Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 2. daļa

Vienības un personības
F0C251EEEAF34DD5BE706D7FD8A49F2D.jpg

1923. gada 25. janvārī Saeima ar 65 balsīm par apstiprināja jaunu Latvijas Republikas Ministru kabinetu ar Ministru prezidentu Jāni Pauļuku priekšgalā. Apsardzības ministra amatā šajā valdībā bija iecelts Jānis Ducens.

Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 2. daļa

Jānis Ducens (amatā no 1923. gada 26. janvāra līdz 1924. gada 28. janvārim)

Dzimis 1888. gada 4. janvārī Jaunpiebalgas pagasta Kalna Tenclavu saimnieka ģimenē. J. Ducens beidzis Rīgas Aleksandra ģimnāziju un pēc tās vienu gadu strādājis kā skolotājs Jaunpiebalgas draudzes skolā. 1915. gadā pabeidzis Maskavas universitātes Juridisko fakultāti. Pirmā pasaules kara laikā brīvprātīgi iestājies karadienestā krievu armijā un 1915. gada 26. septembrī piedalīts par ierēdni pie galvenās intendantūras. 1917. gada maijā iestājies inženieru praporščiku skolā, kur sabijis līdz 1918. gada janvāra beigām. Pēc tam «patvaļīgi atstājis kara dienestu pie lieliniekiem» un pārbraucis uz Vidzemi, kur pavadījis vasaru kā zemkopis.

1918. gada novembrī — 1919. gada janvārī bijis Latviešu zemnieku savienības Centrālā biroja vadītājs. 1919. gada janvāra beigās brīvprātīgi iestājies Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienējis kā virsnieks 1. Latviešu atsevišķā bataljona (vēlākās brigādes) inženieru sapieru rotā, vēlāk bataljonā. 15. aprīlī piešķirta leitnanta dienesta pakāpe. 1919. gada 2. augustā pārvests dienestā uz Kara tiesu pārvaldi, bijis prokurora amata izpildītājs, 20. septembrī apstiprināts par prokuroru. 30. decembrī paaugstināts par virsleitnantu. 1919.—1920. gadā kā Latviešu zemnieku savienības pārstāvis darbojies Latvijas Tautas padomē, kur darbojies juridiskajā un likumprojektu, kā arī redakcijas komisijā. 1920. gada maijā komandēts Apsardzības ministrijas rīcībā. 1922. gada 21. aprīlī atvaļināts no militārā dienesta, pēc tam iecelts par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi. 1922. gadā ievēlēts 1. Saeimā. Bijis Saeimas Kara lietu komisijas priekšsēdētājs, darbojies arī Agrārpolitikas un lauksaimniecības lietu komisijā.

1923. gada 26. janvārī stājies pie apsardzības ministra pienākumu pildīšanas Jāna Pauļuka valdībā, pārņemot amatu no Gustava Zemgala. 1923. gada 28. jūnijā Saeima apstiprināja jaunu valdību ar Zigfrīdu Annu Meierovicu kā premjerministru, kurā J. Ducens turpināja pildīt apsardzības ministra pienākumus. 1923. gada 20. jūlijā Saeima pieņem Kara klausības likumu, kura izstrādē nozīmīga loma bijusi tieši J. Ducenam. 24. jūlijā ar Valsts prezidenta pavēli Apsardzības ministriju pārdēvē par Kara ministriju, un J. Ducens kļūst par pirmo aizsardzības resora vadītāju tieši ar šādu nosaukumu.

1924. gada 28. janvārī amata pienākumus nodeva nākamajam ministram. Bijis kara likumu lektors Kara skolā (J. Ducens lasīja lekcijas no 1921. gada). Miris 1925. gada 7. oktobrī. Apbedīts Rīgas Meža kapos.

1924. gada 28. janvārī Saeima apstiprina jauno Ministru kabinetu ar Voldemāru Zāmuelu kā Ministru prezidentu. Šajā valdībā militārā resora vadītāja amatu ieņem pulkvedis-leitnants Fricis Birkenšteins.

Fricis Birkenšteins (amatā no 1924. gada 28. janvāra līdz 23. jūnijam)

Dzimis 1888. gada 30. aprīlī lauksaimnieka ģimenē Kandavas pagasta Kažociņos. Beidzis Ivanovovozņesenskas reālskolu, 1913. gadā beidzis Kijevas komercinstitūtu. Bijis skolotājs Tukuma apriņķī un Narvā. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada februārī mobilizēts armijā un ieskaitīts krievu armijas 50. rezerves bataljonā. 1915. gada aprīlī iestājies 2. Kijevas praporščiku skolā, kuru beidzis 1915. gada jūlijā kā praporščiks. Dienējis 173. rezerves bataljonā Daugavpilī. No 1915. gada novembra virsnieks 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā). Podporučiks (1916. gada augusts), poručiks (1916. gada oktobris), štābkapteinis (1917. gada marts). No 1917. gada maija rotas komandieris, no oktobra — bataljona komandieris, Latviešu strēlnieku pulku apvienotās izpildu komitejas (ISKOLASTREL) loceklis. 1917. gada 31. decembrī atvaļināts kā skolotājs, strādājis Narvā. No 1918. gada jūlija galvenais grāmatvedis Narvas kredītbankā. 1918. gada decembrī atgriezies Latvijā. Dzīvojis pie vecākiem Kandavas pagastā.

No 1919. gada 29. marta Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos kā kapteinis, ieskaitīts Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba daļā Liepājā kā Juridiskās nodaļas priekšnieks. Kaujās ar bermontiešiem 1919. gada oktobrī Virsnieku rotas komandiera palīgs. No 1920. gada jūnija Kara tiesas prokurora biedra vietas izpildītājs, no jūlija — Kara tiesas priekšsēdētājs. Tajā pašā gadā piešķirta kārtējā dienesta pakāpe pulkvedis-leitnants. No 1924. gada
 28. janvāra līdz 23. jūlijam — kara ministrs, pēc tam Kara tiesu pārvaldes priekšnieks un kara virsprokurora palīgs. 1925. gadā paaugstināts par pulkvedi. No 1928. gada Kara virstiesas (vēlākās Armijas tiesas) priekšsēdētājs.

1940. gada decembrī tika atvaļināts. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts. Miris 1941. gada 1. novembrī padomju soda nometnēs Soļikamskā.

F. Birkenšteins no amata atkāpās vēl V. Zāmuela valdības darbības laikā, un pēc viņa šajā pašā valdībā par kara ministra vietas izpildītāju iecēla Jūliju Arāju.

Jūlijs Arājs (amatā no 1924. gada 24. jūlija līdz 1924. gada 18. decembrim)

Dzimis 1884. gada 13. jūnijā amatnieka ģimenē Mārcienas pagasta Muktu dzirnavās. Beidzis Rīgas Debesbraukšanas draudzes skolu, 1905. gadā — Rīgas garīgo semināru. 1905. — 1906. gadā kā brīvprātīgais dienēja Krievijas Impērijas armijas 177. Izborskas kājnieku pulkā, kur pēc mācību komandas beigšanas ieguvis prapor­ščika pakāpi. 1906. — 1913. gadā studējis ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā. Jūlijs Arājs 1908. gadā vadīja latviešu nodaļu laikrakstā «Pribaltijskij kraj». No 1909. gada Rīgas 3. augstākās pirmmācības skolas skolotājs. 1912. gadā nokārtojis mājskolotāja eksāmenu, 1914. gadā — augstāko pirmmācības skolu skolotāja eksāmenu.

No 1913. gada studējis Varšavas universitātē, ko Pirmā pasaules kara sākumā evakuēja uz Rostovu pie Donas (beidzis 1917. gadā kā Donas universitāti). 1914. gada jūlijā iesaukts Krievijas armijā, 1. dzelzceļu ekspluatācijas bataljona saimniecības daļas priekšnieks Polockā. No 1917. gada oktobra līdz 1918. gada janvārim  bataljons atradās Līgatnes stacijas apkārtnē. 1918. gada februārī bataljona sastāvā kritis vācu gūstā pie Valmieras, bet pēc dažām dienām atbrīvots. No 1918. gada marta bijis Latviešu izglītības biedrības vidusskolas skolotājs, no maija — inspektors. Ievēlēts par biedrības valdes locekli.

1919. gada 1. jūlijā iestājies Latvijas armijā, bijis Virspavēlnieka štāba saimniecības daļas juriskonsuls (leitnanta dienesta pakāpē), 26. jūlijā piekomandēts Izglītības ministrijai par vidusskolu nodaļas vadītāju, no septembra virssekretārs Latvijas Senātā. Darbojies Latvijas Augstskolu organizācijas padomē kā Tieslietu ministrijas pārstāvis. No 1922. gada bijis politiskās partijas «Demokrātiskais centrs» biedrs un Rīgas komitejas priekšsēdētājs. 1928.—1934. gadā — Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedrs. Kandidējis 2., 3. un
 4. Saeimas vēlēšanās (nav ievēlēts).

No 1922. gada līdz 1941. gada augustam juristkonsuls Zemes bankā. J. Arājs no 1924. gada aprīļa līdz decembrim bija tieslietu ministrs. No 1924. gada jūlija līdz decembrim arī kara ministra vietas izpildītājs. No 1926. gada 14. aprīļa zvērināts advokāts Rīgā. Bijis arī skolotājs Rīgas pilsētas 2. vidusskolā, Rīgas pilsētas amatnieku skolā un tehnikumā, Rīgas pilsētas V. Olava komercskolā.

Vācu okupācijas laikā no 1941. gada 13. augusta ieskaitīts advokatūras sastāvā. Zvērināts advokāts Rīgā līdz 1944. gadam. No 1944. gada oktobra dzīvojis Tukumā. 1945. gada 3. jūlijā uzņemts LPSR Advokātu kolēģijā, Siguldas juridiskās konsultācijas vadītājs. No 1946. gada janvāra Majoru juridiskās konsultācijas vadītājs, tad Rīgas Jūrmalas juridiskās konsultācijas advokāts. 1948. gada februārī ar LPSR tieslietu ministra pavēli izslēgts no Advokātu kolēģijas par daļēju autobiogrāfisko ziņu sniegšanu. Miris 1967. gada 1. februārī Asaros. Apbedīts Slokas kapos.  

Dalies ar šo ziņu