Jānis Aivars Baškers
Par gatavību aizstāvēt Latviju
Pagājušā gada decembrī savas darba gaitas aizsardzības sistēmā noslēdza Jānis Aivars Baškers. Viņš ir bijis aktīvs 1991. gada barikāžu dalībnieks, vadījis Augstākās padomes Operatīvā štāba informācijas nodaļu, bet pēc Ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa uzaicinājuma 1991. gada janvārī uzņēmās veidot un vadīt valdības Sabiedrības drošības departamentu (SDD). Līdz pat pagājušā gada beigām viņš strādāja Aizsardzības ministrijā, kuras izveidošanā ir arī viņa ieguldījums.
Ar Baškera kungu «Tēvijas Sargs» runāja, atskatoties uz paveikto kopš 1991. gada. Par pacietību, izturību un spēku nesalūzt visu šo gadu garumā.
— Vai varētu teikt, ka jūs savu darbu Latvijas labā sākāt ar barikādēm?
— Nepiekrītu! Aizsardzības lietās mēs sākām agrāk, 1989. gadā, ar Latviešu strēlnieku apvienības (LSA) izveidi kopā ar daudziem atvaļinātiem virsniekiem un karavīriem.
Strēlnieku apvienībā mēs virzījām vairākas lietas. Sākumā bija doma atjaunot Latviešu divīziju. PSRS pastāvēja, un neviens nevarēja zināt, cik tas ilgi vēl būs. Lai karavīri netiktu represēti armijas daļās Krievijā, atcerieties, bija arī bojāgājušie. Sieviešu līga centās noskaidrot, kas notiek ar karavīriem Krievijā un armijā. Bija divi varianti — atjaunot Latviešu divīziju, kur latviešu jaunieši varētu dienēt. Tāda bija sākotnējā ideja. Strēlnieku apvienībā bija diezgan daudz tādu, kas kādreiz bija dienējuši Latviešu divīzijā, tā pastāvēja līdz 1956. gadam. Tāda utopiska ideja. Tad sākām rakstīt reglamentus, bija sadalīti pienākumi, par katru reglamentu izveidota darba grupa, tās vadīja Georgs Stiprais, Valdemārs Jaronis, Vilnis Zvaigzne, Jānis Kasparovičs un es.
Otrs, ko mēs noskaidrojām, — kuri no latviešu virsniekiem ir Latvijā, kuri ir vēl dienestā, kāda ir viņu nostāja un tamlīdzīgi, aicinājām viņus stāties LSA, lai tuvāk iepazītos kopējā darbā.
Aktīvi darbojās vēstures sekcija Viļņa Zvaigznes vadībā, apvienības biedri publicējās preses izdevumos, arī LSA izdevumā «Latviešu strēlnieks».
Sākotnēji 1989. gada pavasarī mēs pēckara gados dienējušie virsnieki tikāmies un nolēmām, ka jāsazinās ar kara dalībniekiem. Bijām izlasījuši, ko Vilis Krūmiņš bija publicējis par savu un cīņu biedru viedokli, par to, ka viņi atbalsta Tautas fronti, atbalsta neatkarību, ka karavīri nepiekrīt «Līdztiesībai», jo tā uzstājās karavīru vārdā, it kā karavīru organizācijas protestējot pret PSRS sabrukumu un likvidāciju. Ar Jāni Kušķi aizgājām pie Viļa Krūmiņa, vairākas reizes tikāmies, un nospriedām, ka taisām kopēju karavīrus apvienojošu organizāciju. Pirmskara karavīri un kara dalībnieki — vienā, bet otrā pusē karojušie un dienējušie pēc kara. 43. divīzija bija līdz 1956. gadam, un tādi kā es vai J. Kušķis, kas dienējuši vēlāk līdz 1988. gadam. Nolēmām nosaukt organizāciju par apvienību — jo tā apvienos dažādās frontes pusēs dienējušos. 1989. gada pavasarī nolikām sanāksmi uz jūniju, un jūnijā organizējām. Tā notika Universitātes aulā, aptuveni 500 dalībnieku. Pakāpeniski izveidojās nodaļas rajonos. Es biju ievēlēts valdē, un no tā laika sāku Latviešu strēlnieku apvienībā darboties. Statūtus rakstījām, izstrādājām darbības plānus, arī mainījām atkarībā no situācijas.
1990. gadā biju Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs, un 1991. gadā uz barikādēm mēs aizgājām kā karavīru organizācija. 13. janvāra rītā Vecrīgā aizgājām uz Augstākās padomes (AP) komisijas telpām — tur bijām kādi 10 cilvēki no Latviešu strēlnieku apvienības, kas iekļāvās AP Aizsardzības štāba nodaļu darbā un vadībā. Nevis individuāli, bet kā organizācija.
— Aizsardzības ministrija nupat svinēja 25 gadu jubileju. Kāds bija ceļš līdz tās tapšanai? Šī ministrija bija jāveido tukšā vietā!
— Šeit bija daudz problēmu, te jārunā par departamentu. 1991. gada janvārī pēc barikādēm tauta prasīja — kur ir mūsu formējumi? Mūs piekauj, jauniešus ved prom uz dienestu, ja neiet dienēt, dezertē, tad ķer un iesloga cietumā. Vienai daļai pat gadi toreiz tika piespriesti. Barikāžu laikā biržas mājā sēdēja reģistratori, kur pieteicās brīvprātīgie. Bet ko brīvprātīgie — kaut kas jādara ar viņiem! Tad izdomāja, tas bija AP prezidijā, ka ir jātaisa departaments, kas nodarbotos ar šiem jautājumiem. Toreiz Augstākās padomes komisijas telpās mēs dežurējām visu laiku pie telefoniem — priekštelpā sēdējām, divi galdi bija ar telefoniem, bija Sieviešu līgas un Strēlnieku apvienības pārstāvji, un barikāžu ziņas nāca visu laiku par to, kas kurā vietā notiek. Arī ļoti daudz dezinformācijas, jo tālruņa numuri bija izziņoti Latvijas radio. Iespējams, ka pretinieks pārbaudīja mūsu rīcības iespējas. Mobilo sakaru jau nebija, tiesa, blakus telpā bija rācijas, kur varējām sazināties ar dienestiem, atsevišķām mašīnām un kuģīšiem Daugavā.
Komisijas telpās I. Godmanis man piedāvāja uzņemties vadību, jo pie valdības tika organizēts Sabiedrības drošības departaments (SDD). Es biju drusku pārsteigts, arī šaubījos, un pareizi bija, ka šaubījos, jo, departamenta izveide gāja ļoti gausi, kad sākām formēt nolikumu un štatus, solīja finansējumu 11 štata vietām.
Kādu mēnesi mēs tur ņēmāmies, līdz atradās finansējums no ārpusbudžeta līdzekļiem. Uzdevumi bija — pašaizsardzības vienību formēšana, civilā aizsardzība... Kad mums pakļāva Brīvprātīgo vienību štābu Georga Beshļebņikova vadībā, viņi sāka demonstratīvi ignorēt mūs, esot sarkanie pulkveži. Toreiz bija tādi, kas izvērsa destruktīvu darbību un kritiku. Teica, viņiem tādi priekšnieki nav vajadzīgi, lai finansējumu dod viņiem pa tiešo, paši zinot, ko darīt un kā darīt. Mēs mēģinājām situāciju regulēt, panākt apmācību un tehnisko līdzekļu apgādi. Bija daži cilvēki, kuri bija īpaši aktīvi, veicot destruktīvu darbību. Vēlāk sapratām, ka viņi speciāli ar to nodarbojās, un vēlāk to atzina arī pārējie no brīvprātīgo vienībām un no departamenta. SDD izstrādātie attīstības plāni gāja ļoti gausi. Sākumā mēs domājām, ka nodarbosimies ar aizsardzības formējumiem, ar obligātā dienesta karavīriem, bet maijā SDD nonāca pie secinājuma, ka pirmām kārtām valstij vajadzīgi robežsargi. 1990. gada beigās, kad bija Ivara Godmaņa valdība, Iekšlietu ministrijai tika uzdots izveidot Robežsardzes departamentu, bet tas netika izveidots. Latvija 4. maijā bija pasludinājusi Neatkarības deklarāciju, pamazām uz robežas stājās muitnieki, reizēm tur aizsūtīja kādu policistu, reizēm brīvprātīgo vienību pārstāvjus. 1991. gada maijā mēs redzam, ka nekas nenotiek! IeM ir gatavas struktūras, tehnika, ieroči, štati, apmācīts personāls, juristi u. tml., varētu to departamentu izveidot, bet nekas nenotiek. Uz Latvijas robežas OMON izvērsa demolēšanas, dedzināšanu, muitniekus un brīvprātīgos sēja pie bomjiem, piekāva. Un tad, 1991. gada maija beigās Augstākā padome uzdeva SDD uzsākt robežsargu apmācību un veidot posteņus. Mēs pagriezām SDD darbību, ka ir jāformē robežsardze. Izstrādājām štatus, finanšu aprēķinus un apmācības dokumentus robežsargu formējumiem.
Izstrādājām plānus par robežsardzes posteņu izveidi un izvietojumu, sākām rīkoties, bet — štati uz papīra, finansējuma nav! Pagāja jūnijs, jūlijs, bet augusta sākumā Jūrmalā bija valdības izbraukuma sēde par valdības darbības programmu katrā nozarē. Bija darba grupa arī par drošības un aizsardzības jautājumiem un par robežsardzi. Darba grupā bija E. Lošaks, Ē. Tilgass, vēl kāds no IeM un SDD. Katra nozare valdības sēdē nāca ar savu piedāvājumu, kā tai jāattīstās. Man toreiz neizdevās aizstāvēt, ka SDD jāattīsta robežsardze. Tajā valdības sēdē, būtu interesanti atrast protokolu, bija ierakstīts, ka robežsardzes uzdevumiem IeM jāizveido policijas bataljons. Laiks bija zaudēts, atkal bija jāatgriežas pie tā paša jautājuma, ka robežsardze jāveido. Tas viss atkal apstājās, un tad notika pučs!
29. augustā tika dots valdības rīkojums SDD — jāsāk veidot Robežsardzi! Mēs muļļājāmies pusgadu no marta līdz augustam! Baidījās kaut ko jaunu veidot! Tas stāvoklis bija tāds, ka OMON ārdījās. Ja uzliksim vāji sagatavotus puikas uz robežas, kas notiks ar viņiem! Līdz augustam bija arī jautājums, cik tas formējums būs oficiāls un kā uzvedīsies PSRS struktūras, jo šeit bija armija un Valsts drošības komiteja. Tikai pēc tam, kad notika pučs, sākās reāla darbība. Vienīgā lieta, ko mēs līdz pučam bijām panākuši — piekrišanu, ka Mālpilī būs mācību centrs. Tas bija domāts karavīriem un brīvprātīgo vienībām, bet pēc 21. augusta mēs to pagriezām kā Robežsargu instruktoru mācību centru. Tur mēs savācām pirmās grupas ar karavīriem, seržantiem, kas bija dienējuši padomju armijā, un sākās robežsargu instruktoru apmācība.
— Tātad uz robežsardzi arī balstījās aizsardzības struktūras izveide?
— Ne tikai. Mēs iedomājāmies, ka ātrāk apmācāmie robežsargi būs tie, kas dienēs obligātajā dienestā. Izveidojām valsts dienesta pārvaldes, septembrī Mālpilī bija pirmais seminārs Robežsardzes un valsts dienesta pārvaldes darbiniekiem. Bija plānots, ka valsts dienesta pārvaldes nodrošinās iesaukumu no visiem rajoniem un četri apmācību centri nodrošinās apmācību. Divu mēnešu laikā iesaukšanas sistēma sāka darboties, nodrošinājām IeM Sardzes pulku un Vārves apmācību centrā jau novembrī ieradās apmēram 500 jauniesaukto. Toreiz bija divas sistēmas — obligātais militārais dienests un alternatīvais dienests. Mums nācās nodarboties arī ar alternatīvo dienestu.
Tajā laikā štati mums departamentā jau bija palielināti līdz 30 cilvēkiem, bet jebkurā gadījumā mēs nevarējām visu pacelt tik ātri, kā tas bija nepieciešams — iedod naudu, un vajag!
— Kur jūs tos cilvēkus varējāt dabūt?
— Katrā robežsardzes bataljonā jau līdz pučam bija apzināts komandieris un štāba priekšnieks, ka arī atsevišķi štāba darbinieki, visi ar dienesta pieredzi. Kad septembrī vajadzēja zināt, kur mēs robežsargus liekam, tās vietas jau bija apzinātas. Tie cilvēki no departamenta izvēlētajiem jau novembrī sāka bataljonu štatu kandidātu apzināšanu un decembrī bija iecelti par bataljona komandieriem. Gribu palielīties, ka visi komandieri bija izvēlēti samērā veiksmīgi, veiksmīgi izveidoja dienestu un ilgāku laiku tika galā ar saviem pienākumiem, bija tikai viena kļūdiņa — Daugavpilī. Tur bija pieredzējis virsnieks, bet viņam laikam bija darīšana ar VDK, tāpēc viņš ātri tika nomainīts.
Pārējie visi pazīstami — Jānis Virsis Valmierā, Jānis Āboliņš Viļakā, Imants Daugerts Ludzā, Gustavs Kalniņš Jelgavā, Armands Pauris Liepājā, Juris Pluščevskis Ventspilī, Rīgā V. Sviklis, R. Kazradzis u.c. Ivars Redisons pēc tam bija brigādes komandieris. Viss, ko mēs bijām sastādījuši, kādi bataljoni un kādi komandieri, kad Tālavs Jundzis nāca, bija gatavs apstiprināšanai.
— Kā no šodienas skatpunkta vērtējat toreiz izdarīto? Varbūt kaut kas bija jādara citādi?
— Viena lieta ir atrast cilvēkus, kuri spēj pavilkt šos formējumus. Arī par mācību centru izveidi — tā bija veiksmīga. Vilis Raups uzņēmās Mālpils mācību centra vadību. Oktobrī, Liepājā, uz jūrskolas bāzes JS Mācību centru organizēja un uzsāka jūras robežsargu apmācību Ivars Virga. Vārvē — Aleksandrs Svirskis, tur arī viss bija no nulles. Padomju robežsargiem tur bija bijis mācību centrs, bet virtuvē katli beigti, apkurei nav līdzekļu, mums vajag ēdināt, apģērbt, ekipēt un apmācīt 500 cilvēkus. Tas nebija viegli! Viss bija jāremontē — gultas un mēbeles, jākomplektē mācību līdzekļi. Rīgas mācību centrā bija daži virsnieki ar padomju armijas pieredzi un audzināšanas metodēm, kuras nebija pieņemamas. Ne visiem izdevās veidot atbilstošu attieksmi pret karavīriem, ne tikai virsniekiem, arī instruktoriem. Vēlāk tas parādījās uz robežas, kad bija alkohola lietošanas un šaušanas gadījumi. Bija jāmaina domāšana.
Vēl bija kāda smaga lieta — trūka naudas aizsardzības sistēmas objektu veidošanas vajadzībām. Līdzekļi bija ļoti minimāli, nepietika arī telpu un tehnikas. Sevišķi es pārdzīvoju, ka telpas robežsargu un karavīru formējumiem nevarēja nekur izcīnīt. Pie valdības bija militāro objektu pārņemšanas komisija, ap 12 cilvēki. Krievu armija gāja projām un pamazām atbrīvoja objektus pēc 1992. gada. Komisija izskatīja objektu sarakstus un pretendentus uz tiem. Tad sarakstus deva Ministru padomei uz sēdi, un sēdē tos izskatīja — ja nebija pretenziju, tad apstiprināja. Es praktiski biju vienīgais, kas aizstāvēja viedokli, ka aizsardzībai vajag atdot nevis pēdējos graustus, kas nevienam nav vajadzīgi, bet gan tādus objektus, kur var iet iekšā armija. Bet diemžēl daudzreiz labākie objekti tika atdoti firmām, pašvaldībām, privātajiem par sviestmaizi, jo — jūs dabūsiet to, kas Latvijas armijai bija pirms kara. Komisijas vadītājs bija Jānis Dinevičs. Krustabaznīcas kazarmas vēl bija aizņemtas. Kur ielikt Robežsardzes brigādi? Ludzas ielas galā bija iesaukšanas punkts — grausts. Kur ielikt Štāba bataljonu? Abrenes ielā, toreiz tā bija katastrofāli nolaistā stāvoklī. Tualešu vietā bedres, sienas cauras. Pēdējais grausts. Atdodiet ēku Maskavas ielā, tur bija VOJENTORG noliktavas, jaunas noliktavas, ar visām rampām un piebraukšanu — nē, atdeva par pāris tūkstošiem kooperatīviem. Jūs iesiet uz Vagonu ielu, uz to veco armijas noliktavu, kas arī bija ļoti nolaista. Vislabāk robežsargiem būtu, ja viņi būtu dabūjuši ēkas Skanstes ielā, piecstāvu māja, kur SWH tagad, — nē, jau esot atdots SWH. Tāpat bija ar aerodromiem un piestātnēm, noliktavām un visām mājām, kas tika kooperatīviem un firmām par sviestmaizi. Un kas tajos kooperatīvos? Latvieši jau nebija tie aktīvākie. Vēlāk tas turpinājās arī zemes reformas laikā.
Kad vajadzēja izvietot mazos objektos, robežsargiem atdeva vecas mājas, kuras bija jāremontē, jāiegulda līdzekļi, ko varēja ieguldīt formējumu attīstībā.
Valdības izteiktais pamatojums, ka Aizsardzības ministrijai nav formējumu, kuriem būtu vajadzīgi vairāki stratēģiski objekti vai iespējas tos izmantot, un ka ar saimniecisko darbību (to iznomāšanu) nav jānodarbojas, tikai daļēji bija pieņemams. Par to visai drīz nācās pārliecināties, Latvijai kļūstot par NATO dalībvalsti. Tagad par piestātņu, lidlauku un citu objektu izmantošanu būs jāmaksā īpašniekiem.
— Daudzi cilvēki vienkārši sabruka, jo nāca strādāt, patriotisku jūtu vadīti, bet saskārās ar to, ka citi pa to laiku vienkārši bīdīja savas lietas.
— Jā, es to visu esmu pieredzējis. Arī kontaktos ar citiem cilvēkiem esmu to dzirdējis. Bet toreiz bija cerība, ka kaut kas aizsardzības sistēmā ies uz priekšu un tā tiks veidota. Izveidojās Robežsardzes brigāde un Aizsardzības spēki. Cik grūti veidojās attiecības starp Zemessardzi un Aizsardzības spēkiem, un tas bija atkarīgs no priekšnieku un komandieru savstarpējām attiecībām.
— Tika runāts, ka pretī bija «sarkanie pulkveži»!
— Tā tas tika pasniegts, bet to nevar vispārināt! Zināmā mērā bija nepieciešams izmantot to pulkvežu zināšanas, un nevajag visus apsaukt par pulkvežiem, tur bija arī kapteiņi un majori. Tās tomēr bija izglītotu virsnieku zināšanas, kuri pazina pretī stāvošo ienaidnieku. Tādos gadījumos es saku — paskatieties, kā čečeni karoja ar krievu armiju! Tur bija ne tikai brīvprātīgie, tur bija daudzi krievu armijā dienējušie virsnieki, sākot ar ģenerāli Džoharu Dudajevu! Divus karus izcīnīja!
Attiecības nebija vienkāršas. No vienas puses, bija augstprātība no viena otra priekšnieka un komandiera pret zemessargiem — es arī ar to saskāros. Vai tās attiecības varēja veidot labākas vienota mērķa sasniegšanai — tas lielā mērā bija atkarīgs no cilvēku ambīcijām. Reorganizācija — Zemessardzes apvienošana ar bruņotajiem spēkiem, neskatoties uz ambīcijām, pēc vadības nomaiņas tomēr deva rezultātu. Varbūt ne visi reorganizācijas rezultāti bija veiksmīgi, un tas ir normāli. Robežsardzes nodošana Iekšlietu ministrijai noteikti arī bija pareizs solis, pēc Eiropas standartiem. Bet toreiz, 1991. gadā, mēs uzskatījām, ka robežsardze jāsāk veidot atsevišķi, ārpus Iekšlietu ministrijas. IeM bija sašķelta. 1990.—1991. gadā bija sanāksmes, kad es pats biju klāt, kur vieni bija par «Līdztiesību», otri — par atbalstu Latvijai! Tāpat kā prokuratūra bija sašķelta! Tāpat jau bija daudz problēmu, bet zināmā mērā robežsardzē tika atlasīti cilvēki, kas nebija tik daudz saistīti ar IeM problēmām.
— Kas jums palīdzēja tikt pāri, iet un cīnīties?
— Laikam latviešu zemnieka sīkstums! Varbūt arī audzināšana, es esmu diezgan pretrunīgs cilvēks. Piecdesmito gadu sākumā, atceroties bērna un pusaudža gadus, zināju, ka radinieki ir izvesti uz Sibīriju, mājās bija nolikta pauniņa, ja būtu izvešana, tad tā pauniņa būtu man jāņem. Bet nabadzība laukos bija ļoti liela, es to esmu izgājis un pieredzējis. Es dzīvoju Lejasciemā. Atceros, pēc 1953. gada gājām pie kaimiņiem klausīties «Amerikas balsi». Mājās bija sarunas ar mežabrāļiem par to, vai nāks palīgā vai nenāks kāds no Rietumiem, vai būs atkal represijas vai ne. «Amerikas balsi» klausījos arī pēc tam, dienestā būdams. Jā, to radiostaciju slāpēja nost, bet mēs vienalga klausījāmies.
— Rezumējot šos 25 darba gadus ministrijā, kurš bija lielākais sasniegums, kas dod gandarījumu, ka esat bijis klāt un ka tas ir izdarīts?
— Katru gadu un katrā procesā ir bijis kas labs. Visi atzīmē, ka ir labi, ka esam ES un NATO. NATO tomēr ir garants mūsu situācijā, un tas laikam ir galvenais sasniegums. Kāpēc ir aizbraukuši tik daudzi jauni cilvēki no Latvijas — manā izpratnē tas ir saistīts ar patriotiskās audzināšanas trūkumu skolās un ģimenē. Bez šaubām, var novelt visu uz ekonomisko stāvokli, tomēr daudzos gadījumos var atrast nišas, kur var strādāt un virzīt biznesa idejas.
Mēs esam NATO, un armija ir labāk apbruņota, apgādāta. Līdzekļu joprojām ir par maz, to visi zina. Tie mūsu pusotra vai divi procenti, bet ilgu laiku bija viens procents, ir rezultāts tam, ka tagad ir grūti pagriezt visu uz attīstību. Nevar jau tā, kā tas bija Ukrainā — sākas krīze, iedosim aizsardzībai 20 vai 30 miljonus, un uztaisiet kaujas spējīgu brigādi! To nevar vienā dienā vai mēnesī izdarīt, tāpēc attīstības apstāšanās lielā mērā ir atkarīga no tā, ka līdzekļi tika nevis likti klāt, bet ņemti nost. Karavīrs ir dienestā 24 stundas, un tās tendences, ka plkst. 17.00 darba diena ir beigusies, mēs ejam mājās un varam nodoties tikai savām lietām, — tas nav normāli! Mūsu situācijā vajadzīgi pastāvīgās gatavības spēki.
— Ja jums būtu jādod padomi, ko jūs ieteiktu?
— Es jau pirms gadiem 15 konstatēju, ka spēcīgi atpaliekam gaisa kontrolē un pretgaisa aizsardzībā. Tas viss negāja uz priekšu, jo nebija līdzekļu! Tās sistēmas ir ļoti dārgas! Tas bija viens no virzieniem, kur bruņotie spēki atpalika — Gaisa spēku attīstībā un pretgaisa aizsardzībā. Cerams, ka tagad situācija ir uzlabojusies, kaut gan mēs nevaram pacelt tādus Gaisa spēkus, kādi ir modernās armijās — ar helikopteriem un lidmašīnām. Pretgaisa aizsardzībā noteikti ir lētākas aizsardzības iespējas ar stingeriem un tāda tipa ieročiem. Bet tam visam vajadzīga ļoti precīza un labi trenēta kopēja informācijas sistēma.
— Jums kā cilvēkam ar pieredzi, vai nav reizēm šķitis, ka jūs runājat ļoti nopietni, bet citi to uztver kā spēli? Arī Ukraina parādīja, ka tas ir ļoti nopietni!
— Lieta ir nopietna! Daudzi iedomājas, ka dienests nav nekas īpašs, bet, kad nonāk dienesta grūtībās, saprot, ka ne visai gribētu iet uz Sauszemes spēku kājnieku brigādi, labāk kādā citā dienestā, kur nav lauka kaujas apmācība, kur ir štābs un tamlīdzīgi.
Laikam neatbildēju uz jautājumu, bet — pie daudz kā vēl jāstrādā! Kā var būt tā, ka Latvijas armijas virsnieks kļūst par balstu Latvijas neatkarības noliedzējiem? Tā kā jau piecus gadus neesmu inspektors, tad esmu atpalicis no reālās situācijas un neesmu tiesīgs vērtēt to stāvokli, kāds armijā ir pašreiz.
— Un tomēr — kāds būtu jūsu novēlējums kolēģiem, kurus esat izaudzinājis un kuri turpina jūsu stafeti?
— Daži virsnieki dienestā ir no 1991. gada. Priecājos, ka ir izaugusi jauna instruktoru, virsnieku un ģenerāļu paaudze ar ļoti labu izglītību. Es varu tikai teikt, ka jebkuram karavīram un virsniekam ir jāatceras, ka viņš sargā Latviju! Viņš ir atbildīgs par mūsu aizsardzības sistēmas stāvokli un gatavību, par cilvēku gatavību, par katra padotā gatavību aizstāvēt Latviju!
|
Jāņa Aivara Baškera dzīves gājums J. A. Baškers dzimis 1941. gada 24. jūnijā. 1961. gadā pabeidza Lejasciema vidusskolu un iestājās Viļņas pretgaisa aizsardzības radiotehniskajā karaskolā, kuru pabeidza 1964. gadā. No 1964. gada septembra līdz 1988. gada novembrim dienēja Pretgaisa aizsardzības karaspēka vienībās dažādos amatos. Atv. plt. Jānis Aivars Baškers pēc militārā dienesta aktīvi iesaistījās Latvijas Tautas frontes darbībā, bija viens no LTF atbalstošās karavīru organizācijas — Latviešu strēlnieku apvienības (LSA) dibināšanas iniciatoriem, vēlāk šīs organizācijas valdes priekšsēdētājs. Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas LSA biedri Jāņa Aivara Baškera vadībā sniedza būtisku profesionālu atbalstu Augstākās padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijai valsts aizsardzības jautājumos. Aktīvs 1991. gada barikāžu dalībnieks, vadījis Augstākās padomes Operatīvā štāba informācijas nodaļu, bet pēc Ministru padomes priekšsēdētāja I. Godmaņa uzaicinājuma 1991. gada janvārī uzņēmās veidot un vadīt valdības Sabiedrības drošības departamentu (SDD). Neatsverams ir departamenta darbinieku devums 1991. gada augusta puča dienās, apkopojot informāciju par OMON un citu Latvijas valsts neatkarības pretinieku aktivitātēm. Šī informācija kalpoja par pamatu valdības un tās vadītāja I. Godmaņa rīcībai ekstremālās situācijās. SDD Robežapsardzes daļa uzsāka Latvijas valsts robežas atjaunošanu, gan pārņemot pirmskara pieredzi, gan veicot konsultācijas par reālo situāciju ar kaimiņvalstu — Igaunijas un Lietuvas — valdību pārstāvjiem robežapsardzes jautājumos. Darbojoties starpvalstu delegācijas ekspertu grupas sastāvā, sniedza aktīvu atbalstu stratēģijas izstrādē un lēmuma sagatavošanā par turpmāko PSRS BS un VDK statusu Latvijā. 1991. gada rudenī SDD direktora J. A. Baškera vadībā tika likti pamati valsts militārā dienesta sistēmai — sadarbībā ar toreizējām rajonu izpildkomitejām tika izveidotas 33 rajonu valsts dienesta pārvaldes, izveidoti pirmie mācību centri Mālpilī, Vārvē, Liepājā un Rīgā pirmo atjaunotās neatkarīgās Latvijas karavīru, robežsargu un instruktoru apmācībai. Kā pieredzējis speciālists 1992. gadā uzaicināts darboties valdības aparātā. Pildot Ministru prezidenta un Valsts kancelejas padomnieka eksperta aizsardzības jautājumos pienākumus, J. A. Baškers sniedza lielu atbalstu valdībai Latvijas valsts robežu atjaunošanas jautājumos, VDK struktūru likvidācijas un PSRS BS formējumu statusa, izvešanas un attiecību ar LR valsts iestādēm jautājumos. Šajā darbības posmā pēc viņa iniciatīvas Valsts kancelejas pakļautībā tika izveidots Krievijas karaspēka Izvešanas kontroles birojs, kura uzdevums bija nodrošināt okupācijas karaspēka izvešanas procesa uzraudzību un tā atstāto objektu daļēju kontroli birojam noteiktās kompetences ietvaros. Jāņa Aivara Baškera vadībā ir izveidota ģenerālinspektora institūcija LR Aizsardzības ministrijā, kuras uzdevums ir rūpēties par NBS kaujas gatavības pārbaudi un uzraudzīt likumības un karavīru tiesību ievērošanu valsts aizsardzības sistēmā. No 1991. gada janvāra MP Sabiedrības drošības departamenta direktors; |
|
Apbalvojumi Viestura ordeņa IV pakāpe, Ordeņa virsnieks |