OMD kā panaceja?

Viedoklis
Ģirts Valdis Kristovskis
Kristovskis
Foto: Gatis Dieziņš/Aizsardzības ministrija

Ģirts Valdis Kristovskis

Aizsardzības ministrs (1998-2004)

OMD kā panaceja?

Atsaucoties uz pēdējā laika diskusijām, vēlos uzsvērt, ka Nacionālo bruņoto spēku regulāro vienību profesionalizēšana nebija kāds politisks untums vai NBS vadības tuvredzība, kā no atsevišķiem publiskās debates dalībnieku viedokļiem izskan. Lēmums radās un nobrieda 3-4 gadu garumā neskaitāmu domu apmaiņu, argumentu un aprēķinu procesā, kurā piedalījās, kā Latvijas, tā arī citu valstu profesionāli pieredzējuši speciālisti.

Žurnālista Ģirta Vikmaņa Latvijas avīzes 5.janvāra rakstā Desmit gadi bez obligātā dienesta tika apskatīti dažādi viedokļi par obligātā militārā dienesta lietderību un tā pārtraukšanas desmitgadi. Rakstā minēts, ka 2003.gadā Ģirts Valdis Kristovskis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) profesionalizācijas plānu kontekstā it kā ir uzsvēris, ka neredzot iespēju atteikties no obligātā militārā dienesta (OMD). Nezinu, no kāda avota cienījamais žurnālists ir šādu, it kā manu tā laika viedokli guvis, taču vēlos uzsvērt, ka manu pārliecību raksturo fakts, ka 2003.gada 8.jūlija Ministru kabineta sēdē, atbalstot manu viedokli, valdība pieņēma lēmumu par NBS vienību sastāvā esošo obligātā militārā dienesta karavīru aizstāšanu ar profesionāliem personālu nākamo 3-4 gadu laikā. Tā paša gada rudenī 8.Saeimas deputāti apstiprināja Valsts aizsardzības koncepciju, kurā NBS aizstāšana bija paredzēta. Savukārt 2007.gadā, kad aizsardzības ministrs bija Atis Slakteris, šis process noslēdzās.

Lai argumentēti spriestu par obligātā militārā dienesta lietderību bija un ir jāievērtē daudz un dažādu aspektu, taču paši galvenie fakti, kas runā par labu profesionālām regulāro spēku vienībām ir:
- Latvijas piederība pasaules varenākajai kolektīvās aizsardzības sistēmai NATO;
- mūsdienu kaujas vešanas doktrīna un augstais tehnoloģiskais, bruņojuma, ekipējuma, vadības sistēmu, mehanizācijas, nodrošinājuma līmenis;
-  karavīru profesionālā sagatavotība efektīvai darbībai modernos kaujas apstākļos
- šo komponenšu izmaksas.

Dažos teikumos pavērtējot šos kritērijus, redzam, ka augstākā prioritāte un ieguvums ir  Latvijas dalība kolektīvās drošības sistēmā NATO, kas tika sasniegta 2004.gada sākumā. Tās kopējais spēks, nevis obligātā militārā dienesta vienību skaits Igaunijā, attur un savalda šo valstu potenciālo pretinieku, kuram ir gan fizisks, gan bruņojuma veidu un jaudas nospiedošs pārsvars jebkurā bruņoto spēku veidu komponentē un elementā. Ikvienam politiķim un militārajam stratēģim bija skaidrs, ka jākoncentrējas uz to mērķu sasniegšanu, kas sola lielāku drošību. Ja to garantē dalība NATO, tas ir kolektīvās drošības sistēma, tad šim neapšaubāmi augstākajam mērķim, tika pakārtota ikviena cita šķietami svarīga militārā komponente, ieskaitot regulāro vienību komplektēšanas principus. Taču tas uzlika arī pienākumus, kopā ar sabiedrotajiem iesaistīties cīņā pret starptautisko terorismu. Līdz ar to pēc 11.septembra terora aktiem ASV sabiedroto kopējo spēju kontekstā NATO neapšaubāmi interesēja Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību:
- kaujas gatavības paaugstināšana;
- ekipējuma un bruņojuma atbilstību modernām mūsdienu prasībām;
- spēja sadarboties ar NATO vienībām, ka savā teritorijā, tā arī piedaloties starptautiskās militārās operācijās.

Lieki piebilst, ka obligātā militārā dienesta vienības šādas prasības nespēj izpildīt. Tātad, lai šādus mērķus sasniegtu, pēc NATO Prāgas samita, kur noteica, ka prioritāri jāattīsta Ātrās reaģēšanas spēki un militāro nišas spējas, NBS komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots 2003.gada maijā nāca ar loģisku priekšlikumu – minimizēt mobilizācijas mērķus, tātad jebko, kas saistās ar rezervistiem. Prioritāri tika nolemts koncentrēties uz NATO prasībām atbilstoši augsti profesionālu vienību - kājnieku brigādes, militāro nišu spēju un Zemessardzes novadu attīstību, Zemessardzes bataljonu specializāciju. Vienlaicīgi bija jāturpina atsevišķu Jūras un Gaisa spēku spēju paaugstināšana. Bija jāspēj atbildēt uz jautājumu - cik līdzekļu no valsts budžeta šo spēju sasniegšanā ir jāiegulda turpmākajos gados?

Aizsardzības ministra un NBS komandiera starpā bija vienota pārliecība, ka tā ir pareizā pieeja. Lai rastu atbildes, jau no 1999.gada, būdams aizsardzības ministrs, pieprasīju izstrādāt vidēja (4 gadu)  un ilgtermiņa (12 gadu) NBS attīstības plānus, ar savu pieaicināto ASV, Lielbritānijas un atsevišķu latviešu izcelsmes atvaļinātu Rietumu militāro ekspertu palīdzību vairāku gadu garumā pakāpeniski tika ieviesta Plānošanas, programmēšanas, budžeta plānošanas un izpildes kontroles sistēma. Tieši šie instrumenti NATO valstu ekspertu redzējumā, uz citu kandidātvalstu fona tika atzīti par Latvijas unikālā progresa stūrakmeņiem ceļā uz dalību NATO pamatu. 

Rezultātā saskaņā ar NBS štāba aprēķiniem 2003.gada nogalē tika lēsts, ka sākot no 2005.gada līdz 2020.gadam jāinvestē aptuveni 1 miljards eiro iepriekš minētās Latvijas NBS komandvadības un komunikāciju sistēmu, izlūkošanas un gaisa telpas novērošanas, prettanku un pretgaisa aizsardzības sistēmu, mobilitātes un bruņu transporta, atbalsta ieroču sistēmu, strēlnieku bruņojuma un ekipējuma, citu materiālu iegādēm, kas ir NBS jaunā struktūras kaujas spēju pamats. Lai investīciju finansējums 1 miljarda eiro apjomā būtu pieejams, Latvijas valsts aizsardzības vajadzībām sākot no 2005.gada līdz 2020.gadam būtu bijis jāatvēl vismaz 2% no IKP, kā četras valdības, kurās biju aizsardzības ministrs, ieskaitot 7. un 8.Saeimas deputātus, solīja NATO kopš 1999.gada. Tādejādi 15 gadu garumā, veicot minētās investīcijas būtu bijis iespējams Latvijas aizsardzības sistēmas pamatstruktūru, tas ir profesionālo daļu un lielu daļu Zemessardzes vienību pienācīgi apbruņot un apmācīt. Tādejādi Latvijas jaunā struktūra būtu ievērojams spēks, kas NATO ietvarā attur no iebrukuma agresīvu politiku piekopjošas kaimiņvalstis.

Pašreiz mēs zinām, ka tādu vai citādu iemeslu dēļ līdzekļi plānotajā apjomā Latvijas NBS struktūras regulāro vienību un pamatspēju attīstībai vairāk kā desmit gadu laikā nav investēti. Ekonomiskās krīzes gados NBS ir bijuši tikai uzturēšanas, nevis attīstības procesā. Kāds no tā ir secinājums obligātā militārā dienesta kontekstā?

Ja NBS struktūras aprēķinos 2003.gadā būtu paredzētas OMD principos sakņotas rezervistu vienības, tad to bruņojuma un ekipējuma uzkrāšanai to vajadzībām būtu bijis papildus jāinvestē finansējums un līdzekļi. Cik daudz? Tas ir atkarībā no tā cik kaujas spējīgas mobilizējamās vienības Latvija vēlētos izveidot. Šodienas kaujas apstākļos mēs vairs nevaram domāt I pasaules kara strēlnieku bataljonu kategorijās, kad pietika ar trīs komponentēm – Tēvzemes mīlestību, pašpuiku bezbailību un izsniegtu karabīni. Nekā cita latviešu strēlnieku rīcībā nebija. Tomēr no vēstures zinām, ka kaujās, kad Sibīrijas strēlnieki nedeva artilērijas atbalsta uguni, simtiem mūsu varonīgo puiku un vīru palika kritušo kara laukā. Tātad bruņojumam un atbalsta vienībām jau toreiz bija fundamentāla nozīme.

Tieši tāpēc, būdams aizsardzības ministrs, sākot no 1998.gada nogales skaidri un gaiši nodeklarēju, ka apšaubu NBS štāba priekšnieka plkv. Kārļa Krēsliņa vadītās darba grupas plānus ik gadu no OMD karavīriem izveidot pa rezervistu bataljonam, līdz tie veidos 50 000 rezervistu Latvijā. Viņa vadītā darba grupa 3-4 gadu laikā tā arī nespēja sniegt atbildi, cik šāda rezervistu sistēma izmaksās. Taču bez aprēķiniem, ar neapbruņotu aci bija skaidrs, ka laiks parādīs, ka šādai plkv. K.Krēsliņa iecerei modernā kara un Latvijas budžeta ierobežoto finansiālo un materiālo iespēju apstākļos, tas ir neracionāls risinājums Latvijas situācijā. Laiks un NBS 2005.gada līdz 2020.gada struktūras izmaksu aprēķini to ir apstiprinājis pārliecinoši. Joprojām nav bijis līdzekļu kājnieku brigādes pienācīgai mehanizācijai, prettanku, pretgaisa aizsardzības sistēmu iegādēm un virknei citu spēju, kur nu vēl 50 000 rezervistu mobilizēšanas nodrošināšanai. Ja tas būtu jāpaveic, tad visus šos gadus valsts aizsardzībai būtu bijis jāatvēl 2-3% no IKP, iespējams pat vairāk. Ir vērts atgādināt, ko 1998.gadā Latvijas valsts totālās aizsardzības sistēmas kontekstā ASV ģenerālmajors Henrijs Kievenārs uzsvēra, ja mobilizācija neizdodas, tad aizsardzība izgāžas. To lieliski papildināja mans izcilais padomnieks Egons Goldšmits no Vašingtonas darba grupas, kurš nekad neaizmirsa atgādināt, ka loģistika un nodrošinājums ir dārgākā aizsardzības sistēmas daļa.

Tomēr finanšu un materiāltehniskā nodrošinājuma trūkums nav vienīgā Latvijas problēma. Ir vērts aizdomāties, ko pēc vairāku gadu darbības Starptautiskās Baltijas valstu militāro padomnieku grupas sastāvā, konferencē Rīgā vēl 1997.gadā uzsvēra Vācijas ģenerālmajors Dītrihs Genšels. Viņaprāt totālā aizsardzība valstī, kurā ir plus/mīnus 30% iedzīvotāju opozīcija nav iespējama. To, runājot par OMD, par rezerves spēkiem, par mobilizāciju var vienkārši ignorēt, ja plāni tiek gatavoti tikai plānu pēc. Tomēr, ja ir pienākums šo faktoru ievērtēt, tad skaidri redzams, ka šādā situācijā ir jābalstās tieši uz regulārām profesionālām un labi apmācītām, ekipētām, motivētu zemessargu teritoriālās aizsardzības vienībām. Ir joprojām nopietni jārūpējas par to kaujas spēju, apmācību un nodrošinājuma kvalitātes paaugstināšanu.  

Un visbeidzot, lai pavisam skaidri saprastu, kāds bija aizsardzības sistēmas finansējuma trūkums 1999.gadā, ir vērts pieminēt valsts sekretāra Edgara Rinkēviča atgādinājumu man, kad kā aizsardzības ministrs devos tikties ar OMD karavīriem un viņu vecākiem Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā. Man tika piekodināts neaizmirst vecākiem palūgt iegādāties čības, lai viņu dēliem, kuri dien OMD vienībās, pēc dienas pavadītas armijas zābakos būtu iespējams atpūtināt kājas istabas čībās un nebūtu pa kazarmu jāstaigā basām kājām. Reaģējot uz šādu absurdu, nekavējoties izdevu rīkojumu šādu deviņdesmito gadu nabadzības apliecinājumu pārtraukt un sākt iegādāties OMD karavīriem čības par valsts līdzekļiem. Taču par NATO dalībvalsti Latvija nekļuva tāpēc, ka spēja atrisināt minēto čību problēmu, bet gan tāpēc, ka sāka katru gadu piešķirtā finansējuma palielinājuma pirmos pāris, tad piecus, tad desmit miljonus latu ieguldīt NBS infrastruktūrā un atsevišķu prioritāro spēju attīstībā, nosakot mērķtiecīgu valsts aizsardzības stratēģiju un NBS attīstības prioritātes, kas deva iemeslu NATO ekspertiem noticēt, ka Latvija dara visu iespējamo, lai mērķtiecīgi un racionāli lietojot ārkārtīgi ierobežotos resursus, kļūtu par uzticamu NATO dalībvalsti.

Vai Aizsardzības ministrija un NBS vadība ir darījusi un dara visu iespējamo? Ja man kāds šodien vaicātu, kas NBS ir prioritāte, tad es noteikti teiktu to pašu, ko laikā kad biju aizsardzības ministrs – augsti profesionāls militārais virsnieku, instruktoru un karavīru, civilo darbinieku personāls. Nav nekā svarīgāka. Bez šīs komponentes zema lietderība ir apmācību sistēmai un neefektīvi tiek lietotas pieejamās bruņojuma sistēmas. Ja man būtu jāizvēlas atjaunot OMD un panākt visu iedzīvotāju pakļaušanu totālai mobilizācijas sistēmai vai nodrošināt pretgaisa aizsardzību esošajām NBS profesionālajām vienībām, es izvēlētos modernas pretgaisa aizsardzību un prettanku ieroču sistēmas. Ar tām mūsu potenciālie pretinieki būtu spiesti rēķināties daudz lielākā mērā kā ar OMD vai rezervistu vienībām.

 

Dalies ar šo ziņu