Latviešu karavīri cīņās par Bausku 1944. gada augustā un septembrī

Sarkanās armijas uzbrukums

Pirms gada nosvinējusi 500. jubileju, Bauska 1944. gada jūlija beigās uz pusotru mēnesi nonāca tiešas karadarbības zonā. Sarkanā armija uzbrukuma operācijas «Bagrations» laikā 1944. gada vasarā iebruka Latvijā un 29. jūlijā pietuvojās Bauskai. Pilsētai bija stratēģiska nozīme, jo tā aizsprostoja ceļu uz Rīgu. Kaut arī 1. Baltijas frontes karaspēkam izdevās izlauzties līdz Iecavai, un dažas tanku vienības bija tuvu tam, lai sasniegtu Daugavu, tomēr sekoja vācu pretuzbrukums, kas stabilizēja radušos situāciju. PSRS uzbrukuma mērķis paredzēja nepieļaut arī vācu armijas atkāpšanos no Vidzemes, ko gan izdevās īstenot tikai uz trim nedēļām, kas sekoja pēc padomju 8. gvardes mehanizētās brigādes pārsteidzošā trieciena 1944. gada 30. jūlijā līdz Rīgas jūras līcim.

Bauska vēl nesen bija bijusi frontes dziļā aizmugurē, kuru nesargāja ne lielāki vērmahta formējumi, ne nopietni izbūvētas nocietinājumu sistēmas. Pilsētas ātru krišanu novērsa Bauskas apriņķa priekšnieka un aizsargu pulka komandiera majora Jāņa Uļuka 29. jūlijā saformētais kaujas bataljons, ko veidoja ap trīssimt 13. Bauskas aizsargu bataljona aizsargi un policisti, kam pievienojās arī brīvprātīgie un mobilizētie pilsētas iedzīvotāji. Tie bija gan jauni puiši, gan nobrieduši vīri ar Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara pieredzi, saimniekdēli, pilsētas strādnieki un inteliģences pārstāvji, tērpušies aizsargu, vācu policijas un Latvijas armijas formastērpos, arī civilā, tikai ar «šucmaņa» lenti ap roku. Krekls no vienas, bikses no citas formas, dažam Latvijas armijas laiviņa ar saulīti.

Bataljons ieņēma aizsardzības līniju Lielupes krastā pretī Bornsmindes sēklim un jau pirmajā kauju dienā iesaistījās izmisīgā cīņā ar uzbrūkošo Sarkano armiju. Bauskas aizstāvji vēl nebija paspējuši lāgā ierakties, kad ienaidnieks no upes pretējā krasta jau atklāja ložmetēju un pat šauteņu uguni. Kamēr bataljons aizturēja ienaidnieku pirmās līnijās, tikmēr policijas vads izkārtoja iedzīvotāju evakuāciju no apdraudētās pilsētas. Latviešu karavīri sākotnēji nebija pietiekami apbruņoti, tāpēc lielu daļu automātisko ieroču ieguva kaujas laikā kā kara trofejas no nogalinātajiem vai gūstā saņemtajiem sarkanarmiešiem. Pēc pirmajām trim kauju dienām Bauskas brīvprātīgo bataljonu aizstāja 380. vācu grenadieru pulks pulkvežleitnanta Herbsa vadībā, kam tika piedalītas arī vairākas latviešu vienības.

Dažas dienas vēlāk Bauskas aizstāvēšanā iesaistījās arī 319-F. un 322-F. latviešu policijas bataljoni, kas līdzās citām vācu vienībām ietilpa speciāli izveidotajā kaujas grupā ar vācu SS oberfīreru Gīzeki priekšgalā. Vācu 215. kājnieku divīzijas sastāvā kaujās pie Bauskas piedalījās arī 23. latviešu policijas bataljons, kas ar izcilu varonību izcēlās cīņās 11. un 12. augustā, iznīcinot lielākas pretinieka vienības un saņemot gūstā 46 sarkanarmiešus, kā arī iegūstot trīs prettanku lielgabalus un daudz citu ieroču. Turpmāko kauju laikā bataljons gan tika aplenkts un atkāpās uz Ķegumu un Lielvārdi. Līdz augusta vidum Bausku aizstāvēja arī 15. divīzijas apmācību bataljona rotas, kas bija izvietotas Rundāles pilī, Viļa Plūdoņa pamatskolā Rīgas ielā un citur. Karavīri izremontēja gan savas mītnes, gan Pilsdārza paviljonu, kur ierīkoja kareivju klubu. Jūlija beigās Bauskā ieradās vēl viena rota leģionāru (aptuveni 300 vīru), kuri bija ļoti labi apbruņoti ar šautenēm, mašīnpistolēm, triecienšautenēm, ložmetējiem («kaulu zāģiem») un granātmetējiem, bet viņiem trūka kaujas pieredzes.

Cīņu laikā Mūsas tilta rajonā izveidojās ap četrus kilometrus plats un vienu kilometru dziļš aizsardzības placdarms. Sarkanās armijas 1. strēlnieku korpusa komandierim ģenerālim Vasiļjevam tika dots uzdevums ieņemt pilsētu. 18./19. augusta naktī padomju 179. divīzijas spēki pārcēlās pāri Lielupei, bet nākamās dienas agrā rītā pēc spēcīgas artilērijas apšaudes 306. divīzijas apakšvienības šķērsoja Mūsu pa Dirdas sēkli. Tas ļāva iznīcināt vāciešu aizsardzības līniju Mūsas tilta placdarmā, ieņemt dzelzceļa staciju un ar triecienbataljonu, kas sastāvēja no sodītajiem karavīriem, pāri tiltam izlauzties līdz pilsētas centram. Tomēr vāciešiem, iesaistot cīņā papildspēkus, t.sk. «Ferdinand» un «Tiger» tankus, pēc vairākām stundām izdevās atspiest pretinieku uz Mūsas dienvidu krastu. Lai arī atkāpjoties tika uzspridzināts Mēmeles tilts, vācu un latviešu spēki spēja šķērsot upi un atgriezties sākotnējā aizsardzības līnijā. Daži no soda bataljona karavīriem bija paslēpušies kādas ēkas pagrabā un jutās priecīgi, ka var padoties vāciešiem, jo atkāpjoties savējie viņus nošautu.\

«Naktī uz 19. augustu ap plkst. 2 no rīta vadības grupa pamostas no kaujas trokšņa. Uzejot augšā pa trepēm, pie durvīm, kuras veras uz lielceļu, dzirdam un arī redzam, ka no pilsētas, pāri Mēmeles tiltam, šauj krievu Maksis. Vīri no krogus pagraba nāk laukā un steidzas uz ierakumiem. Bukāna rotas rajonā dzirdams kaujas troksnis. Krievi šauj ar mīnmetējiem pa atklāto apvidu. Vadības grupai ir viena Degterova patšautene ar vienu pilnu ripu un pistoles. [..] Paskrejot nedaudz soļu, gaisa spiediens mūs nogāž pie zemes. Vācieši uzspridzinājuši Mēmeles tiltu. Sabrucis arī Raga krogs ar rotas kantīni un daļa rotas munīcijas. [..] Kritis bija virsnieka vietnieks Baranovs no tieša prettanku lielgabala šāviņa. Ar atsevišķu varonību izcēlies kareivis Ruskulis. Redzot, ka krievs uzmet viņa brālim ap galvu šautenes sik­snu un, aiz stobra turēdams, ved to gūstā, viņš riskējis un nošāvis krievu, tā atbrīvojot brāli no gūsta,» šādi šo cīņu norise ir attēlota leģiona apmācību rotas karavīra A. Zariņa dienesta ziņojumā. 18. un 19. augusta kaujā krita 400, bet gūstā tika saņemti ap 150 sarkanarmiešu, bet pilsētas aizstāvju zaudējumi bija daudz mazāki.

Bauskas pilsētas un tās iedzīvotāju liktenis

Bauskas civiliedzīvotāji jau 1944. gada jūlija beigās tika evakuēti no pilsētas, kur kauju laikā turpināja darboties brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienība, strādāja arī alus darītava. Vēl augustā norisinājās rudzu pļauja pilsētas apkārtnē. Kārtību Bauskā uzturēja latviešu policija ar virsleitnantu Arvīdu Upmali priekšgalā. Par ievainotajiem karavīriem rūpējās latviešu žēlsirdīgās māsiņas. Tomēr padomju artilērijas apšaude prasīja arī civiliedzīvotāju upurus. Ievainoto vidū bija Bauskas katoļu baznīcas prāvests Jāzeps Maskvitis, kuru pie pašas baznīcas kājā ievainoja kāda granātas šķemba. Rīgā klajā nākušais vācu okupācijas laika centrālais laikraksts «Tēvija» 1944. gada 21. augustā rakstā «Bauska — priekštilta pozīcija» propagandiski vēstīja par kopīgo cīņu pret komunistisko imperiālismu un citēja vācu armijas komandieri pulkvedi-leitnantu Herbsu, kas izteica pārliecību, ka «mēs visi reiz sagaidīsim dienu, kad atkal būs brīva ne tikai Zemgale un Latgale, bet arī visas tās zemes, kuras tagad smok zem boļševiku okupācijas un kuras apdraud komunistiskais imperiālisms. Vācu karavīri un vācu tauta grib aizstāvēt Latviju tāpat kā savu zemi». Tomēr kauju laikā neiztika bez kara apstākļos nonākušās pilsētas postīšanas, marodierisma un pat sadursmēm latviešu un vācu karavīru vidū.

Kā vēlāk atcerējās SS pulka «Kurt Eggers» latviešu kara ziņotājs Juris Zīverts, 1944. gada augustā Bauska nonākusi padomju mīnmetēju apšaudes lokā. Sākotnēji pilsētā dislocētā 15. rezerves un apmācību bataljona komandieris majors Fricis Rubenis esot devis iedzīvotājiem iespēju brīvi pārvietoties un izvest personiskās mantas, lai pienācīgi sagatavotos bēgļu gaitām, bet vēlāk, pastiprinoties sarkanarmiešu triecienuzbrukumiem pilsētas ­virzienā, vācu policijas vienību komandieris SS oberfīrers Gīzeke pavēlējis divu dienu laikā evakuēt pilsētu. Tomēr augusta vidū latviešu bataljona štābā esot ienācis arvien vairāk ziņojumu par uzlauztiem dzīvokļiem un laupīšanu, ko bija veikuši Bauskas apkārtnē izvietotie vācu karavīri. J. Zīverts pat atceras gadījumu, kad ar mašīnpistolēm un rokasgranātām bruņota latviešu leģionāru grupa pārsteigusi vācu karavīru pulciņu ar kādu leitnantu priekšgalā, kuri centušies izlaupīt kāda Bauskas gleznotāja dzīvokli, ko izdevies pārtraukt, piedraudot vāciešiem ar nošaušanu. Šo marodierismu gan pavisam nav izdevies novērst, tāpēc nereti notikušas apšaudes latviešu un vācu karavīru starpā, kuri pat ar pajūgiem ieradušies izlaupīt civiliedzīvotāju atstāto mantību. Nepatīkams gadījums bijis arī pazīstamā latviešu dzejnieka Viļa Plūdoņa bibliotēkas izlaupīšana, ko veikusi kāda vācu vienība, kas iekārtojusi viņa dzimtajās mājās «Lejniekos» štābu, septiņus kilometrus no Bauskas. Pretēji latviešu virsnieku vairākkārtējiem aizrādījumiem saudzīgi apieties ar dzejnieka bibliotēku un darbistabu, vācieši papīrus, kas atrasti rakstāmgaldā un plauktos, lietojuši kā iekures materiālu, bet grāmatas izsvaidījuši, daļu aizvedot uz pulka štābu, bet daļu pat izmantojuši tualetes vajadzībām. Vēlāk gan izdevies panākt, ka V. Plūdoņa bibliotēka sapakota kastēs un nosūtīta uz Rīgu Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta rīcībā.

Sešu nedēļu ilgajās cīņās Sarkanā armija neveiksmīgi centās ieņemt Bausku, šķērsojot Mūsu pa Dirdas, Vimbu kroga, Bornsmindes un Mežotnes sēkļiem. Padomju artilērija apšaudīja pilsētu no Kauc­mindes puses. Lai atvieglotu Bauskas ieņemšanu, 11. septembrī to sāka bombardēt padomju aviācija, tā nopostot trešdaļu pilsētas un aizdedzinot zemnieku mājas un mežus visā uzbrukuma sektorā. Ap 100 sagrauto namu vidū bija arī Bauskas valsts ģimnāzijas ēka, kas pilnībā izdega. Visvairāk tika sagrauta toreizēja «jaunā Bauska» (Uzvaras ielas apbūve un teritorija līdz Mūsai), arī vecpilsētas koka ēkas cieta no aizdedzinošiem šāviņiem. Pēc Bauskas kri­šanas tajā ienākušie sarkanarmieši pamestajā un sagrautajā pilsētā mantu meklējumos sāka revidēt mazāk cietušās ēkas.

Bauskas krišana

Jau 12. septembra rītā austrumos no Bauskas sākās Sarkanās armijas tanku uzbrukums. Smagās kaujas mašīnas pārrāva fronti, un tanku ķīlis tuvojās pilsētai. To izdevās apturēt tikai kādas vācu artilērijas baterijas karavīriem (cīņā iesaistījās pat rakstveži) ar kapteini Fitcemeijeru priekšgalā smagā tuvcīņā ar rokasgranātām un tā sauktajām šķīvju mīnām. Vācu 215. kājnieku divīzijas štābs apzinājās, ka ir iespējams atsist pretinieka izlūku grupas un nelielas triecienvienības, bet trūkst resursu lielāku uzbrukumu apturēšanai. Tāpēc cerības apturēt pretinieku priekštilta pozīcijās Mūsas kreisajā krastā bija lemtas neveiksmei.

Novērst Sarkanās armijas iebrukumu Bauskā izdevās līdz 1944. gada 14. septembra rītam, kad sākās masīvs padomju sauszemes un aviācijas spēku uzbrukums frontes sektorā no Grāvendāles līdz Jaunsaulei. Uzbrukuma smagumpunkts bija starp Mūsu un Mēmeli Bungas iecirknī Stabuļu māju virzienā, lai sasniegtu Bausku no austrumiem. Daži vācu triecienlielgabali un citi prettanku ieroči nespēja apturēt padomju tankus T-34 un tiem sekojošo kājnieku ķēžu uzbrukumu. Stundas laikā tika iznīcināts 435. grenadieru pulkam palīgā atsūtītais 390. pulka bataljons, kas masīvās uguns priekšā bija spiests nogulties un atvairīt pret viņiem raidīto granātmetēju uzbrukumu. Pusdienlaikā tika pārrauta vācu fronte starp Mūsu un Mēmeli, dūmu un putekļu mākoņi aizsedza sauli, un līdz pusdienas laikam Bauskas aizstāvju pretestība bija salauzta.

Bauskas aizstāvēšanā iesaistīto latviešu un vācu karavīru kopskaits nebija liels — trīs līdz četri tūkstoši vīru. Vienai pašai vācu 215. kājnieku divīzijai bija jāaizstāv 30—40 kilometru garš frontes sektors no Mežotnes līdz Jaunsaulei. Turpretī, spriežot pēc padomju avotiem, 14. septembra uzbrukumā Sarkanajai armija varēja būt pat desmitkārtīgs pārspēks, kādi 15 000 — 20 000 vīru vai trīs kājnieku divīzijas un viena tanku brigāde pret vienu vācu pulku un dažiem latviešu bataljoniem. Pilsētas atstāšanu veicināja arī tas, ka pretinieka tankiem izdevās izlauzties līdz Mežotnei un Bauskai draudēja aplenkums. Aizstāvju vienības atstāja degošo pilsētu zem ienaidnieka ložu krusas, brienot līdz krūtīm pāri Mēmeles upei un nesot līdzi savus ievainotos. Kritušie cīņu biedri bija jāpamet degošā pilsētā, kur iepriekšējās cīņās bojāgājušie pēdējo atdusas vietu bija raduši Pilsdārza apstādījumos, pie Svētā Gara baznīcas, Vecajos kapos, kā arī Codes, Butku un Ceraukstes Ķīķerkalna kapos. Sarkanās armijas zaudējumi bija daudzkārt lielāki, par to liecina vēlāk Bauskas apkārtnē ierīkotie daudzie padomju karavīru brāļu kapi.

Bauskas aizstāvju piemiņu godinot

2012. gadā Krievijas un tās ietekmē esošo krievu valodā Latvijā iznākušo mediju sašutumu izraisīja pieminekļa atklāšana Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju. Krievijas Federācijas vēstniecība pat pasteidzās izplatīt paziņojumu ar kategorisku nosodījumu par pašvaldības līdzekļu ieguldīšanu piemineklim «Waffen-SS policijas soda bataljonu kaujiniekiem». Līdzīgu klaji maldinošu un faktiem neatbilstošu nostāju pauda arī Rīgā iznākošais laikraksts «Vesti Segodnja», nosaucot to par «pieminekli slepkavām» un pārmetot nacisma slavināšanu.

Tomēr, kā atzinis vēsturnieks un pašreizējais Bauskas pilsētas mērs Raitis Ābelnieks, šim piemineklim nav nekāda sakara ar nacismu, jo tas veltīts latviešu karavīriem, kas cīnījās par savu dzimteni. «Pusotru mēnesi ilgās cīņās par Bausku sarkanās armijas rindās nekaroja neviens Latvijas Republikas pilsonis. Toties vācu virspavēlniecības pakļautībā kā mūsu pilsētas aizstāvji piedalījās šādas latviešu vienības: 23., 319. un 322. policijas bataljons, Atsevišķais leģionāru bataljons un Bauskas brīvprātīgo bataljons, kura personālsastāvu veidoja galvenokārt pilsētas un apriņķa aizsargi, arī policijas darbinieki. Daudzi baušķenieki krita vai tika smagi ievainoti, aizstāvot savu pilsētu.»