Pirms 130 gadiem (1888. gada 31. martā) Pēterburgā latviešu skolotāja ģimenē dzimis Osvalds Kristaps Fogelmanis — vēlākais Latvijas armijas pulkvedis.
Pulkvedis Osvalds Fogelmanis: īpašā misija neatkarības kara laikā
Jaunībā plānoja iegūst civilista (ekonomista) profesiju un pēc Jelgavas reālskolas beigšanas 1909. gadā iestājās Rīgas Politehniskajā institūtā. 1911.—1912. gadā studijas pārtrauca obligātais karadienests 2. strēlnieku artilērijas divizionā. Tam beidzoties, ieguva rezerves virsnieka (praporščika) dienesta pakāpi. Sākoties pasaules karam, 1914. gada vasarā tika mobilizēts un iedalīts 29. artilērijas brigādē 10. armijas korpusa sastāvā. Piedalījās sākumā veiksmīgajās kaujās Austrumprūsijā, bija korpusa artilērijas inspektora sakaru virsnieks. 1915. gada februārī pēc smagās sakāves korpusa sastāvā kritis vācu gūstā un atlikušo kara laiku pavadīja karagūstekņu nometnēs Vācijā. Atbrīvots, Latvijā atgriezies 1918. gada nogalē.
Represijām sasniedzot kulmināciju — 1941. gada 14. jūnijā O. Fogelmanis nebija mājās, tika apcietināta viņa kundze Anna, bet bērni (18 gadu vecā Līvija un 15 gadu vecais Kristaps) izsūtīti. Izmisušais pulkvedis nākošajā dienā, nepamatoti cerot pievienoties ģimenei, pats pieteicās represīvajās iestādēs, tika arestēts un izvests uz Krieviju, kur 1943. gada 14. janvārī sodīts ar nāvi (1941. gada jūnijā arestēts un Rīgas Centrālcietumā nošauts viņa brālis — pulkvedis Nikolajs Fogelmanis).
Dienests Neatkarības karā
Tieši cīņu laikā par neatkarību Osvaldam Fogelmanim kā labam svešvalodu zinātājam bija jāpilda daudzi īpaši, dažkārt arī diplomātiska rakstura uzdevumi. Piemēram, kauju laikā ar Bermonta spēkiem, 1919. gada 23. oktobrī Amerikas Sarkanā Krusta (American Red Cross — ARC) misijas vadītājs Edvards Raiens devās uz Bermonta spēku kontrolēto Pārdaugavu, lai vienotos par tās iedzīvotāju apgādi. Latvijas valdības pārstāvis pie misijas O. Fogelmanis kopā ar amerikāņu majoru L. Patersonu palika gaidot viņu pie Dzelzs tilta, kur abi nokļuva spēcīgā Bermonta karaspēka artilērijas apšaudē. Vēlāk Patersons liecināja, ka Raiens panācis uguns pārtraukumu no plkst. 10 līdz 12, N. Fogelmanis saņēmis uzdevumu ar amerikāņu virsnieku ierasties pie tilta un izkārt uz tā balto karogu. Ieradušies tur automašīnā ar Patersonu, Fogelmanis uzrāpies uz tilta un izkāris karogu. Abi tālskatī mēģinājuši saskatīt Raienu otrā krastā, taču pēkšņi 50—60 pēdu attālumā aiz viņiem sprāga divi no pretējā krasta raidīti artilērijas lādiņi. Fogelmanis smejoties sacījis: «Sakarā ar to, ka viņi nešķiet izrādām cieņu pamiera karogam, būs labāk aiziet uz mazāk atvērtu vietu.» To abi arī darījuši, paslēpjoties aiz tilta akmens balsta (sekojuši vēl apmēram 25 lielgabalu šāvieni). Patersons ļoti slavēja Fogelmaņa drosmi un aukstasinību šajā epizodē.
Savukārt ARC misijas vadītāja vietnieks Hjū Grifins atcerējās, ka pēc Raiena panāktās vienošanās ar Bermontu ARC automašīnu kolonna no Jelgavas, ko pavadījuši vairāki «krievu» Bermonta karaspēka pārstāvji, 31. oktobrī ieradusies Bolderājā, latviešu štābā, turklāt nekāda izteikta frontes līnija nav bijusi pamanāma, tādēļ krievu pavadoņi palikuši kopā ar amerikāņiem. Bolderājā latvieši uzcienājuši atbraucējus ar kafiju, taču pēc tam krievu pavadoņi apcietināti kā spiegi un nosūtīti uz gūstekņu nometni Valmierā (toreizējais Latgales divīzijas komandieris Krišjānis Berķis atmiņās skaidroja, ka krievus nevarēja atlaist, jo tie bija redzējuši latviešu pozīciju izvietojumu). Amerikāņi latviešu kuģīšos sakaru virsnieka O. Fogelmaņa pavadībā pārcelti pāri Daugavai un ieradušies Rīgā, uzreiz aktīvi iesaistoties palīdzības sniegšanas darbā ievainotajiem Latvijas armijas karavīriem. Starp citu, no paša darbības sākuma ARC piekomandētajam Fogelmanim, kurš kopā ar Raeinu bija piedalījies minētajā automobiļu pārvešanā «cauri Bermonta frontei uz Rīgu», 1921. gadā valdība izteica pateicību arī par to, jo automobiļus vēlāk varēja «izmantot mūsu armijas un citām vajadzībām».
No 3. līdz 5. novembrim Fogelmanis brīvprātīgi piedalījās «ienaidnieka kustības novērošanā un sakaru uzturēšanā ar Sabiedroto floti» Svētā Pētera baznīcas tornī Rīgā, artilērijas novērošanas punktā, pēc tam 20. novembrī pēc paša lūguma tika nosūtīts uz fronti — 3. Latgales atsevišķo eskadronu. Tieši no turienes viņš novembra beigās saņēma rīkojumu doties uz Austrumprūsiju, pie franču ģenerāļa Anrī Nīsela vadītās Sabiedroto komisijas, kuras uzdevums bija pārraudzīt vācu karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm. Vēlāk dienesta sarakstā tika ierakstīts: «Latvijas armijas virsnieka formā būdams, viens 28 stundas pavadīja vilcienā starp Šauļiem un Tilzīti, Bermonta atkāpjošos zaldātu vidū. Šā brauciena laikā (tas bija saistīts ar dzīvības briesmām) apbalvots ar franču kara ordeni ar šķēpiem.»
Par šo atbildīgo uzdevumu O. Fogelmanis 10. decembrī ziņoja Ministru prezidentam K. Ulmanim (iespēju robežās saglabājot vēsturisko rakstības stilu publicētie ziņojuma fragmenti labi raksturo tālaika stāvokli — sarežģījumus ar Bermonta spēku izvešanu no Baltijas valstīm, kā arī pašu ziņojuma autoru un viņa dienesta apstākļus, tāpat labi atspoguļo tā laika garu).
«Uz virspavēlnieka telefonogrammu no 28/XI devos uz Šauļiem, kur nonācu 29/XI vakarā kopā ar kapitanu Brašņevicu un leitnanti Ābeltiņu. 30/XI kapitans Brašņevics tika nosūtīts uz Možaiķiem, leitnants Ābeltiņš palikās pie pulkveža Dosse (ģenerāļa Niessel štāba priekšnieks), un es devos uz Tilzīti stādīties priekšā ģenerālim Niessel. 1/XII pulksten 8 no rīta ierados pie ģenerāļa Niessel, kurš mani saņēma ar šādiem vārdiem: «Esmu priecīgs redzēt pie sevis varonīgās latviešu armijas priekšstāvi, jūs esat mums ļoti daudz palīdzējuši, kad būšu Rīgā, tad personīgi apsveicināšu jūsu varonīgo armiju un viņas priekšniekus.» Tad iepazīstināja mani ar sava štāba virsniekiem. Pēc brokasta ģenerālis mani iesauca savā kabinetā un izskaidroja komisijas darbību. Ģenerālis Niessel, jau Berlīnē būdams, centies pierādīt vāciešiem, ka tas ir vācu karaspēks, kas karo Latvijā un Lietuvā, un ka Vācija ir par savu karaspēku atbildīga un samaksās par visu to skādi, kura nodarīta šais zemēs. Pirms Vācija atteicās atzīt Bermonta karaspēku par savu; tikai uz ģenerāļa neatlaidīgo pastāvēšanu uz sava un mūsu armijas uzvaras pie Jelgavas viņus galu galā piespieda atzīties, ka tas ir viņu karaspēks un ģenerālis Eberhards tika no vācu valdības sūtīts, lai izvestu evakuāciju.
Uz manu jautājumu, vai nebūtu bijis labāki, kad komisija būtu sākusi darboties nedēļu vēlāk, ģenerālis man atbildēja, ka ne, un izskaidroja iemeslus. Uz vācu robežas esot bijis sagatavots ap 40—60 tūkstošiem karaspēka, lai dotos uz Lietuvu palīgā savējiem. Vācieši esot sūtījuši telegrammu uz Kauņu ar pieprasījumu, lai lietuvieši neuzbrūk un ļauj evakuēties. Nenogaidot atbildi uz šo telegrammu, vācieši bija jau sūtījuši dažus ešelonus ar papildu spēkiem uz Lietuvu. Tikai enerģiska ģenerāļa Niesseļa iejaukšanās izglāba Lietuvu no sakaušanas. Ģenerālis apsolījis tūliņ apstādināt Lietuvas kara gājienu un ar šo apsolījumu sasniedza to, ka netika sūtīts vācu karaspēks uz Lietuvu un pat atsaukti jau izgājušie ešeloni atpakaļ. Vācieši daudzreiz esot pieprasījuši ģenerālim Niesselim, lai viņš apstādina latviešu uzbrukumu, bet ģenerālis uz to nav iegājis. Ģenerāļa vārdi: «Man nekad nav bijis domas apstādināt Jūsu sekmīgo kara gājienu.» Ģenerālis pat gribējis no sākuma braukt uz Rīgu, lai pamudinātu mūsu karaspēku uz uzbrukumu; bet, kad redzējis, ka mūsu ofensīve sekmīgi iet uz priekšu, tad viņš palicis Tilzītē un licis sev par mērķi nevienu vācieti nelaist pāri pār robežu palīgā atkāpjošamies vācu karaspēkam. Ģenerālis izteicās, ka lietuvieši nekad nebūtu bijuši spējīgi izdzīt vāciešus, jo viņiem trūkst munīcijas. Poļi gan esot solījuši dot munīciju, bet līdz šim vēl nav devuši.
Ģenerālis Eberhards esot pārliecināts, ka vāciešiem ir jāevakuējas, bet viņam ir palicis grāfa fon der Golca štābs, kas pilnīgi strādā pretim evakuācijas plāniem un grib nodibināt Lietuvā bāzi priekš jauniem uzbrukumiem. 1/XII ģenerālis Eberhards un dzelzsdivīzijas komandieris majors Bišofs rakstiski apsolījuši ģenerālim Niesselim, ka pa dzelzceļu evakuēsies ap divi līdz četri vilcieni pa dienu. Dzelzsdivīzija neizgāja pa dzelzceļu, bet devās pa zemes ceļu no Kuršaniem uz Mēmeli, teikdami par iemeslu, ka latvieši uzbrūkot no ziemeļiem un tādēļ viņiem jāiet ātrāki prom. Maršruts esot sekošs: Kuršani, Telše, Sorani, Kelovo, Andrejevo, Viešaici, Gorzdy, Mēmele.
3/XII pēcpusdienā iebrauca Tilzītē 2 ešelonos Bermonts ar savu štābu. Pēc vācu avīzēm krievus ievietošot koncentrācijas lēģerī Neissē Silēzijā.
Šodien mani iesauca sēdes zālē un lika priekšā sekošus noteikumus: Vai latviešu valdībai būtu kas pretim, kad krievus ar ieročiem novietotu uz laiku Liepājā vai Rīgā, lai vēlāk tiktu sūtīti pie Judeņiča. Es atbildēju, ka mēs nekādā ziņā nevaram pielaist bruņotu karaspēku mūsu aizmugurē. Ja Igaunija pilnīgi apņemas pieņemt krievus, tad mēs viņus varētu bez ieročiem uz noteiktu laiku (ļoti īsu) paturēt. Pēc tam dabūju zināt, ka komisija ir sūtījusi telegrammu uz Parīzi ar lēmumu atstāt krievus viņu liktenim. [..]
Kas attiecas uz tirdzniecību un zinātni, tad ģenerālis Niesselis teica, lai mazākais divi gadi nelaižot vāciešus Latvijā, jo citādi būšot grūti apkarot vācu tirdzniecību, lai sūtot latviešu jaunatni uz Franciju mācīties, jo tas esot lētāk nekā Anglijā. Es atbildēju, ka mums jau ir radītas organizācijas, kuras mērķi ir tuvināt un uzturēt sakarus ar Franciju [..]. Ģenerālis Niesselis lūdza mani braukt uz Rīgu un paziņot valdībai par komisijas darbību [..], kā arī ierosināt miera sarunas ar Vāciju, viņu ņemot kā vidutāju, jo, kamēr mēs esam kara stāvoklī ar Vāciju, ģenerālis nevarot prasīt nekādus atlīdzinājumus par nodarīto skādi un nolaupītām mantām. 6/XII es devos no Tilzītes caur Mēmeli-Polangen-Liepāju uz Rīgu, atstādams leitnantu Ābeltiņu savā vietā [..].»
Pēc atgriešanās no Austrumprūsijas 1919. gada decembrī Fogelmanis tika piekomandēts Amerikas palīdzības administrācijas misijas vadītājam — ārstam kapteinim Tomasam Orbisonam, kurš pārraudzīja šīs organizācijas vadīto bērnu ēdināšanas darbu visā atbrīvotajā Latvijas teritorijā. Uzreiz pēc Polijas un Latvijas armiju janvāra sākumā sāktā uzbrukuma Sarkanajai armijai Latgalē O. Fogelmanis pavadīja Orbisonu braucienā uz traģiskā stāvoklī esošo, poļu karaspēka ieņemto Daugavpili. Naktī uz 14. janvāri vilciens iebrauca Krustpilī, no rīta Orbisons apmeklēja virtuves tur un Jēkabmiestā, uz kuru tika nogādāts ragavās pāri Daugavai (tur uzrunāja iedzīvotājus «kopā ar Ulmani», kurš arī tur bija ieradies). Naktī uz 15. janvāri vilciens iebrauca Daugavpilī, kas Orbisonam atgādināja «mirušo pilsētu» (Orbisons ar pavadoņiem palika pilsētā līdz 16. janvārim, uzsākot atvestās pārtikas izdali).
O. Fogelmanis arī turpmāk pavadīja Orbisonu dažādo iestāžu un pilsētu apmeklējumos, piemēram, 1920. gada 9.—10. martā Orbisons kopā ar Fogelmani viesojās Grobiņā, 19. martā kopā ar O. Fogelmani, ASV Valsts departamenta pārstāvi Rīgā Džonu Geidu un preses asociācijas «Associated Newspapers» korespondentu E. Noelu ieradās Rīgas Centrālcietumā. 24. jūlijā vācu biedrības «Musse» telpās Rīgā notika plašs atvadīšanās pasākums no T. Orbisona. O. Fogelmanis pasniedza viņam pateicības velti no Latvijas valdības.
1920. gada 7. septembrī ar sirdstrieku Jelgavā nomira 48 gadus vecais ARC ārsts kapteinis Čārlzs Breidijs, kurš vadīja organizācijas Jelgavas nodaļas uzturēto bērnu — invalīdu vasaras atpūtas namu Meimuižā. 9. septembrī Rīgas Meža kapu kapličā notika svinīgā atvadīšanās ceremonija, klātesot ārzemju misiju un vietējo iestāžu un organizāciju pārstāvjiem, O. Fogelmanis nolasīja Ministru prezidenta Ulmaņa līdzjūtības vēstuli.
Savukārt, kad 1921. gada sākumā ARC uz pusotru gadu atjaunoja savu darbību Latvijā, tieši O. Fogelmani Latvijas valdība sākumā iecēla par priekšsēdētāja vietas izpildītāju no vietējo organizāciju pārstāvjiem veidotajā «Amerikāņu ķēķu centrālkomitejā» (pēc tam viņu nomainīja ārsts Kārlis Barons), bet 1921. gada augustā, kad Rīgā notika sarunas starp ARC un Padomju Krievijas pārstāvjiem par amerikāņu palīdzību bada pārņemtajai Krievijai (tām beidzoties, tika noslēgts attiecīgs līgums, un Latvija kļuva par palīdzības kravu tranzītvalsti), Ministru prezidents Z.A. Meierovics uzdeva O. Fogelmanim noskaidrot Rīgas ostas kravu caurlaišanas spējas.
Pulkvedis Fogelmanis neapšaubāmi bija ievērojams, nopelniem bagāts karavīrs, kara laikā viens no valdībai tuvākajiem virsniekiem, kuram Neatkarības kara laikā bija ievērojama loma sakaru uzturēšanā ar sabiedrotajiem. Faktiski viņa darbība diezgan skaidri atspoguļoja karavīram nepierastos uzdevumus, kādus jaunajā situācijā bija jāpilda daudziem virsniekiem, un tie prasīja no viņiem ne vien karavīra, bet bieži vien arī diplomāta prasmes. Viņa dienestā, sevišķi Neatkarības kara laikā, labi saskatāmas šī kara īpatnības un sarežģītā mūsu valsts vēsture kopumā. Pulkvedis Osvalds Fogelmanis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III un IV šķiru, Viestura ordeņa II šķiru ar šķēpiem, Aizsargu Nopelnu krustu, Francijas, Polijas, Somijas un Lietuvas apbalvojumiem.