Šis ir izšķirošs brīdis Eiropas drošības un aizsardzības politikā
Volfgangs Išingers, Minhenes drošības konferences priekšsēdētājs, uzsver, ka 2013.gads ir pēdējais brīdis, lai sāktu realizēt viedās aizsardzības un resursu apvienošanas iniciatīvas.
Pirms diviem gadiem Minhenes drošības konferencē NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens iepazīstināja mūs ar viedas aizsardzības koncepciju, aicinot valstis uz resursu apvienošanu, prioritāšu izvirzīšanu un spēju koordinēšanu.
Principā eiropieši ir sapratuši, ka ciešāka sadarbība aizsardzības jomā ir nepieciešama, lai uzturētu un, cerams, arī paplašinātu militārās spējas. Francijas un Vācijas deklarācijā „Par spēcīgāku Eiropas drošību un aizsardzību”, piemēram, minēts, ka stratēģiskās neskaidrības un ierobežotu resursu laikā kopīgi aizsardzības projekti ir nepieciešami spēcīgākas aizsardzības veidošanai. Šādi paziņojumi un deklarācijas ir parādījušās gandrīz visās ES valstīs.
Tomēr realitātē lēmumu pieņēmēji nebūt nevēlas pieņemt nepieciešamos lēmumus un diskutē par to, ko tad īsti šī koncepcija nozīmē. Viedā aizsardzība un resursu apvienošana – lai gan tās ir nozīmīgas iniciatīvas – joprojām nav ieguvušas reālu traktējumu. Diemžēl šāda situācija novedīs pie Eiropas aizsardzības spēju samazināšanās, kas jau tāpat ir ierobežotas. Patiesībā Eiropas loma un aizsardzības spējas pasaules drošības kontekstā ir liktas uz spēles.
Vēl labā atmiņā visiem ir Lībijas operācija, kurā divas labāk apbruņotās Eiropas valstis nevarēja veikt operāciju bez ievērojamas ASV iesaistes.
ASV vēstnieks NATO Ivo Dālders ir paziņojis, ka Lībijas gadījums izsauc bažas par Eiropas militārajām spējām. Viņaprāt, nepieciešamās munīcijas trūkums bija „zīme, ka nozīmīgās militārās spējās trūkst investīciju un, ja arī turpmāk tiks samazināti dalībvalstu aizsardzības budžeti, var rasties šaubas par ilgtspējīgu attīstību.” Tāpat viņš uzskata, ka NATO nespēs tikt ar šo iniciatīvu galā ātrāk kā desmit gados, ja tai netiks pievērsta pastiprināta uzmanība.
Apvienot spējas Eiropas ietvaros ir saprātīgs lēmums triju iemeslu dēļ.
Pirmkārt, nauda. Aizsardzības jomai daudzās valstīs ir samazināts finansējums, daļēji eiro krīzes dēļ. Kopš 2009.gada šāda iemesla dēļ ir zaudētas daudzas nozīmīgas aizsardzības spējas. Protams, lielākā daļa NATO valstu jau iepriekš bija pārkāpušas apņemšanos veltīt aizsardzībai 2% IKP.
Eiropas nodokļu maksātāju nauda tiek tērēta neefektīvi – Eiropas kaujas spējas ir daudz mazākas nekā ASV, lai gan Eiropas aizsardzības jomas izdevumi sastāda 40% no Amerikas aizsardzības budžeta.
Lai uzlabotu šo sniegumu, mums beidzot jāpieņem ideja par ciešāku integrāciju aizsardzības jomā.
Tas nenozīmē, ka būtu jāveido vienota ES armija. Ir jomas, kurās varētu sadarboties, nepieņemot tādus politiskus lēmumus, piemēram, apmācība un iepirkumi. Tomēr nevajadzētu baidīties uzdot tādus nopietnus jautājumus kā, piemēram, cik produktīvi ir 27 ES valstīm uzturēt katrai savus Gaisa spēkus, kuros dažkārt nav vairāk par duci lidmašīnu.
Otrkārt, mūsdienu drošības vide kļūst arvien sarežģītāka un neparedzamāka, kas nozīmē, ka prasības bruņotajiem spēkiem pakāpeniski pieaug. Lai tiktu galā ar jaunajiem izaicinājumiem, būs vajadzīga labāka savietojamība, koordinācija un efektivitāte. Nav nekāds noslēpums, ka krīzes, kas varētu tieši vai netieši ietekmēt Eiropas drošību, kļūst arvien neparedzamākas un sarežģītākas.
Treškārt, spējas reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem un krīzēm ir vēl nozīmīgākas tāpēc, ka ASV ir paziņojusi par spēku pārdislocēšanu uz Klusā okeāna reģionu. Nav nekādu šaubu, ka tas Eiropai uzliek papildu pienākumu spēt sevi aizstāvēt.
Vai nu tā būtu Kosova vai Afganistāna, Lībija, Sīrija vai Mali – ja mēs vēlamies labāk un veiksmīgāk reaģēt uz šādiem konfliktiem, nestabilām situācijām un masu nemieriem, mums vēl vairāk jāpievēršas līdzekļu apvienošanai. Ja mēs to nedarīsim, finansējuma trūkums, sarežģītāki uzdevumi un neprognozējama drošības vide līdz ar ASV iesaistes Eiropā mazināšanos pamatīgi samazinās Eiropas lomu reģionālajā un globālajā drošības arēnā.
Resursu apvienošana ir sarežģīts koncepts – galu galā, mēs runājam par jomu, kas gadsimtiem ilgi bijusi neatraujama nacionālās suverenitātes daļa. Tad mums jāuzdod sev nepatīkami jautājumi: Kāda jābūt bruņoto spēku struktūrai, īpaši ņemot vērā daudzās valstīs notiekošās reformas, lai tie nākotnē pilnīgi vai daļēji varētu būt daļa no Eiropas spēkiem? No kurām spējām valstis varētu atteikties un paļauties, ka tās nodrošinās citas dalībvalstis? Ko resursu apvienošana nozīmē industriālajai jomai un iepirkumu procesam, kas parasti pakārots konkrētās valsts vajadzībām? Kas apstiprinās militāro iesaisti konfliktā, ja spēki būs apvienoti? Kam būs augstākā atbildība?
Protams, šie ir sarežģīti jautājumi. Bet Eiropas integrācijas process nedrīkst apstāties, pa ja ceļš ir grūts un sadarboties ar partneriem ir sarežģīti.
Lai atbalstītu šo procesu, Minhenes drošības konference sadarbībā ar McKinsey&Company ir uzsākusi jaunu iniciatīvu – konferenču sēriju „Eiropas aizsardzības nākotne”. Pirmais Eiropas samits notiks šā gada aprīlī un tā mērķis būs dot jaunus impulsus resursu apvienošanas iniciatīvai.
Pagājušā gada decembrī Berlīnē tika organizēta apaļā galda diskusija, kurā piedalījās Ārlietu, Aizsardzības un Ekonomikas ministriju pārstāvji, Bundestāga pārstāvji, industriju vadītāji, augstākie virsnieki un eksperti. Viņi vienojās, ka ir jāpievēršas šai iniciatīvai daudz nopietnāk un ka tas būs ļoti sarežģīti.
Vienkāršāk sakot, uz kārts likta Eiropas kā nozīmīga aizsardzības jomas spēlētāja reputācija. Amerikāņi neinvestēs Eiropas aizsardzībā, ja Eiropa nedosies pareizajā virzienā. Un iespēja rīkoties pareizi – investējot vairāk un apvienojot spēkus – nebūs atvērta mūžīgi. 2013.gads ir īstais laiks, lai rīkotos.
Pēc msc.com „Monthly mind” materiāliem