Noslēdzam stāstu par Latvijas Republikas starpkaru posma apsardzības un kara ministriem. Pēdējie divi kara ministri Latvijā pirms tās vardarbīgās okupācijas bija ģenerāļi Jānis Balodis un Krišjānis Berķis. Mūsdienās gan vēsturiskajā un populārajā literatūrā, gan akadēmiskajās aprindās, gan sadzīviskajās sarunās tiek daudz diskutēts par divu pēdējo pirmsokupācijas laika kara ministru devumu valsts aizsardzības spēju stiprināšanā vai tieši otrādi — vājināšanā, kā arī par šo divu neapšaubāmi spilgto personību lomu Latvijas armijas likteņos starp diviem pasaules kariem. Sevišķi tas sakāms par Jāni Balodi, kuru atsevišķi laika biedri literatūrā sāka dēvēt par «Balto ģenerāli». Šoreiz gan sīkāk nepakavēsimies pie abu pēdējo Latvijas Republikas kara ministru darbības izvērtējuma, jo šādai analīzei būtu jāvelta atsevišķs pētījums. Pastāstīsim par Jāņa Baloža un Krišjāņa Berķa dzīves gājumu.
Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 5.daļa
Tikai pēc vairāk nekā piecdesmit okupācijas gadiem, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, savu darbu sāka valsts aizsardzības resora vadītājs, kuram atšķirībā no starpkaru posma dots aizsardzības ministra nosaukums.
JĀNIS BALODIS
(amatā no 1931. gada 5. decembra līdz 1940. gada 5. aprīlim)
Dzimis 1881. gada 26. aprīlī Trikātas pagasta Vēžniekos, lauksaimnieka ģimenē. Beidzis Trikātas draudzes skolu un 1898. gadā iestājies Krievijas impērijas armijā, dienējis 110. kājnieku pulkā Kauņā. 1900. gadā iestājies Viļņas junkurskolā, kuru 1902. gadā pabeidzis podpraporčika dienesta pakāpē. Dienējis 100. kājnieku pulkā Daugavpilī. Piedalījies Krievijas — Japānas karā, kaujās ievainots. No 1905. gada dienējis 106. kājnieku pulkā Viļņā. 1906. gadā piešķirta poručika dienesta pakāpe, 1910. gadā — štābkapteiņa dienesta pakāpe. 1914. gadā kļuvis par minētā pulka rotas komandieri, vēlāk bataljona komandieris, šajā pašā gadā piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe. Pirmā pasaules kara laikā piedalījies kaujās. 1915. gada februārī pie Grodņas ievainots un kritis vācu gūstā, ieslodzīts gūstekņu nometnēs Silēzijā. 1918. gada oktobrī atgriezies Latvijā.
1918. gada 1. decembrī iestājies Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kapteiņa dienesta pakāpē, dienējis Virsnieku rezerves rotā, šī vienība vēlāk nosaukta par 1. neatkarības rotu un ietilpa pulkveža Oskara Kalpaka komandētajā Atsevišķajā latviešu bataljonā. 1918. gada 28. februārī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Pēc pulkveža O. Kalpaka bojā ejas 1919. gada 6. martā sadursmē pie «Airītēm» J. Balodis kļuvis par bataljona (vēlāk brigādes) komandieri. 14. martā piešķirta pulkveža dienesta pakāpe. 1919. gada jūlijā iecelts par Latvijas armijas Kurzemes divīzijas komandieri un Austrumu frontes pavēlnieku. 1919. gada 15. oktobrī kļuvis par Latvijas armijas virspavēlnieku. Pēc Neatkarības kara beigām un armijas virspavēlnieka amata un štāba likvidēšanas sakarā ar armijas pāriešanu uz miera laika štatu sarakstu 1921. gada 31. martā atbrīvots no virspavēlnieka amata un vēlāk atvaļināts no armijas. Dzīvojis valsts piešķirtajā lauku saimniecībā Līvbērzes pagasta Baložos (bijušajā Upesmuižā). 1923. gadā ievēlēts par Latvijas Aizsargu organizācijas goda šefu. 1925. gadā ievēlēts par 2. Saeimas deputātu no Zemnieku savienības, vēlāk bijis arī 3. un 4. Saeimas deputāts no šīs pašas politiskās partijas. Saeimā bijis Kara lietu komisijas priekšsēdētājs, taču visā savas deputāta darbības laikā ne reizi nav ņēmis vārdu vai piedalījies Saeimas debatēs. 1925. gadā kļuvis par vienu no četriem latviešu karavīriem, kuri apbalvoti ar augstākā Latvijas militārā apbalvojuma — Lāčplēša Kara ordeņa — visām trijām šķirām.
1931. gada 5. decembrī darbu sāka Ministru prezidenta Marģera Skujenieka vadītā valdība, kurā par kara ministru bija aicināts Jānis Balodis. Piedalījies K. Ulmaņa organizētajā 1934. gada 15. maija valsts apvērsumā, bijis viens no tā organizētājiem. Kara ministra amatu saglabājis arī pēc apvērsuma, bet no 1938. gada februāra bijis arī Ministru prezidenta biedrs. 1940. gada 5. aprīlī pēc konflikta ar Valsts un Ministru prezidentu K. Ulmani no amatiem atbrīvots.
1940. gada vasarā mēģinājis kandidēt padomju okupācijas varas sarīkotajās t. s. Tautas Saeimas vēlēšanās alternatīvajā Demokrātiskā bloka sarakstā, bet padomju okupācijas vara šo sarakstu vēlēšanās nepielaida. 1940. gada 31. jūlijā kopā ar sievu izvests uz Sizraņu Krievijā. Sākoties Otrā pasaules kara darbībai Krievijā, J. Balodis apcietināts. No 1946. gada ieslodzīts Ivanovas cietumā, bet no 1952. gada — Vladimiras cietumā. 1956. gadā atbrīvots un kopā ar sievu atgriezies Latvijā, dzīvojis Saulkrastos. Miris 1965. gada 8. augustā, apbedīts Rīgā, Meža kapos.
KRIŠJĀNIS BERĶIS
(amatā no 1940. gada 5. aprīļa līdz 1940. gada 20. jūnijam)
Dzimis 1884. gada 26. aprīlī Īslīces pagasta Bērzukrogā, kalpa ģimenē. Beidzis Kaucmines pagastskolu. Pēc Bauskas pilsētas skolas pabeigšanas 1903. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas Viļņas junkurskolā, kuru pabeidzis 1906. gadā podpraporščika dienesta pakāpē. Dienējis 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos. 1909. gadā kļuvis par poručiku, 1913. gadā — par štābkapteini. Rotas komandieris 2. Somijas strēlnieku pulkā, no 1916. gada — bataljona komandieris. 1917. gada vasarā pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulku kā bataljona komandieris. 1917. gada janvārī paaugstināts kapteiņa dienesta pakāpē, bet jūlijā kļuvis par apakšpulkvedi. 1917. gada 21. oktobrī iecelts par 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka komandieri, bet pēc lielinieku apvērsuma no amata atcelts un uz neilgu laiku ievietots apcietinājumā. 1917. gada decembrī devies pie sievas radiem uz Somiju. 1918. gada aprīlī, bēgot no lielinieku terora Somijā, devies uz Krieviju, jūnijā atgriezies Somijā, dzīvojis Hemēnlinnā. Latvijā atgriezies 1919. gada pavasarī.
1919. gada 21. martā iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē), dienējis Ziemeļlatvijas brigādē kā rezerves bataljona (vēlākā 2. Cēsu kājnieku pulka, no 1919. gada jūlija — 5. Cēsu kājnieku pulka) komandieris, no 1919. gada jūlija — Latgales divīzijas komandieris. 1919. gada oktobrī piešķirta pulkveža dienesta pakāpe. 1920. gada aprīlī ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu, taču no deputāta mandāta atteicies, paliekot dienestā armijā joprojām kā Latgales divīzijas komandieris. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. 1930. gadā beidzis Kara akadēmisko kursu 8 mēnešu kursus. 1933.—1934. gadā bijis Armijas štāba Administratīvās daļas virsnieks. No 1934. gada aprīļa bijis Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks. Piedalījies K. Ulmaņa 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma organizēšanā, tā ka šajā laikā Rīgas garnizona priekšniekam bija tieši pakļauti arī Daugavpils, Liepājas un Pļaviņu garnizona priekšnieki. No 1934. gada novembra — armijas komandieris. 1940. gada 5. aprīlī pēc iepriekšējā ministra J. Baloža atbrīvošanas iecelts par kara ministru, vienlaikus paliekot armijas komandiera amatā.
Sākoties padomju okupācijai 1940. gada 20. jūnijā atcelts no amata, izbraucis uz Somiju, taču drīz atgriezies Latvijā. Mēģinot izbraukt otrreiz, 1940. gada jūlijā Tallinā apcietināts un 9. augustā kopā ar ģimeni izsūtīts uz Krieviju, kur 1941. gada jūnijā ieslodzīts cietumā. Miris 1942. gada 29. jūlijā Permas cietuma slimnīcā.