Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 4.daļa

Dzimis 1873. gada 2. janvārī Lēdurgas pagastā. Pabeidzis Ģertrūdes draudzes skolu Rīgā, vēlāk — Rīgas pilsētas reālskolu. 1891. gadā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas impērijas armijā, dienējis 99. kājnieku pulkā. 1892. gadā iestājies Maskavas junkurskolā, kuru pabeidzis 1894. gadā podporučika dienesta pakāpē, vēlāk dienējis 41. artilērijas brigādē, no 1895. gada — 41. artilērijas parkā, no 1897. gada 25. artilērijas brigādē. 1898. gadā piešķirta poručika dienesta pakāpe. No 1900. gada dienējis 16. armijas korpusā kā artilērijas vecākais adjutants. 1901. gadā paaugstināts par štābkapteini. Piedalījies Krievijas un Japānas karā. No 1906. gada — virsnieks 25. artilērijas brigādē kapteiņa ­dienesta pakāpē. 1913. gadā pabeidzis ­artilērijas virsnieku skolu. Tajā pašā gadā paaugstināts apakšpulkveža dienesta pakāpē. No 1914. gada jūlija 25. artilērijas brigādes komandieris. Piedalījies Pirmajā pasaules karā. 1916. gada novembrī slimības dēļ no frontes evakuēts uz Petrogradu, bet decembrī — uz Kislovodsku. 1917. gadā ieskaitīts Kijevas kara apgabala virsnieku rezervē. 1917. gada augustā atvaļināts no armijas slimības dēļ. Dzīvojis Tambovas apgabalā, 1918. gada augustā pārbraucis Latvijā.

1918. gada 11. decembrī iestājies Latvijas Pagaidu valdības Apsardzības ministrijas dienestā pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē. 1919. gada 2. janvārī Rīgā ienākot Padomju Krievijas Sarkanajai armijai, palicis pilsētā. Tā paša gada aprīlī mobilizēts Sarkanajā armijā, bet jau 22. maijā no tās dezertējis — šajā dienā Rīgā iegāja pretlielinieciskā karaspēka vienības.

1919. gada 12. jūlijā iestājies Latvijas armijā, bijis Apsardzības ministrijas ieroču apgādes pārzinis, no 20. jūlija Artilērijas rezerves priekšnieks. No 1919. gada septembra Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks, sekmīgi veicis Latvijas armijas artilērijas vienību formēšanu Bermontiādes laikā. 1919. gada decembrī piešķirta pulkveža dienesta pakāpe. 1922. gada martā pulkvedis no dienesta armijā atvaļinās, bet 1924. gada martā atkal tiek ieskaitīts kara dienestā Latvijas armijā kā artilērijas inspektora palīgs. «Šeit jo sevišķi intensīvi ģenerāļa Vācieša darbība risinājusies vasaras periodos. Kad viņš gan blakus ģenerālim Kalniņam [artilērijas inspektors ģenerālis Eduards Kalniņš], gan arī pašam izpildot artilērijas inspektora pienākumus, vadījis praktiskās šaušanas apmācības Daugavpils artilērijas poligonā,» tā par viņu rakstīja laikraksts «Latvijas Kareivis». Savukārt vēsturnieka Edgara Andersona vērtējumā M. Vācietis «daudz darījis, lai Latvijas armijā būtu pietiekami daudz artilērijas virsnieku, kuru sākuma gados ļoti trūka. Vācietis arī rūpējās, lai artilēristi būtu labi apmācīti.»

Pasniedzis lekcijas virsnieku kursos un Kara skolā. 1926. gada 18. novembrī piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. 1929. gada 17. septembrī viņš atvaļināts no karadienesta sakarā ar štatu samazināšanu, savu amatu atstājis 16. novembrī, bet jau drīz pēc mini­stru prezidenta Hugo Celmiņa aicinājuma kļuvis par viņa vadītā Ministru kabineta kara ministru. Iepriekšējais kara ministrs A. Ozols no sava amata bija demisionējis, un M. Vācietis kļuva par piekto ģenerāli mūsu militārā resora vadībā. Šajā amatā M. Vācietis bija līdz H. Celmiņa valdības demisijai 1931. gada 4. martā, nedaudz vēlāk — 27. martā — nododot savu posteni nākamajam ministram pulkvedim Eduardam Laimiņam. Pēc aiziešanas no politiskās dzīves kā pensionārs dzīvo Rīgā un Carnikavā, kur viņam piešķirta māja.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā ģenerālis M. Vācietis bija viens no Latvijas Centrālās padomes galvenā politiskā dokumenta — 1944. gada 17. marta memoranda parakstītājiem. «Bijušais kaŗa ministrs ģenerālis Vācietis (viņš nemaz nebija rada boļševiku kara vadonim pulkvedim Jukumam Vācietim) Carnikavas muižas nelielajā vienstāvu «pilī» bija ierīkojis elegantu dzīvokli ar labām stila mēbelēm un pavasaros un vasarās kopa augļu kokus, puķes un sakņu dobes. [..] Redzēdams, ka parakstus jau bija devuši visu triju baznīcu galvas, augstie tiesas kungi un daži ģenerāļi, bijušais kaŗa ministrs labprāt pievienoja savu parakstu [memorandam],» — par to, kā ģenerālis M. Vācietis parakstīja šo dokumentu, vēlāk atcerējās Fēlikss Cielēns.

Miris 1945. gada 19. martā Rīgā. Apbedīts Carnikavas kapos.

Eduards Kārlis Osvalds Laimiņš  (amatā no 1931. gada 26. marta līdz 1931. gada 5. decembrim)

Dzimis 1882. gada 17. augustā Trikātas pagasta Zaltēs, lauksaimnieka ģimenē kā jaunākais no deviņiem bērniem. 1899. gadā beidzis Trikātas draudzes skolu. 1902. gadā pabeidza Ufas mērnieku skolu, pēc tam iestājies Krievijas impērijas armijas Kara topogrāfu skolā, kuru pabeidzis 1904. gadā podpraporščika dienesta pakāpē. Dienējis krievu armijas 115. kājnieku pulkā. No 1905. gada aprīļa darbojies Krievijas Tālajos Austrumos kā Ziemeļrietumu ­robežjoslas topogrāfisko darbu vadītājs. No 1906. gada topogrāfs 3. Mandžūrijas kara topogrāfijas pārvaldē, no 1907. gada strādā Omskas kara apgabala štāba topogrāfu nodaļā. 1907. gadā piešķirta poručika dienesta pakāpe. No 1909. gada dienēja kā virsnieks 115. kājnieku pulkā. 1910. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā, 1912. gadā pabeidzis akadēmijas Ģeodēzijas kursu

un piekomandēts Pulkovas observatorijai. Šajā laikā jau ir paaugstināts štābkapteiņa dienesta pakāpē (1911). No 1914. gada augusta virsnieks Ģenerālštāba Kara topogrāfijas pārvaldē, no 1915. gada līdz 1917. gadam — dienēja Omskas kara apgabala štāba topogrāfijas nodaļā. Uz Ģenerālštābu atsaukts 1917. gada aprīlī, oktobrī iecelts par pasniedzēju Kara topogrāfu skolā, vienlaikus darbojās kā mācībspēks Pēterburgas topogrāfiskajā institūtā. No 1918. gada janvāra līdz augustam dienējis Sarkanās armijas Galvenajā topogrāfijas pārvaldē. Atvaļinājies no dienesta 1918. gada augustā.

Pēc tam pārbraucis uz Latviju, dzīvojis Trikātas pagastā. 1919. gada aprīlī no jauna mobilizēts Sarkanajā armijā, kur dienējis kā Mācību iestāžu daļas mācību līdzekļu un topogrāfisko plānu pārziņa palīgs. Pretlieliniecisko spēku uzbrukuma laikā Rīgai 1919. gada 22. maijā no Sarkanās armijas dezertējis.

1919. gada 28. maijā iestājies Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos pulkveža-leitnanta (kopveža) dienesta pakāpē, dienējis 1. atsevišķās latviešu brigādes jeb Dienvidlatvijas armijas brigādes štābā. 1919. gada jūlijā iecelts par Latvijas armijas Austrumu frontes štāba priekšnieku, no augusta — par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku. 1919. gada decembrī paaugstināts pulkveža dienesta pakāpē. Pēc K. Ulmaņa vadītās otrās Pagaidu valdības apsardzības ministra D. Sīmansona demisijas 1919. gada 8. septembrī iecelts par apsardzības ministra biedru un pildījis ministra pienākumus līdz 1919. gada 10. decembrim. (No 1919. gada 8. septembra Pagaidu valdības Ministru kabineta sēdes: «Uz ministru prezidenta un apsardzības ministra priekšlikumu ieceļ par apsardzības ministra biedru kopvedi Laimiņu.») Bijis apsardzības un kara ministra biedrs arī nākamajās valdībās (šajā amatā līdz 1924. gada februārim). Viņš pildījis apsardzības ministra pienākumus pēc Ē. Feldmaņa demisijas no 1920. gada 13. līdz 15. februārim. Pēc 1924. gada februāra atteicās no amata, izstājās no karadienesta, lai pievērstos akadēmiskajam darbam. No 1922. gada E. Laimiņš strādā kā mācībspēks Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātē, tiek ievēlēts par docentu. Viņa uzdevums ir organizēt fakultātes struktūrvienību — ģeodēzijas nodaļu. Fakultātē pasniedza augstāko ģeodēziju, astronomiju un kartogrāfiju. Vienlaikus E. Laimiņš darbojas Brāļu kapu izbūves komitejā un Brīvības pieminekļa celšanas komitejā. 1924. gadā darbojās Baltijas jūras valstu ģeodēziskās komisijas organizācijas komitejas darbā un bija šīs komisijas priekšsēdētāja biedrs.

Tomēr atkal nācās pievērsties politikai. No 1924. gada decembra līdz 1926. gada decembrim un no 1928. gada janvāra līdz 1931. gada martam — Latvijas Republikas iekšlietu ministrs. 1928. gadā viņš tika ievēlēts 3. Saeimā, bet 1931. gadā — 4. Saeimā, abās reizēs no Latviešu zemnieku savienības saraksta. 1929. gada 9. decembrī demisionējot H. Celmiņa vadītā Ministru kabineta kara ministram A. Ozolam, iecelts par kara ministra amata pienākumu izpildītāju, vienlaikus paliekot iekšlietu ministra amatā.

1931. gada 25. martā Latvijas Republikas Saeima ar 51 balsi par un 44 balsīm pret apstiprināja jaunu valdību ministru prezidenta K. Ulmaņa vadībā. Par šīs valdības kara ministru kļuva E. Laimiņš. 26. martā plkst. 11.00 no rīta notika kara resora vadības maiņa, un Eduards Laimiņš pārņēma Kara ministrijas vadību. Viņa pēdējam politiskajam amatam nebija lemts ilgs mūžs, jo minētā valdība nostrādāja tikai nedaudz vairāk par deviņiem mēnešiem.

3. novembrī, sanākot jaunievēlētajai 4. Saeimai uz savu pirmo sēdi, Kārlis Ulmanis paziņoja par savas valdības demisiju, un atkal sākās garas un mokošas sarunas par jaunās koalīcijas valdības veidošanu. Nākamās valdības veidošanas sarunās E. Laimiņa vārds vairākkārt bija minēts kā iespējamais nākamais kara ministrs, taču beigās šo amatu uzticēja citam. 5. decembrī Kara ministrijas vadību pārņēma nākamās — Marģera Skujenieka vadītās valdības kara ministrs, proti, ģenerālis Jānis Balodis.

No 1934. gada jūnija E. Laimiņš bija Rīgas pilsētas vecākā biedrs, vienlaikus turpinot darboties Latvijas Universitātē kā profesors. 1935. gadā viņam tiek piešķirts inženierzinātņu goda doktora grāds (Dr. ing. h. c.). No 1939. gada oktobra līdz pat valsts okupācijas sākumam 1940. gada jūnijā bijis Rīgas pilsētas vecākais.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1941. gada jūlija līdz 1944. gadam Rīgas pilsētas valdes Komunālās un dzīvokļu saimniecības nodaļas (vēlāk nekustamo īpašumu pārvaldes) priekšnieks. Vienlaikus bijis Rīgas universitātes ārkārtas profesors (1941—1944). 1944. gadā izceļoja uz Vāciju, darbojās Eslingenes DP nometnes pārvaldē. 1950. gadā kopā ar ģimeni izbrauca trimdā uz ASV, dzīvoja netālu no Bostonas, darbojās Hārvarda universitātē kā zinātniskais līdzstrādnieks.

«Parastajā vingri mierīgajā solī profesoru var redzēt rīta stundā aizstaigājam pa kokiem apaugušo aleju uz patālo Hārvarda universitātes bibliotēku, kas viņam kā agrākajam universitātes observatorijas zinātniskajam spēkam ir brīvi pieejama. Kādus materiālus viņš vāc un pētī, to neviens nav īsti uzzinājis, bet mēs varam it labi nojaust, ka tā ir nopietna pētniecība. Profesors Laimiņš kalpo savai zinātnieka sūtībai un zinības neapmierināmam garam,» tā 1968. gadā, E. Laimiņa 85 gadu jubilejas reizē, rakstīja trimdas izdevums «Universitas».

Zinātnieks un karavīrs E. Laimiņš nodzīvoja gandrīz simt gadus. Viņš miris 1982. gada 16. februārī Bostonā, Masačūsetsas pavalstī ASV. Viņš bija pēdējais dzīvais demokrātiskās Latvijas Republikas starpkaru laika ministrs.