Ģenerālis Pēteris Sniķers

Vienības un personības
Gunārs Kušķis

A8B97FB9D5EA423095A16CEA174EA0B4.jpg

Dzimis 1875. gada 7. decembrī Skultes pagasta «Kazbuļos». Beidzis Rīgas Nikolaja ģimnāziju.

Ģenerālis Pēteris Sniķers

1896. gadā sāk studijas Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā. 1901. gadā beidz akadēmiju un tiek ieskaitīts kara dienestā. Pēc tā laika tradīcijām, pēc akadēmijas beigšanas viņam tiek piešķirta titulārpadomnieka dienesta pakāpe un viņš tiek ieskaitīts 67. Tarutinas kājnieku pulkā par jaunāko ārstu. 1902. gadā Kara medicīnas akadēmija viņu nosūta uz Parīzi un Berlīni papildināt zināšanas ādas, uroloģisko un venerisko slimību klīnikā. 1904. gada 13. novembrī Pēteris Sniķers, būdams salīdzinoši jauns, bet zinošs, aizstāv medicīnas doktora disertāciju Kara medicīnas akadēmijā. Spējīgo jauno zinātnieku atstāj strādāt akadēmijas klīnikā par asistentu, un viņš tiek paaugstināts par kolēģijas asesoru.

1904. gadā P. Sniķers tiek pārcelts uz 179. Daugavgrīvas kājnieku pulku ar piekomandējumu Rīgas kara slimnīcai, kur no 1908. gada viņš tiek paaugstināts par galma padomnieku un ieņem jaunākā ordinatora vietu.

Sākoties pasaules karam, iecelts par galveno ārstu 320. lauka lazaretē, vēlāk vada 10. evakuācijas punktu, 25. un 399. rezerves hospitāli. 1915. gadā paaugstināts kolēģijas padomnieka pakāpē. 1916. gada 5. novembrī iecelts par 2. latviešu strēlnieku brigādes ārstu, vienlaikus Tērbatas universitātes docētājs, 1918. gada 1. martā demobilizēts.

1919. gada 19. jūlijā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā un tiek iecelts par armijas sanitārpriekšnieku ar uzdevumu noorganizēt Armijas sanitāro pārvaldi, izveidot kara ārstniecības tīklu un sakārtot ārstniecības palīdzību karaspēka vienībās. Ar P. Sniķera gādību tika noorganizētas piecas kara slimnīcas, trīs divīzijas lazaretes, sanitārais vilciens, sanitārais transports un kara sanitārā noliktava, atsevišķos garnizonos iekārtoti pārsienamie punkti un ambulances. No 1921. gada 1. aprīļa viņš ir Kara sanitārās pārvaldes priekšnieks, ko vada līdz 1933. gada 1. aprīlim, kad tā tiek iekļauta Apgādes pārvaldē un P. Sniķers ieskaitīts rezervē pie Kara ministrijas.

1920. gadā P. Sniķers apstiprināts ārsta pulkveža pakāpē, bet 1923. gadā kā pirmais Latvijas kara ārsts paaugstināts ārsta ģenerāļa pakāpē.

1934. gada 30. janvārī P. Sniķers tiek atvaļināts no aktīvā kara dienesta un turpina darboties Latvijas Universitātē kā mācību spēks — profesors. Latvijas Universitātē viņš darbojas no 1919. gada 14. jūlija, kad kopā ar inženieri P. Nomali Izglītības ministrijas komisijās iesniedza nosacījumus par LU, bet no 1921. gada bija ādas un venerisko slimību docents, klīnikas vadītājs, vēlāk profesors, Medicīnas fakultātes dekāns, Universitātes padomes loceklis.

Latvijas Baltā Krusta dibinātājs un vadītājs (1921.—1937. ). Latvijas Dermatovenerologu zinātniskās biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs (1924.—1940). 1934. gadā kopā ar profesoru P. Stradiņu dibinājis Latvijas vēža apkarošanas biedrību. Pirmais ieteicis tuberkulīna ierīvēšanu ādā tuberkulozes diagnostikai. Pētījis sifilisa seroloģijas reakcijas un ārstēšanu, venerisko slimību profilaksi, lepras terapiju, publicējis daudzas monogrāfijas par šo tematiku.

Sabiedriskajā dzīvē — Latvijas dermatologu un venerologu biedrības priekšnieks, Latvijas Sarkanā Krusta galvenās valdes loceklis, «Latvijas vanagu» biedrības goda priekšnieks, Baltā Krusta sekcijas priekšnieks, Latvijas kolekcionāru biedrības dibinātājs. Ar savu mākslas un retu priekšmetu kolekciju pazīstams ārpus Latvijas. Miris 1944. gada 5. decembrī. Apbedīts Rīgā, I Meža kapos.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru (1928) un III šķiru (1926), kā arī vairākiem cariskās Krievijas un ārzemju ordeņiem.

Dalies ar šo ziņu