Leonīds Kalniņš: Zemessardzē vissvarīgākais vienmēr būs cilvēks

Pirms 25 gadiem Latvija bija tikko atguvusi savu neatkarību, jaunās valsts iekšējā un ārējā drošība bija gana trausla. Talkā nāca jaunizveidotā Zemessardze — pilsoņu un patriotu kopums, kas laika gaitā izveidojies par valsts aizsardzības sistēmas būtisku balstu. Pēdējos piecus gadus Zemessardzi vadījis brigādes ģenerālis Leonīds Kalniņš, kam šī gada augusts ir dubulti nozīmīgs — tajā gan godam jāatzīmē Zemessardzes ceturtdaļgadsimta jubileja, gan arī jānodod savs amats pēcnācējam.

— Ar kādām izjūtām atstājat amatu un nododat Zemessardzes vadību citās rokās?

— No šī amata aizeju ar diezgan liela gandarījuma izjūtu. Zemessardze šajos piecos gados ir sasniegusi patiešām daudz, man pat grūti uzskaitīt visas lietas. Kā organizācija šajā laikā esam būtiski mainījušies, ieguvuši daudzas jaunas spējas. Piemēram, kiberaizsardzība ir pavisam jauna spēja, ko sākām ieviest, un nu jau esam sasnieguši vērā ņemamu kompetences līmeni.

Arī kultūras dzīve un iesaiste sociālajos procesos ir augusi — visā Latvijā un arī aiz tās robežām cilvēki pazīst Zemessardzes orķestri un kori, mums ir ļoti populārs saksofonu kvartets, arī bigbends. Tomēr vislielākā uzmanība tiek pievērsta zemessargu apmācībai, ekipēšanai un sagatavošanai, lai sekmīgi pildītu savu uzdevumu — valsts aizsardzības nodrošināšanu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī turpmāk Zemessardze ies iepriekšējos gados aizsākto aktīvas attīstības ceļu, turpinās pilnveidoties un kļūs par vēl efektīvāku valsts aizsardzības sistēmas daļu. Domāju, ka arī nākamajam Zemessardzes komandierim ir šāda attīstības vīzija.

— Ja mēs pašlaik mēģinātu pavisam konspektīvi aprakstīt Zemessardzes ceļu šajā ceturtdaļgadsimtā, kādi būtu būtiskākie atskaites punkti?

— Zemessardzes ceļš daļēji būs atspoguļots mūsu vēstures grāmatā, kuras atvēršana notiek mūsu lielās jubilejas priekšvakarā — ikviens interesents šajā grāmatā atradīs daudz detalizētāku ieskatu mūsu veikumā. Bet tā, atskatoties uz šo ievērojamo laika posmu, svarīgākais droši vien ir Zemessardzes būtiskā loma Latvijas drošības sardzē un laika gaitā notikušās izmaiņas mūsu organizācijā. Laikā, kad Zemessardze tikai veidojās, Latvijai kā jaunai valstij nebija savas militārās un aizsardzības struktūras, tāpēc Zemessardze reaģēja uz aktuālajām vajadzībām un iesaistījās gan iekšējās kārtības nodrošināšanā, gan valsts robežu aizsardzībā. Zemessardzei sākotnēji bija ļoti daudz netipisku uzdevumu, taču laika gaitā mēs no tiem atteicāmies, un nu esam kļuvuši par sauszemes spēkiem absolūti identisku formējumu Nacionālo bruņoto spēku ietvarā. Mūsu apmācību sistēma, ekipējums, bruņojums, procedūru ievērošana pilnībā atbilst NATO standartiem. Savukārt Zemessardzes attīstības līmenis šodien jau ir tik augsts, ka spējam īsā laikā sagatavot vienību dalībai ES Kaujas grupā vai starptautiskajās operācijās.

Mūsu kompetenci un profesionalitāti apliecina daudzie atzinības vārdi, ko esam saņēmuši gan no Aizsardzības ministrijas un NBS vadības, gan no ārvalstu partneriem.

Un, protams, visus šos gadus mēs nemainīgi esam bijuši ne tikai valsts aizsardzības būtiska sastāvdaļa, bet arī esam turpinājuši atbalstīt sabiedrību, iesaistoties gan pazudušo cilvēku meklēšanā, gan ugunsgrēku vai plūdu seku likvidēšanā. Mūsu darbību spektrs ir ļoti plašs, taču no sev neraksturīgajām funkcijām esam atteikušies. Tiesa, nepieciešamības gadījumā specifiskās situācijās mēs atbalstām Valsts policijas aktivitātes, arī ar Valsts robežsardzi mums visā šajā laikā ir bijusi ļoti laba sadarbība.

— Kāda izskatās mūsu Zemessardze savā 25. dzimšanas dienā, kaut vai salīdzinot ar tās pirmajiem darbības gadiem?

— Pilnīgi noteikti — nav vērojams nekāds pagrimums vai sabiedrības intereses kritums par Zemessardzi. Katru gadu konsekventi mūsu rindās tiek uzņemti 800 — 1000 jauni zemessargi. Mēs pilnveidojamies un ātri pielāgojamies aktuālajai situācijai un izaicinājumiem. Veidojot jaunas spējas, mēs ne tikai attīstām Latvijas aizsardzības spējas, bet arī dodam iespēju Latvijas pilsoņiem atrast savu vietu un realizēt sevi valsts aizsardzībā. Zemessardzē katrs var atrast kaut ko sev piemērotu un savām interesēm atbilstošu — piemēram, datorspeciālistiem mums ir spēcīga IT joma, savukārt fiziski aktīvākiem cilvēkiem būs interesantas taktiskās darbības. Mēs nosedzam faktiski visas bruņoto spēku spējas valsts aizsardzībā.

— Vēl pirms dažiem gadiem reizumis nācās dzirdēt viedokli, ka Zemessardze valsts aizsardzības sistēmā reizēm ir tādā kā pabērna lomā.

— Jāsaprot, ka valstij nebija pietiekama finansējuma aizsardzībai un tā nespēja nodrošināt adekvātu ekipējumu gan profesionālajai armijai, gan Zemessardzei. Taču pēdējos gados situācija ir radikāli mainījusies — ir skaidri redzams, ka gan Aizsardzības ministrijas, gan Nacionālo bruņoto spēku vadības ieskatā galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai regulārajos spēkos visi būtu vienlīdz labi apmācīti, nodrošināti un ekipēti. Mums visiem ir vienādas formas, Zemessardzē notiks pārapbruņošana, vieglie kājnieku ieroči Zemessardzes bataljonos jau daudz lielākā skaitā būs tādi paši kā Sauszemes kājnieku brigādei, un jau tagad ZS apakšvienību apbruņojumā parādās ieroči, ar ko iespējams atvairīt pretinieka smago tehniku — progress ir jūtams un acīmredzams.

Būtiski ir arī tas, ka pēdējo gadu laikā zemessargi arvien vairāk piedalās valsts aizsardzībā tieši ar savu intelektuālo potenciālu. Ļoti progresē Zemessardzes pretgaisa aizsardzības spējas, attīstās arī Kiberaizsardzības vienība. Zemessardzes rīcībā ir viena no lielākajām kapacitātēm IT jomā, ko nodrošina Latvijas pilsoņi ar savām specifiskajām zināšanām, kuri civilajā dzīvē ir atzīti un vadoši savā nozarē, bet atrod laiku arī valsts aizsardzībai.

Šodien par Zemessardzi pilnīgi noteikti vairs nevar runāt kā par aizsardzības jomas pabērnu. Ja nozarē kaut kā pietrūkst — tātad tā pietrūkst visiem, nevis tikai specifiski Zemessardzei. Es gribētu teikt, ka nu jau visas aizsardzības struktūras ir kā saticīga ģimene, kas pieejamo resursu sadala visiem objektīvi un vienlīdzīgi.

— Tad varam uzskatīt, ka pašlaik ar līdzekļiem viss ir kārtībā?

— Nekad nav tā, ka labāk vairs nevar būt. Objektīvi ņemot, ar pieejamo finansējumu visam nepietiek. Mums ir jāattīsta savas mobilitātes spējas, jāuzlabo infrastruktūra, kas nav skarta kopš 90. gadu sākuma. Zemessardzei ir daudzi jauni, ambiciozi projekti, taču tas viss prasa laiku un finansējumu. Tomēr es ceru uz ļoti konkrētu rezultātu jau pēc diviem, četriem gadiem, kas kardināli uzlabos Zemessardzes spējas.

— Kāds ir plašākas sabiedrības viedoklis par Zemessardzi?

— Sabiedrības attieksme uzlabojas. Jau kopš krīzes laika ir jūtams, ka sabiedrība mobilizējas, pieaug atbalsts aizsardzības spēju attīstīšanai — mēs to izjūtam vieni no pirmajiem. Vēl kāds interesants moments — esmu novērojis, ka tieši pēdējā laikā ar aizsardzības jomu pilnīgi nesaistīti cilvēki bieži nāk ar savām iniciatīvām par to, kā attīstīt Zemessardzi, uzlabot valsts aizsardzību kopumā. Lai arī turpinās cilvēku izbraukšana no valsts, lai arī cilvēki sāk pierast pie tā, ka Austrumukrainas krīze, kas bija ļoti spēcīgs patriotisma katalizators, ir ieilgusi, tomēr mums arī šogad līdz 1. augustam ir jau vairāk nekā 600 jaunu zemessargu — tas ir ļoti spēcīgs arguments, kas raksturo pozitīvo sabiedrības attieksmi un viedokli par valsts aizsardzību. Pēc manām domām, sabiedrība arvien vairāk sevi asociē ar valstiskuma jēdzienu, demonstrējot augstu pilsonisko atbildību un izcilu patriotismu. Ļoti pozitīvi ir arī tas, ka Zemessardzē stājas galvenokārt jaunieši, 18—23 gadus veci. 82% zemessargu ir vecumā līdz 35 gadiem — tas ir ļoti labs rādītājs un vēl viens apliecinājums, ka Zemessardze saglabā attīstības tempu, labu formu un vietu aizsardzības struktūrā. Protams, stājas arī 40—45 gadus veci cilvēki, mēs viņus ņemam atplestām rokām. Tie ir cilvēki ar uzkrātu dzīves pieredzi, viņu bērni ir jau izauguši, un ir parādījusies iespēja ziedot sevi valsts drošībai.

— Bet krīzei un cilvēku izbraukšanai tomēr ir bijusi sava ietekme...

— Protams, taču, manuprāt, tā nav tāda, kā to varēja prognozēt. Sākoties krīzei un cilvēku aizbraukšanai, bija uzskats, ka viena daļa sabiedrības izbrauks un zaudēs saikni ar Latviju, ka drīz vien viņiem sekos arī citi. Taču ir noticis pretējais — palikušie arvien vairāk konsolidējas un nenorobežojas no Latvijas vajadzībām. Viņi saprot — ja mēs būvējam savu valsti, mums ir ekonomiskā attīstība, tad ir jābūt arī adekvātai valsts aizsardzībai. Turklāt šī aktīvā sabiedrības pozīcija dod skaidru signālu arī uz āru — Latvija attīstās, nekāda katastrofa nav notikusi. Daļa aizbraukušo to redz un atgriežas. Nav jau arī tā, ka aizbraukušie ir Latvijai pilnībā zuduši. Piemēram, arī Zemessardzē cilvēki no tuvākajām valstīm brauc uz mācībām. Tie ir ļoti pozitīvi piemēri, kas ļauj man nākotnē skatīties ar optimismu un ticēt, ka Latvija izdzīvos.

— Pašlaik ārvalstīs droši vien dzīvo arī daudzi zemessargi.

— Ja cilvēks ir beidzis pamatapmācības kursu, mums ir viņa kontakti, un viņš kaut reizi gadā ierodas Latvijā un piedalās Zemessardzes aktivitātēs — mēs viņu neizslēdzam. Izslēdzam tikai tos, ar kuriem kontakti ir zuduši, jo tad nevaram krīzes situācijā uz viņiem paļauties. Tajā pašā laikā mums ir stingra personāla uzskaite, un formāli mēs nevienu sarakstos neturam, lai tikai nodrošinātu iespaidīgu skaitlisko sastāvu, kā tas ir novērots dažās kaimiņvalstīs. Kaujas gatavības pārbaudēs personālsastāvu pārbaudām katru gadu, un šie skaitļi ir visai pozitīvi un dod pārliecību, ka ar Zemessardzes skaitlisko sastāvu viss ir kārtībā.

Vidējais dienesta ilgums Zemessardzē ir astoņi gadi. Šajā laikā cilvēks ne tikai apgūst militārās iemaņas, bet arī saaug ar šo vidi. Manuprāt, Zemessardze dod daudz racionālāku efektu valsts aizsardzības sistēmā nekā obligātais militārais dienests, kur cilvēks pēc 10 mēnešus ilgas apmācības aiziet no militārās jomas un, iespējams, savā turpmākajā dzīvē ar to vairs nesaskaras.

— Vai Zemessardzei pietiktu resursu, ja, piemēram, pēkšņi sāktos vēl lielāks patriotiski noskaņotu pilsoņu pieplūdums?

— Ja mums būs jāuzņem 5000 jaunu zemessargu, mēs viņus uzņemsim. Zemessardzei pietiek gan ieroču, gan munīcijas, gan formastērpu. Varbūt uzreiz nebūs pieejamas kādas specifiskākas lietas, piemēram, guļammaisi, taču pamatekipējumu mēs nodrošināsim. Tādēļ visi Latvijas pilsoņi ir laipni aicināti, visiem atradīsim vietu savās rindās. Ja esat vecumā no 18 līdz 55 gadiem, nesodīti un turat rūpi par Latvijas drošību, vērsieties tuvākajā Zemessardzes bataljonā vai arī zvaniet uz mūsu mājaslapā atrodamajiem kontakttālruņiem.

— Kādi būs būtiskākie uzdevumi nākamajam Zemessardzes komandierim?

— Domāju, ka radikāli nekas nemainīsies. Arī nākotnē mūsu prioritārais uzdevums būs rūpes par zemessargu. Būs jāturpina strādāt ar cilvēkiem, jāieinteresē viņi iestāties Zemessardzē, jāapmāca un jāekipē.

Otra lieta — noteikti nevaram apstāties savā attīstībā, jāapgūst arvien jaunas spējas un jāattīsta jau esošās. Jauni izaicinājumi parādās katru gadu, jo mūsdienās ļoti dinamiski mainās militāri taktiskā vide. Kas derēja vēl pirms desmit gadiem, šodien jau ir neglābjami novecojis.

— Ar ko nodarbosieties turpmāk?

— Būšu NBS Apvienotā štāba priekšnieks. Darbam būs cita specifika, taču kopumā tā ir zināma. Iepriekš esmu bijis gan Latvijas kontingenta komandieris Irākā, gan Zemessardzes štāba priekšnieks, aiz muguras ir arī daudzi mācību kursi — tagad visu šo pieredzi likšu lietā jaunajā amatā. Protams, tas ir jauns izaicinājums, kuram es esmu gatavs. Izveidojot labu komandu un efektīvi strādājot, mēs attīstīsim visus jau esošos un jaunos projektus nu jau visu bruņoto spēku līmenī.

Runājot par šo jauno pieredzi — es uzskatu, ka militārpersonai ir nesvārstoties jāpieņem visi izaicinājumi, kas tai dod iespēju attīstīties un realizēt savas idejas. Šāda attieksme man vienmēr ir bijis pats galvenais, tā palīdzējusi īstenot visus uzdevumus un izaicinājumus gan dzīvē, gan militārajā karjerā.

— Atskatoties uz Zemessardzes komandiera amatā aizvadīto laiku — vai kāds notikums ir īpaši nozīmīgs?

— Diemžēl jāatzīst, ka atmiņā visspēcīgāk iespiedies kāds visai skumjš un traģisks notikums. Uzsākot savu darbu šajā amatā, 2011. gada oktobrī vingrinājuma laikā Ādažu poligonā mēs zaudējām zemessargu, vēl pieci cilvēki tika ievainoti bezjēdzīgā incidentā, eksplodējot granātai, ko kāds mācību dalībnieks bija ielicis savā mugursomā. Tas uz mani atstāja milzīgu psiholoģisko iespaidu. Par tādām traģēdijām vispirms ir atbildīgs komandieris, un viens no sāpīgākajiem iespējamajiem momentiem šajā darbā ir kāda sava karavīra zaudēšana. Šādas traģēdijas liek mobilizēt visu savu intelektuālo potenciālu, lai nākotnē nekas tamlīdzīgs neatkārtotos, lai mācību process būtu pēc iespējas drošāks.

Visādi citādi — vienmēr esmu priecājies kopā ar savas komandas locekļiem par sekmīgi izpildītiem uzdevumiem. Gan pēc pirmajām misijām Afganistānā, kur strādājām vēl bez regulārās armijas atbalsta un no kurām atgriezāmies ar apbalvojumiem un pateicībām, gan 2006. gadā pēc misijas Irākā, kur kopā ar savu vienību sekmīgi paveicām uzdevumus un atgriezāmies bez zaudējumiem. Jāatzīst, ka starptautiskās operācijas ir optimālākais veids, kā sagatavot zemessargus un profesionālā dienesta karavīrus militāro uzdevumu izpildei. Treniņos savā vidē ir kāda robeža, ko var sasniegt un pāri tai netikt. Tālāk jau ir multinacionālā vide un citi, lielāki izaicinājumi.

— Vai šādā darba intensitātē vispār atliek laika kam citam?

— Būtībā visu šo laiku esmu bijis zemessargs 24 stundas diennaktī, jūtos gandrīz organiski saaudzis ar Zemessardzi. Pretējā gadījumā es nevarētu ar pilnu atdevi realizēt idejas, kas radušās, es nebūtu uz viena vadības un ideju viļņa ar saviem zemessargiem. Mana ģimene jau ir pieradusi pie šāda dzīves ritma. Viņi zina, ka man ir nepieciešama vieta, kur realizēt sevi.

— Ko jums gribētos novēlēt zemessargiem lielajā jubilejā?

— Es novēlu jums, zemessargi, nekad neapstāties, ejot pa cildeno Latvijas drošības garanta ceļu. Pilnveidojiet sevi, esiet dāsni, daloties degsmē ar citiem, un nekad nezaudējiet to lielisko auru, kas uztur organizācijas spēku, lai turpinātu īstenot tos mērķus, kurus ir noteikusi Latvijas tauta, kura izveidoja Zemessardzi pirms divdesmit pieciem gadiem.