirīga no pašreizējās situācijas, ka ir jāspēj rast jaunus risinājumus...

— Piekrītu jūsu sacītajam. Man nepatīk, ka cilvēki šobrīd raksta avīzēs vai ziņu virsrakstos, ka aukstais karš ir atgriezies, jo situācija ir ļoti atšķirīga. Beidzamajos gados tik daudz kas notiek kibervidē; mēs redzam arī hibrīdkara pazīmes — šādas tehnoloģijas piedzīvo ļoti strauju attīstību. Nedomāju, ka visi jūsu valsts un arī Vācijas iedzīvotāji būtu informēti par šiem procesiem. Ja kāds vēlas diskutēt, vai karš ir sācies vai ne, es atbildu — tas ir sācies, ja mēs runājam par kiberuzbrukumiem un hibrīdkaru. Tas turpinās. Nav šaubu, tas šobrīd nav pāraudzis atklātā konfliktā, tomēr der zināt, ka, piemēram, Vācijas bruņotie spēki no pagājušā gada 1. janvāra līdz 28. februārim, t.i., divu mēnešu laikā pieredzēja 240 000 kiberuzbrukumu! Tātad ir jāorganizē kiberaizsardzības pasākumi neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai ne. Mums vienkārši tas jādara un ir jāatrod veids, kā to panākt. Ir jāapspriež šo pasākumu tiesiskais regulējums, tas, cik lielā mērā mēs spējam reaģēt uz šāda veida kiberuzbrukumiem. Vai arī mēs vēlamies būt mazliet progresīvāki, organizējot tādu atbildes reakciju, kas varētu ietekmēt tos, kuri mūs uzbrūk. Pašlaik saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu, konstitūciju un Vācijā pastāvošo tiesisko situāciju, kas ir līdzīga daudzās NATO dalībvalstīs, mums nav tiesību veikt pretuzbrukumu. Tātad, ja kāds mums uzbrūk, izmantojot datorus, tīklus un kibervidi, mums vajadzētu būt iespējai elektroniski tos iznīcināt, tomēr tas nav atļauts saskaņā ar spēkā esošo juridisko situāciju. Manuprāt, šajā situācijā būtu jāorganizē atklātas diskusijas, jo, no otras puses, mums ir jāspēj nodrošināt savu vērtību aizsardzību mūsu liberālajās, demokrātiskajās valstīs. Vācijā ir daudz uzņēmumu, ir civilās iestādes, iespējams, arī Vācijas Bundestāgs (Vācijas parlamenta apakšpalāta), pret kuriem ir veikti kiberuzbrukumi, un arī viņiem nav iespēju veikt progresīvākus atbildes pasākumus. Šodien, piedzīvojot kiberuzbrukumu, mēs tikai cenšamies aizsargāt savus tīklus, taču mums nav tiesību uzsākt cīņu ar to, kas veic attiecīgo uzbrukumu.

— Ir jāsecina, ka pazūd atšķirības starp civilo un militāro, kā jūsu minētajā gadījumā.

— Uzskatu, ka šie jautājumi attiecas uz visu sabiedrību, un tas skar kā civilās, tā arī militārās intereses. Manuprāt, civiliedzīvotājiem, politiķiem, sabiedrībai un industrijas pārstāvjiem, kā arī militārpersonām ir jāsadarbojas daudz ciešāk, nekā tas tiek darīts. Otrpus robežai ir redzama ļoti skaidra hierarhija — pastāv iespēja, ka pēc attiecīga paziņojuma saņemšanas ļoti īsā laikā var ietekmēt šāda veida jautājumus. Un šī stingri vadītā sistēma maksimāli sasniedz savus mērķus attiecībā uz kiberkara darbību un informācijas operācijām. Turklāt no mūsu puses ir grūtāk veikt jebkādus aizsardzības pasākumus vai pieņemt lēmumus kiberuzbrukumu un informācijas karadarbības jomā, jo tas prasa iedarbināt būtiskas procedūras, kas aizņem daudz laika, bet, manuprāt, tā ir neatņemama katras demokrātijas sastāvdaļa. Šādu situāciju iespējams pārvarēt tikai tad, ja vēl pirms šādas situācijas piedzīvošanas ir izdarīti visi sagatavošanās darbi, lai spētu pēc iespējas ātri pieņemt nepieciešamos lēmumus. Politiķi vada šādus procesus, tāpēc aizsardzības ministram, ministru prezidentam ir jābūt apmācītiem šajās jomās. Un šādu uzbrukumu gadījumā ir jāseko visaptverošai rīcībai, par kuru ir jāspēj ātri vienoties un to īstenot, lai šāda rīcība sasniegtu tai izvirzītos mērķus, proti, aizsargātu mūsu iedzīvotājus, industriju un militārpersonas pret šādiem uzbrukumiem.

— Ko jūs gribētu novēlēt kolēģiem, kuri kopā ar jums strādāja visus šos gadus, saistībā ar nākamajā gadā paredzētajām mācībām?

— Vispirms vēlos pateikties visiem, kuri mani ir atbalstījuši vecākā mentora amatā šo mācību laikā. Zināmā mērā esmu atbildīgs par šo mācību saturu, esmu organizējis un vadījis mācību laikā plenārsēdes un sindikātos notikušās diskusijas, bet ir vesela virkne organizatorisku jautājumu, kurus vēlētos atzīmēt. Viss kopā ietekmē mācību rezultātu, kā pozitīvo, tā arī negatīvo, gan attiecībā uz mācību dalībnieku viedokli, gan to, vai mācību organizācija ir sevi attaisnojusi vai arī izrādījusies nepiemērota. Tādēļ ir svarīgi, lai šo mācību organizēšanā iesaistītie cilvēki spētu pareizi saplānot visu mācībām nepieciešamo. Attiecībā par šeit pieredzēto Latvijas pārstāvju sniegto atbalstu jāteic, ka tas ir bijis ļoti aktīvs visās jomās, tādēļ esmu pateicīgs šajās mācībās iesaistītajām Latvijas Aizsardzības ministrijas, Nacionālo bruņoto spēku un Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kontaktpersonām. Vēlos pateikties arī tiem, kuri strādāja pie šo mācību satura un daļēji arī to organizatoriskajiem jautājumiem. Iepriekšējos gados par mācību scenārija un nepieciešamās dokumentācijas sagatavošanu atbildēja privāta kompānija. Tagad to veic speciālisti no Apvienoto spēku mācību centra (Joint Force Training Centre — JFTC) Bidgoščā, Polijā. Apvienoto spēku mācību centra speciālisti bija ļoti aktīvi iesaistīti šo mācību plānošanā un norisē, lai nekas nespētu izjaukt iepriekš ierasto mācību ritmu. Es novēlu sekmes arī nākamajos gados visiem Apvienoto spēku mācību centrā Bidgoščā dienošajiem Vācijas armijas ģenerālmajora Vilhelma Grūna vadībā. Tomēr aicinu viņus paturēt prātā, ka Latvijā ir ļoti pieredzējuši speciālisti, kuru pieredze noteikti būtu jāizmanto arī turpmāk. Vēl kāds svarīgs punkts, ko vēlētos pieminēt, proti, dažās jomās esam paaugstinājuši šo mācību drošības pielaides līmeni pēc NATO klasifikācijas līmeņiem — no NATO neklasificēta uz NATO konfidenciālu. Saistībā ar realitāti mācību scenārijā, lai sasniegtu labākus mācību rezultātus, šīm mācībām steidzami būtu jānosaka NATO slepenais drošības pielaides līmenis. Tas būtu mans nopietns ieteikums Latvijas valdībai un jūsu amatpersonām, lai tiktu izdarīts viss vajadzīgais šī jautājuma sakārtošanai. Šāds solis varētu garantēt to, ka šīs mācības arī turpmākajos gados tiktu organizētas Latvijā, kā paredz vienošanās, kas noslēgta starp NATO spēku Eiropā virspavēlnieku un Latviju. Tas atvieglotu darbu cilvēkiem, kuriem ir jāstrādā pie šo mācību satura, tas arī atvieglotu mācību laikā plenārsēdē un sindikātos rīkotās diskusijas, lai tās pēc iespējas vairāk atbilstu realitātei.

— Kādi ir jūsu personīgie nākotnes plāni? Vai būs vairāk laika, ko veltīt sev?

— Es atbildēšu mazliet citādāk. Es esmu pārliecināts demokrāts, un tas attiecas arī uz manu ģimeni, tāpēc noteikti plānoju aprunāties ar sievu. Kad uzsāku šo darbu 2011. gadā, es parakstīju piecu gadu darba līgumu. Ideja mani uz pieciem gadiem iecelt par šo mācību vecāko mentoru nāca no NATO Transformācijas pavēlniecības (ACT) Norfolkā, Virdžīnijā, ASV. Pirms četriem gadiem man bija saruna ar NATO Transformācijas pavēlniecības komandiera vietnieku — mēs pārrunājām, vai es vēlētos pagarināt šo līgumu un vai viņiem būs iespējams pagarināt šo darba līgumu ar mani. Tad es saņēmu piedāvājumu līguma pagarināšanai vēl uz trim gadiem, ko pirms atbildes sniegšanas es pārrunāju ar sievu. Mana sieva sacīja — labi, es piekrītu, ka tev paliks septiņdesmit gadu tavas otrās pensionēšanās brīdī. Tāpēc es to tagad saucu par savu otro pensionēšanos. Protams, man vēl ir dažas darāmās lietas — man ir jāpasniedz lekcijas, jāsniedz padomi dažiem ierēdņiem Vācijā utt. Es esmu arī kādā Vācijas uzņēmumā direktoru padomes loceklis. No šī viedokļa raugoties, es nekļūšu par bezdarbnieku pēc šī gada 1. oktobra. Un mani gaida vēl viens darbs — man ir jārūpējas par četriem mazdēliem, kuriem ir desmit, astoņi, pieci un viens gads, un viņiem patiktu biežāk izbaudīt sava vectēva klātbūtni. Tāpēc es tiešām gaidu savu otro pensionēšanos. Ceru arī, ka pēc 1. oktobra man būs vairāk brīvu brīžu, lai uzspēlētu golfu. Bet savas pārdomas es vēlētos nobeigt, sakot, ka man vienmēr ir paticis ierasties Rīgā, man ir paticis iesaistīties šo mācību organizēšanā, jo manā uztverē, tas bija reāls uzdevums — organizēt to virsnieku, augsta ranga virsnieku apmācību, kuri tiek gatavoti dienestam NATO spēku un komandvadības struktūrās. Es uzskatu, ka NATO komandvadības struktūra var pieļaut  vienu vai otru kļūdu, bet, ja tā paredz izmantot NATO spēku struktūru, un tā tas arī notiek, tad NATO spēku struktūrās dienošo apmācība ir jāveic NATO komandvadības struktūrai.

Mani vislabākie novēlējumi Latvijai un Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem!

 

Dalies ar šo ziņu