Latvijas Republikā starpkaru posmā pastāvēja vairākas privātas organizācijas, kuru darbības mērķis bija sadarbība ar valsts spēka struktūrām: bruņotajiem spēkiem un Latvijas Aizsargu organizāciju valsts aizsardzības spēju stiprināšanas un attīstīšanas nolūkā.
Latvijas Atbrīvotāju biedrības darbība
Pēc Neatkarības kara (1918.—1920.) beigām Latvijas armijas vadība, apzinoties, ka valstī nepastāv ar armiju un tās vajadzībām saistīta likumdošanas bāze (nebija ar valsts aizsardzību saistītu likumu, un armijā nebija tās darbību reglamentējošo noteikumu un armijas reglamentu), izveidoja speciālu Apsardzības ministrijas pārraudzībā darbojošos iestādi — Apsardzības ministrijas padomi. 1920. gadā izveidotajā padomē darbojās vairākas pazīstamas tālaika militārpersonas. Dažu gadu laikā padome izstrādāja un faktiski radīja no jauna visu ar armijas dzīvi saistīto regulējošo likumdošanas bāzi (likumi, reglamenti, noteikumi utt.). Iespēju robežās Apsardzības ministrijas padome centās veicināt privāto organizāciju interesi par dažādiem ar valsts aizsardzības stiprināšanu saistītiem jautājumiem.
Privātās kara veterānu un atvaļināto karavīru organizācijas pēc Neatkarības kara beigām Latvijā tika dibinātas gana prāvā skaitā. Gandrīz visas par vienu no saviem mērķiem deklarēja palīdzību Latvijas bruņoto spēku attīstīšanā, taču lielākā daļa no šīm organizācijām sava mazā biedru skaita un ierobežoto iespēju dēļ šajā darbā iesaistījās maz vai neiesaistījās vispār. Kā izņēmumu var minēt Latvijas Atbrīvotāju biedrību, kura ar savu darbību centās palīdzēt Latvijas armijai un valsts paramilitārajai struktūrai — Latvijas Aizsargu organizācijai.
Latvijas Atbrīvotāju biedrība (LAB) nodibinājās Rīgā 1921. gada 17. novembrī. Tā bija nevalstiska, sabiedriska organizācija, kura par savu mērķi uzskatīja valsts aizsardzības veicināšanu un pilsoņu nacionāli valstisko audzināšanu. Biedrības idejiskais mērķis bija nacionālās domas stiprināšana tautā un jaunatnes patriotiskā audzināšana, iepazīstinot to ar valsts aizsardzības problēmām, kā arī armijas nepieciešamību un vajadzībām.
LAB dibināšanas rosinātāji bija 1. Latvijas neatkarības (Troickas) bataljona un Imantas pulka virsnieki Jānis Briedis, Kristaps Upelnieks un Pēteris Mantnieks. Pie tās pirmsākumiem stāvēja arī rakstnieks, publicists, politiķis, Latvijas armijas kara ierēdnis, vēlākais Saeimas deputāts Gotfrīds Mīlbergs, kas intelektuāļu vidū bija pazīstams ar pseidonīmu Skuju Frīdis. Biedrības organizēšanas lielākais reprezentants un priekšsēdētājs ilgus gadus bija ģenerālis Kārlis Goppers.
Latvijas Atbrīvotāju biedrības biedru vairākums bija Latvijas armijas aktīvā dienesta un rezerves virsnieki, kā arī kara ierēdņi. 1925. gadā biedrībā bija 520, bet 1928. gadā — 1090 cilvēki.
Īpašu uzmanību Latvijas Aizsardzības biedrība pievērsa Latvijas Aizsargu organizācijai (LAO), jo uzskatīja to par vienu no Latvijas aizsardzības garantiem un armijas tuvāko rezervi iespējamā militārā konflikta gadījumā. Sākot no 1923. gada, biedrība ieņēma svarīgu vietu LAO izveidē un dzīvē. Šis jautājums praktiski nav pētīts, un par biedrības darbību atrodama tikai vispārīga informācija.
Latvijas Atbrīvotāju biedrības kopdarbību ar LAO noteica sarežģītā situācija abās organizācijās 1923. gadā. Aizsargiem tas bija krīzes un pārejas laiks, kad valdīja organizatoriska nesakārtotība un idejiskā neskaidrība, kas izpaudās Iekšlietu ministrijas (šai struktūrai pakļāvās aizsargu organizācijas) nespējā kontrolēt daudzus LAO darbības aspektus. Savukārt LAB, nesastopot plašu atbalstu saviem centieniem, meklēja šo centienu īstenotājus un atbalstītājus, rodot tos aizsargos.
1923. gadā LAB sāka izdot žurnālu «Aizsargs». Šī žurnāla idejisko un saturisko pusi iesākumā pārzināja tieši LAB, konkrēti šīs organizācijas priekšsēdētāja biedrs G. Mīlbergs. Biedrības paspārnē žurnāls «Aizsargs» atradās līdz 1928. gadam. Biedrība uzskatīja «Aizsargu» par savu izdevumu un ideju paudēju. Tā uzsvēra, ka viens no žurnāla galvenajiem uzdevumiem ir būt par organizatorisku un idejisku centru Latvijas aizsargiem. Biedrībai žurnāls bija ietekmīgs līdzeklis, lai stiprinātu saites ar LAO, jo ar tā palīdzību aizsargus aicināja stāties Latvijas Atbrīvotāju biedrībā, uzturēt sakarus ar biedrības pārstāvjiem u. tml. Aizsargi, savukārt, būtiski nodrošināja žurnāla iznākšanu, jo tieši viņi bija «Aizsarga» lasītāji un abonentu galvena daļa un ar savām korespondencēm, fotogrāfijām un vispārējo informāciju veidoja žurnāla saturu.
Ar panākumiem aizsargu vidū darbojās LAB lektori. Jau 1923. gadā biedrības valde nolēma sūtīt uz aizsargu nodaļām lektorus, bet žurnāls «Aizsargs» aicināja aizsargu nodaļas rīkot lekcijas, uzaicinot LAB lektorus. Populārākie un visvairāk pieprasītie bija šādi lekciju temati: aizsargu nozīme, valsts aizsardzība un tās sekmēšana, Latvijas valsts tapšana un izredzes, tēmas par Latvijas vēsturi, tautisko atmodu, strēlnieku cīņām un par dažādām ētiskām problēmām (darba nozīme, ideāli, laime u. tml).
Būtiska ietekme Latvijas Atbrīvotāju biedrībai bija aizsargu satversmes izstrādāšanā. 1923. gadā biedrības valde uzdeva G. Mīlbergam izrediģēt aizsargu satversmes projektu. Viņa izstrādātais aizsargu satversmes projekts tajā pašā gadā tika publicēts žurnālā «Aizsargs». Galvenajos vilcienos tas sakrita ar Iekšlietu ministrijas izstrādāto projektu un aizsargu kongresā pieņemto projektu, tomēr tajā bija arī vairākas būtiskas atšķirības. Biedrība noteikti pretojās tam, ka aizsargiem tiktu iedalīta tikai policijas izpalīgu loma. Tās projekts daudz lielāku vietu ierādīja aizsargu darbības militārajiem aspektiem, proti, ieročiem, apmācībai, komandējošo kadru militārajai sagatavotībai, militārajiem instruktoriem. Projekts paredzēja iesaistīt aizsargu organizācijā jauniešus no 15 līdz 19 gadu vecumam, un tajā bija īpaši uzsvērts, ka aizsargiem jābūt apolitiskiem, ka viņi nedrīkst piedalīties politiskajās cīņās un politiskajā aģitācijā.
Latvijas Atbrīvotāju biedrība veicināja aizsargu militārās spējas, galvenokārt organizējot šaušanas sacensības. 1923. gadā biedrība izveidoja īpašu goda zīmi trīs šķirās labākajiem aizsargu strēlniekiem. Nākamajā gadā tā rūpējās par vērtīgu balvu sagādāšanu aizsargu šaušanas sacensību uzvarētājiem. Lai īpaši stimulētu šaušanas sacensības aizsargu pulkos, biedrības valde 1925. gada vasarā iegādājās 95 britu šautenes; tās godalgas veidā piešķīra katra aizsargu pulka labākajiem šāvējiem. Taču biedrība bija pārāk trūcīga, lai no saviem līdzekļiem spētu jūtami papildināt aizsargu apbruņojumu. Biedrības lielos nodomus apliecina tās valdes cerības līdzekļu esamības gadījumā iegādāties aizsargiem patšautenes un ložmetējus.
Pēc savas iniciatīvas Latvijas Atbrīvotāju biedrība 1924. gadā izdeva instrukciju aizsargu nodaļām par ieroču tīrīšanu un uzglabāšanu. Biedrība mēģināja arī aktivizēt aizsargu militārās apmācības, 1926. gadā aicinot tajās iesaistīties armijas virsniekus, biedrības vietējo nodaļu biedrus.
Latvijas Atbrīvotāju biedrība uzskatāma par pirmo aizsargu sporta rosinātāju. Jau 1924. gadā žurnālā «Aizsargs» parādījās informācija, ka, ievērojot kvalificētu sporta instruktoru trūkumu Aizsargu organizācijā, biedrība ir nodomājusi sarīkot aizsargu sporta instruktoru bezmaksas kursus armijas speciālistu vadībā.
No 1925. gada līdz 1927. gadam LAB vairākkārt aicināja paplašināt Aizsargu organizācijas rindas. Biedrība bija to skaitā, kas aicināja formēt aizsargu vienības arī pilsētās, jo tobrīd šīs organizācijas struktūras pārsvarā bija lauku rajonos. G. Mīlbergs bija arī pirmais, kas aicināja pulcēt ap aizsargiem jaunatni un veidot aizsargu jaunatnes organizācijas jeb jaunsargus. Biedrībai bija nenoliedzama ietekme arī aizsardžu darbības izvēršanā Latvijā. Latvijas Atbrīvotāju biedrībai bija ne tikai vadošā ideoloģiskā, bet arī organizatoriskā centra loma Aizsargu organizācijas darbībā. 1933. gadā LAB priekšnieks ģenerālis K. Goppers rakstīja: «Latvijas Atbrīvotāju biedrība ir stāvējusi pie Aizsargu organizācijas šūpuļa, un tās pirmie valdes locekļi nenogurstoši apmeklēja visus Latvijas novadus un neatlaidīgi pauda organizēšanas vajadzību, apzinādamies, ka tikai organizācijā ir spēks.»
Latvijas Atbrīvotāju biedrības veiksmīgākie darbības gadi bija kopdarbībā ar Latvijas Aizsargu organizāciju laikā no 1923. līdz 1928. gadam, kad tā daudz paveica Aizsargu organizācijas izveidē.