Latvijas republikas valdību apsardzības (kara) ministri, 1. daļa

ĒRIKS MĀRTIŅŠ FELDMANIS, kopš 1940. gada aprīļa Ēriks Mārtiņš Grodsala (no 18.06.1920. līdz 12.12.1920.)

Dzimis 1884. gada 12. septembrī Jelgavā, tirgotāja un namīpašnieka ģimenē. 1892. gadā mācījies Hanzena privātskolā, no 1893. gada — Jelgavas ģimnāzijā, to pabeidzis 1904. gadā. Pēc tam iestājies Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidzis 1909. gadā. Bijis tiesas amatu kandidāts Jelgavas apgabaltiesā, vēlāk — guberņas sekretārs. No 1911. gada — vecākais tiesu amatu kandidāts. No 1912. gada zvērināta advokāta palīgs, kandidējis Krievijas IV domes vēlēšanās, bet nav ievēlēts. No 1913. gada Jelgavas pilsētas domnieks, Jelgavas savstarpējās kredītsabiedrības padomes priekšsēdētājs un juristkonsuls. 1914. gada septembrī iesaukts karadienestā, nosūtīts uz Pēterhofas praporščiku skolu, kuru beidzis 1915. gada maijā prapor­ščika dienesta pakāpē. Dienējis 120. marša bataljonā, vēlāk 120. kājnieku rezerves pulkā kā tiesas darbinieks. 1917. gada jūnijā ievēlēts par tiesas priekšsēdētāju. 1917. gada septembrī piešķirta podporučika dienesta pakāpe. 1917. gada oktobrī un novembrī — pulka adjutants, no 1917. gada novembra līdz 1918. gada janvārim — pulka komandieris. 1918. gada martā slimības dēļ ieskaitīts rezervē, aprīlī atsācis advokāta darbu.

1918. gada rudenī piedalījies Latviešu zemnieku savienības Jelgavas nodaļas dibināšanā, bijis tās politiskā biroja vadītājs. No 1919. gada novembra Tautas padomes loceklis no Latviešu zemnieku savienības. No 1919. gada decembra Jelgavas apgabaltiesas prokurors, no 1920. gada februāra līdz maijam — Pagaidu valdības pilnvarotais gūstekņu lietās Vācijā, pēc tam atkal Jelgavas apgabaltiesas prokurors. Kopš  1920. gada jūnija līdz decembrim apsardzības ministrs. No 1921. gada janvāra līdz jūnijam Latvijas Republikas sūtniecības

Maskavā padomnieks. No 1921. gada jūnija līdz 1923. gada jūlijam ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Padomju Krievijā (no 1922. decembra — PSRS). 1923. gada decembrī atbrīvots no darba Ārlietu ministrijā. Strādājis Jelgavas apgabaltiesā no 1923. gada decembra līdz 1940. gada jūlijam, sākumā kā tiesnesis, no 1929. gada februāra kā Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedrs, no 1930. gada jūnija — Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētājs. Darbojies arī Rīgas latviešu biedrībā un Zemgales patronāta biedrībā.

Padomju okupācijas laikā 1940. gada augustā atbrīvots no amata apgabaltiesā. 1940.—1941. gadā strādājis par Jelgavas pilsētas izpildkomitejas lietu pārvaldnieku un lietvedi. Vācu okupācijas laikā viņš bija Jelgavas apgabaltiesas priekšsēdētājs — no 1941. gada jūlija līdz 1944. gada jūnijam. Atjaunojoties padomju okupācijas varai, no 1944. gada novembra Slokas celulozes un papīra kombināta grāmatvedis un kantora priekšnieks. 1945. gada februārī apcietināts, miris 1945. gada 4. augustā Rīgas Centrālcietumā.

Šīs valdības darbības laikā 1920. gada 13. decembrī Ē. Feldmanis atkāpās no apsardzības ministra amata, un neilgu brīdi  (no 13. decembra līdz 15. decembrim) ministra pienākumus pildīja apsardzības ministra biedrs pulkvedis Eduards Laimiņš, bet 15. decembrī par apsardzības ministru iecēla Jāni Goldmani, kas valsts aizsardzības resora vadītāja amatā bija divas reizes.

JĀNIS GOLDMANIS (no 15.12.1920. līdz 18.06.1921. un no 24.12.1925. līdz 6.05.1926. — kā kara ministrs)

Dzimis 1875. gada 11. septembrī Bauskas apriņķa Līves pagasta (tagad Ķekavas novads) Vēveros. Mācījies Ikšķiles draudzes skolā. 1896. gadā beidzis Rīgas apriņķa skolu, pēc tam strādājis par mājskolotāju, vienlaikus nodarbojies ar lauksaimniecību. Laikā no 1903. gada janvāra līdz 1912. augustam bijis Baldones pagasta tiesas loceklis un tiesnesis. 1907. gadā ievēlēts par Kurzemes guberņas zemniecības pārstāvi Baltijas reformu jautājumu Sevišķajā padomē pie Baltijas ģenerālgubernatora Rīgā.  1912. gada oktobrī ievēlēts par Krievijas 4. Valsts domes Zemnieku kūrijas deputātu no Kurzemes vēlēšanu apgabala. No 1915. gada Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētājs, darbojies arī Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas Petrogradas nodaļas valdē. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas līdz 1917. gada novembrim darbojies Krievijas Valsts sapulcē un Pagaidu padomē kā deputāts no Vidzemes vēlēšanu apgabala. 1917. gada oktobrī ievēlēts Krievijas Satversmes sapulcē. 1917.— 1918. gadā bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes Ārlietu nodaļas priekšsēdis, šādā statusā Petrogradā uzturot sakarus ar rietumvalstu pārstāvjiem. 1918.—1920. gadā — Latvijas Tautas padomes loceklis no Latviešu zemnieku savienības.

No 1918. gada decembra līdz 1919. gada jūlijam — Latvijas Pagaidu valdības pirmais zemkopības ministrs. 1920. gada februārī iecelts par Lejaskurzemes apgabala priekšnieku. No 1920. gada decembra līdz 1921. gada jūnijam — apsardzības ministrs. 1920. gadā ievēlēts Latvijas Satver­smes sapulcē. 1. Saeimā ievēlēts no Latviešu zemnieku savienības, 2. Saeimā ievēlēts no Izpostīto apgabalu kongresa kandidātu saraksta. No 1925. gada decembra līdz 1926. gada maijam — kara ministrs. Darbojies Veco latviešu strēlnieku biedrības valdē un Brāļu kapu komitejā.

Otrā pasaules kara vācu okupācijas laikā bija viens no tiem, kuri parakstīja 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memorandu ar prasību atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti. Tuvojoties Sarkanajai armijai, 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvojis Vircburgā. 1950. gadā pārcēlies uz dzīvi ASV. Miris 1955. gada 18. decembrī Sautbendā, Indiānas pavalstī.

1921. gada 18. jūnijā tika apstiprināta piektā Latvijas Republikas valdība. Šo Ministru kabinetu sastādīt uzticēja Ministru prezidentam Zigfrīdam Annam Meierovicam, kas par apsardzības ministru aicināja Gustavu Zemgalu. 1922. gada 19. jūlijā šī valdība nolika savas pilnvaras. Nākamo valdību sastādīt uzticēja tam pašam Z. A. Meierovicam, un viņš par apsardzības ministru atkal aicināja kļūt G. Zemgalu.

GUSTAVS ZEMGALS (no 18.06.1921. līdz 26.01.1923.)

Dzimis 1871. gada 12. augustā Džūkstes pagasta Odiņos, amatnieka ģimenē. Mācījies Sakas pagastskolā un Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, beidzis Nikolaja ģimnāziju Rīgā. 1892. gadā uzsācis studijas Maskavas universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidzis 1899. gadā. Studiju laikā strādājis par mājskolotāju. 1898.—1899. gadā kā brīvprātīgais dienējis cariskās Krievijas armijā, 1. leibgvardes cara Aleksandra III Jekaterinoslavskas pulkā. Atvaļināts rezerves praporščika pakāpē. Bijis zvērināta advokāta palīgs Rīgā, no 1908. gada septembra — zvērināts advokāts. 1904. gada augustā mobilizēts Krievijas armijā, ieskaitīts 116. Malojaroslavecas pulkā, Rīgā. 1905. gada decembrī atvaļināts. Zvērināts advokāts kopš 1908. gada 11. septembra. Bijis laikraksta «Dienas Lapa» redaktors un izdevējs (1905.—1909.). Pirmā pasaules kara laikā 1914. gada jūlijā mobilizēts Krievijas armijā, ieskaitīts 356. Vidzemes kājnieku družīnā Tērbatā, pēc tam družīnas sastāvā pārcelts uz Lugu, tad uz Ino fortu Somijā un Kronštati, kur 1916. gadā družīna pārformēta par Kronštates cietokšņa pulku. 1917. gada martā pārcelts uz Ziemeļu frontes Krievijas 12. armijas lauka dzelzceļa ekspluatācijas bataljonu Rīgā. 1917. gada aprīlī ievēlēts par Rīgas pilsētas pagaidu galvu, pildījis šos pienākumus līdz septembrim. 1917. gada augustā ievēlēts Rīgas pilsētas domē no Latviešu radikāldemokrātu grupas. Bijis Vidzemes guberņas komisāra vietnieks. 1917. gada novembrī piekomandēts Krievijas 12. armijas etapu saimniecības daļai, 1918. gada janvārī Tērbatā atvaļināts, atgriezies Rīgā. Bijis Demokrātiskā bloka loceklis.

No 1918. gada novembra līdz 1919. gadam — Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs, Tautas padomes loceklis no Radikāldemokrātu partijas, darbojies Pieprasījumu komisijā un Satversmes sapulces vēlēšanu komisijā Rīgas vēlēšanu apgabalā. 1918. gada 18. novembrī vadījis Latvijas Republikas proklamēšanas aktu. No 1918. gada novembra — Rīgas pilsētas domes loceklis, 1918. gada decembrī ievēlēts par pilsētas galvu, taču lielinieku uzbrukuma dēļ jau 31. decembrī kopā ar citiem Tautas padomes locekļiem devies uz Liepāju, pēc tam uz ārzemēm. 1919. gada martā atgriezies no Kopenhāgenas Liepājā, no 20. maija līdz 3. jūnijam atradies Niedras valdību atbalstošās vācu okupācijas varas apcietinājumā. 1919. gada jūlijā atkārtoti ievēlēts par Rīgas pilsētas galvu, šajā amatā bijis līdz 1920. gadam. 1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē no Latvijas Darba partijas, no mandāta atteicies. No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada jūnijam Zemkopības ministrijas juristkonsuls. No 1921. gada marta līdz decembrim — zvērinātu advokātu padomes priekšsēdis. No 1921. gada jūnija līdz 1923. gada janvārim — apsardzības ministrs (šajā laikā zvērināta advokāta praksi pārtrauca, atjaunojot to pēc ministra amata pilnvaru beigām). 1. Saeimas deputāts no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta (1924. gada novembrī nolika deputāta mandātu). 1924. gada martā pārtrauca darboties kā zvērināts advokāts un uzsāka notāra praksi Rīgā. No 1927. gada aprīļa līdz 1930. gada aprīlim — Latvijas Valsts prezidents. 1931. gadā ievēlēts Rīgas domē, kā arī 4. Saeimā no Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku saraksta.

No 1931. gada decembra līdz 1932. gada martam — finanšu ministrs. 1933. gadā ievēlēts par Baltijas ūnijas prezidentu.

No 1934. gada augusta līdz 1935. gada augustam — Kooperatīvās tranzītbankas valdes loceklis. No 1936. gada novembra līdz 1938. gada jūlijam — Latvijas Hipotēku bankas padomes loceklis. Miris 1939. gada 6. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.