Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 3. daļa

Vienības un personības
Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks
C09F126ED0F24B3AA875FA6193764271.jpg

Rūdolfs Bangerskis (amatā no 1924. gada 16. decembra līdz 1925. gada 23. decembrim un no 1926. gada 18. decembra līdz 1928. gada 24. janvārim)

Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 3. daļa

1924. gada 16. decembrī Latvijas Republikas Saeima apstiprināja ministru prezidenta Hugo Celmiņa vadītās valdības deklarāciju. 18. decembrī jaunās valdības ministrus pieņēma Valsts prezidents Jānis Čakste. Šajā pašā dienā visi ministri stājās pie savu pienākumu pildīšanas. Par kara ministru šajā valdībā kļuva Rūdolfs Bangerskis, toreiz vēl pulkvedis.

Dzimis 1878. gada 21. jūlijā Taurupes pagasta Līčakrogā rentnieka ģimenē. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Jaunpils (Zaubes) pagasta Bungām. Mācījies Zaubes pagastskolā un Jaunjelgavas pilsētas skolā. 1895. gadā iestājies Krievijas impērijas armijā, apakšvirsnieku mācību bataljonā Rīgā. No 1897. gada apakšvirsnieks 145. kājnieku pulkā Pēterburgā. 1899. gadā iestājies Pēterburgas kājnieku junkurskolā, kuru beidzis 1901. gadā kā podpraporščiks, dienējis 93. un 96. kājnieku pulkā Pēterburgā. 1901. gada decembrī paaugstināts par podporučiku, 1905. gadā — par poručiku. Piedalījies Krievijas — Japānas karā, karojis 36. kājnieku pulka sastāvā kā rotas komandiera vietas izpildītājs, pēc kara paliekot dienēt šajā pulkā. 1910. gadā paaugstināts par štābkapteini. 1912. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas Ģenerālštāba akadēmijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, atgriezies savā dienesta vietā pulkā, rotas komandieris. 1914. gada decembrī piešķirta kapteiņa dienesta pakāpe. 1915. gada augustā pārgājis uz jaunformējamiem latviešu strēlnieku bataljoniem, iecelts par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona (vēlākā pulka) komandieri. Ziemassvētku kauju laikā Apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks. 1917. gada 14. janvārī iecelts par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandiera v. i. No 1917. gada 24. janvāra bija 17. Sibīrijas pulka komandieris. No armijas atvaļinājies 1918. gada martā. Caur Maskavu nokļuvis Jekaterinburgā, kur 1918. gada vasarā iestājies Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā; dežurējošā ģenerāla vietas izpildītājs Jekaterinburgā. Tad 2. (vēlāk 7.) Urālu kalnu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks, 2. strēlnieku divīzijas komandieris. No 1919. gada oktobra 2. Ufas strēlnieku korpusa komandieris, vēlāk Ufas armijas grupas komandieris. 1920. gada martā iecelts par 2. Ufas divīzijas komandieri. 1920. gada decembrī atvaļinājies un dzīvojis Harbinā, Ķīnā. 1921. gadā atgriezies Latvijā.

No 1924. gada februāra Latvijas armijā pulkveža dienesta pakāpē, Kurzemes divīzijas komandieris. No 1924. gada decembra līdz 1925. gada decembrim kara ministrs. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. 1926. gada 18. decembrī Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Marģeru Skujenieku kā ministru prezidentu. Šīs valdības sastāvā ģenerālis R. Bangerskis otro reizi kļuva par kara ministru. Šī valdība demisionēja 1927. gada 13. decembrī, taču ministri amatā nostrādāja līdz 1928. gada 24. janvārim.

No 1928. gada janvāra virsštatā Armijas komandiera štābā. No 1928. gada februāra līdz 1930. gada augustam Latgales divīzijas komandiera p. i. No 1930. gada oktobra Augstāko militāro kursu priekšnieks, no 1933. gada Zemgales divīzijas komandieris. 1936. gadā atvaļināts sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Strādājis par a/s «Ķieģelis» direktoru rīkotāju.

Otrā pasaules kara gados vācu okupācijas laikā pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijas referents (1942.—1943.). No 1943. gada aprīļa latviešu leģiona ģenerāl­inspektors. 1945. gada 20. februārī Potsdamā ievēlēts par Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. No 1945. gada jūnija britu apcietinājumā, internēts Fallingbostelas koncentrācijas nometnē, atbrīvots 1946. gada decembrī. Dzīvojis Oldenburgā, Vācijā. Miris 1958. gada 25. februārī no satiksmes negadījumā gūtajiem ievainojumiem. 1995. gada 16. martā pārbedīts Rīgā, Brāļu kapos.

Eduards Kalniņš (amatā no 1926. gada 19. maija līdz 17. decembrim un no 1928. gada 25. janvāra līdz 30. novembrim)

1926. gada maija sākumā Saeimā nepieņemtā valsts budžeta dēļ atkāpās ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadītā valdība, un 6. maijā savu darbu sāka ministru prezidenta Artura Alberinga sastādītais Ministru kabinets. Tobrīd kara ministra amats palika vakants un par aizsardzības resora vadītāja amata pienākumu izpildītāju kļuva pats ministru prezidents. 18. maijā kara ministra amatu piedāvāja toreizējam armijas artilērijas inspektoram ģenerālim Eduardam Kalniņam, kurš šo piedāvājumu saņēma ar radiotelegrāfa starpniecību, atrazdamies uz ledlauža «Krišjānis Voldemārs» klāja, pavadot valsts vizītē uz Somiju Latvijas prezidentu Jāni Čaksti. Pēc apspriešanās ar armijas komandieri ģenerāli Pēteri Radziņu (viņš bija uz blakus esošā karakuģa «Virsaitis») E. Kalniņš šo amata piedāvājumu pieņēma.

Dzimis 1876. gada 31. decembrī Plāteres pagasta Plaužos, lauksaimnieka ģimenē. Pabeidzis pagastskolu. Pēc Katrīnas II pilsētas skolas Rīgā pabeigšanas 1894. gadā iestājies Pirotehniskajā artilērijas skolā, kuru pabeidzis 1898. gadā kā oberfeierverkers. Dienējis Krievijas impērijas armijā cauruļu instrumentu rūpnīcā, vēlāk — pulvera fabrikā. 1901. gadā izturējis virsnieka pārbaudījumus Mihaila artilērijas junkurskolā Pēterburgā, ieguvis podpraporščika dienesta pakāpi, dienējis Novogeorgijevskas cietokšņa artilerijā. 1902. gadā paaugstināts par podporučiku. Piedalījies Krievijas un Japānas karā, Portartūras cietokšņa aizstāvēšanā. 1904. gada decembrī cietok­snim kapitulējot, kopā ar ierindas karavīriem brīvprātīgi devies japāņu gūstā, no kura atbrīvots 1906. gada janvārī. Šajā pašā gadā paaugstināts par praporščiku. Bijis virsnieks Sveaborgas cietokšņā artilērijā. 1908. gadā iestājies Krievijas impērijas armijas ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, taču 1909. gadā izstājies no tās slimības dēļ. Šajā pašā laikā ieguvis štābkapteiņa dienesta pakāpi. Pirmā pasaules kara laikā dienējis Sveaborgas cietoksnī kā artilērijas darbnīcu priekšnieks, vēlāk pulvera darbnīcas priekšnieks un lielgabalu darbnīcu priekšnieks. Atvaļinājies 1918. gada martā. Dzīvojis Helsingforsā, no 1918. gada decembra pildījis neoficiāla Latvijas militārā pārstāvja pienākumus Somijā.

1919. gada 17. janvārī iecelts par Latvijas Pagaidu valdības Ziemeļlatvijas karaspēka artilērijas priekšnieku pulkveža–leitnanta pakāpē. No 1919. gada 15. jūlija Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka vietas izpildītājs, no 18. oktobra Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks, pulkvedis. Delegācijas loceklis miera sarunās ar Padomju Krieviju 1920. gada aprīlī — augustā. No 1920. gada augusta Apsardzības ministrijas Padomes loceklis. No 1922. gada artilērijas inspektors. 1924. gadā un 1930. gadā mācījies taktikas kursos Francijā. 1925. gadā piešķirta ģenerāļa dienesta pakāpe. Kara ministrs no 1926. gada maija līdz decembrim. 7. decembrī A. Alberinga valdība demisionēja (kā iemesls demisijai bija ministru prezidenta nespēja vienoties ar Saeimu par finanšu ministra personu), bet kara ministra pienākumus E. Kalniņš beidza pildīt 17. decembrī. Otro reizi aizsardzības resora priekšgalā viņš nostājās 1928. gada 24. janvārī, kad savu darbu sāka jauns Ministru kabinets ar ministru prezidentu Pēteri Juraševski priekšgalā. Ģenerālis E. Kalniņš šajā valdībā bija aicināts kā kara ministrs. Šajā amatā viņš bija līdz valdības demisijai, Kara ministriju savam pēctecim amatā nododot 1928. gada 30. novembrī.

Pēc atgriešanās dienestā turpināja pildīt artilērijas inspektora pienākumus. 1934. gada janvārī atvaļināts no armijas sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
No 1940. gada dzīvojis savā jaunsaimniecībā Codes pagasta Plūdoņos. Vācu okupācijas laikā bijis Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas padomnieks. Viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem. No 1944. gada bēgļu gaitās Zviedrijā, no 1954. gada trimdā ASV. Miris 1964. gada 28. jūnijā Losandželosā, Kalifornijas pavalstī.

Antons Ozols (amatā no 1928. gada 1. decembra līdz 1929. gada 9. decembrim)

Dzimis 1884. gada 13. jūnijā amatnieka ģimenē Mārcienas pagasta Muktu dzirnavās. Beidzis Rīgas Debesbraukšanas draudzes skolu, 1905. gadā — Rīgas garīgo semināru. 1905. — 1906. gadā kā brīvprātīgais dienēja Krievijas Impērijas armijas 177. Izborskas kājnieku pulkā, kur pēc mācību komandas beigšanas ieguvis prapor­ščika pakāpi. 1906. — 1913. gadā studējis ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā. Jūlijs Arājs 1908. gadā vadīja latviešu nodaļu laikrakstā «Pribaltijskij kraj». No 1909. gada Rīgas 3. augstākās pirmmācības skolas skolotājs. 1912. gadā nokārtojis mājskolotāja eksāmenu, 1914. gadā — augstāko pirmmācības skolu skolotāja eksāmenu.

No 1913. gada studējis Varšavas universitātē, ko Pirmā pasaules kara sākumā evakuēja uz Rostovu pie Donas (beidzis 1917. gadā kā Donas universitāti). 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, 1. dzelzceļu ekspluatācijas bataljona saimniecības daļas priekšnieks Polockā. No 1917. gada oktobra līdz 1918. gada janvārim  bataljons atradās Līgatnes stacijas apkārtnē. 1918. gada februārī bataljona sastāvā kritis vācu gūstā pie Valmieras, bet pēc dažām dienām atbrīvots. No 1918. gada marta bijis Latviešu izglītības biedrības vidusskolas skolotājs, no maija — inspektors. Ievēlēts par biedrības valdes locekli.

1919. gada 1. jūlijā iestājies Latvijas armijā, bijis Virspavēlnieka štāba saimniecības daļas juriskonsuls (leitnanta dienesta pakāpē), 26. jūlijā piekomandēts Izglītības ministrijai par vidusskolu nodaļas vadītāju, no septembra virssekretārs Latvijas Senātā. Darbojies Latvijas Augstskolu organizācijas padomē kā Tieslietu ministrijas pārstāvis. No 1922. gada bijis politiskās partijas «Demokrātiskais centrs» biedrs un Rīgas komitejas priekšsēdētājs. 1928.—1934. gadā — Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedrs. Kandidējis 2., 3. un
 4. Saeimas vēlēšanās (nav ievēlēts).

No 1922. gada līdz 1941. gada augustam juristkonsuls Zemes bankā. J. Arājs no 1924. gada aprīļa līdz decembrim bija tieslietu ministrs. No 1924. gada jūlija līdz decembrim arī kara ministra vietas izpildītājs. No 1926. gada 14. aprīļa zvērināts advokāts Rīgā. Bijis arī skolotājs Rīgas pilsētas 2. vidusskolā, Rīgas pilsētas amatnieku skolā un tehnikumā, Rīgas pilsētas V. Olava komercskolā.

Vācu okupācijas laikā no 1941. gada 13. augusta ieskaitīts advokatūras sastāvā. Zvērināts advokāts Rīgā līdz 1944. gadam. No 1944. gada oktobra dzīvojis Tukumā. 1945. gada 3. jūlijā uzņemts LPSR Advokātu kolēģijā, Siguldas juridiskās konsultācijas vadītājs. No 1946. gada janvāra Majoru juridiskās konsultācijas vadītājs, tad Rīgas Jūrmalas juridiskās konsultācijas advokāts. 1948. gada februārī ar LPSR tieslietu ministra pavēli izslēgts no Advokātu kolēģijas par daļēju autobiogrāfisko ziņu sniegšanu. Miris 1967. gada 1. februārī Asaros. Apbedīts Slokas kapos.  

Dalies ar šo ziņu