1940. gada 16. jūnijā Padomju Savienība iesniedza Latvijas Republikas valdībai ultimātu ar prasību atlaist valdību un ielaist valsts teritorijā Sarkanās armijas daļas.
Kara ministrijas un Latvijas armijas likvidēšana 1940. gadā
Taču Sarkanās armijas ap 25 000 vīru kontingents Latvijā atradās jau kopš 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā t. s. Bāzu līguma laika. 17. jūnijā Latvijas robežu šķērsoja Sarkanās armijas palielināts karaspēka kontingents, uzsākot Latvijas teritorijas okupāciju. Latvijas neatkarība bija likvidēta, sekoja neatkarīgās Latvijas varas institūciju varmācīga demontāža un Latvijas sabiedriski politiskās dzīves pārveidošana pēc padomju valsts parauga.
Tas skāra arī Kara ministriju un Latvijas armiju. 21. jūnijā pie amata pienākumu pildīšanas stājās pēc Maskavas diktāta sastādītā valdība ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Formāli šo valdību apstiprināja Valsts prezidenta amatā vēl joprojām esošais K. Ulmanis. Par šīs marionešu valdības kara ministru bija iecelts ģenerālis Roberts Dambītis. Ironiski, ka tieši R. Dambītis 1918. gada novembrī bija pirmais tolaik jaunizveidotās Apsardzības ministrijas pārvaldnieks un vadīja ministrijas darbu līdz pirmā ministra Jāņa Zālīša iecelšanai amatā. Lai arī R. Dambītis ieņēma kara ministra amatu, taču par likumīgu šo A. Kirhenšteina valdību un kara ministru uzskatīt nevar.
R. Dambītim bija lemts arī formāli likvidēt gan ministra amatu, gan ministriju, gan arī mūsu valsts bruņotos spēkus.
Vēl pirms Latvijas oficiālās inkorporācijas Padomju Savienībā okupācijas vara 1940. gada 11. jūlijā ar PSRS aizsardzības tautas komisāra pavēli nr. 0141 trīs juridiski joprojām vēl neatkarīgo Baltijas valstu teritorijā izveidoja savas Sarkanās armijas militāro struktūru — Baltijas Īpašo kara apgabalu.
Vienlaikus sākās pakāpeniska Latvijas armijas likvidācija un materiāli tehniskās bāzes pārņemšana. 1940. gada 20. augustā Baltijas Īpašā kara apgabala pavēlnieks ģenerālpulkvedis Aleksandrs Laktionovs, pamatojoties uz PSRS tautas aizsardzības komisāra 1940. gada 17. augusta direktīvu, izdeva pavēli, ka visas trīs okupēto Baltijas valstu armijas pārveidojamas par teritoriālajiem strēlnieku korpusiem, Latvijas armija — par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, pēc Sarkanajā armijā pastāvošajiem šāda veida vienību štatiem, ar 16 000 vīru personālsastāvu. No visiem trim pārveidojamajiem Baltijas valstu armiju štābiem līdz 1940. gada septembrim pieprasīja sniegt Sarkanās armijas Baltijas Īpašā kara apgabala štābam apkopotas ziņas par karaspēka vienību skaitlisko sastāvu, apbruņojumu un dislokāciju, kā arī šajā pavēlē noteica, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas armiju noliktavas, darbnīcas, aerodromi, nometnes, poligoni, hospitāļi, citi nekustamie īpašumi un dzīvojamais fonds kopā ar visu inventāru, protams, arī bruņojums un munīcija, pāriet Sarkanās armijas rīcībā bez tiesībām kādām civilajām iestādēm iejaukties šajā īpašuma pārņemšanā.
1940. gada 27. augustā ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu tika izveidota Latvijas armijas likvidācijas komisija (oficiālais komisijas nosaukums bija «Latvijas PSR Tautas armijas likvidācijas komisija». Komisijas sastāvā ietilpa: priekšsēdētājs — LPSR finanšu tautas komisārs Arnolds Tabaks, komisijas locekļi — kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis, Valsts kontroles tautas komisārs Broņislavs Trubiņš, Latvijas Komunistiskās partijas pārstāvis Kārlis Pugo un Kara ministrijas pārstāvis administratīvais pulkvedis-leitnants Viktors Saulītis.
Likvidācijas komisijas deklarētie mērķi bija: «1. Atrisināt visus jautājumus, kas saistīti ar Tautas armijas [tā pēc padomju karaspēka veiktās Latvijas teritorijas okupācijas sāka dēvēt Latvijas armiju, lai gan nekāda oficiālā pārdēvēšana notikusi nebija] pārveidošanu teritoriālajā strēlnieku korpusā; 2. Nodot Sarkanās armijas Baltijas Īpašā kara apgabala rīcībā visu Tautas armijas personālo un materiālo sastāvu; 3. Vadīt Tautas armijas karaspēka daļu un iestāžu likvidāciju; 4. Veikt visu bijušo Kara ministrijas lietu pabeigšanu.» Nākamajā dienā kara ministrs ģenerālis R. Dambītis pavēlē nr. 28 pavēlēja visu kustamo un nekustamo Latvijas armijas īpašumu nodot Baltijas Īpašā kara apgabala rīcībā.
1940. gada 27. septembrī komisija likvidēja kara ministra amatu, un visas kara ministra tiesības un pienākumus pārņēma likvidācijas komisija. Par likvidācijas komisijas pilnvaroto iecēla komisijas locekli, bijušo formālo kara ministru ģenerāli R. Dambīti. 1940. gada 1. oktobrī likvidēja visas flotes daļas. 1940. gada 3. oktobrī komisija nodeva Armijas ekonomisko veikalu Rīgā kopā ar tā filiālēm reģionos LPSR Tirdzniecības tautas komisariāta rīcībā. Līdz ar to Armijas ekonomiskais veikals bija vienīgā bijušās Latvijas armijas apakšstruktūra, kura nosacīti palika okupētās Latvijas tautsaimniecības bilancē.
Visa okupētās valsts bruņoto spēku īpašuma pārņemšanai bija jāsāk veidot speciālas pieņemšanas—nodošanas komisijas, kuras Latvijas gadījumā vadīt uzdeva Baltijas Īpašā kara apgabala štāba priekšnieka vietniekam aizmugures nodrošināšanas jautājumos ģenerālmajoram F. Kuzņecovam. Šādas komisijas bija paredzēts izveidot visās likvidējamajās karaspēka vienībās. Saskaņā ar A. Laktionova pavēli pieņemšanas—nodošanas komisijām bija līdz 1940. gada 10. septembrim jāapraksta un jāpieņem Sarkanās armijas bilancē visa bijušās neatkarīgās Latvijas armijas manta. Bez ģenerālmajora Kuzņecova personīgi pārraudzītās bruņojuma pārņemšanas komisijas izveidoja speciālās jauktās (no latviešu un padomju pārstāvjiem sastāvošas) komisijas katras karaspēka vienības īpašuma pārņemšanai, dzīvojamā fonda un nekustamo īpašumu pārņemšanai.
Īpašā direktīvā A. Kirhenšteina valdības kara ministrs ģenerālis R. Dambītis noteica, kādas funkcijas būs šīm komisijām: sastādīt aktus sarakstus par visu karaspēka vienībās esošo kustamo un nekustamo mantu, norādot skaitu un vērtību latos saskaņā ar Latvijas kara ministra 1940. gada 10. pavēlē noteiktām apgādes priekšmetu cenām. Tas attiecās arī uz Kara ministrijas Apgādes pārvaldes pārraudzībā esošajām armijas noliktavām, medicīnas, sanitārajām un veterinārajām iestādēm. Lai gan šis darbs bija jāizdara līdz 1940. gada 10. septembrim, nevienā vienībā tas netika paveikts, jo, tā kā akti saraksti bija stādīti latviešu valodā, padomju puses pārstāvji tos bieži vien atteicās parakstīt. Līdz ar to komisiju darbu pagarināja sākumā līdz decembrim, pēc tam atsevišķos gadījumos līdz 1941. gada janvāra beigām. Daudzās vienībās uzskaites darbs nebija paveikts līdz galam, uz ko norāda arī likvidācijas komisijas saimniecības un finanšu nozares likvidatori savās atskaitēs: tikai dažās bija saskaitīta kopējā mantu vērtība latos — Kurzemes divīzijā, Latgales artilērijas pulkā, vēl dažās. Citās likvidatori neapgrūtināja sevi ar mantu vērtību kopējo kalkulēšanu, bieži vien aktos ailītē «vērtība» nenorādot neko. Tas skaidrojams ar steigu, kādā tika veikta uzskaite un likvidācija, kā arī ar to, ka latos vērtība 1940. gada beigās bija pavisam cita, nekā tā bija pirms padomju okupācijas sākuma.
Padomju puses pārstāvji dažviet pieprasīja konvertēt šo summu rubļos, ko Latvijas puses likvidatori nemācēja paveikt, summas norādot ļoti aptuveni. Līdz šim, runājot par Latvijas armijai atņemtā bruņojuma materiālo vērtību, figurē aptuvens skaitlis — 470 000 000 latu. Šī summa ir uzskatāma par aptuvenu, jo pieņemšanas—nodošanas komisijas neaprēķināja nododamo priekšmetu kopējo vērtību.
Ir zināmi gadījumi, kad par kādas armijas saimnieciskās vienības formālu pārņemšanu vienkārši «aizmirsa» — tā 1941. gada janvāra sākumā Sarkanajai armijai nodeva bijušās Latvijas armijas noliktavu nr. 22 (tā bija ieroču un munīcijas noliktava), par kuras pārņemšanu līdz tam nekāds rīkojums nebija bijis, respektīvi, nekādi pieņemšanas—nodošanas akti netika sastādīti. Līdzīgi bija ar nekustamo īpašumu jeb aizsardzības resora īpašumā esošajām ēkām un kazarmām, kuras gandrīz visas nonāca Sarkanās armijas vienību rīcībā. Likvidējamo Latvijas armijas vienību karavīriem tika iedalītas citas telpas — bieži vien dzīvošanai pilnīgi nepiemērotas un sliktā stāvoklī.
Turpinoties Latvijas bruņoto spēku iznīcināšanai, 1940. gada 9. oktobrī tika likvidēts Latvijas armijas komandiera amats. 1940. gada 27. oktobrī likvidēja visas bijušās Kara ministrijas centrālās iestādes: Kara ministrijas sekretariātu, Armijas štābu, kā arī Apgādes pārvaldi kopā ar padotības iestādēm — Armijas virsnieku klubu un armijas kareivju klubu. Pārējās Apgādes pārvaldes padotības iestādes — kara slimnīcas Rīgā, Jelgavā un Daugavpilī, mantu un uzkabes priekšmetu darbnīcas, armijas noliktavas — skaitījās likvidētas 1940. gada decembrī — 1941. gada janvārī, jo pieņemšanas—nodošanas komisijas vienkārši nespēja tik ātri uzskaitīt šajās iestādēs esošos Latvijas armijas materiāli tehniskos līdzekļus. Rīgas un Jelgavas kara slimnīcas, kā arī armijas 41. noliktavu (medicīniskā inventāra un medikamentu noliktavu) pārņēma Sarkanās armijas Baltijas Īpašā kara apgabala Sanitārā daļa, taču minēto iestāžu personāls saskaņā ar armijas likvidācijas komisijas rīkojumu palika dienestā līdz 1940. gada 31. decembrim un algu saņēma no Latvijas PSR budžeta līdzekļiem.
Līdz ar armijas komandiera amata likvidēšanu nodibināja likvidācijas komisijas biroju. No 1940. gada 1. novembra tika likvidētas visas divīzijas un divīziju komandieri atbrīvoti no amata. Atsevišķās karaspēka daļās atstāti tikai likvidatori, kuri bija tieši pakļauti likvidācijas komisijai. 16. novembrī Latvijas PSR Ministru padome, atsaucoties uz Baltijas Īpašā kara apgabala pavēlnieka rīkojumu, paziņoja, ka pārtrauc visu bijušās Latvijas armijas pārņemto karaspēka daļu un iestāžu finansēšanu no LPSR budžeta. 24. teritoriālā strēlnieku korpusa daļu apgāde ar ietērpa priekšmetiem, sadzīves priekšmetiem un pārtiku sāka strauji pasliktināties.
Apkopojums par visu Sarkanajai armijai nodoto bijušās Latvijas armijas kustamo un nekustamo īpašumu tika paveikts līdz 1941. gada 11. februārim, kad bijušais Apgādes pārvaldes Būvniecības daļas priekšnieks Arturs Galindoms sniedza ziņojumu armijas likvidācijas komisijas biroja vadītājam, ka viss bijušā Latvijas kara resora rīcībā esošais nekustamais īpašums ir nodots Sarkanās armijas Baltijas Īpašajam kara apgabalam, Kara muzeja krājums nodots LPSR Tautas izglītības komisariātam, Kara muzeja ēka — Baltijas Īpašajam kara apgabalam, bet Armijas ekonomiskais veikals — LPSR Tirdzniecības tautas komisariātam. Šajā ziņojumā cita starpā bija norādītas konkrētas summas par Latvijas aizsardzības resora īpašumu vērtību:
«[..]1. Visi kara resoram piederošie nekustamie īpašumi, kā ēkas, tā zemes, ir nodotas Baltijas Kara apgabalam pēc aktiem, pievienotiem pie rajonu ziņojumiem.
Visu nodoto īpašumu kopvērtība uz 1940. gada 1. septembri bija:
■ ēkām — 60.050.600 Ls, ■ zemēm — 13.898.500 Ls, ■ kopā — 73.949.100 Ls.
2. Karaspēka daļu un iestāžu rīcībā esošais telpu inventārs un materiāli ir nodoti karaspēku daļām un iestādēm, tieši sarkanarmijas daļām vai iestādēm.
Pēc pievienotā saraksta uz 1940. gada 1. septembri minētais inventārs novērtēts uz 5.107.582,02 Ls [..].»
Ieroču, bruņojuma un tehnikas pārņemšana ritēja daudz raitāk. Sarkanās armijas bilancē viss bruņojums skaitījās pārņemts jau līdz 1940. gada decembra beigām. Komisijas strādāja diezgan pavirši, par ko liecina apstāklis, ka daudzos gadījumos latviešu puses dati nesaskanēja ar sarkanarmijas komisiju datiem. Tomēr komisijas parasti sevi neapgrūtināja ar pārņemtā inventāra un bruņojuma cenas noteikšanu, lai gan tas bija jādara saskaņā ar Baltijas Īpašā kara apgabala štāba rīkojumu.*
Latvijas Jūras kara flotes vienības pārņēma PSRS Baltijas jūras kara flote. Sarkanā flote jau 1940. gada 13. augustā pārņēma Liepājas jūras karabāzi kopā ar visu inventāru, Mīnu diviziona inventāru, noliktavu, tehnisko inventāru, Karostas darbnīcas, remontbāzi un Latvijas karakuģus: divas zemūdenes («Ronis» un «Spīdola»), trīs mīnu aizžogotāju tralerus («Virsaitis», «Viesturs» un «Imanta»), divus palīgflotes kuģus, bāzes kuģi, mācību kuģi, hidrogrāfisko kuģi, ledlauzi, lielā admirāļa motorjahtu, torpēdu laivu, jūras motorlaivu un 18 dažādu lielumu kuterus.
Ar 1941. gada 1. janvāri likvidācijas komisijas birojā atstāja tikai 30 brīvā līguma strādniekus Kara ministrijas likvidācijas darbu pabeigšanai. Līdz tam laikam praktiski visas Latvijas armijas vienības jau skaitījās likvidētas un to īpašumi un manta bija nonākuši Sarkanās armijas bilancē, taču daļu mantu un bruņojumu turpināja izmantot latviešu karavīri, kuri bija pārskaitīti Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā.
Likvidācijas birojs darbu izbeidza tikai 1941. gada 15. martā, un visas nepabeigtās lietas tika nodotas Latvijas PSR Finanšu tautas komisariāta kredītu un banku daļai.
* sarkanajai armijai nodotā bruņojuma vispārējais saraksts ir pieejams, skatīt izdevumu: «Latvija — PSRS karabāze.. 1939—1998: materiāli un dokumenti par padomju armijas atrašanos Latvijā un tās izvešanu», Rīga: Zelta grauds, 2006., 23.—26. lpp.