Informatīvās propagandas apkarošanai NATO būtu jāsāk izmantot humoru

"Troļļošana" internetā nespēj sasniegt iecerētos mērķus, taču Kremlis šādu pieeju izmanto, jo tam ir visi nepieciešamie resursi, tostarp finansiālie. Tomēr, ņemot vērā, ka propaganda pastāv, rodas jautājums, kādēļ rietumvalstis cīņā pret to ir tik lēnas. Londonas Karaliskās Holoveja universitātes starptautisko attiecību profesors Bens O’Loflins, kurš apmeklēja Rīgā notikušo konferenci "The Riga StratCom Dialogue: Perception Matters", uzskata, ka tam par iemeslu var būt nespēja panākt vienotu viedokli ne tikai Eiropas Savienībā, bet arī pašā NATO. Lai efektīvi panāktu iecerēto, NATO nevajadzētu nodarboties tikai ar situācijas skaidrošanu, bet izmantot arī humoru.

Jūs pašlaik strādājiet pie diviem interesantiem projektiem, viens no tiem ir saistīts ar pašreizējo situāciju Ukrainā. Ņemot vērā jūsu līdzšinējo darba pieredzi, vai šie projekti ir saistīti ar sabiedrības noskaņojumu?

Faktiski mēs tiešām fokusējamies uz Ukrainas sabiedrības noskaņojuma analizēšanu, mēģinot noskaidrot, vai tur dzīvojošos cilvēkus vairāk pārliecina Krievijas stāstījums un skats uz nākotni vai arī Eiropas Savienības un Rietumu pasaules stāstījums un idejas. Mums ir vairāki darbinieki, kuri uz vietas aptaujā jauniešus, cilvēkus no biznesa vides, vispār no dažādiem sociālajiem slāņiem. Viņiem tiek jautāts, kā viņi redz pašreizējo situāciju Ukrainā, kā tas viss vispār sākās, kā viņi raugās uz savas valsts vēsturi - vai tā pieder Austrumu vai Rietumu pasaulei, kā arī kādus medijus viņi lieto, lai uzzinātu par aktuālajiem notikumiem. Kopumā pats projekts norisinās trīs gadus, un tā secinājumi vēlāk tiks nodoti Lielbritānijas Ārlietu ministrijai. Jāsaka godīgi, mēs sapratām, ka situāciju uz vietas var saprast, tikai atrodoties uz vietas un tieši tur arī iegūstot visu nepieciešamo informāciju. Mums ir jārunā ar pašiem cilvēkiem, tikai tā ir iespējams ko uzzināt. Varbūt viņi nemaz nevēlas, lai NATO norāda, cik lieli un vareni viņi ir. Varbūt viņi to paši jau saprot. Mums ir jāpārtrauc Ukrainas iedzīvotājus uzskatīt par bandiniekiem šajā ģeopolitiskajā spēlē.

Vai varat atklāt jau kādu no secinājumiem, kas izdarīti, veicot pētījumus Ukrainā?

Diemžēl pats izziņas process sākas tikai septembrī, līdz ar to daudz informācijas mums pašlaik nemaz nav. Es gan varu atklāt daļu no otra projekta, kas ir grāmata. Mēs esam secinājuši, ka cilvēkus ir grūti pieradināt pie kāda stāstījuma - vai nu tas ir par klimata izmaiņām, vai finanšu krīzi. Cilvēkiem jau ir izveidojušies savi priekšstati, kurus faktiski nav iespējams mainīt, tādēļ arī viņiem stāstīt kādu stāstu, lai ietekmētu, vienkārši nav iespējams. Vienlaikus pastāv organizācijas, kas tērē ievērojamus finanšu līdzekļus, strādā un mums prezentē materiālus, lai stāstītu, cik lielu ietekmi sniegs viņu stāstījumi.

Līdz ar to var droši sacīt, ka "troļļošana" nesasniedz rezultātu?

Neuzskatu, ka sabiedrības domas ietekmēšanā "troļļošana" sasniegs savu mērķi. Es arī neesmu redzējis pētījumus, kuros norādīts, ka tas spēj ietekmēt uzskatus sabiedrībā. Tikai tas, ka mēs redzam cilvēkus savā starpā komunicējam, nenozīmē, ka viņi viens otra viedoklim piekrīt un piekritīs. Man jāsaka, ka šajā NATO augta līmeņa konferencē un lielā daļā prezentāciju par pamatu nebija ņemti konkrēti pierādījumi. Es neredzēju prezentācijas, kurās norādīts, ka šī reģiona cilvēkiem ir viens viedoklis, taču pēc saskares ar "troļļošanu" viņi to pēkšņi būtu mainījuši.

Tad kāda mērķa vadīts, piemēram, Kremlis īsteno tik vērienīgas un finansiāli dārgas propagandas un "troļļošanas" kampaņas kaimiņvalstīs?

Atbilde uz šo jautājumu var būt diezgan tieša un lakoniska - viņi vienkārši to spēj. Tāpat, ja paraugāmies uz citām organizācijām, - tagad to dara pilnīgi visi, tādēļ pārsteidz Rietumu lēnums cīņā ar šo fenomenu. Var jau būt, ka lēnā pretdarbība skaidrojama ar to, ka valdības uzskata to par amorālu. Tomēr arī no Rietumu pasaules ir nākusi propaganda, tāpēc rodas jautājums - ar ko šī ir sliktāka par mūsu?

Ja mēs pieņemam, ka "troļļošana" mūsu laikos ir jau kļuvusi par sava veida normu, kādi mediji visvairāk spēj ietekmēt sabiedrības viedokli tajā pašā Ukrainā, kā arī Lielbritānijā? Televīzija, drukātie mediji vai tomēr sociālie mediji?

Jāsaka, ka daudz kas ir atkarīgs no pašas sabiedrības. Piemēram, Skotijā, kur es dzīvoju, un tas ir minēts arī vienā no projektiem par Skotijas starptautisko komunikāciju, cilvēki ieklausās tajos cilvēkos, kuri viņiem ir blakus, ar kuriem viņiem ir tuvākas attiecības. Viņi neieklausīsies kaut kādos viedokļos, kas nāk, piemēram, no Briseles. Protams, sociālie mediji ļauj mums komunicēt ar cilvēkiem un mums līdzīgi domājošajiem ārzemēs, bet lielākoties cilvēkus var ietekmēt tie, kas atrodas viņiem blakus.

Ja līdzšinējās sabiedrības domas ietekmēšanas nedarbojas, vai mums vispār ir nepieciešams pret to cīnīties?

Pēc notikušās konferences un prezentācijām secināju, ka cilvēki bieži vien nemaz nezina, ko domā cilvēki, teiksim, tajā pašā Krievijā, jo viņi tur nedzīvo, viņi nekomunicē ar šiem cilvēkiem. Viņi, iespējams, nemaz nezina, par ko cilvēki runā Krievijā, kad viņi aiziet uz tirgu vai pat bāru. Mēs nevaram iekļūt šo cilvēku mājās, bet mēs varam piekļūt viņiem, izmantojot internetu. Mēs arī nevaram apturēt Krievijas propagandu, bet mēs varam mēģināt apturēt tās virzību uz mūsu pusi. Konferencē daudz tika arī runāts par NATO aizsardzības komunikāciju, psiholoģiskajiem aspektiem...

Vai mēs to maz varam darīt?

Īsti jau nē. Kā demokrātijas mēs nevaram.

Tad kādas ir alternatīvas - cilvēku izglītošana?

Jā, tieši izglītošana varētu līdzēt, lai cilvēki saprot, ka, piemēram, "Russia Today" ir neobjektīvs. Cilvēki nav muļķi. Arī Latvijā veiktie pētījumi apliecina, ka cilvēki netic neobjektīvām ziņām, kā arī jau pieminētajai "troļļošanai".

Bet kā mēs varētu cīnīties ar pašu propagandu?

Daudz pieminēts variants ir izsmiešana. Mēs varam mēģināt izsmiet Krievijas rīcību. Piemēram, Rietumu pasaulē tā bija izplatīta prakse pāris gadus atpakaļ, kad mēs izsmējām "Al-Qaeda". Vienkārši izsmiet viņus, parādot, ka tas, ar ko viņi nodarbojas, ir muļķīgi, ka viņi nekad nedabūs meiteni, ja viņi tā turpinās. NATO ir jāuzņem risks, jāizmanto humors savā labā, jo paziņojumi nespēs ietekmēt cilvēku domāšanu. Tāpat NATO un Eiropas Savienībai ir jāsāk pildīt savus solījumus - darīt to, ko iepriekš ir apsolījuši. Šī iemesla dēļ cilvēki bieži vien sliecas par labu Krievijai, jo tā sniedz mums tēlu, ka tā ir stipra, izlēmīga, kā arī nelokāma. Tikmēr palūkosimies uz NATO un ES - lēmumu pieņemšana un vienprātības sasniegšana prasa gandrīz vai mūžību.

Vai situācijas maiņa ir tik viegli panākama, ja mēs redzam, kādas ir viedokļu atšķirības Eiropas reģionos, kaut salīdzinot Eiropas ziemeļvalstis ar dienvidvalstīm?

Tas ir izaicinājums, bet tieši tādēļ ir jārod stāstījums par to virzienu, uz kuru reģioni virzās.

Olimpisko spēļu laikā, kas norisinājās Londonā, jūs arī veicāt tvitera analīzi...

Mēs analizējām tvītus krievu, arābu, un angļu valodā. Faktiski tas tika veikts britu raidsabiedrības BBC uzdevumā, jo viņu līguma daļā ar valdību ir noteikts, ka BBC ir jārada globālas sarunas, lai cilvēki nerunātu tikai viens ar otru, bet lai tas notiktu globāli. Lai, piemēram, iedzīvotāji Ēģiptē nerunātu tikai ar tiem, kuri dzīvo tikai Ēģiptē, bet arī, piemēram, Marokā. Tas, ko mēs atklājām - cilvēki globāli sāk sarunāties tad, kad rodas krasa viedokļu dažādība. Irānā tolaik sabiedrībā valdīja dusmas, jo vienu no viņu džudo sportistiem diskvalificēja, un tad pēkšņi cilvēki no Krievijas pieslēdzās diskusijai, jo tur cilvēki aktīvi nodarbojas ar šo sporta veidu. Mēs nonācām pie secinājuma, ka nepatīkami notikumi beigās var radīt pozitīvu sentimentu, jo viens otru atbalsta. Tas rada jautājumu - vai mums nepieciešams radīt sliktus notikumus, lai audzētu cilvēku interesi?

Vai to būtu nepieciešams darīt arī Ukrainas situācijas kontekstā?

Mākslīgi to noteikti nevajadzētu darīt, bet, ja šāda situācija ir izveidojusies dabiski, izdevība būtu jāizmanto. Šādā veidā cilvēki iesaistītos sarunā, paustu savu nostāju, savus viedokļus, radot labākas debates un diskusijas.