Ģenerālis Hugo Rozenšteins dzimis 1892. gada 11. jūlijā Vecsalacas pagasta «Mērniekos». 1911. gadā beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 1914. gadā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas impērijas armijā 92. Pečoras kājnieku pulkā Narvā. Karaskolu Petrogradā beidzis 1915. gadā, seko dienests 24. rezerves bataljonā un 25. rezerves bataljonā. Viņa zināšanas ļāva iegūt arvien augstāku dienesta pakāpi — 1915. gadā viņš bija podporučiks, 1916. gadā — poručiks, bet 1917. gadā jau sasniedza štābskapitāna dienesta pakāpi un sāka dienestu 15. Tiflisas grenadieru pulkā. Sākumā rotas komandiera amatā, vēlāk jau komandē bataljonu. Priekšniecība novērtēja viņa prasmi vadīt arvien lielākas karaspēka vienības. Par Rozenšteina varonību kaujās liecina arī apbalvojumi ar augstiem cariskās Krievijas ordeņiem.
Ģenerālis Hugo Rozenšteins
1917. gada decembrī Hugo Rozenšteins atstāj armiju un 1918. gadā atgriežas Latvijā. Latvijas armijā sāk dienestu 1918. gada decembrī kapteiņa dienesta pakāpē. Dienējis 1. Latgales virsnieku rotā, no kuras 1919. gada janvārī pārcelts uz Neatkarības rotu. Cīnoties Kalpaka bataljona rindās, pie Lielauces 16. janvārī tiek ievainots. Ievainojums padara viņu nederīgu dienestam frontē. 1919. gada septembrī H. Rozenšteins tiek ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štābā par Operatīvās daļas priekšnieka palīgu. Vispusīgās militārās zināšanas ļāva viņam diezgan strauji izvirzīties dienestā. 1920. gadā viņš bija pulkvedis-leitnants, 1928. gadā jau pulkvedis, bet 1935. gadā — ģenerālis. No 1920. līdz 1921. gadam viņš darbojies Vācijā kā militārais atašejs. Pēc atgriešanās dzimtenē Rozenšteins no 1921. līdz 1923. gadam bija Galvenā štāba izlūkošanas daļas priekšnieks. 1924. gadā tika pabeigti vecāko virsnieku kursi. Lai iegūtu savam laikam atbilstošu militāro izglītību, viņš 1926. gadā devies uz Čehoslovākiju mācīties Kara akadēmijā, kuru beidzis 1928. gadā. Lai būtu tiesīgs komandēt pulku un bataljonu, viņš gadu nodienēja 5. Cēsu kājnieku pulkā kā bataljona komandieris, vēlāk 3. Jelgavas kājnieku pulkā kā komandieris.
1929. gada septembrī H. Rozenšteinu ieceļ par armijas štāba priekšnieka operatīvās nodaļas priekšnieku, bet 1934. gada septembrī par armijas štāba priekšnieka pirmo palīgu. Ar 1935. gada septembri viņš pilda Augstākās kara skolas priekšnieka pienākumus. 1939. gada 6. oktobrī H. Rozenšteins sācis pildīt Armijas štāba priekšnieka pienākumus. Ģenerāļa vadībā tika izstrādāts pēdējais, piektais, Latvijas aizsardzības plāns, kuru valdība apstiprināja 1940. gada 1. maijā. Viņa laikabiedri ģenerāli atzina kā ārkārtīgi talantīgu virsnieku. H. Rozenšteinu vislabāk raksturo 1938. gada atestācija:
«Fiziski vesels, spējīgs panest dienesta grūtības miera un kara laikā. Garīgi attīstīts labi, nevainojamu morāli, lielu sabiedrisko un militāro taktu un pareizu ētikas izpratni. Stingra, noteikta rakstura. Disciplinēts, korekts. Militāros jautājumos seko līdzi militārajai literatūrai un zinātnei un turpina paplašināt savas zināšanas. Labi pārzina karavīru dzīvi un vajadzības, rūpējas par viņiem, ir bezpartejisks un taisns. Samērā īsā pulka komandēšanas laikā ar enerģisku, neatlaidīgu un bagātu pašierosmi, darbu ir panācis labas sekmes karavīru apmācībā un audzināšanā; sevišķi pulka virsniekus sakausējot viengabalainā saimē un atbrīvojot viņus no pārmērīgas parādu nastas, piespiezdams dzīvot savu budžetu robežās. Līdzīgā kārtā ievadījis viņus veselīgā sabiedriskā dzīvē, izejot no morāles un sabiedriskā takta redzes viedokļa. Visā savā darbā uzrāda lielu enerģiju, darba mīlestību, prasmi un patstāvību. Ievēro likumību un valsts intereses. Drošs uzņemties atbildību par savas darbības sekām. Taktiski ļoti labi gatavots. Spējīgs komandēt arī lielāku vienību. Ļoti labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu.»
1940. gada 30. jūlijā H. Rozenšteins tika atvaļināts no armijas, tā paša gada 29. augustā apcietināts. 1941. gada 9. jūlijā Maskavā viņam piespriests nāves sods, kas izpildīts 1941. gada 30. jūlijā.
Ģenerālis bija lielisks stratēģis un lietpratējs visās militāro zinātņu jomās. Viņš bijis arī Latvijas militārās doktrīnas tiešais nodibinātājs. No viņa sarakstītajām grāmatām noteikti jāmin: «Kaujas un lauka dienesta reglaments», «Divīzijas, pulka un bataljona vadības organizācija un darbības kara laikā», «Izlūkošanas dienesta organizācija un darbība kara laikā» un «Kājnieku pulka aizmugures noorganizēšana kara laikā».
Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 581) par cīņām pie Lielauces, kā arī ar Triju Zvaigžņu ordeņa II un III šķiru, Viestura ordeņa ar šķēpiem I šķiru. Bijis arī Ordeņu kapitula loceklis. Viņš saņēmis arī vairāku ārvalstu augstākos apbalvojumus.