Centrālāfrikas Republikas konflikts
Tikai viens gads ir pagājis kopš militārā konflikta eskalācijas Mali, kura risināšanā iesaistījās ES valstis, to starpā arī Latvija. Šobrīd starptautiskās sabiedrības uzmanība ir pievērsta citai Āfrikas valstij, Centrālāfrikas Republikai (CĀR), kurā starp musulmaņu un kristiešu kopienām ir izcēlies vardarbīgs konflikts, izraisot politisko nestabilitāti un smagu humāno krīzi.
Konflikta aizsākumi ir meklējami 2012.gada nogalē, kad nemiernieki CĀR ziemeļos un vidienē ieņēma pilsētu pēc pilsētas, pieprasot atkāpties pie varas esošo prezidentu Francoīzu Bozizē (Francois Bozize). Neskatoties uz 2013.gada janvārī noslēgto Libreville vienošanos starp valdību un nemierniekiem , pēc pāris mēnešiem Mihels Džotodija (Michel Djotodia) ar musulmaņu nemiernieku grupējumu atbalstu gāza no varas Bozizē. Pašam Džotodijam neizdevās atbruņot visus savus atbalstītājus un panākt stabilitāti valstī. Radikālākais musulmaņu nemiernieku grupējums Seleka izvērsa vardarbīgas aktivitātes pret kristiešu kopienu. Kā atbildes spēks no kristiešu kopienas puses tika izveidotas anti-balaka zemessardzes vienības. Konflikta augstākā vardarbības pakāpe tika sasniegta gada nogalē, kad ANO un Francija vērsa starptautiskās sabiedrības uzmanību uz norisinošo genocīdu un potenciālo CĀR valsts sabrukšanu. Šobrīd visi centieni ir vērsti uz situācijas nostabilizēšanu – politiskās krīzes pārvarēšanai ir ievēlēta pagaidu prezidente Katrīna Samba-Panza (Catherine Samba-Panza), humānās krīzes risināšanai un palīdzības sniegšanā Bangui ir iesaistītas ANO aģentūras un ES, savukārt, Francija sadarbībā ar ANO miera uzturēšanas misiju cenšas atbruņot nemierniekus abās konfliktējošās pusēs.
CĀR konflikta risināšanā tiek izmantota klasiskā multilaterālā (daudzpusējā) pieeja, iesaistot tādas trešās puses kā Franciju, ANO un reģiona valstis, kā arī ES.
ANO. Kopš 1998.gada ANO ir izveidojusi četras dažādas miera uzturēšanas misijas CĀR. Pēdējā no tām ir MISCA (Āfrikas Savienības Starptautiskā atbalsta misija CĀR) ar 4 400 militārpersonām, kas tika izveidota, reaģējot uz pieaugošo vardarbību starp Seleka un anti-balaka grupējumiem, ar mērķi aizsargāt civiliedzīvotājus, atbalstīt reformas centienus un nodrošināt apstākļus humānās palīdzības sniegšanai.
Francija. Tās ietekme CĀR ir bijusi ievērojama arī pēc CĀR neatkarības atjaunošanas 1960.gadā. Francija ir līdzdarbojusies praktiski visos CĀR politiskajos procesos un konfliktu eskalācijas brīžos mobilizējusi ANO Drošības padomi rīkoties. Par spīti Francijas ilggadīgajam atbalstam CĀR stabilizēšanā, tā tiek bieži kritizēta par imperiālistiskas ārpolitikas praktizēšanu un savu ekonomisko interešu aizstāvēšanu savā bijušajā kolonijā. Tā necenšoties atrisināt konfliktus to saknē, bet gan aprobežojoties ar sev labvēlīgas politiskās elites ievēlēšanu un nodrošina relatīvu stabilitāti, lai netiktu apdraudētas tās ekonomiskās intereses. CĀR, kurā ir zelta, dimanta un urāna krājumi, ir izskanējusi kritika par Francijas interesēm nodrošināt urāna nepārtrauktu iegūšanu. Šobrīd Francija ir izveidojusi operāciju Sangaris (ar 1600 karavīriem), kura sadarbībā ar citu Āfrikas valstu karavīriem ANO misijas MISCA ietvaros veic nemiernieku atbruņošanu un cenšas panākt kārtības atjaunošanu.
ES. Finansiāls atbalsts tradicionāli ir bijis ES ārpolitikas stūrakmens CĀR situācijas nostabilizēšanā. Taču šī gada sākumā ES ir izteikusi gatavību izveidot militāro misiju CĀR, nosūtot 600 militārpersonas atbalsta sniegšanai MISCA misijas mērķu sasniegšanai. Misijas mandāts neiezīmē skaidrus misijas uzdevumus, vien nosaka, ka tās ilgums būs 6 mēneši, un tās pienākumos ir nodrošināt drošību Bangui apkārtnē, kurā ir vislielākā bēgļu koncentrācija, un humānās palīdzības sniegšanu līdz kontroli pār situācija varēs pārņemt Āfrikas Savienība. Šobrīd par savu dalību ir paziņojušas Zviedrija, Igaunija, Lietuva, Slovēnija, Somija, Beļģija un Polija. Savukārt, ES militāri spēcīgākās valstis Vācija, Apvienotā Karaliste un Itālija nav izteikušas gatavību iesaistīties misijā, vien apsverot iespēju sniegt atbalstu kādas konkrētas militārās spējas nodrošināšanā. Līdz ar to šajā situācijā parādās ES iekšējās problēmas, kā, pirmkārt, atkārtota nespēja iedarbināt ES kaujas grupas mehānismu (pirmo reizi bija Mali), kas liek apšaubīt ES militārās ambīcijas kļūt par ātru un efektīvu krīžu risinātāju. Otrkārt, Francijas lielā dominante ES Kopējās drošības un aizsardzības ietvarā un ekonomiskās intereses savās bijušajās kolonijās, un citu vadošo ES valstu nevēlēšanos iesaistīties, kritiski ietekmē šādas misijas leģitimitāti. Treškārt, lai gan ES žests izveidot militāro misiju tiek atzinīgi vērtēts, kritiku ir izpelnījies nelielais militārpersonu skaits, ierobežotās militārās spējas un šaurais misijas mandāts, kurš maz ticams sniegs reālu devumu konflikta atrisināšana.
Latvijas potenciālā iesaiste ES militārajā misijā – ‘par’ un ‘pret’ argumenti
Starp argumentiem par labu iesaistei misijā ir, pirmkārt, politiskie argumenti. Tuvojošās Latvijas prezidentūra ES un fakts, ka pārējās Baltijas valstis ir izteikušas gatavību iesaistīties, veido zināmu spiedienu uz lēmuma pieņēmējiem apliecināt, ka Latvija ir aktīvs ES drošības politikas veidotājs. Vienlaikus, ņemot vērā lielo ANO pieprasījumu pēc plašas valstu iesaistes humānās palīdzības sniegšanā CĀR, Latvija var pozicionēties arī kā humānās krīzes risinātājs. Otrkārt, operacionālie argumenti – līdz ar NATO misijas Afganistānā noslēgšanos šī gada nogalē aktualizējas jautājums par jauniem operāciju rajoniem Latvijas bruņotajiem spēkiem. Vienlaikus, paturot prātā allaž aktuālo jautājumu par Latvijas sadarbības partneriem operāciju rajonā, Latvijai jau iepriekš ir bijusi sadarbība ar Poliju un Zviedriju. Visbeidzot, uz šo brīdi misijas mandātā ietvertie uzdevumi neparedz augstu bīstamības pakāpi, jo neietver tiešas sadursmes ar nemierniekiem.
Savukārt, argumenti pret Latvijas iesaisti misijā saistās ar pašas misijas politiskajiem un operacionālajiem uzstādījumiem. No politiskās perspektīvas apšaubāma ir misijas leģitimitāte, jo nepiedalās vadošās ES dalībvalstis un ir izskanējusi kritika pret Francijas dominanti šīs misijas veidošanā un acīmredzamajām ekonomiskajām interesēm CĀR. Vienlaikus rodas jautājums par šādas misijas devumu ES kā aktīvam globālās drošības spēlētājam. Mandātā ietvertie uzdevumi – lidostas apsardze un humānās palīdzības nodrošināšana – nepozicionē ES kā konflikta risinātāju, bet gan atbalsta funkcijas īstenošanu Francijas īstenotajai militārajai operācijai. Citkārt, operacionālā ziņā arī ir identificējami vairāki riski. Pirmkārt, misijas uzdevumi paredz nepieciešamību pēc kājnieku nosūtīšanas, kas liek apšaubīt gūtās pieredzes nozīmīgumu Latvijas bruņotajiem spēkiem, kuriem ir ilggadīga pieredze starptautiskajās operācijās un kuri ir attīstījuši sava ekspertīzi noteiktās militāro spēju jomās. Otrkārt, Latvijas bruņotajiem spēkiem nav pilnīga izpratne par CĀR notiekošā konflikta cēloņiem un raksturu, kā arī vietējās kultūras īpatnībām, kas var radīt zināmus apdraudējumus. Līdz ar to, nenoliedzot argumentus par labu Latvijas bruņoto spēku iesaistei ES militārajā misijā CĀR, nepieciešams ir arī izvērtēt minēto risku savietojamību ar Latvijas nacionālajām interesēm ilgtermiņa perspektīvā.
Nora Vanaga, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Aizsardzības zinātniskās pētniecības centra pētniece.