Baltijas valstu militārā sadarbība: kopīgas atbildes meklējumos pēc Ukrainas krīzes

Rakstā tiek analizēti trīs galvenie jautājumi. Pirmkārt, kādi ir bijuši Baltijas valstu militārās sadarbības projekti, jo tie ir praktiskie sadarbības rezultāti? Otrkārt, kas ir noteicis sadarbības attīstību un kas to ir kavējis? Visbeidzot, vai pastāv kopīga militārā atbilde attiecībā uz to, kā aizstāvēt Baltijas valstis no Krievijas iespējamās militārās agresijas? Rakstā izmantota zinātniskā literatūra un intervijas ar pētniekiem, kā arī anonīmas intervijas ar politikas veidotājiem un militārajiem ekspertiem. Tā mērķis ir analizēt, vai pretrunīgi vērtētā Baltijas valstu militārā sadarbība nodrošina kādu taustāmu kopīgu militāro atbildi uz pieaugošajiem draudiem no Krievijas.

Baltijas valstu militārās sadarbības projekti

Militārā sadarbība Baltijas valstu starpā aizsākās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad visas trīs valstis sāka reformēt savus bruņotos spēkus. Ļoti liela nozīme bija ārvalstu, galvenokārt Ziemeļeiropas valstu palīdzībai, jo tās pret visām trim Baltijas valstīm attiecās kā pret vienu vienību, daloties zināšanās par konkrētu spēju izveidi. Pirmais kopīgais lielais projekts bija Baltijas Miera bataljona (BALTBAT) izveide, kas sāka darboties 1994. gadā, lai reformētu un attīstītu Baltijas valstu bruņotos spēkus saskaņā ar Rietumu standartiem (Ito, 2013, 246). Tam sekoja Baltijas valstu mīnu kuģu eskadras (BALTRON) izveide, kuras mērķis bija attīstīt pretmīnu spējas visās trīs valstīs. Baltijas Gaisa telpas novērošanas tīkla militārais projekts nodrošināja vienota radaru tīkla izveidi. Pēc pievienošanās NATO tika nodibināta Baltijas aizsardzības koledža (BALTDEFCOL), nodrošinot kopīgu militāro izglītību Baltijas valstu bruņoto spēku virsniekiem un tādējādi veidojot kopīgu izpratni par draudiem un to risināšanas veidiem. Kopumā Baltijas valstu sadarbība 90. gados un pirmajos gados pēc iestāšanās NATO tika uzskatīta par vienu no militāras integrācijas paraugiem Baltijas jūras reģionā.

Tomēr, vērtējot kopīgu projektu attīstību, ir jāpiezīmē, ka līdz šim ir bijušas grūtības realizēt tos praksē un ka tie nenodrošina kopīgas Baltijas valstu militārās spējas tikai aizsardzības jautājumos. BALTBAT, kas tika novērtēts kā veiksmīgs projekts (Ito, 2013, 279), beidza pastāvēt pēc pievienošanās aliansei. Ir bijuši mēģinājumi atjaunot šāda veida militāro formātu, taču bez reāliem rezultātiem. Nesenākais solis šajā sakarā ir bijis NATO Reaģēšanas spēku Baltijas bataljona veidošana igauņu vadībā. BALTRON pašlaik saskaras ar grūtībām saglabāt Baltijas solidaritāti, jo igauņi ir atsaukuši savu kuģi no dalības projektā, tā vietā izvēloties piedalīties NATO Pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā. Vienīgais kopīgais projekts, kas, pēc amatpersonu un pētnieku domām, darbojas veiksmīgi, ir BALTDEFCOL, kas nodrošina augsta līmeņa militāro izglītību Baltijas valstu militārajiem virsniekiem un ļauj veidot draudzīgus kontaktu tīklus, kuriem ir nozīme visā to militārajā karjerā. Izvērtējot Baltijas valstu militārās sadarbības projektu attīstības izaicinājumus, rodas jautājumi par galvenajiem faktoriem, kas ir noteikuši šo sadarbību, kā arī par galvenajiem iemesliem, kas to ir pasliktinājuši.

Baltijas valstu militārās sadarbības noteicošie faktori

Baltijas valstu militārās sadarbības attīstību ietekmē dažādi faktori, piemēram, kopīgie draudi, ģeogrāfija un operacionālā realitāte, savstarpēji papildinoša bruņoto spēku attīstība, kā arī alternatīvu sadarbības platformu neesamība.

Kopīgie draudi. Baltijas valstīm kopīgi ir gan iekšējie, gan arī ārējie draudi, kas lielā mērā nosaka to savstarpējo atkarību, risinot šo draudu jautājumu. Kā ir teikusi kāda Latvijas amatpersona, «mēs esam kā alpīnisti uz kalna, kuri rāpjas, sasieti kopā vienā virvē» (amatpersona Nr. 3, 2014). Kopš neatkarības atgūšanas dominējošais ārējais drauds visām trim Baltijas valstīm ir bijis Krievija, kas lielā mērā ir veidojis Baltijas reģionālo identitāti kā tādu (Jurkynas, 2007). Pēdējos gados Baltijas valstu ārpolitikā var identificēt trīs galvenos jautājumus: enerģētiskā drošība, ES austrumu kaimiņattiecību politika un ES—ASV attiecības, kas visi ir tiešā veidā saistīti ar attiecībām ar Krieviju (Jurkynas, 2014). Pastāv arī līdzīgas iekšējās drošības bažas saistībā ar lielajām krievvalodīgo minoritātēm un sašķelto sabiedrību, informācijas drošību, prokrieviskajām politiskajām partijām, enerģētisko atkarību, kā arī redzamo Krievijas klātbūtni Baltijas valstu ekonomikā (amatpersona Nr. 3, 2014).

Ģeogrāfija un operacionālā realitāte. Runājot par Baltijas valstu aizsardzību, visas trīs valstis no militārā viedokļa ģeogrāfiski atrodas vienā darbības reģionā. Tas ir būtisks Baltijas valstu militārās sadarbības dzinējspēks. Visas trīs valstis to nacionālajā aizsardzībā ir savstarpēji atkarīgas; vienas valsts krišana tiešā veidā ietekmētu pārējās (Jermalavičius, 2014). Apzinoties šo militāro realitāti, visas trīs valstis militārā līmenī vienmēr ir atbalstījušas militārās sadarbības padziļināšanu un stiprināšanu Baltijā. Kā paudusi kāda no Latvijas amatpersonām, «Baltijas aizsardzības dziļums ir tās vienotībā», jo militāri reģions ir sarežģīts un nedrošs, pateicoties tās šaurajai zemes joslai starp Krieviju un Baltijas jūru (amatpersona Nr. 4, 2014). Šāds skatījums netiek apšaubīts arī NATO, jo, «runājot par jautājuma būtību, NATO redz Baltiju kā vienotu operacionālo rajonu» (Jermalavičius, 2014). Tādēļ, ja ikdienas komunikācijā pret Baltijas valstīm attiecas kā pret individuālām valstīm, reālos aizsardzības un praktiskas rīcības jautājumos alianse nereti pauž bažas par Baltijas valstu iekšējām nesaskaņām (amatpersona Nr. 3, 2014).

Alternatīvu sadarbības platformu neesamība. Lai gan Igaunija sliecas meklēt alternatīvas sadarbības platformas ar Ziemeļeiropas valstu aizsardzības sadarbības (Nordic Defence Cooperation — NORDEFCO) valstīm, jo īpaši ar Somiju uz Zviedriju, šī sadarbība notiek uz ad hoc, nevis stratēģiska pamata. Galvenie iemesli, kādēļ Somija nevēlas stratēģisku sadarbību, ir atšķirīgā attieksme un uzskati par Krieviju. Kopš 1945. gada Somija ir veidojusi konstruktīvas un draudzīgas attiecības ar Krieviju (amatpersona Nr. 1, 2014). Vēl viens būtisks faktors, kādēļ NORDEFCO valstis nevēlas atvērt durvis Igaunijai vai kādai citai no Baltijas valstīm, ir tas, ka tās atrodas sākotnējā militārās integrācijas fāzē (Jermalavičius, 2014) un arī šo valstu starpā pastāv diezgan daudz atšķirību – tām ir atšķirīga militārā kultūra un izpratne par Krieviju kā draudu. Poliju, savukārt, bieži min kā Lietuvas alternatīvas sadarbības virzienu. Arī šī platforma netiek uzskatīta par dzīvotspējīgu, jo tai nav stratēģiska rakstura un tai nereti traucē «lielā politika un uzkarsētas emocijas», kas negatīvi atsaucas uz aizsardzības politiku (amatpersona Nr. 1, 2014). Latvija, kas atrodas tam visam pa vidu, ir centusies darboties kā starpnieks, bet pēdējos gados ir arī stiprinājusi tās stratēģisko partnerību ar Skandināvijas valstīm, jo īpaši ar Norvēģiju. Runājot par Baltijas valstu iespējām kā vienotam blokam veidot sadarbību ar NORDEFCO vai Poliju, jāsecina, ka tas būtu iespējams tikai tādā gadījumā, ja pašu Baltijas valstu starpā būtu iekšēja vienotība attiecībā uz kopīgu stratēģisko redzējumu (amatpersona Nr. 1, 2014). Tādējādi, neskatoties uz visiem centieniem veidot jaunas sadarbības platformas katrai no Baltijas valstīm, tas nav novedis pie citām dzīvotspējīgām alternatīvām esošajam Baltijas valstu sadarbības formātam.

Savstarpēji papildinoša bruņoto spēku attīstība. 90. gados lielākā daļa ārvalstu palīdzības nāca galvenokārt no Skandināvijas valstīm, kas pret Baltijas valstīm attiecās kā pret vienu vienību. Piemēram, pirmo kopīgo projektu vadīja dāņi sadarbībā ar citām Skandināvijas valstīm (Ito, 2013, 245). To pašu var teikt par BALTRON projektu, kurā lielu lomu spēlēja Vācija, piešķirot divus pretmīnu un vienu mīnu meklēšanas kuģi Latvijai un divus mīnu meklēšanas kuģus gan Lietuvai, gan Igaunijai (Jankovs, 2014). Tādā veidā ārvalstis, piedaloties kopīgos militāros projektos, centās veidot kopīgas Baltijas militārās spējas. Turklāt Baltijas valstu bruņotie spēki kopš pievienošanās NATO ir veidoti saskaņā ar alianses militāro spēju standartiem. Visbeidzot, Baltijas valstis ir ļoti aktīvi piedalījušās kopīgās NATO vai ES vadītajās starptautiskajās operācijās. Pēc Koruma teiktā, Baltijas valstu bruņoto spēku transformāciju un attīstību noteica aktīvā dalība starptautiskajās operācijās (Corum, 2013, 1—6). Lai gan Baltijas valstu dalība starptautiskajās operācijās bija atšķirīgos kontingentos, gūtā praktiskā pieredze ir bijusi līdzīga. Par pozitīvu izņēmumu var uzskatīt Latvijas Speciālo operāciju vienības dalību Lietuvas Speciālo operāciju spēku grupā Afganistānā no 2011. līdz 2013. gadam (MIL, 2014). Tādējādi, pateicoties ārvalstu mērķtiecīgai palīdzībai, dalībai NATO un tajās pašās starptautiskajās operācijās, Baltijas valstu bruņotie spēki ir attīstījušies savstarpēji papildinošā veidā.

Baltijas valstu militārās sadarbības šķēršļi

Neskatoties uz iepriekšējā nodaļā izklāstītajiem pārliecinošajiem argumentiem par Baltijas valstu militārās sadarbības nepieciešamību, ir trīs faktori, kas to būtiski kavē: atšķirīgie aizsardzības budžeti, atšķirīgie stratēģiskie uzskati un personību domstarpības.

Atšķirīgie aizsardzības budžeti. Tas, ka Igauniju 2008. gada krīze smagi neskāra un tai izdevās piešķirt divus procentus no sava iekšzemes kopprodukta aizsardzības sektoram, ir padarījis igauņus iedomīgus, un savā politiskajā retorikā viņi ir sākuši uz latviešiem un lietuviešiem lūkoties no augšas, kritizējot kaimiņus, ka tie aizsardzībai nevelta pietiekami daudz līdzekļu (Jermalavičius, 2014). No vienas puses, tas ir būtiski ietekmējis saskaņotus militāros iepirkumus Baltijas valstīm. Piemēram, bruņutransportieru (APC) iepirkumā katra no Baltijas valstīm pērk ko citu; latvieši iepērk tikai lietotus bruņutransportierus, bet igauņi pērk pilnīgi jaunus un progresīvākus modeļus (amatpersona Nr. 4, 2014). Tādējādi finanšu jautājumam ir vistiešākā ietekme uz to, kādēļ visas trīs Baltijas valstis neiepērk vienādu militāro bruņojumu un aprīkojumu. Taču tas tikai daļēji izskaidro, kāpēc Baltijas valstīs trūkst kopīgu militāro iepirkumu. Latvijas amatpersonām ir atšķirīgi viedokļi par kopīgiem militārajiem iepirkumiem kā tādiem, jo, pat ja visām trim Baltijas valstīm būtu vienādas finansiālās iespējas iegādāties vienādu aprīkojumu, administratīvais un tiesiskais regulējums to padara daudz dārgāku. Kā piemēru var minēt Baltijas valstu kopīgo, Eiropas Aizsardzības aģentūras ietvaros rīkoto «Carl Gustav» munīcijas iepirkumu, kura rezultātā cena pieauga par 20 procentiem. Tātad šāda veida centienu apvienošana vienkārši neatmaksājas (amatpersona Nr. 2, 2014). Militārajā un taktiskajā līmenī situācija ir atšķirīga — tur vērojama cieša sadarbība, jo īpaši militāro mācību jomā. Piemēram, igauņi ieradās uz mācībām Latvijas apmācību poligonā, jo Igaunijā trūkst zemes platību apmācību veikšanai (amatpersona Nr. 1, 2014). Tādējādi militāri taktiskā līmenī Baltijas militārais sektors tomēr cenšas apvienot spēkus, taču lieliem militārajiem projektiem vai iepirkumiem trūkst ekonomiskā pamatojuma, un vērojama nespēja vienoties par stratēģisko redzējumu.

No otras puses, runājot par kopīgiem militāriem projektiem, tieši igauņi bija tie, kas atsauca savu dalību BALTRON personāla un kuģu trūkuma dēļ. Lai gan viņi apgalvo, ka no stratēģiskā viedokļa dalība NATO Pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā ir daudz svarīgāka par dalību BALTRON, ir skaidrs, ka šāda lēmuma iemesli bija jūras militārā personāla trūkums (Jermalavičius, 2014). Igaunijas dalības atsaukšanu Latvija un Lietuva neuztvertu tik kritiski, ja tas netiktu izdarīts, kritizējot abas Baltijas valstis par pietiekamu resursu neatvēlēšanu projektā (amatpersona Nr. 4, 2014). Šī retorika negatīvi ietekmēja Baltijas vienotību kā tādu. Savukārt latvieši un lietuvieši kritizē igauņus par neefektīvu naudas izlietojumu aizsardzībai. Vēl viens arguments ir tāds, ka absolūtos skaitļos Baltijas valstu aizsardzības budžeti nemaz tik ļoti neatšķiras (amatpersona Nr. 1, 2014). Pret šādu apgalvojumu gan būtu jāizturas kritiski, jo NATO sniegtie dati par 2015. gada dalībvalstu izdevumiem aizsardzībai skaidri parāda, ka visvairāk — 425 miljonus eiro — tērē lietuvieši, igauņi tērē 412 miljonus eiro, savukārt latvieši tērē tik tiešām vismazāk, proti, 253 miljonus eiro (NATO, 2015, 4). Tātad rezumējot, finansiālajam aspektam ir bijusi daļēja ietekme uz kopīgu Baltijas valstu militāro projektu un iepirkumu attīstību, taču tas pilnīgi noteikti ir kavējis konstruktīvu sadarbību un labas attiecības personu starpā. Kā izteikusies kāda no Latvijas amatpersonām, finansiālajam aspektam «materiālā ziņā nav būtiskas ietekmes uz Baltijas sadarbību, bet mentālā ziņā tam pilnīgi noteikti ir sava loma» (amatpersona Nr. 3, 2014).

Atšķirīgs stratēģiskais redzējums. Baltijas valstu starpā nav kopīga stratēģiska redzējuma (galvenokārt aizsardzības ministriju līmenī) par to, kādai ir jābūt savstarpējai sadarbībai un ar ko sadarboties. Igaunija cenšas sevi pozicionēt kā maza, bet ļoti veiksmīga valsts, kas aizsardzības jautājumiem piešķir cienīgu apjomu finanšu resursu. Tās ambīcijas ir pieaugušas arī Baltijas valstu sadarbības formātā — ne tikai ar atklātu, kritisku retoriku attiecībā uz abām pārējām Baltijas valstīm par nepietiekamu finansējumu Baltijas aizsardzībai, bet arī praktiskos projektos. Kā piemēru var minēt Amari gaisa spēku bāzes izveidi Igaunijā. Igauņi arī iestājās par to, lai NATO Baltijas gaisa patruļas misiju vadītu no Igaunijas gaisa spēku bāzes, ne tikai no Lietuvas gaisa spēku bāzes Šauļos. Igaunija sasniedza savu mērķi tikai 2014. gadā, pateicoties Ukrainas krīzei, kad NATO pastiprināja savu misiju. Pašlaik igauņiem ir pilnībā aprīkota gaisa spēku bāze. Gaisa spēku bāzu jautājums ir kļuvis par vienu no galvenajiem strīda objektiem igauņu un lietuviešu starpā, un tas ir negatīvi ietekmējis Baltijas vienotību (amatpersona Nr. 2, 2014).

Savukārt lietuvieši Baltijas sadarbību redz kā ļoti ambiciozu projektu, kuram trūkst aprēķinu par viņu iniciatīvu praktisku īstenošanu. Viena no šādām iniciatīvām ir izveidot kopīgu Baltijas divīziju, kas esošajos apstākļos nav iespējama, jo visās trīs valstīs ir ierobežots militārā personāla skaits, nav neviena, kas šādu divīziju varētu komandēt, un pastāv arī citi praktiski jautājumi, kurus ir sarežģīti risināt. Latvieši parasti ir tie, kas iestājas par dziļāku militāro integrāciju un savstarpēju militāro atkarību. Piemēram, viena no pēdējo gadu iniciatīvām ir kopīga militāra štāba izveide Baltijas reģionam, kas koordinētu plānošanu, sadarbotos ar NATO plānotājiem un nodarbotos ar krīzes vadības operācijām. Lai gan 2015. gadā šis štābs uzsāka savu darbību, ilgus gadus pirms Ukrainas krīzes šīs iniciatīvas attīstību kavēja igauņi, kas pauda bažas par šā štāba pārnacionālo raksturu, kas varētu kaitēt to nacionālajām interesēm (amatpersona Nr. 1, 2014). Atšķirīgi viedokļi ir vērojami arī jautājumā par to, ar ko būtu veidojama stratēģiska partnerība, jo katra Baltijas valsts cenšas veidot sadarbību uz divpusēja pamata — igauņi ar somiem un zviedriem, latvieši ar norvēģiem un zviedriem, bet lietuvieši ar poļiem. Kā minēts iepriekš, nevienu no šiem centieniem nevar vērtēt kā sekmīgu, jo sadarbība notiek tikai uz ad hoc bāzes, turklāt Skandināvijas valstis nevēlas veidot stratēģisku partnerību ar Baltijas valstīm to attieksmes dēļ pret Krieviju. Tādējādi Baltijas valstu atšķirīgie stratēģiskie redzējumi, ko nereti nosaka nacionālās intereses, ir tas, kas nopietni kavē sadarbību starp šīm valstīm, un finansiālais aspekts ir sekundārs, jo tas vienmēr seko stratēģiskajam uzstādījumam.

Personu domstarpības. Savstarpējās attiecības Baltijas valstu aizsardzības ministriju konkrētu amatpersonu starpā ir vēl viens aktuāls jautājums, kas kavē dialogu un militāro sadarbību, jo šīm personām ir liela ietekme uz citiem politikas veidotājiem (Jermalavičius, 2009, 146). Kāda Latvijas amatpersona pat ierosināja izskatīt šo jautājumu valdības līmenī, jo pēdējo gadu laikā attiecības neuzlabojas, gluži otrādi — pateicoties Igaunijas retorikai, tās ir pat pasliktinājušās (amatpersona Nr. 1, 2014). Taču šie centieni, visticamāk, arī nedotu nekādu rezultātu, jo nereti «Baltijas valstu lielā politika (nespēja panākt kopīgu viedokli tādos projektos kā «Rail Baltic», Visaginas atomelektrostacija, naftas termināls utt.) negatīvi ietekmē militāro sadarbību» (amatpersona Nr. 4, 2014). Tātad stratēģiskās nesaskaņas, kas sakņojas nacionālajās interesēs, pastāv visos Baltijas valstu sektoros. Militāro sadarbību parasti min kā vienu no labajiem Baltijas valstu sadarbības piemēriem. Aizsardzības sektorā, pēc Zdanaviča vispārēja vērtējuma, politikas veidotāji Baltijas valstīs rīkojas racionāli, taču tie vērtē īstermiņa perspektīvas, neredzot, ka sadarbības pozitīvie aspekti ilgtermiņā ir svarīgāki par negatīvajiem (Zdanavičius, 2014). Kas attiecas uz ilgtermiņa perspektīvu, Latvijas amatpersona, kas ir piedzīvojis Baltijas militārās sadarbības attīstību no tās pirmsākumiem, ir optimistisks, norādot, ka vadībā esošās personas (gan politiskās, gan arī aizsardzības ministriju amatpersonas) nāk un iet, taču, ņemot vērā Baltijas sadarbības būtību un galveno mērķi, kas ietver praktisko rīcību, tā ir pastāvīga un stabila (amatpersona Nr. 4, 2014).

Kopīga Baltijas atbilde pēc Ukrainas krīzes

Vērtējot Baltijas militārās sadarbības attīstību pēdējo divdesmit gadu laikā, to var raksturot kā noturīgu un stabilu, jo ir īstenoti kopīgi militārie projekti un bruņoto spēku veidošana ir notikusi savstarpēji papildinošā veidā. Taču joprojām trūkst kopīgi attīstītu militāro spēju, kas kalpotu Baltijas aizsardzības mērķiem. Tajā pašā laikā ir novērojama virkne uzlabojumu Baltijas valstu militārajā sadarbībā, ko ir veicinājis visu trīs valstu kopīgais redzējums par aktuālo apdraudējumu no Krievijas puses. Galvenās jomas, kurās valstis aktīvi strādā kopā, ir, pirmkārt, diplomātiskais līmenis. Politiski tas bija ļoti nozīmīgi, ka Baltijas valstis izveidoja Baltijas bataljonu NATO reaģēšanas spēkiem, kas regulāri piedalīsies militārajās mācībās. Attiecībā uz Varšavas samitu Baltijas valstis un Polija ir koordinējušas vienu kopīgu pozīciju par to, kādi jautājumi būtu jāizskata samitā, proti, daudznacionālu bataljonu uzturēšanās katrā valstī uz rotācijas pamata; nepieciešamās infrastruktūras attīstīšana bruņojumu izvietošanai (angļu val. — predispositioning); nepieciešamība strādāt pie NATO Ātrās reaģēšanas spēku izvēršamības problēmām un citi. Ar šo soli principā Baltijas valstis ir atlikušas malā savus atšķirīgos stratēģiskos redzējumus, lai panāktu lielāku atbalstu reģionam. Pastāv vienota izpratne, ka tikai ar vienotu pozīciju varam noturēt Baltijas valstis NATO darba kārtībā pēc iespējas ilgākā laika periodā.

Otrkārt, reģionālā līmenī ir izveidots Baltijas valstu Apvienotā štāba elements (AŠE), kas ir militārās sadarbības struktūra un nodrošina Baltijas valstu operacionālā līmeņa aizsardzības plānošanas koordināciju un sauszemes spēku spēju paaugstināšanu. Latvija ir šī projekta vadošā valsts (amatpersona Nr. 7, 2016).  Par savstarpējo dalīšanos ar operacionālajiem plāniem jāteic, ka ar tiem ir dalījušās Latvija un Lietuva. Igaunija vēl to nav izdarījusi. Tomēr jāatzīst, ja pastāv AŠE elements, kurā visas trīs valstis vismaz koordinē savu aizsardzības plānošanu, tas ir pietiekami, lai izprastu katras valsts operacionālo domāšanu un potenciālo rīcību krīzes gadījumā. Turklāt ir jau kopīgs Baltijas valstu aizsardzības plāns NATO līmenī, kuram katra Baltijas valsts var attiecīgi pakārtot savu nacionālo aizsardzības plānu (amatpersona Nr. 5, 2016).

Treškārt, nacionālā un reģionālā līmenī Baltijas valstis cieši sadarbojas visos pasākumos, kas saistīti ar uzņemošās valsts funkciju efektīvu veikšanu. Lielu atspaidu šim darbam sniedz NATO Spēku integrētās vienības (NSIV) izveidošana Baltijas valstīs un Polijā, kā arī vēl četrās NATO austrumu robežas dalībvalstīs. Šobrīd gan NSIV vēl cenšas atrast savu vietu NATO un arī nacionālo valstu aizsardzības plānošanā un pastāv bažas par iespējamo funkciju dublēšanos ar jau esošajām institūcijām. Tomēr īsais laika periods, kādā NATO dalībvalstis spēja izveidot šīs vienības, liecina par to, ka NSIV ātri vien atradīs savu vietu Baltijas valstu aizsardzības plānošanā. To nodrošinās regulārās un plašās militārās mācības, kuras norisinās Baltijas valstīs un kuru organizēšanā un norisē NSIV ieņem būtisku lomu, un visas aktivitātes, kas tiek veiktas saistībā ar NATO Ātrās reaģēšanas spēku izvēršamības nodrošināšanu.

Ceturtkārt, militārās mācības nodrošina vienotas operacionālās domāšanas attīstīšanu baltiešu starpā, būtiski uzlabo visus uzņemošās valsts elementus un nodrošina savietojamību ar citu valstu bruņotajiem spēkiem. Lai gan visbūtiskākās mācības uzņemošās valsts funkciju uzlabošanai ir «Baltic Host», praktiski jebkuras mācības, kas norisinās Baltijas valstīs, trenē kādu uzņemošās valsts elementu. Analizējot 2016. gadā plānotās militārās mācības, var secināt, ka no 77 militārajām mācībām trešā daļa ir Baltijas valstu militārās mācības, kas tādējādi nodrošina ne tikai kopīgu apmācību taktiskā, bet arī operacionālā līmenī. Lai gan pozitīvi ir vērtējams militāro mācību apjoms un lielā NATO dalībvalstu interese tajās piedalīties, kā ēnas puse tik biežu mācību norisē ir jānorāda pārāk liela sasteigtība un nespēja pilnvērtīgi izvērtēt (angļu val. — lessons learned) militāro mācību rezultātus (amatpersona Nr. 6, 2016).

Visbeidzot, par spīti negatīvajai pieredzei attiecībā uz kopīgiem iepirkumiem, šobrīd tiek meklēti risinājumi kopīgām iegādēm starp Baltijas valstīm, arī piesaistot Poliju (amatpersona Nr. 7, 2016). Tas ir jo sevišķi aktuāli tādas militārās spējas nodrošināšanā kā pretgaisa aizsardzības sistēmas, kuras ir ārkārtīgi dārgas.

Līdz ar to var secināt, ka, neskatoties uz pastāvošajām nesaskaņām starp Baltijas valstīm, šobrīd vienotas izpratnes dēļ saistībā ar kopīgo apdraudējumu tās ir spējušas mobilizēties un būtiski intensificēt savstarpējo sadarbību. Vienota balss starptautiskā līmenī ir ārkārtīgi nozīmīga, ja Baltijas valstis vēlas saglabāt savu aktualitāti NATO darba kārtībā un maksimāli izmantot visas tās iespējas, kas ir pavērušās pēc Ukrainas krīzes, lai attīstītu nepieciešamās militārās spējas. To, cik veiksmīgi tas būs izdevies, varēs izvērtēt, kad «iespēju logs» būs aizvēries un varēs konstatēt, cik attīstītas ir baltiešu pašaizsardzības spējas.

Izmantotie avoti

Corum, S. James. 2013. Development of the Baltic Armed Forces in Light of Multinational Deployments. Carlisle: U.S. Army War College.

Ito, Peter. 2013. «Baltic Military Cooperative Projects: a Record of Success.» In Apprenticeship, Partnership, Membership: Twenty Years of Defence Development in the Baltic States, ed. Tony Lawrence and Tomas Jermalavičius, 246—281. Tallinn: International Centre for Defence Studies.

Intervija ar Dmitriju Jankovu. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Liepāja.

Jermalavičius, Tomas. 2009. «Baltic military cooperation: past, present and future.» In: Estonian Foreign Policy Yearbook 2009, edited by A. Kasekamp. Tallinn: Estonian Foreign Policy Institute, pp. 123—148. 

Intervija ar Tomasu Jermalaviču. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.

Jurkynas, Mindaugas. 2007. How Deep is Your Love: Baltic Brotherhood Re-Examined. Vilnius: Vilniaus universiteto leidykla.

Jurkynas, Mindaugas. 2014. Security Concerns of the Baltic States in the 21st century. In Small States and International Security: Europe and Beyond, edited by C. Archer, A.J.K. Bailes, and A. Wivel. London: Routledge.

Intervija ar amatpersonu Nr. 1. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.

Intervija ar amatpersonu Nr. 2. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.

Intervija ar amatpersonu Nr. 3. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.

Intervija ar amatpersonu Nr. 4. 2014. gada jūlijs. Nora Vanaga. Rīga.

Intervija ar amatpersonu Nr. 5. 2016. gada maijs. Elīna Kukaine. Rīga.

Intervija ar amatpersonu Nr. 6. 2016. gada aprīlis. Elīna Kukaine. Rīga.

Intervija ar amatpersonu Nr. 7. 2016. gada aprīlis. Elīna Kukaine. Rīga.

Intervija ar Ļudu Zdanaviču. 2014. gada augusts. Nora Vanaga. Viļņa.

MIL. 2014. «International Security Assistance Force – ISAF.» Accessed August 3, 2012. mil.lv/Operacijas/Pasreizejas_ops/Starptautiskie_drosibas_atbalsta_speki/ISAF.aspx.

NATO. (22 June 2015). NATO publishes defence expenditures data for 2014 and estimates for 2015. Financial and economic data relatin to NATO defence.  Communique, PR/CP(2015)093-COR1. Brussels: NATO Public Diplomacy Division. No (12.05.2016.) http://www.NATO.int/NATO_static_fl2014/assets/pdf/pdf_2015_06/20150622_PR_CP_2015_093-v2.pdf.

NATO. 2014b. Wales Summit Declaration. Press Release, September 5, PR (2014) 120. Accessed September 7, 2014. http://www.NATO.int/cps/en/NATOhq/official_texts_112964.htm?mode=pressrelease.