Rudbāržu muižai ir sena vēsture, un šī vieta ir cieši saistīta ar varonīgiem notikumiem mūsu valsts tapšanā. Šajā vietā atradies mūsu valsts bruņoto spēku pirmās lielākās vienības štābs, no Rudbāržiem sākās mūsu zemes atbrīvošana no ienaidniekiem Neatkarības karā, bet laikā starp diviem pasaules kariem muižā sāka iekārtot sanatoriju Latvijas armijas karavīriem.
Karavīru atpūtas nams Rudbāržos
Rudbāržu muižas ēka celta 1835. gadā kā baronu fon Firksu dzimtas īpašums pēc baroneses Teas fon Firksas pasūtījuma. 1883. gadā ēku pirmo reizi pārbūvēja, un tā ieguva greznu vēlīnā ampīra stila formu dekoratīvo apdari un lielāku būvapjomu. 1905. gadā, revolūcijas laikā, ēka stipri cieta — tā paša gada 15. decembrī muižu nodedzināja revolucionāri. Atjaunošanas darbus uzsāka 1908. gadā, un tos vadīja arhitekts L. Reinīrs. Pēdējais muižas īpašnieks pirms neatkarīgas valsts dibināšanas bija Frīdrihs fon Firkss.
Latvijas Neatkarības kara (1918.—1920.) sākumposmā, laikā, kad Pagaidu valdības kontrolē palika tikai neliels apvidus ap Liepājas pilsētas tuvāko apkārtni, 1919. gada 25. janvārī Rudbāržu muižā izvietojās tobrīd lielākās Latvijas bruņoto spēku vienības — 1. latviešu atsevišķā bataljona štābs. Tieši no Rudbāržiem bataljona vienības sava komandiera pulkveža Oskara Kalpaka vadībā 1919. gada 3. martā sāka uzbrukumu lieliniekiem. Pēc trim dienām, 6. martā, pulkvedis Kalpaks krita pārpratuma sadursmē pie «Airītēm». Pēc Neatkarības kara Rudbāržu muiža nonāca Zemkopības ministrijas pārziņā. Godinot notikumus Latvijas neatkarības izcīnīšanas laikā, 1934. gada 22. jūlijā — Aizputes aizsargu pulka 15. gadadienas svinību laikā — Aizputes apriņķa pašvaldība un sabiedriskās organizācijas pie Rudbāržu muižas sienas atklāja piemiņas plāksni. Plāksne bija izgatavota pēc arhitekta un inženiera, bijušā 1. latviešu atsevišķā bataljona karavīra Aleksandra Dreimaņa meta, un plāksnē varēja lasīt uzrakstu «1919. gada 3. martā no šīs vietas sākās Latvijas atbrīvošana pulkveža Kalpaka vadībā». Otrā pasaules kara gados padomju okupācija vara plāksni divreiz noņēma — 1940. un 1945. gadā. No jauna tā bijusi izstādīta 1941. gada otrajā pusē un 1989. gada martā.
20. gs. 30. gadu otrajā pusē pēc toreizējā kara ministra, bijušā 1. latviešu atsevišķā bataljona (vēlāk arī brigādes) komandiera ģenerāļa Jāņa Baloža iniciatīvas Kara ministrijas vadība sāka meklēt vietu karavīru sanatorijai jeb atpūtas namam. Tieši ģenerālis J. Balodis esot ieteicis šādu iestādi izvietot Rudbāržu muižā. 1937. gada pavasarī Zemkopības ministrija noslēdza līgumu par Rudbāržu muižas izīrēšanu Kara ministrijas vajadzībām un muižas apsaimniekošanu nodeva Kara ministrijas Apgādes pārvaldes Intendantūras daļas pārraudzībā. Latvijas armijas intendantūras dienestiem uzdeva turpmāk plānot topošā atpūtas nama un tās iemītnieku apgādāšanu ar pārtikas produktiem un inventāru. Par Rudbāržu atpūtas nama saimniecības pārzini iecēla agronomu H. Zīli. Nākotnes plānos bija paredzēts, ka bijušajā muižā izvietos lauksaimniecības palīgsaimniecību, kura saražos lielāko daļu no atpūtas nama iemītnieku patērējamajiem pārtikas līdzekļiem. «Ar laiku šo saimniecību kara resors grib izveidot par vienu no priekšzīmīgākajām un ar aprēķinu, lai visus atpūtas namam vajadzīgos produktus un uzturvielas ražotu turpat,» rakstīja laikraksts «Tēvijas Sargs». 1937. gada 5. aprīlī pēc zemkopības ministra Jāņa Birznieka lūguma akciju sabiedrība «Bekona eksports» nodeva karavīru atpūtas namam Rudbāržos lietošanā desmit slaucamās govis un četrus zirgus. Ar šo govju pienu un no tā saražotajiem pārtikas produktiem nepieciešamības gadījumā bija jāapgādā arī netālu esošā «Airīšu» saimniecība. Pie topošā atpūtas nama bija liels augļu dārzs, un laikabiedri atcerējās, ka ābolus un bumbierus karavīri atpūtnieki varējuši baudīt pēc patikas.
1937. gada 6. jūlijā kara ministra pavēlē Nr. 17 bija izsludināti «Noteikumi par karavīru atpūtas namu Rudbāržos», šie noteikumi reglamentēja Rudbāržu sanatorijas darbu un paredzēja, ka atpūtas manu var izmantot visi aktīvajā dienestā esošie virsnieki, virsdienesta karavīri un viņu ģimeņu locekļi. Obligātā dienesta karavīru atpūta šeit nebija paredzēta.
«Atpūtas nama un saimniecības iekārtošanai Kara ministrija no Zemkopības ministrijas ieguvusi bij. Rudbāržu muižas kulturālo centru 117 hektāru kopplatībā. Darbi uzsākti priekš diviem mēnešiem un noslēgsies tikai nākamajā gadā. Kara būvniecības daļa jau izremontējusi pagraba stāvu un pils vienu spārnu. Pagrabā būvēta moderna virtuve, maizes ceptuve, dzīvojamās istabas kalpotājiem un telpas noliktavām. Ieejot pilī, katru pārsteidz ērts vestibils, no kura ved durvis koši veidotā zālē, ēdamtelpās, lasītavā, bibliotēkas istabās. Pirmajā stāvā izbūvētas desmit istabas ar 29 gultām atpūtas nama iemītniekiem. Otrajā stāvā izbūvēs 25 istabas ar 65 gultām,» 1937. gada 16. jūlijā rakstīja laikraksts «Brīvā Zeme». Visu Rudbāržu atpūtas namam nepieciešamo inventāru un saimniecības priekšmetus pirka ar Armijas ekonomiskā veikala starpniecību.
Atpūtas nama atklāšanā 1937. gada 18. jūlijā piedalījās armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Roberts Dambītis, Apgādes pārvaldes priekšnieks ģenerālis Jēkabs Ruškevics, Kurzemes divīzijas komandieris ģenerālis Oskars Dankers un citi augstu stāvoši armijas un pašvaldību pārstāvji. Divas dienas pēc atpūtas nama atklāšanas Apgādes pārvaldes priekšnieks izdeva apkārtrakstu armijas augstākajiem virsniekiem un militāro iestāžu priekšniekiem, kurā bija teikts: «Lūdzu rīkojumu Jums pakļauto karaspēka daļu komandieriem, ka karavīriem un viņu ģimeņu locekļiem, kas vēlas pavadīt atvaļinājumu Rudbāržu karavīru atpūtas namā, jābūt veseliem; starp viņiem nevar būt tādi, kas slimojuši ar tuberkulozi vai kādām citām lipīgām slimībām.» Par Rudbāržu karavīru atpūtas nama pārzini — komandantu iecēla pulkvedi Ernestu Kreišmani, kurš palika arī Apgādes pārvaldes Intendantūras daļas priekšnieka amatā.
Atpūtas nama kompleksā ietilpa arī Zemkopības ministrijas Meža departamenta pārraudzībā esošais 50 hektāru lielais muižas parks, kas bija nodots Rudbāržu pacientu lietošanā. «Un staigāt šeit nav garlaicīgi, jo apkārtnei piemīt liela dažādība: te lauki, te pļavas un augļu dārzi; te 40 hektārus aptverošā zivju dīķu sistēma, kurā lielākais ir Mednieku dīķis (20 hektāru), kas jau ir īstens ezers; un beidzot — simtgadīgs parks, kas ir ar uzkalniem un gravām izvagots un koku dažādību bagāts. [..] Bet, ja kādam apnīk dīka staigāšana vai sēdēšana veco koku ēnā, tas var ņemt bisi un iet uz meža pīlēm, kas tepat pa rokai, vai arī makšķerēt un zvejot, var piekopt arī airēšanas un peldēšanas sportu, jo atpūtas nama iemītniekiem brīvā lietošanā ir vairākas laivas un īpaši ierīkota peldētava,» — tā par karavīru atpūtas namā notiekošajām aktivitātēm 1938. gada 4. septembrī rakstīja laikraksts «Latvijas Kareivis».
Laikrakstā aprakstītas arī atpūtas nama iemītnieku ikdienas gaitas: «Dzīve atpūtas namā iekārtota tā, lai katrs varētu rast pilnīgu mieru un atpūtu. Brokastis starp plkst. 8.00 un 9.00. Pusdienas plkst. 13.00, vakariņas plkst. 19.00. Celšanās un gulēt iešanas laiks nav ierobežots. Klusums jāievēro starp plkst. 22.00 un 7.00 no rīta.»
Par atpūtas nama izmantošanu no iemītniekiem militārais resors iekasēja nelielu samaksu — 1,30 latu dienā, ieskaitot uzturu un dzīvošanu. 1939. gada augustā laikrakstā «Latvijas Kareivis» publicētā informācija liecina, ka divu pastāvēšanas gadu laikā Rudbāržu atpūtas namu rehabilitācijai bija izmantojušas ap 800 personas, pārsvarā no Rīgas un Liepājas garnizoniem, kuru izvietojums atpūtas nama apmeklējumam bija ļoti izdevīgs.
Diemžēl Rudbāržu karavīru atpūtas nama vēsture nebija ilga. Pēc 1940. gada vasarā notikušās mūsu valsts militārās okupācijas un teritorijas inkorporācijas Padomju Savienības sastāvā, līdz ar armiju okupācijas vara likvidēja arī šo atpūtas namu. Otrā pasaules kara gados Rudbāržu muižas ēkā atradās Vācijas armijas karavīru hospitālis, bet pēckara gados — padomju meža darbinieku skola. 1962. gadā muižas ēkā izvietoja Rudbāržu skolu.
Dzimis 4. jūnijā Umurgas pagastā. Beidzis Biržas komercskolu Ņižņijnovgorodā, RPI Ķīmijas nodaļu (1915). 1915. VI brīvprātīgi iestājies Aleksandra karaskolā Maskavā, kuru pabeidzis 1915. X praporščika dienesta pakāpē. Dienējis krievu armijas 1. rezerves artilērijas brigādē un 126. artilērijas divizionā. No 1916. VI Dienvidu frontē. 1918. II atvaļinājies. Vadījis ķīmijas laboratoriju Maskavā. 1918. XII atgriezies Latvijā.
1918. gada 12. XII iestājies Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kā virsleitnants, dienējis rezerves rotā (tās vēlākie nosaukumi: 1. neatkarības rota, 1. neatkarības bataljons). No 1919. VII virsnieks 1. Liepājas kājnieku pulkā, no 1920. III — artilērijas rezervē. 1920. gadā paaugstināts par kapteini. 1922. VII ieskaitīts Bruņojuma pārvaldē, no 1924. Apgādības daļas priekšnieka palīgs, no 1925. Tehniskās daļas izmēģināšanas darbnīcas priekšnieks. 1929. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. 1933. gadā pārskaitīts uz Apgādes pārvaldes Intendantūras daļu, no 1936. gada Intendantūras daļas priekšnieks. Piešķirta pulkveža dienesta pakāpe. 1940. X atvaļināts. Vācu okupācijas laikā no 1941. gada vasaras laikraksta «Tēvija» galvenais redaktors un izdevniecības direktors. No 1945. gada bēgļu gaitās Vācijā. No 1950. gada trimdā ASV, strādājis par ķīmijas laborantu Bostonā, aktīvi piedalījies latviešu organizāciju darbībā. Miris 1963. gada 9. aprīlī.