NATO operācija Egejas jūrā "Aegean pivot"
NATO izvieto Egejas jūrā alianses 2.pastāvīgo Jūras spēku grupu (SNMG2) operācijā "Aegean pivot", lai veiktu izlūkošanu, novērošanu un uzraudzību cīņā pret nelegālo jūras šķērsošanu. Misija arī ļaus nodibināt ciešāku saikni ar Eiropas Savienības (ES) robežapsardzības aģentūru "Frontex".
Aizsardzības portāls “Defence Matters” šajā kontekstā jautāja Eiropas Politikas centra (EPC) analītiķiem Andrea Frontīni un Juliānai Šmitai, vai, viņuprāt, NATO vajadzētu un vai tā spēlēs lielāku lomu centienos atrisināt bēgļu krīzi vai nē un kāpēc?
NATO lēmums palīdzēt apturēt bēgļu plūsmu Egejas jūrā ir Atlantijas Alianses politiskais solis, kas kalpo dažādiem mērķiem. Vispirms, tam, kā izskatās, jāsignalizē par alianses pastiprināto uzmanību Eiropas dienvidu rajonam un tajā jāskata arī savienojumā ar NATO aizsardzības ministru apņemšanos daudz drosmīgāk atbalstīt ASV cīņu pret "Daesh", sevišķi, ar NATO piederošo [izlūkošanas lidmašīnu] AWACS izmantošanu šim nolūkam.
Šajā gaismā alianses "Aegean pivot" ir arī daļa no reizēm sarežģītās balansēšanas starp austrumu un dienvidu "frontēm" tās pašreizējās drošības politikās Eiropā un ap to, sevišķi, pēc Ukrainas krīzes, kas piespieda NATO pārpozicionēt sevi kā savu austrumu Eiropas dalībvalstu teritoriālās aizsardzības vislielāko galvotāju, daļēji darot to uz savu ārējo projekciju rēķina citur, tostarp - potenciāli vismaz, bet ne obligāti veidos, kādus pieredzēja tās 2011.gada Lībijas gaisa kampaņa.
NATO iekšējā politiskajā un darbības līmenī lēmuma mērķis ir arī nomierināt atšķirīgās, bet paralēlās Vācijas un Turcijas bažas par arvien pieaugošajām grūtībām tikt galā ar bēgļu plūsmu no dienvidu reģioniem uz Eiropu, gan alianses iekšējās, gan ārējās dimensijās. Tai pat laikā šī soļa nolūks ir arī atdzīvināt ieilgušo un maz pamanāmo "Active Endeavour" operāciju, ko NATO sabiedrotie sāka 2011.gadā.
Kamēr politiskais pamatojums šādam solim ir relatīvi skaidrs un saprotams, vai tas tiešām spēs sasniegt uzstādītos mērķus, vēl jāskatās. Daudzas neskaidrības, sākot no spēku izcelsmes un beidzot ar mandāta likumīgo un operatīvo sarežģītību, sevišķi, satopoties ar briesmās nonākušām imigrantu laivām, vēl arvien met neskaidras ēnas pār šī lēmuma iznākumu.
Kopumā, kamēr NATO iesaistīšanās var sniegt īslaicīgu risinājumu dažiem no drošības riskiem, kas saistīti ar cilvēku kontrabandu, loģiskais pamatojums šim solim nešķiet saistīts ar drošību, bet vairāk ar imigrantu plūsmas kontroli.
Neskatoties uz tās vērtīgajām iespējām, NATO nav robežu aģentūra kā ES "Frontex". Tas, kas ir nepieciešams, patiesībā ir ilgtermiņa un daudz efektīvāka politiskā atbilde caur spēcīgāku Eiropas iekšējo sadarbību jūras robežu pārvaldībā un novērošanā, un meklēšanas un glābšanas spēki, ko, starp citu, Eiropas Savienība jau sākusi attīstīt, lai gan joprojām ar nepietiekamiem rezultātiem.
Skatoties plašāk, Eiropai vairāk jāsadarbojas ar starptautisko sabiedrību, lai risinātu fenomena pamata cēloņus [imigrantu] izcelsmes un tranzīta valstīs, un šeit NATO var un tai vajadzētu ieņemt nozīmīgu lomu kopā ar citiem spēlētājiem, tostarp ES, ANO un reģionālajiem aktieriem. To nedarot, NATO šodienas lēmums riskē sniegt tikai vēl vienu pieticīgu līdzekli daudz lielākai problēmai.